Baltiešu vācu nacionālajā komitejā iesaistījās visas tradicionālās vācu kārtu pārstāvniecības organizācijas, arī Rīgas Mazā un Lielā ģilde, Vidzemes bruņniecība un vēlāk – Kurzemes bruņniecība. Tomēr vācu sabiedriskām apvienībām bija maza loma; pavisam niecīga – vācbaltiešu politiskajām partijām. Partijas tolaik atradās aizmetņa stadijā un neatbilda vācbaltiešu vadošās elites priekšstatam par varas īstenošanu kārtu pārstāvniecības ceļā.
Baltiešu vācu nacionālā komiteja nebija izveidota vispārēju vēlēšanu rezultātā. Tā bija sabiedrības virsslānim piederīgu vācbaltiešu personību apvienība, kuras juridiskais statuss, uzbūve un tiesības reprezentēt vācu kopienu nebija atbilstošas vispārējām demokrātijas un sabiedrības pārstāvniecības normām. Liela nozīme tajā bija patriarhālām tradīcijām, redzamāko līderu individuālajam ambīcijām un ieinteresētībai. Organizācijas dalībnieku skaits dokumentos nav precīzi fiksēts, bet var pieļaut, ka tas bija starp 70 un 80 locekļiem. Sākotnēji komitejas vadību uzticēja Vācu Impērijā dzimušajam, bet jaunībā uz Rīgu pārnākušajam, ar labām runas un diplomātijas dotībām apveltītajam zeltlietu tirgotājam, Lielās ģildes vecākajam Vilhelmam Reimersam (Wilhelm Heinrich Martin Reimers). V. Reimerss, kuru autoritātes dēļ sauca par “tēvu”, bija liberāls, un viņam nesimpatizēja vācbaltiešu aristokrātijas konservatīvās tradīcijas. Tāpēc decembrī organizācijas vadība nonāca vācbaltiešu advokāta un uzņēmēja Artūra Reisnera (Eduard Arthur Reusner) pārziņā. A. Reisners pie vācbaltiešu tradicionālajām politikas vadlīnijām turējās stingrāk. Organizāciju ārēji parasti reprezentēja līderu grupa (“trīs vīru komiteja”). Tā sastāvēja no advokātiem, jo vācbaltieši uzskatīja, ka sociāli politiskās pārvērtības Baltijā pirmām kārtām ir juridiski tiesiska problēma. Tādējādi bez jau pieminētiem advokātiem – A. Reisnera un F. Samsona fon Himmelšernas – organizāciju sākotnēji reprezentēja arī vācbaltiešu advokāts Pauls fon Rīdigers (Paul von Rüdiger). Kopš 21.06.1919. komiteju vadīja trešais un pēdējais priekšsēdis inženierģeologs, starpkaru periodā pazīstamākais konservatīvais vācbaltiešu politiķis Vilhelms fon Firkss (Wilhelm von Fircks). Viņa vadībā organizācija sāka ciešāku sadarbību ar latviešu politiķiem.