LKNS ir Pirmā pasaules kara laikā dibināta latviešu strēlnieku pulku virsnieku un karavīru apvienība, kas latviešu karavīriem un civiliedzīvotājiem Latvijā un Krievijā propagandēja neatkarīgas Latvijas ideju, kā arī praktiski palīdzēja tās īstenošanā, piedaloties Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbā un kara noslēgumā organizējot Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku pirmās vienības.
Latvju kareivju nacionālā savienība, 1917.–1918. gads
pretlielinieciska un nacionāla latviešu virsnieku un karavīru apvienība
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
LKNS mērķi un uzdevumi
Organizācijas mērķi bija demokrātiskas Latvijas valstiskās iekārtas nodibināšana, kas sekmētu nacionālās kultūras attīstību; Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas (Iskolata; Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии, Исколат) likvidēšana; sakaru uzturēšana ar latviešu karavīriem krievu pulkos; pēc Vācijas armijas sakāves un neatkarīgas Latvijas proklamēšanas – pirmo neatkarīgās Latvijas bruņoto vienību formēšana. Uzdevumi – ar aģitācijas un laikrakstu starpniecību popularizēt Latvijas neatkarības ideju starp latviešu karavīriem un civiliedzīvotājiem; aģitēt par latviešu materiālās un garīgās kultūras attīstības nepieciešamību; vērsties pret kreisajiem politiskajiem spēkiem (latviešu lieliniekiem) kā Latvijas neatkarības idejas un nacionālās kultūras attīstības pretiniekiem.
LKNS vēstures svarīgākie posmi
Krievijas Februāra revolūcija uzsāka demokratizācijas procesu gan sabiedrībā, gan armijā. Tostarp, Rīgas frontes sektorā dislocētie latviešu strēlnieku pulki pirmoreiz saskārās ar atklātu politisku aģitāciju, īpaši no kreiso politisko spēku puses. 17.05./30.05.1917. Latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes 2. kongresā ievēlēja jaunu Izpildu komiteju (Iskolastrelu; Исполнительный комитет обьединенного совета латышских стрелковых полков, Исколастрел), kurā vairākums piederēja lieliniekiem, un saskaņā ar pieņemto rezolūciju, Iskolastrels sāka realizēt lieliniecisku politiku, nacionālo jautājumu atstājot otrajā plānā. Reaģējot uz to, latviešu strēlnieku pulku virsnieku vidū 1917. gada vasarā radās ideja par nacionālas latviešu karavīru organizācijas dibināšanu.
Dibināšanas sapulce
01.–02.08./14.–15.08.1917. Rīgā notika latviešu strēlnieku pulku virsnieku sapulce, kurā nolēma Iskolastrelu likvidēt, tā vietā dibinot “revolucionāru centrālu latviešu nacionālu kareivju organizāciju, kuras galvenajai darbībai un mērķim jābūt Latvijas demokrātiskās iekārtas nodibināšana, latviešu nacionālo un kulturālo mērķu realizēšana un ciešāku sakaru uzturēšana ar pārējiem latvju kareivjiem krievu pulkos”. 05.08./18.08.1917. Rīgā notika nacionāli noskaņotu virsnieku un karavīru sapulce, kurā vienbalsīgi nodibināja “Latvju kareivju nacionālo savienību”, kā arī ievēlēja tās Izpildu komiteju 12 karavīru sastāvā. Dibināšanas sapulcē nolēma, ka pulku augstākie virsnieki savienības sastāvā oficiāli nebūs reģistrēti. Organizācijas vadību uzņēmās jaunākie virsnieki, kā arī strēlnieku pulkos iesaistītā inteliģence – rakstnieki, žurnālisti, mākslinieki, jaunie zinātnieki un citi.
Laikraksts "Laika Vēstis"
LKNS biedri uzsāka mutisku aģitāciju pulkos, tomēr Rīgas krišana vācu armijas rokās 21.08./03.09.1917. uz vairākām nedēļām pārtrauca organizācijas darbību. Septembra otrajā pusē LKNS biedri satikās Cēsīs un 14.09./27.09.1917. šajā pilsētā sāka iznākt savienības laikraksts “Laika Vēstis” publicista Artura Krodera, rakstnieku Kārļa Skalbes, Edvarta Virzas un Jāņa Akuratera vadībā. Laikraksts sākotnēji iznāca trīs reizes nedēļā (no 25.10./07.11.1917. Valkā – katru dienu), drīz kļūstot par plaši lasītu gan sabiedrībā, gan latviešu karavīru vidū dažādos frontes sektoros.
Jau ar pirmajiem numuriem laikraksts pauda nacionālus un pretlielinieciskus uzskatus, prasot Latvijas neatkarību, “lai par Latvijas dzīves izveidošanu lemj viņa pati”. LKNS piešķīra izšķirošu nozīmi nācijas un tās kultūras attīstībai, norādot, ka tautas kultūras netraucēta attīstība iespējama tikai tad, ja tauta ir pilnīgi brīva no politiskiem spaidiem un tiesību ierobežojumiem. Tādējādi nācijas kultūras attīstībā “brīva, neatkarīga un starptautiskiem līgumiem garantēta Latvija vai Baltija, līdzīgi Skandināvijas valstīm, būtu ideāla izeja no tagadējā stāvokļa”.
Ar laikraksta starpniecību LKNS vērsās pie latviešu strēlniekiem, aicinot tos nacionālos jautājumos iztikt bez lielinieku padoma un lemt pašiem, pat ja politiskos un sociālos jautājumos to uzskati un simpātijas piederētu lieliniekiem. Savienībai bija skaidra nacionāla un pretlielinieciska nostāja, tomēr kopumā tā nespēja ietekmēt noskaņojumu strēlnieku pulkos, vairums no tiem atbalstīja lieliniekus arī pēc to veiktās valsts varas pārņemšanas Krievijā un vācu neokupētajā Latvijas daļā.
LKNS aktīvi aģitēja par Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanu, kuras galvenais uzdevums būtu “stāvēt par nedalītu, autonomu Latviju nākamā miera konferencē”. LKNS delegāti piedalījās gan LPNP organizēšanas sanāksmēs, gan tās dibināšanas kongresā un 1. sesijā Valkā, gan 2. un 3. sesijā Petrogradā. LKNS biedru kareivi Jāni Palcmani ievēlēja par LPNP valdes priekšsēdētāja biedru, J. Akurateru – par LPNP valdes sekretāra biedru, virsnieku Frici Vītoliņu – par LPNP Kultūras nodaļas vadītāju. 2. sesijā A. Kroderu ievēlēja par LPNP valdes sekretāru.
21.12.1917./03.01.1918. Iskolats aizliedza “Laika Vēstis”. Pēc tam laikraksts līdz 28.12.1917./10.01.1918. iznāca ar nosaukumu “Laika Domas”, tad – līdz 18.01.1918. – ar nosaukumu “Laika Balss”. Pēc tam Iskolats aizliedza jebkāda LKNS laikraksta iznākšanu. Turpmāk gan lielinieku varas, gan vācu okupācijas apstākļos LKNS darbojās nelegāli.
Nacionālā karaspēka formēšana un Apsardzības ministrija
08.1918. LKNS sāka nelegāli apzināt biedrus un tai simpatizējošos Latvijā esošos un neapcietinātos bijušos latviešu strēlnieku virsniekus un apakšvirsniekus. Reģistrāciju veica nelegāli Rīgas Latviešu biedrības telpās, bet vēlāk Rīgā, Annas ielā 1. Reģistrētie atradās savās dzīvesvietās un vajadzības gadījuma bija gatavi mobilizēties vienībās. 15.11.1918. LKNS sadarbībā ar LPNP Latvijas aizsardzības un atjaunošanas nodaļas priekšnieku Sprici Paegli izveidoja latviešu brīvprātīgo reģistrācijas punktu, kas vēl pirms valsts proklamēšanas ar laikrakstu starpniecību aicināja jaunatni iestāties nacionālajā karaspēkā. Pieteicās ap 400 brīvprātīgo, lielākoties virsnieki, instruktori, studenti un skolnieki. No šiem karavīriem izveidoja vienu no pirmajām Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku latviešu daļām – Instruktoru rezervi. Formāla pavēle par tās izveidošanu izdota 10.12.1918.
LKNS biedru un citu bijušo virsnieku un karavīru apzināšana notika arī Cēsīs. 12.11.1918. sākās to oficiāla reģistrācija. Daļa no brīvprātīgajiem iekļāvās pašaizsardzības vienībā, kas 08.12.1918. tika pārdēvēta par Cēsu rotu.
22.11.1918. tika dibināta Apsardzības ministrija. Par ministra biedriem iecēla LKNS biedrus apakšpulkvedi Robertu Dambīti un štābkapteini Gustavu Jēkabu Grīnbergu. LKNS prezidijs 06.12.1918. nolēma izbeigt savu darbību, sakarā ar pirmā Latvijas apsardzības ministra Jāņa Zālīša stāšanos amatā. LKNS organizācijas resursus nodeva ministrijas rīcībā.
Turpmāk līdz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) veiktajai Latvijas okupācijai 1940. gadā bijušie LKNS biedri organizēja savienības atceres pasākumus, bet oficiāli savienības darbība netika atjaunota. Organizāciju ar identisku nosaukumu 01.05.1941. Marienburgā (Vācijā) dibināja bijušie Latvijas armijas virsnieki. Tās mērķi un uzdevumi gan bija citi.
Organizācijas biedri
Organizācijas biedri bija tās Izpildu komitejā un prezidijā ievēlētie latviešu virsnieki un karavīri, kā arī tie latviešu virsnieki un karavīri, kuri piedalījās organizācijas teritoriālo nodaļu darbā. 05.08./18.08.1917. ievēlētās Izpildu komitejas sastāvā ietilpa A. Kroders, poručiks A. Plensners, J. Akuraters, podporučiks Eduards Ramats, E. Rempe, podporučiks Aleksandrs Kociņš, mākslinieks un strēlnieks Niklāvs Strunke, podporučiks Sergejs Staprāns, M. Zālītis, štābkapteinis Voldemārs Gailis, Ulmanis, mākslinieks un strēlnieks Kārlis Johansons un štābkapteinis Augusts Zaure. 08.10./21.10.1917. ievēlēja jaunu Izpildu komiteju 19 cilvēku sastāvā, ko 11.10./24.10.1917. pavēlē apstiprināja Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālleitnants Jakovs Juzefovičs (Яков Давидович Юзефович). Par prezidija priekšsēdētāju kļuva A. Plensners, par viņa pirmo biedru A. Kroders, par otro biedru J. Akuraters, par sekretāru A. Kociņš, par viņa biedru V. Gailis, par kasieri A. Zaure, par biedru zinātāju E. Ramats. Turpmākās Izpildu komitejas un prezidija sastāva izmaiņas nav zināmas. LKNS nodaļas darbojās Maskavā, Petrogradā, Kijevā, Harkovā, Odesā, Jekaterinoslavā, Rumānijas frontē, Somijā un citur. Kopējais LKNS biedru skaits nav zināms.
Ievērojamākie sasniegumi
LNKS ar laikraksta “Laika Vēstis” starpniecību pauda konsekventu nacionālu nostāju Latvijas pašnoteikšanās jautājumā, piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanā un sekmēja tās darbību līdz pat valsts proklamēšanai 18.11.1918. LNKS uzņēmās iniciatīvu latviešu virsnieku un karavīru pieteikšanās punktu izveidē un reģistrēšanā, kas veicināja pirmo Latvijas Pagaidu valdības militāro vienību – Instruktoru rezerves un Cēsu rotas izveidošanu. Organizācijas locekļi aktīvi iesaistījās Latvijas Republikas Apsardzības ministrijas veidošanā un darbībā.