Latvijas Pagaidu valdības bruņotie spēki veidojās decentralizēti aptuveni pusgadu ilgā laika posmā, apstākļos, kad Latvijas Pagaidu valdība nespēja pilnībā kontrolēt Latvijas teritoriju. Tos veidoja pārsvarā Latvijas un Igaunijas teritoriju brīvprātīgie un mobilizētie iedzīvotāji. Par spēku organizēšanas sākuma datumu uzskatāms 22.11.1918., kad tika izveidota Tautas apsardzības ministrija. Pagaidu valdības bruņotos spēkus veidoja Dienvidlatvijas brigāde, Ziemeļlatvijas brigāde un partizānu vienības jeb "zaļās armijas", kā arī komandantūras un atbalsta dienesti. Līdz 16.04.1919. par Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem uzskatāms arī Landesvēra (Landeswehr) vācu daļas. Lai nošķirtu Landesvērā ietilpstošo bruņoto vienību ideoloģisko piederību literatūrā tiek lietots apzīmējums nacionālās karaspēka daļas. Šo spēku pārstāvji tiek devēti par kalpakiešiem, ziemeļniekiem, dienvidniekiem, partizāniem.

Bruņoto spēku veidojošo apakšvienību operacionālā un administratīvā pakļautība mainījās atbilstoši militāri politiskajiem notikumiem, bet ideoloģiski tie saglabāja uzticību un pakļāvās Latvijas Tautas padomes veidotajai Latvijas Pagaidu valdībai. Dienvidlatvijas brigāde militāri un administratīvi iekļāvās Landesvērā un bija pakļauta Landesvēra virsštābam. Ziemeļlatvijas brigāde militāri un administratīvi iekļāvās Igaunijas armijā. "Zaļo armiju" vienības darbojās autonomi un to darbība bija vērsta lokālas nozīmes uzdevumu izpildei un tām nebija noteiktas militārās un administratīvās pakļautības līdz nonākšanai saskarē ar kādu no Latvijas Pagaidu valdības regulāro vienību komandieriem.

11.1918. Latvijas teritorijā veidojās nelielas pašaizsardzības vienības ar dažādiem politiskajiem uzskatiem, bet vienotu pretlieliniecisku ideoloģiju. Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas, daļa šo vienību personāla iekļāvās jaunveidojamos Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos – 1.  Atsevišķajā latviešu bataljonā pulkveža Oskara Kalpaka vadībā, kas veidoja bāzi uz kā pamata 22.03.1919. saformēja t. s. Dienvidlatvijas brigādi pulkveža Jāņa Baloža vadībā. 22.05.1919. brigādē bija 1800 karavīri. Vienības iesaistījās kaujās ar lieliniekiem, 01.1919. atkāpjoties līdz Ventas upes līnijai un piedalījās Kurzemes atbrīvošanā no lielinieku spēkiem 03.1919., kā arī Rīgas atbrīvošanas operācijā 22.05.1919. Abos gadījumos tās veica atbalsta uzbrukuma operācijas. Aktīvo operāciju starplaikā vienības veica sardžu un frontes dienestu.

15.02.1919. Latvijas Pagaidu valdība parakstīja līgumu ar Igaunijas valdību par viena bataljona un vienas artilērijas baterijas formēšanu no Igaunijā esošajiem Latvijas iedzīvotājiem. 31.03.1919. tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāde, kura operacionāli pakļāvās Igaunijas armijas dienvidu frontes vadībai. 28.06.1919. brigādē bija 9803 karavīri. Brigādes 1. Valmieras kājnieku pulks un Ziemeļlatvijas partizānu pulks piedalījās kaujās pret lieliniekiem Ziemeļaustrumu un centrālajā Vidzemē no 04.1919., savukārt 2. Cēsu kājnieku pulks un artilērijas baterijas piedalījās Cēsu kaujās un tām sekojošajās Juglas kaujās 06.1919. pret Andrieva Niedras valdības pakļautībā esošajiem vācu spēkiem.

Pieaugot neapmierinātībai ar lielinieku realizēto saimniecisko un ideoloģisko politiku, Latvijas reģionos vietējie civiliedzīvotāji apvienojās vidēji 20 kaujinieku lielās bruņotās grupās, no kurām pakāpeniski izveidojās t. s. partizānu vienības jeb "zaļās armijas". Vienības sekmēja lielinieku varas sagrāvi un novērsa teritorijas izlaupīšanu un izrēķināšanos ar civiliedzīvotājiem. Vienību precīzs skaitliskais sastāvs nav nosakāms. Sākot ar 10.07.1919. spēkos ietilpstošās karaspēka grupējumus pakāpeniski reorganizēja un iekļāva vienotā Latvijas armijā.

Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku darbība plaši atspoguļota 20. un 30. gadu literatūrā: dzejnieku Kārļa Skalbes, Jāņa Akuratera, Edvarta Virzas, prozaiķu Annas Brigaderes, Kārļa Zariņa un publicistu Edvīna Medņa, Aleksandra Plensnera, Artūra Krodera un Marisa Vētras darbos; spēlfilmā “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930). Arhitektūrā Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku darbība iedvesmojusi tēlnieka Kārļa Zāles Brāļu kapu ansambļa (1936) un Brīvības pieminekļa (1935) radīšanu, kritušo karavīru un uzvaru piemiņai daudzās Latvijas vietās tika uzcelti pieminekļi. Nozīmīgi darbi ir Ludolfa Liberta ofortu apkopojums “Brīvības cīņas” (1937), spēlfilma "Dvēseļu putenis" (režisors Dzintars Dreibergs, 2019).