LTP izveidošanas galvenais mērķis bija neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšana. Pēc neatkarības pasludināšanas priekšplānā izvirzījās Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu organizēšana un Satversmes sapulces sanākšanas nodrošināšana. Tomēr, ņemot vērā tā laika sarežģīto militāro un politisko situāciju, LTP nācās pievērsties daudzu citu uzdevumu risināšanai, t. sk. diplomātiskiem jautājumiem Latvijas Republikas likumdošanas bāzes radīšanai un citiem.

Sarunas par LTP izveidošanas nepieciešamību sākās pēc Vācijas zaudējuma Pirmā pasaules karā un Kompjēnas pamiera noslēgšanas 11.11.1918. Daļa latviešu politisko partiju pārstāvju uzskatīja, ka Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) un Demokrātiskā bloka (DB) vietā Latvijas neatkarības pasludināšanai jāizveido jauna politiska organizācija, kurā būtu pārstāvētas galvenās Latvijas partijas. LPNP 13.–16.11. neveiksmīgās sarunas ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) u. c. partijām nostiprināja šo viedokli. Partiju konsultāciju rezultātā tika panākta vienošanās par LTP izveidošanas nepieciešamību. Lielākā daļa iesaistīto politiķu uzskatīja, ka LTP tiek izveidota faktiski apvienojot LPNP un DB, lai gan juridiski tas netika noformēts.

LTP tika izveidota Rīgā 17.11.1918., astoņu Latvijas politisko partiju pārstāvjiem vienbalsīgi apstiprinot LTP politisko platformu un ievēlot LTP priekšsēdētāju (Jānis Čakste), viņa biedrus (Marģers Skujenieks un Gustavs Zemgals) un sekretāru (Erasts Bite) ar biedriem (Emīls Skubiķis un Staņislavs Kambala). Tāpat LTP vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani par Ministru prezidentu un uzdeva viņam sastādīt Ministru kabinetu. Dibināšanas sēdē tika nolasītas arī divas (pilsonisko un sociālistisko) partiju deklarācijas, kurās tika pausts, ka LTP ir LPNP un DB darba turpinātāja, un nepieciešams uzturēt draudzīgas attiecības ar ārvalstīm.

LTP sākotnējā sastāvā ietilpa 40 locekļi, t. sk. astoņu politisko partiju (Latviešu zemnieku savienība (LZS) – 13, LSDSP – 10, Latvijas Revolucionāro sociālistu partija (LRSP) – trīs, Latvijas Demokrātiskā partija – pieci, Latvijas Radikāldemokrātiskā partija – pieci, Latviešu nacionāldemokrātiskā partija – divi, Latvijas Republikāņu partija – viens, Latvijas Neatkarības partija – viens pārstāvis) un viens Latgales Zemes padomes pārstāvis. LTP sastāvs tika veidots tā, lai starp LZS un sociālistiskajām partijām (LSDSP un LSRP) pastāvētu paritāte. LTP bija rezervētas vietas 21 Kurzemes un 18 Latgales un minoritāšu pārstāvjiem. LTP sākotnējā sastāva vidējais vecums bija 37,8 gadi, 87,5 % pārstāvjiem bija augstākā izglītība.

LTP svinīgajā sēdē 18.11.1918. proklamēja neatkarīgas Latvijas Republikas izveidošanu. G. Zemgals kā sēdes vadītājs pasludināja visas suverēnās varas Latvijā pāriešanu LTP rokās. Par valsts izveidošanas pamatu kļuva LTP politiskā platforma, kas vienlaikus bija arī Latvijas Republikas pagaidu satversme. Valsts proklamēšanas sēdē piedalījās 38 no 40 LTP locekļiem (nepiedalījās LTP priekšsēdētājs J. Čakste un LSDSP pārstāvis Ansis Buševics). 19.11. sēdē LTP apstiprināja K. Ulmaņa sastādīto Pagaidu valdības sastāvu.

LTP priekšsēdētājs izpildīja valsts galvas funkcijas. LTP priekšsēdētājs ar biedriem un sekretāru (vēlāk sekretāriem) veidoja LTP Prezidiju. 19.11.1918. sēdē LTP Prezidijs sastādīja un nosūtīja J. Čakstem oficiālu paziņojumu par viņa ievēlēšanu LTP priekšsēdētāja amatā, kā arī izvirzīja priekšlikumu par Latvijas Republikas ģerboņa izstrādāšanu. J. Čakste Rīgā ieradās 22.11. un uzņēmās LTP priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanu. 24.11. viņš kopā ar G. Zemgalu devās diplomātiskā misijā caur Tallinu, Helsinkiem un Stokholmu. J. Čakstes un G. Zemgala prombūtnes laikā LTP sēdes vadīja M. Skujenieks. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja Albertu Kviesi un Ernestu Baueru. LTP Prezidija sēdes turpinājās arī pēc J. Čakstes aizbraukšanas. 06.12. LTP Prezidijs apstiprināja Latvijas Republikas pagaidu ģerboni (meta autors Burkards Dzenis) – uzlecošu sauli ar burtu “L” un trim zvaigznēm, kas simbolizēja Kurzemes, Vidzemes un Latgales vienotību.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas LTP iestājās Vācbaltu progresīvā partija, deleģējot piecus deputātus. Tāpat LTP iestājās Ebreju strādnieku partija, Bunds un Ebreju tautas partija, piedaloties LTP 1. sesijas sēdēs. Pēc 1. sesijas noslēguma, 1918. gada decembra sākumā, LTP iestājās Rīgas krievu pilsoņu Nacionāldemokrātiskā savienība, deleģējot sešus pārstāvjus. 08.12. Baltijas vācu demokrātiskā partija darbam LTP deleģēja piecus (pēc citām ziņām trīs) deputātus. Attiecīgas pilnvaras un partijas deklarācija tika iesniegta LTP sekretāram 12.12.1918.

Īsi pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas notika LRSP šķelšanās. Vairāki biedri izstājās no partijas, paužot atbalstu LTP, tomēr partijas delegāti (Kārlis Albertiņš, Eduards Traubergs, E. Skubiķis) nevarēja turpināt darbību LTP kā LRSP biedri. E. Skubiķis iestājās LSDSP, bet E. Traubergs un K. Albertiņš atgriezās LTP tikai pēc LRSP darbības atjaunošanas 1919. gada jūlijā. 30.12.1918. no LTP izstājās LSDSP, protestējot pret Pagaidu valdības 29. decembra līgumu ar Vāciju, kā arī aizstāvot uzskatu, ka pret lieliniekiem nav jāiesaistās bruņotā cīņā.

LTP galvenā darbība ritēja komisijās, kurās bija ievēlēti LTP sastāvā esošo partiju pārstāvji. Sākotnēji LTP sastāvā tika izveidotas: Satversmes sapulces vēlēšanu, Pašvaldību lietu, Tieslietu, nodokļu un aizņēmuma, nacionālo lietu, agrārreformas, sabiedrisko darbu, interpelāciju un finanšu komisijas. 1919.–1920. gadā komisiju skaits pieauga līdz 22 pastāvīgām komisijām. Komisijās izstrādātos likumprojektus LTP apstiprināja plenārsēdēs. LTP pirmā sesija noslēdzās ar 02.–06.12.1918. sēdēm, kurās tika pieņemti pašvaldības, tiesu, pārtikas, aizņēmuma, policijas iekārtas un amnestijas likumi.

Pēc LTP 1. sesijas noslēguma 06.12.1918. darbu turpināja pastāvīgās komisijas (zināms, ka 1918. gada beigās darbojās vismaz divas – Satversmes sapulces vēlēšanu komisija un Nacionālo lietu komisija). Satversmes sapulces vēlēšanu komisija izstrādāja 1919. gada janvārī vai februārī gaidāmo vēlēšanu noteikumus, nosakot vēlēšanu apgabalu un Satversmes sapulces deputātu skaitu. Tomēr Satversmes sapulces vēlēšanas nevarēja notikt Krievijas Sarkanās armijas iebrukuma dēļ. Pēc Rīgas pamešanas un pārcelšanās uz Liepāju 01.1919. Latviju pameta lielākā daļa LTP deputātu (sāka atgriezties februārī–martā). Šajā laikā turpinājās LTP ietilpstošo partiju konsultācijas LTP Starpfrakciju biroja ietvaros.

Reaģējot uz Liepājas puču, 17.04. LSDSP Centrālkomiteja un LSDSP Liepājas komitejas apspriedē nolēma, ka LSDSP jāatgriežas LTP sastāvā un uzsaukumā aicināja atbalstīt Pagaidu valdību un LTP. 19.04. notika LTP pārstāvēto partiju pārstāvju slepena sapulce, kurā izstrādāja protestu pret apvērsumu. 12.05. Liepājā G. Zemgala vadībā tika sasaukta LTP otrā sesija, kurā nosodīja 16.04. valsts apvērsumu un 10.05. izveidoto Andrieva Niedras provācisko valdību, un par vienīgo likumīgo valdību atzina K. Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību. Sēdē piedalījās 66 no 102 LTP deputātiem, t. sk. 18 LSDSP pārstāvji, seši Vācbaltu Progresīvās partijas, Bunda, Ebreju tautas partijas, Bezpartejisko ebreju apvienotās grupas un divi lietuviešu pārstāvji. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja Andreju Petrevicu un E. Baueru (atkārtoti), kā arī ievēlēja otru sekretāru – E. Skubiķi. 13.05. notika arī LTP Prezidija sēde (vadītājs G. Zemgals), tomēr A. Niedras valdība un Vācijas okupācijas spēki nepieļāva turpmāku LTP darbību, vairākus LTP deputātus arestēja. Darbību turpināja tikai LTP Starpfrakciju birojs Liepājā.

LTP atjaunoja darbību pēc Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes izcīnītās uzvaras pret vācu karaspēku Cēsu kaujās. 04.–05.07. Rīgā, vēl pirms LTP oficiālas darbības atjaunošanas, uz sēdēm sanāca LTP deputātu grupa (20–22 cilvēki), kura lēma par Ziemeļlatvijas karaspēka sagaidīšanu Rīgā, apsprieda K. Ulmaņa sarunas par kompromisa valdības izveidošanu, kā arī izveidoja LTP sasaukšanas komisiju. 11.07. notika LTP Prezidija sēde (vadītājs J. Čakste), kurā tika lemts par gaidāmās LTP sesijas norises vietu, kā arī pārrunāti jautājumi par minoritāšu un latgaliešu pārstāvju dalību LTP. LTP 3. sesija sanāca Rīgā 13.07.1919. (vadītājs J. Čakste). LTP apstiprināja Latvijas Pagaidu valdības otro jeb “kompromisa” sastāvu, kurā ietilpa vairāki minoritāšu pārstāvji. 16.07. tika pieņemts arī likums “Par Ministru kabineta tiesībām izdot pagaidu rīkojumus”, ievērojami paplašinot valdības pilnvaras. Dalību sesijā ņēma arī vairākas minoritāšu partijas: Vācbaltu progresīvā partija, Vācu demokrātiskā partija, Vācu nacionālliberālā partija, Rīgas krievu pilsoņu Nacionāldemokrātiskā savienība, Bunds, Apvienotā ebreju sociālistiskā partija un Ebreju nacionālās padomes pārstāvji. Latgales pārstāvji bija apvienojušies atsevišķā latgaliešu frakcijā. LTP savu darbību atjaunoja Latvijas Revolucionāro sociālistu partija, nosūtot trīs delegātus. Pavisam uz LTP 3. sesiju bija ieradušies 93 no 102 LTP deputātiem.

4. sesijas (11.08.–09.09.) laikā 19.08. LTP vienbalsīgi pieņēma vēlēšanu likumu, kurā apstiprināja Satversmes sapulces vēlēšanu kārtību, bet 23.08. likumu “Par pavalstniecību”, ar kuru tika noteikts Latvijas Republikas pilsoņu kopums.

LTP 5. sesija sanāca 06.10.1919. Pirms tās sākuma LRSP bija izbeigusi savu darbību, līdz ar to tās pārstāvji pameta LTP. Agrākais LRSP delegāts Kārlis Šenbergs turpināja darboties LTP kā Latvijas Darba savienības deputāts kopā ar vēl diviem pārstāvjiem no šīs partijas. LTP sastāvā savu deputātu bija deleģējis arī Latgaliešu sociālistu saraksts (Jezups Trasuns). Latvijas Demokrātiskā partija, Latviešu nacionāldemokrātu partija un Latvju neatkarības partija bija apvienojusies Latvijas Demokrātu savienībā, un šo partiju deputāti piedalījās LTP darbā kā jaunās frakcijas pārstāvji. Sesijas darbība hronoloģiski sakrita ar bermontiādes sākumu, kas apgrūtināja tās norisi. LTP īslaicīgi pārcēlās uz Cēsīm, kur notika 11. un 31. oktobra sēdes, bet 21. un 22. oktobra sēdes risinājās Rīgā. 5. sesijas (06.10.–12.11.) uzmanības centrā atradās cīņa pret Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju. LTP nosūtīja delegācijas uz Igauniju un Poliju, lai meklētu militāro palīdzību Latvijai.

LTP 6. sesijā (19.11.–10.12.) tika apspriesta diplomātisko attiecību pārtraukšana ar Vāciju, likumprojekti par izglītības iestādēm, mazākumtautību skolu iekārtu, akcīzes nodokļiem u. c. jautājumi. Kopumā LTP sanāca uz astoņām sesijām un pavisam noturēja 57 sēdes. Pēdējā LTP sēde notika 18.03.1920., bet pēdējā LTP Prezidija sēde – 27.04.1920. Šajā laikā LTP deputātu skaits bija pieaudzis līdz 297 cilvēkiem. Formāli LTP turpināja darbību līdz Satversmes sapulces sanākšanai 01.05.1920., kad LTP priekšsēdētājs J. Čakste paziņoja par tās darbības beigām un pilnvaru nolikšanu.

LTP īstenoja galvenos savas darbības mērķus. Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu vairāk nekā uz gadu aizkavēja Latvijas Neatkarības karš (1918–1920). Līdz ar to, sākot ar 1919. gada vasaru, LTP nācās uzņemties daudz plašākas funkcijas, nekā sākotnēji bija domāts – ievērojami pieauga LTP komisiju skaits un apspriesto jautājumu loks. Līdz ar to aktuāls kļuva LTP leģitimitātes jautājums, jo LTP nebija vēlēta institūcija. Daļēji šo problēmu risināja, palielinot LTP deputātu un tajā iesaistīto partiju (pirmām kārtām, minoritāšu) skaitu. Izdevās panākt arī LTP de facto atzīšanu no vairākām valstīm (Vācija, Igaunija, Lietuva, Polija u. c.).

LTP nostāja pēc 16.04. puča bija izšķiroša K. Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības saglabāšanā un lielā mērā izšķīra Latvijas Neatkarības kara tālāko gaitu. Atzinīgi vērtējama arī LTP piekāpšanās kompromisa valdības sastādīšanai 07.1919., kas bija politiski nepopulārs solis. LTP nepārtrauca darbību arī grūtajos bermontiādes apstākļos, aktīvi meklējot militāro palīdzību ārzemēs. Tāpat LTP bija ārkārtīgi svarīga loma Latvijas Republikas likumdošanas bāzes radīšanā.