Ideju par nepieciešamību Latvijai atdalīties no Krievijas Impērijas un kļūt par patstāvīgu politisku veidojumu pirmo reizi publiski pauda Miķelis Valters 1903. gadā Šveicē iznākošajā žurnālā “Proletārietis”. Tomēr līdz pat 1917. gada sākumam neatkarības ideja bija margināla, daudz populārāka bija doma par autonomas Latvijas radīšanu Krievijas sastāvā. Situācija mainījās pēc Februāra revolūcijas. Pirmie Latvijas neatkarības ideju 1917. gada vidū sāka popularizēt Latviešu nacionāldemokrātu partijas pārstāvji Maskavā (Jānis Akuraters, Ernests Blanks, Linards Laicens, Jānis Bankavs u. c.). Sevišķi aktīvs neatkarības idejas popularizēšanā bija partijas izdotais laikraksts “Dzimtenes Atbalss”.
Jauns posms Latvijas neatkarības idejas attīstībā sākās 09.–11.1917. Reaģējot uz Rīgas krišanu Vācijas armijas rokās, Krievijas Pagaidu valdības noraidošo attieksmi attiecībā uz Latvijas problēmām, kā arī lielinieku nākšanu pie varas Krievijā un neokupētajā Latvijas daļā, tika izveidotas jaunas politiskās organizācijas, kuras uzsāka aktīvu cīņu vispirms par plašu Latvijas autonomiju un pēc tam – par neatkarību. Tās bija: Demokrātiskajā bloks (DB) Rīgā un Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) Valkā.
10.09./23.09.1917. DB pieņēma rezolūciju, kurā prasīja republikāniskas, neitralizētas, nedalītas un starptautiskām garantijām nodrošinātas Latvijas izveidošanu. DB rezolūcijas un ziņojumus, kuros tika pausta prasība ievērot latviešu tautas pašnoteikšanas tiesības, apsprieda Vācijas Reihstāga sēdēs. 18.12./31.12.1917. Latvijas neatkarības prasība tika publicēta laikrakstā Leipziger Volkszeitung. Vairāki DB locekļi Vācijas okupācijas apstākļos privāti veica Latvijas neatkarības idejas popularizēšanu iedzīvotāju vidū.
LPNP 19.11./02.12.1917. pieņemtā deklarācija “Ārvalstīm un tautām” pasludināja Latviju par autonomu valstsvienību. LPNP loceklis un Krievijas Satversmes sapulces deputāts Jānis Goldmanis 05.01./18.01. uzstājās Satversmes sapulces sēdē un pasludināja, ka Latvijas politiskās nākotnes jautājums nav vairs Krievijas iekšējā lieta, bet tas jāizšķir starptautiski. LPNP 2. sesijā Petrogradā 28.–30.01.1918. tika pieņemta deklarācija, kurā tika pasludināts, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai. Laikabiedru un vēsturnieku vidū ir tikuši pausti viedokļi, ka minētos datumus var uzskatīt par Latvijas neatkarības proklamēšanas brīdi. Tomēr, kritiski izvērtējot faktisko situāciju, jāsecina, ka LPNP pauda vēlmi izveidot neatkarīgu valsti, bet neatkarības proklamēšana tā laika militārajā un politiskajā situācijā nebija iespējama.
DB un LPNP darbība liecināja, ka latviešu politiskā spektra lielākā daļa (izņemot lieliniecisko Latvijas Sociāldemokrātiju (LSD) un Frīdriha Veinberga vadīto Tautas partiju) jau no 01.–03.1918. atbalstīja Latvijas neatkarības pasludināšanas ideju. Tomēr Vācijas īstenotā Latvijas okupācija neļāva to īstenot.
Līdz ar Pirmā pasaules kara noslēgumu 11.11.1918. aktuāls kļuva jautājums par pēc iespējas ātrāku Latvijas neatkarības pasludināšanu. Latvijas Republikas proklamēšana ļautu uzsākt varas pārņemšanu no Vācijas okupācijas iestādēm, uzturēt kārtību un mieru, aktīvi meklēt ārvalstu palīdzību Latvijas atjaunošanai. Turklāt Igaunija un Lietuva attiecīgus konstitucionālos aktus bija pieņēmušas jau 1918. gada sākumā. Sarunas par neatkarības deklarēšanu un Pagaidu valdības izveidošanu starp LPNP un DB pārstāvētajām politiskajām partijām sākās 1918. gada oktobra beigās–novembra sākumā. LPNP nespēja vienoties ar Latvijas Sociāldemokrātisko partiju (LSDSP) par kopīgu darbību. LSDSP iesaistīšana neatkarības proklamēšanā tika uzskatīta par svarīgu priekšnoteikumu sekmīgai jaunās valsts tālākai funkcionēšanai. Latviešu zemnieku savienības līdera Kārļa Ulmaņa iniciatīva par jaunas pārstāvniecības institūcijas – LTP – izveidošanu rada atbalstu LSDSP u. c. politisko partiju vidū. Līdz ar to LTP izveidošana kļuva par priekšnoteikumu Latvijas neatkarības pasludināšanai. Lai LTP varētu izveidot, latviešu politiskajām partijām bija jāvienojas par kopīgu politisko platformu. Jāpiezīmē, ka šajās sarunās piedalījās arī ebreju “Bunds”.
Sarunās galvenās domstarpības radīja jautājumi par Latvijas ārpolitisko orientāciju, nepieciešamību izveidot Latvijas bruņotos spēkus, principiem, pēc kādiem būtu veidojama Pagaidu valdība, kā arī katra politiskā spēka pārstāvniecības proporciju LTP. Latviešu politisko partiju pārstāvju panāktie kompromisi minētajos jautājumos rezultējās LTP izveidošanā 1918. gada 17. novembra vakarā. LTP izveidošanas sēdē tika vienbalsīgi pieņemta LTP politiskā platforma, ievēlēts LTP priekšsēdētājs (Jānis Čakste) un prezidijs, kā arī Pagaidu valdības priekšsēdētājs (K. Ulmanis). Līdz ar to visi svarīgākie lēmumi, kas attiecās uz Latvijas Republikas dibināšanu tika pieņemti 17.11. Tomēr LTP pārstāvji nolēma nākamajā dienā (18.11.) sarīkot sevišķu svinīgo sēdi, lai publiski deklarētu suverēnās varas pārņemšanu Latvijā, kā arī Latvijas Republikas un Latvijas Pagaidu valdības izveidošanu.
17. novembra vakarā tika apspriesta arī Latvijas neatkarības proklamēšanas akta norise. Diskusiju rezultātā (viens no variantiem – Rīgas pils) nolēma neatkarību pasludināt Latvju operas namā (Rīgas pilsētas otrais teātris, tagad Latvijas Nacionālais teātris). Tika noteikts arī svinīgās sēdes sākuma laiks – pulksten 16.00. LTP uzdeva starpfrakciju komisijai (Miķelis Bružis, Rūdolfs Bēnuss, Atis Ķeniņš) izstrādāt 18. novembra svinīgās sēdes programmu un veikt priekšdarbus valsts proklamēšanas aktam. Tika nodrukātas 1200 ieejas kartes, kuras izdalīja partijām proporcionāli to pārstāvniecībai LTP.