Organizācija galvenokārt darbojās mūsdienu Latvijas teritorijā no 1918. gada novembra līdz 1920. gada sākumam.

Organizācijas nosaukumā lietotais etnonīms “baltieši” bija tipisks 19.–20. gs., kad par baltiešiem (Balten) dēvēja visus Krievijas Impērijas Baltijas provinču iedzīvotājus. Pēc Pirmā pasaules kara šo apzīmējumu lielākoties attiecināja uz Baltijas vāciešiem jeb vāc-baltiešiem (Deutsch-Balten).

Plašāk lietots saīsinātais nosaukums Baltiešu nacionālā komiteja (Der Baltische Nationalausschuß), izmantots arī nosaukuma variants Vācbaltiešu nacionālā komiteja (Der Deutsch-Baltische Nationalausschuß, Deutschbaltischer Nationalausschuß) un citi saturiski līdzīgi nosaukumi, laikabiedru sarunvalodā bieži vienkāršoti saukts par “Nacionālaušusu” (Nationalausschuß).

Pirmā pasaules kara izskaņā Baltiešu vācu nacionālās komitejas darbības mērķis bija pārstāvēt bijušās Krievijas Impērijas Baltijas guberņu vācvalodīgos pavalstniekus un mobilizēt vācu kopienu nacionālo interešu īstenošanā. Organizācijas biedri bieži uzskatīja, ka ir tiesīgi reprezentēt visu Baltijas sabiedrību vai vismaz tās tradicionālo vadošo eliti.

Baltiešu vācu nacionālās komitejas izveide balstījās spontānā sabiedriskajā aktivitātē un bija cieši saistīta ar Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma II (Wilhelm II.) 22.09.1918. uzsākto politisko kursu uz bijušo Krievijas Impērijas provinču iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību un neatkarības atzīšanu. Iespēja atdalīties no Krievijas vācbaltiešu nacionālajām jūtām lika uzbangot vēl nebijušā līmenī. Pretstatā latviešiem, kuriem kopš 29.11.1917. darbojās centrālā politiskā pārstāvniecība – Latviešu pagaidu nacionālā padome –, vācbaltiešiem vēl nebija izveidojusies šāda organizācija, kas pārstāvētu viņu etniski kulturālās grupas intereses.

Pārliecinošas avotu liecības par Baltiešu vācu nacionālās komitejas izveides apstākļiem nav saglabājušās. Pirmās ziņas par vācbaltiešu kopienas dažādo kārtu un grupu politiskās apvienošanas neatliekamo nepieciešamību parādījās 05.11.1918. Baltijas nozīmīgākajā vācu laikrakstā Rigasche Zeitung. Organizācijas izveide saistīta ar avīzes galvenā redaktora Ernsta Serafima (August Ernst Wilhelm Seraphim) un Vidzemes muižniecības pārstāvja, advokāta Frīdriha Samsona fon Himmelšernas (Friedrich Otto Eduard Samson von Himmelstjerna) iniciatīvu.

Komitejas tapšana skatāma kontekstā ar straujām militāri politiskām izmaiņām Baltijas reģionā. Vācbaltieši, kas veidoja tradicionālo politisko eliti, kopš 18.10.1918. ar atsevišķiem latviešu un igauņu pārstāvjiem strādāja pie unitāras monarhistiskās Baltijas valsts (Baltenland) izveides plāna. Iecerētajai valstij bija jāaptver senās Livonijas teritorija, ieskaitot Latgali un Pečoru reģionu Igaunijā. Vācu karaspēka kontrolētajā Baltijā par leģitīmu vietējo izpildvaru kopš 1918. gada marta uzskatīja Apvienoto Zemju padomi (Der Vereinigte Landesrat). Tajā katra province bija deleģējusi pārstāvjus atbilstoši kārtu pārstāvniecības principiem. Padomes sesijā Rīgā, Vidzemes bruņniecības namā, no 05.11.1918. līdz 09.11.1918. izveidoja Pagaidu valdību jeb t. s. Reģentu padomi (Der Regentschaftsrat) un dibināja konstitucionālo sapulci jeb Baltijas Zemes komiteju (Der Baltische Landesausschuß). Vienlaikus šajās novembra sākuma dienās ciešā saistībā ar Baltijas valsts izveides plāniem tapa Baltiešu vācu nacionālā komiteja.

Baltiešu vācu nacionālajā komitejā iesaistījās visas tradicionālās vācu kārtu pārstāvniecības organizācijas, arī Rīgas Mazā un Lielā ģilde, Vidzemes bruņniecība un vēlāk – Kurzemes bruņniecība. Tomēr vācu sabiedriskām apvienībām bija maza loma; pavisam niecīga – vācbaltiešu politiskajām partijām. Partijas tolaik atradās aizmetņa stadijā un neatbilda vācbaltiešu vadošās elites priekšstatam par varas īstenošanu kārtu pārstāvniecības ceļā.

Baltiešu vācu nacionālā komiteja nebija izveidota vispārēju vēlēšanu rezultātā. Tā bija sabiedrības virsslānim piederīgu vācbaltiešu personību apvienība, kuras juridiskais statuss, uzbūve un tiesības reprezentēt vācu kopienu nebija atbilstošas vispārējām demokrātijas un sabiedrības pārstāvniecības normām. Liela nozīme tajā bija patriarhālām tradīcijām, redzamāko līderu individuālajam ambīcijām un ieinteresētībai. Organizācijas dalībnieku skaits dokumentos nav precīzi fiksēts, bet var pieļaut, ka tas bija starp 70 un 80 locekļiem. Sākotnēji komitejas vadību uzticēja Vācu Impērijā dzimušajam, bet jaunībā uz Rīgu pārnākušajam, ar labām runas un diplomātijas dotībām apveltītajam zeltlietu tirgotājam, Lielās ģildes vecākajam Vilhelmam Reimersam (Wilhelm Heinrich Martin Reimers). V. Reimerss, kuru autoritātes dēļ sauca par “tēvu”, bija liberāls, un viņam nesimpatizēja vācbaltiešu aristokrātijas konservatīvās tradīcijas. Tāpēc decembrī organizācijas vadība nonāca vācbaltiešu advokāta un uzņēmēja Artūra Reisnera (Eduard Arthur Reusner) pārziņā. A. Reisners pie vācbaltiešu tradicionālajām politikas vadlīnijām turējās stingrāk. Organizāciju ārēji parasti reprezentēja līderu grupa (“trīs vīru komiteja”). Tā sastāvēja no advokātiem, jo vācbaltieši uzskatīja, ka sociāli politiskās pārvērtības Baltijā pirmām kārtām ir juridiski tiesiska problēma. Tādējādi bez jau pieminētiem advokātiem – A. Reisnera un F. Samsona fon Himmelšernas – organizāciju sākotnēji reprezentēja arī vācbaltiešu advokāts Pauls fon Rīdigers (Paul von Rüdiger). Kopš 21.06.1919. komiteju vadīja trešais un pēdējais priekšsēdis inženierģeologs, starpkaru periodā pazīstamākais konservatīvais vācbaltiešu politiķis Vilhelms fon Firkss (Wilhelm von Fircks). Viņa vadībā organizācija sāka ciešāku sadarbību ar latviešu politiķiem.

Baltiešu vācu nacionālās komitejas pirmā publiskā aktivitāte bija Baltijas iedzīvotāju mobilizācijas uzsaukums 13.11.1918. Rīgas vācu laikrakstā Rigasche Zeitung. Vācu Impērijā notikušās Novembra revolūcijas iespaidā komiteja aicināja visus Baltijas iedzīvotājus neatkarīgi no tautības un valodas nekavējoties iesaistīties topošās Baltijas valsts bruņotās aizsardzības spēkos (Schutzwehr). Turpmāk tos atpazina kā Baltijas landesvēru (Baltische Landeswehr). Landesvēra apgāde un nodrošinājums ar karavīriem atradās F. Samsona fon Himmelšernas vadītas īpašas komisijas pārziņā, kuras pilnvaras līdzinājās Kara ministrijai.

Baltijas valsts plāna īstenošana pēc Novembra revolūcijas Vācu Impērijā, republikāniskās iekārtas ieviešanas, pamiera noslēgšanas un tai drīz sekojošām pārmaiņām Latvijas teritorijā – Latvijas Republikas proklamēšanas latviešu apdzīvotajās provincēs – kļuva nereāla. 11.11.1918. pavisam nesen nodibinātās Baltijas valsts varas institūcijas pārstāvji pārtrauca nākt uz regulārajām darba sēdēm. Turpretī Baltiešu vācu nacionālā komiteja jaunajos politiskajos apstākļos nostiprinājās kā vācbaltiešu vienīgā politiskā pārstāvniecība. Komiteja pārstāvēja vācbaltiešu kopienu turpmākajās attiecībās ar Latvijas Tautas padomi, Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību. Ar to saistītie politiķi aktīvi darbojās starptautiskajā arēnā. Latvijas Tautas padome un Pagaidu valdība Baltiešu vācu nacionālo komiteju sākotnēji neatzina kā līdzvērtīgu partneri, jo tā nebalstījās uz tautas vai partiju pārstāvniecības bāzes. Turklāt vācbaltieši komitejā turpināja reprezentēt intereses, kas attiecās uz visu vēsturisko Baltijas teritoriju (ieskaitot Igauniju), tādēļ tas neatbilda Latvijas neatkarības koncepcijai. 

Vidutājs attiecībās starp Baltiešu vācu nacionālo komiteju un Latvijas Tautas padomi 1918. gada rudenī un ziemā bija Vācu Impērijas ģenerālpilnvarotais okupētajās Baltijas zemēs Augusts Vinnigs (August Winnig). Baltijas etnisko un politisko grupu nesaskaņu dēļ un tāpēc, ka vācbaltieši savas intereses stūrgalvīgi atteicās pārstāvēt politisko partiju veidā, panākt iecerēto vācbaltiešu plašāku iesaisti Latvijas Republikas varas institūcijās līdz lielinieku invāzijai viņam neizdevās. Turpretī Baltiešu vācu nacionālās komitejas militārā kopdarbība ar Latvijas Tautas padomes un Pagaidu valdības pārstāvjiem cīņās pret lieliniekiem attīstījās. Kulmināciju tā sasniedza Rīgas atbrīvošanā 22.05.1919.

Saspringtākais posms Baltiešu vācu nacionālās komitejas sadarbībā ar Latvijas valdību bija 1919. gada sākumā un pavasarī. Šajā laikā vācbaltiešu kopienā valdīja galējs satraukums par lielinieku varas nostiprināšanos. Pastāvēja arī neapmierinātība ar Pagaidu valdības nenoteiktību lielinieku apkarošanā. Vācbaltiešu politiķi joprojām cerēja īstenot apvienotas Baltijas valsts koncepciju, ko apliecināja Reģentu padomes pārstāvja ārzemēs Heinriha fon Strīka (Heinrich Eduard Karl von Stryk) aktivitātes 1919. gada janvārī un februārī, kas pazīstamas kā “Strīka afēra”. Kā solis pretim apvienotas Baltijas valsts idejai vērtējama arī 16.04.1919. notikusī Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības atstādināšana. Pagaidu valdības gāšanas īstenotāja bija Baltiešu vācu nacionālās komitejas kontrolē esošā Baltijas landesvēra triecienvienība, ko komandēja barons Hanss fon Manteifels-Scēge (arī Cēge; Hans Joachim Paul Adolph von Manteuffel-Szöge). Turpmāk valdības vadītāja vietas izpildītāja jeb komisāra pienākumu komitejas pārstāvji uzticēja Ēdolē dzimušajam vācbaltiešu advokātu dzimtas pārstāvim un tā laika Liepājas prokuroram Oskaram Borkovskim (Oskar Emil Wilhelm Borkowsky). 25.04.1919. Baltiešu vācu nacionālās komitejas un latviešu politiķu kopīgajā nakts apspriedē valdības vadītāja amatam O. Borkovskis nominēja kompromisa figūru, kas vienotu latviešus un vācbaltiešus, – mācītāju un rakstnieku Andrievu Niedru.

Baltiešu vācu nacionālās komitejas darbība pakāpeniski apsīka. To uzskatīja par izjukušu 13.02.1920., kad Satversmes sapulces priekšvēlēšanu gaisotnē izveidoja Vācbaltiešu partiju komiteju. Tobrīd pilsoņu karam līdzīgās jukas bija noplakušas. Mainīgā politiskā situācija vācbaltiešus bija piespiedusi pieskaņoties Latvijas jaunajai demokrātiskajai politiskajai sistēmai. Kopš 17.–18.04.1920. notikušajām Satversmes sapulces vēlēšanām visi vācbaltiešu kopienas svarīgākie jautājumi (no politikas līdz kultūrai) nonāca Vācbaltiešu partiju komitejas paspārnē esošo centriski un labēji orientēto vācbaltiešu politisko partiju pārziņā.

Latvijas vēstures literatūrā tradicionāli dominē kritisks viedoklis par Baltiešu vācu nacionālās komitejas darbību, jo to uzskata par Latvijas Republikas idejisko pretinieci. Par komitejas lielāko nopelnu uzskatāma Rīgas atbrīvošana no lieliniekiem 22.05.1919., kad liela nozīme bija rūpīgi plānotai stratēģijai, kas atradās tās pārziņā esošā Baltijas landesvēra rokās. Baltiešu vācu nacionālā komiteja pakļāvās Tautas padomes vadlīnijām tikai pēc Cēsu kauju noslēguma un Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 03.07.1919. Pamiers, kura noslēgšanā iesaistījās Antantes pārstāvji, vācbaltiešu politiķiem lika samierināties ar politiskās elites statusa zaudējumu. Pēc šī lūzuma pārtrauca iznākt Rīgas ietekmīgais konservatīvais laikraksts Rigasche Zeitung, kas atbalstīja Baltiešu vācu nacionālās komitejas agrāko politiku. 13.07.1919. Tautas padomes pirmajā sēdē Vidzemes bruņniecības namā, Rīgā (agrāk tur notika Apvienoto Zemju padomes sanāksmes), par tirdzniecības ministru apstiprināja vācbaltiešu advokātu Edvīnu Magnusu (Edwin Magnus). Par finanšu ministru tika iecelts vācbaltiešu komersants un pieredzes bagātais Krievijas Impērijas laika politiķis Roberts Erhards (Robert Erhardt). Abus ministrus darbam valdībā deleģēja Baltiešu vācu nacionālā komiteja. Tobrīd vācbaltiešu kopienā notika reorganizācijas process – topošās vācu politiskās partijas Baltiešu vācu nacionālajā komitejā strauji sāka pārņemt biedru agrāko personisko aktivitāšu nišu. Vācbaltiešu iesaiste valdības darbā iesāka sarežģītu, pretrunām pilnu, tomēr produktīvu abu etnosu sadarbību valsts jauncelsmē.

Vācbaltiešu autori akcentē, ka Baltiešu vācu nacionālās komitejas darbības periods iezīmējis fundamentālu izmaiņu sākumu vācbaltiešu politiķu darbībā – atteikšanos no valsts politikas (Landespolitik) īstenošanas par labu vācbaltiešu nacionālās politikas (Volkstumspolitik) īstenošanai.