Dzimis Liepājas ģildes tirgotāja, Maskavas starptautiskās tirdzniecības bankas filiāles, vēlāk – Rīgas Komercbankas Liepājas filiāles vadītāja Leo Magnusa (Adolf Leo Magnus) un Liepājas grāmatu tirgotāja meitas Magdalēnas, dzimušas Donbergas (Auguste Magdalene Wilhelmine Dohnberg), vācbaltiešu ģimenē. Tēvs bija iemantojis plašu atpazīstamību un simpātijas sabiedrībā, kas atviegloja dēla profesionālās gaitas. Edvīns Magnuss mācījās Liepājas ģimnāzijā un studēja jurisprudenci Imperatora Maskavas Universitātē (Императорский Московский университет). Jurista kvalifikāciju ar izcilību ieguva 1910. gadā.

Laulājies 1924. gadā ar pazīstamas vācbaltiešu baronu dzimtas pārstāvja, Krievijas Impērijas ģenerālmajora Leona fon Freitāga-Loringhofena (Leon Balthasar Gaston von Freytag-Loringhoven) meitu, atraitni Irēni Leokādiju Annu Bertelsu, šķirteni Verhovsku (Irene Leokadie Anna Bertels, Werchowski), kurai šī bija jau trešā laulība; laulība izrādījās neveiksmīga un tika šķirta 1926. gadā. Otro laulību slēdzis 1931. gadā ar Elizabeti Arnalu (Elisabeth Arnal), dzimušu Šīreri (Schierer), kurai arī tā bija otrā laulība.

Studiju laikā Maskavā sācis strādāt par zvērinātā advokāta palīgu. Pēc jurista diploma iegūšanas atgriezies Baltijā, 1911. gadā sācis strādāt vācbaltiešu zvērināto advokātu Artūra Reisnera (Eduard Arthur von Reusner) un Vilhelma fon Rīdigera (Wilhelm von Rüdiger) juridiskajā birojā Rīgā par advokāta palīgu. Pirmā pasaules kara sakumā iesaukts Krievijas armijā, piedalījies Ziemassvētku kaujās, paaugstināts par virsnieku. 1916. gadā atgriezies civilajā darbā Rīgā, nodibinājis patstāvīgu zvērinātā advokāta praksi. Risinājis juridiskas problēmas, kas bija radušās saistībā ar Baltijas uzņēmumu evakuāciju uz Iekškrieviju un Krievijas Impērijas kara laikā pieņemto, pret vācu ietekmi valstī vērsto likumu radītām sekām. 1918. gadā vācu okupācijas vara E. Magnusu iesaistīja starpvalstu komisijā, kas nodarbojās ar lielinieku deportēto Baltijas iedzīvotāju, lielākoties vācbaltiešu, atgriešanu dzimtenē.

Pēc Rīgas ieņemšanas 02.01.1919. iestājies Baltijas landesvērā, 22.05.1919. piedalījies Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. Pēc Rīgas atbrīvošanas 06.1919. iecelts par pilsētas civilās administrācijas vadītāju. 14.07.–08.12.1919. bijis Baltiešu vācu nacionālās komitejas deleģētais Latvijas Pagaidu valdības tieslietu ministrs. 25.01.1920. izveidojis Vācbaltiešu reformu partiju (Deutschbaltische Reformpartei), līdz 1932. gadam bijis tās vadītājs. Ievēlēts Rīgas domē. 1920. gada sākumā bijis šīs partijas delegāts Latvijas Tautas padomē, ievēlēts Satversmes Sapulcē. Parlamentā nodarbojies lielākoties ar juridiski tiesiska rakstura jautājumiem. 1920. gadā bijis Latvijas delegācijas pieaicinātais eksperts finansiālajos jautājumos miera sarunās ar Padomju Krieviju. 1922. gadā atsācis zvērinātā advokāta praksi Rīgā. 24.01.–01.12.1928. otro reizi bijis Latvijas tieslietu ministrs.

E. Magnuss bija Vācu juristu apvienības Rīgā biedrs (Der Deutsche Juristen Verein in Riga), darbojies vairāku nozīmīgu vācbaltiešu industrijas un tirdzniecības uzņēmumu valdēs, piemēram, Rīgas Komercbankā, Tirdzniecības un rūpniecības A/S “A. M. Smidt”, “Austrumu transporta sabiedrībā” (The Eastern Company of Transport, Limited), A/S “Rīgas eļļas spiestuve” (iepriekš “Wm. Hartmann”), “Finieru fabrikā Julius Potempa, A/S” un citur. 01.1935. iecelts par Tirdzniecības un rūpniecības kameras locekli. Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības īstenoto saimniecisko reformu laikā, kas ietvēra vācbaltiešu uzņēmumu pārņemšanu valsts pārziņā, pārstāvējis vācbaltiešu uzņēmēju intereses, saskaņā ar ārvalstu diplomātu ziņojumiem kritizējis autoritārisma izpausmes. Tādējādi 1938. gadā visdrīzāk samilzušas domstarpības starp E. Magnusu un Kārli Ulmani, kā rezultātā E. Magnuss saizbraucis no Latvijas uz Vīni. Vācbaltiešu izceļošanas gaitā 1939. gada nogalē atteicies no Latvijas pavalstniecības. Otrā pasaules kara laikā dzīvojis Berlīnē. Sastapies ar grūtībām iegūt Lielvācijas pavalstniecību, jo saskaņā ar tur tolaik pastāvošajiem rasu likumiem tika apšaubīta viņa vāciskā izcelsme tēva priekšteču dēļ. Pēc kara pārcēlies uz Austriju, bijis valdības padomnieks. Apglabāts Vīnē.

E. Magnusa nopelni Latvijas vēsturē vērtējami atzinīgi, īpaši izceļami E. Magnusa nopelni Latvijas tieslietu sistēmas stiprināšanā. E. Magnuss, līdzīgi kā virkne citu vācbaltiešu juristu, Latvijas valsts tapšanas laikā uzskatāms par nozīmīgu likumdošanas ekspertu. Tas izskaidro, kādēļ bez E. Magnusa arī turpmāk, laika posmā no 1928. līdz 1929. gadam, par Latvijas tieslietu ministriem kļuva vēl divi vācbaltiešu advokāti: Baldvins Disterloe (Balduin von Düsterlohe) un Bernhards Berents (Bernhard Berent).

E. Magnuss bija moderni domājošs Latvijas politiķis, kas kritiski vērtēja vācbaltiešu aristokrātijas konservatīvās politikas tradīcijas. Tomēr profesionālajā darbā E. Magnuss lielākoties darbojās vācbaltiešiem piederošā lielā kapitāla interesēs. Par nopelniem kara laikā (Ziemassvētku kaujās) Magnuss apbalvots ar Krievijas Sv. Jura krustu (IV šķira), par nopelniem Latvijas tieslietu sistēmas izveidē apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira).