Latvijas armija izveidota 10.07.1919., apvienojot Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Atsevišķo jeb t. s. Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigādi un stājoties amatā Latvijas armijas virspavēlniekam, ģenerālim Dāvidam Sīmansonam. Latvijas armija pastāvēja līdz 27.08.1940., kad tika uzsākta tās izformēšana.

Kara laikā Latvijas armija pakļāvās Latvijas valdības ieceltam armijas virspavēlniekam, savukārt miera laikā armijas militāro pārvaldi īstenoja Valsts prezidenta iecelts armijas komandieris, kas budžeta, saimniecības un audzināšanas jautājumos bija pakļauts kara ministram.

Latvijas armiju izveidoja Latvijas Neatkarības kara apstākļos, lai atbrīvotu Latvijas Republikas teritoriju no Latvijas Pagaidu valdībai naidīgiem bruņotiem formējumiem un ar militāriem līdzekļiem nodrošinātu netraucētu Latvijas Republikas valstiskuma pastāvēšanu. Latvijas armija piedalījās karagājienā pret Padomju Krievijas Strādnieku un zemnieku Sarkano armiju, 10.06.1919.–11.08.1920. atbrīvojot Latgali, šādi nodrošinot iespēju visiem Latvijas novadu iedzīvotājiem piedalīties Latvijas Satversmes sapulces demokrātiskās vēlēšanās un karagājienā pret Rietumu brīvprātīgo armiju 08.10.1919.–03.12.1919., nepieļaujot šo spēku militāro un politisko mērķu sasniegšanu un Latvijas valstiskuma apdraudēšanu. Pēc karadarbības beigām Latvijas armijas vienības uzsāka Latvijas Republikas robežu apsardzi, līdz to 10.03.1922. pārņēma Iekšlietu ministrijas pakļautībā izveidotā Robežpolicija.

15.07.1919. darbu sāka Armijas virspavēlnieka štābs ar Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku pakāpenisku reorganizāciju. Dienvidlatvijas brigādi reorganizēja par 1. Kurzemes divīziju, tajā iekļaujot jaunformēto 1. Liepājas, 2. Ventspils un 3. Jelgavas kājnieku pulku. Ziemeļlatvijas brigādi reorganizēja par 2. Vidzemes divīziju, tajā iekļaujot un pārdēvējot jau pastāvošos pulkus – 1. Valmieras kājnieku pulku par 4. Valmieras kājnieku pulku, 2. Cēsu kājnieku pulku par 5. Cēsu kājnieku pulku – un saformējot 6. Rīgas kājnieku pulku. 07.1919. sāka formēt Latgales divīziju, kurā iekļāva 7. Siguldas kājnieku pulku, 8. Daugavpils kājnieku pulku un 9. Rēzeknes kājnieku pulku. Savukārt Zemgales divīziju sāka formēt 12.1919., tajā iekļaujot 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas kājnieku pulku. Divīzijās pakāpeniski iekļāva arī jaunformētos artilērijas pulkus, ko nosauca atbilstoši divīzijas nosaukumam. 19.07.1919. no Ziemeļlatvijas brigādes artilērijas vienībām saformēja Vidzemes artilērijas pulku, 08.12.1919. – Kurzemes artilērijas pulku. Personāla un materiāltehnisko līdzekļu trūkuma dēļ Latgales artilērijas pulka formēšanu uzsāka 02.01.1920., bet 03.01.1920. – Kurzemes artilērijas pulka formēšanu. Vienlaikus ar kājnieku un artilērijas daļu formēšanu veidojās arī tehniskās vienības. Neatkarības kara apstākļos Latvijas armijas sastāvā iekļāva arī lokāli organizētus brīvprātīgo formējumus, dažādas komandantūras, apsardzes, saimnieciskās un citas palīgvienības. Ārpus Latvijas teritorijas no pretlielinieciski noskaņotajiem latviešu karavīriem un bēgļiem, kas atradās Sibīrijā, 1918. gada beigās saformēja 1. Latvijas atbrīvošanas jeb Troickas bataljonu un Imantas pulku, kurus 1920. gada otrajā pusē ar sabiedroto atbalstu pakāpeniski evakuēja uz Latviju un iekļāva Latvijas armijā.

Latvijas armijas struktūra ar nelielām izmaiņām saglabājās gandrīz visu starpkaru Latvijas neatkarības periodu. Nozīmīgākās reformas bija armijas pāriešana no kara laika stāvokļa uz miera laika stāvokli pēc Neatkarības kara beigām, Jūras krastu aizsardzības flotiles izveide, Tehniskās divīzijas izveide, apgādes resora iestāžu apvienošana, pretgaisa aizsardzības vienību reorganizācija un motogrupu izveide. Miera laikā armiju veidoja četras apvienoto ieroču šķiru divīzijas, Tehniskā divīzija, Kara flote un atsevišķas artilērijas un kājnieku vienības. Katru apvienoto ieroču šķiru divīziju veidoja trīs kājnieku pulki un viens lauka artilērijas pulks. Kājnieku pulku veidoja divi trīs bataljoni ar divām trim rotām katrā. Atbilstoši divīzijas kājnieku vienību struktūrai bija formēts divīzijas artilērijas pulks, paredzot katra kājnieku pulka atbalstam lauka artilērijas divizionu ar atbilstošu artilērijas bateriju skaitu. Bataljonu skaitu pulkā noteica, ievērojot pulka izvietojumu un paredzamos uzdevumus mobilizācijas laikā, – sedzošajās vienībās bija trīs bataljoni. 4. Zemgales divīzijā papildus bija iekļauts 1. jātnieku pulks. Divīzijās ietilpa arī divīzijas pārvaldes elementi: štābs, sakaru un citas atbalsta un saimnieciskās palīgvienības. Lai uzlabotu armijas administratīvo pārvaldi, 16.01.1922. izveidotās Tehniskās divīzijas sastāvā iekļāva Sapieru bataljonu (no 16.04.1927. – Sapieru pulks), Autotanku divizionu (no 28.11.1926. Autotanku pulks, bet no 01.03.1940. – Autotanku brigāde), Elektrotehnisko divizionu (no 31.05.1935. – Sakaru bataljons), Bruņoto vilcienu divizionu (no 01.07.1926. – Bruņoto vilcienu pulks. Izformēts 03.02.1940.) un Aviācijas divizionu (no 18.09.1926. – Aviācijas pulks). Artilērijas inspektora pakļautībā ar divīzijas komandiera tiesībām atradās Smagās artilērijas divizions (no 01.07.1926. – Smagās artilērijas pulks), Daugavgrīvas artilērija (no 05.1935. – Krasta artilērijas pulks), Zenītartilērijas pulks (saformēts 09.1939. no lauka artilērijas pulku un Smagās artilērijas pulka zenītartilērijas divizioniem) un Atsevišķais artilērijas divizions. Apmācību ziņā Artilērijas inspektoram bija pakļauti arī lauka artilērijas pulki divīzijās.

Latvijas jūras spēkus veidoja Jūras krastu apsardzības eskadra, kuru 1938. gadā pārdēvēja par Kara floti. Tajā ietilpa flagkuģis “Virsaitis”, Mīnu divizions ar diviem mīnu traleriem – “Imanta” un “Viesturs” – un vairākiem palīgkuģiem, kā arī Zemūdeņu divizions ar divām zemūdenēm “Spīdola” un “Ronis” un bāzes kuģi “Varonis”.

Latvijas Armijas štābs izveidots 1929. gadā, apvienojot Armijas galveno štābu (15.07.1919.–01.04.1921. – Armijas virspavēlnieka štābs) un 1924. gadā izveidoto Armijas komandiera štābu. Armijas štāba darbu vadīja štāba priekšnieks. Štābu veidoja Operatīvā, Informācijas, Organizacijas-mobilizācijas, Kara saimniecības, Apmācības, Audzināšanas, Administratīvā, Kara sanitārā, Kara veterinārā un Ģeodēzijas-topogrāfijas daļa.

Armijas štāba tiešā pakļautībā atradās Armijas štāba bataljons (no 16.07.1919. līdz 1921. gadam – Armijas virspavēlnieka štāba Komandanta rota. No 1921. līdz 1929. gadam – Galvenā štāba rota. No 1929. gada līdz 04.1935. – Armijas štāba rota), kas nodrošināja Armijas štāba, Kara ministrijas, Valsts prezidenta rezidenču ārējo apsardzi un armijas reprezentatīvās funkcijas.

Armijas vajadzībām nepieciešamo jaunāko komandējošo sastāvu – vadu komandierus (leitnantus un virsnieku vietniekus) sagatavoja Latvijas Karaskola. Štābu virsniekus, bataljonu un pulku komandierus sagatavoja Augstākā Kara skola. Virsnieku izglītību paplašināja un nostiprināja dažādos virsnieku kursos. Jaunākos instruktorus – kaprāļus līdz 1922. gadam sagatavoja Instruktoru bataljons, bet vēlākajos gados organizēja divīziju un pulku instruktoru kursus. Dažādu jomu speciālistus sagatavoja atbilstošajās tehniskajās vienībās, kā arī civilajās augstskolās. Katru gadu vairākus virsniekus sūtīja uz militārās izglītības iestādēm ārvalstīs.

Latvijas armija lielāko personāla skaitlisko sastāvu sasniedza 1919. gada beigās. Līdz ar Neatkarības kara beigām uzsāka armijas samazināšanu un pāreju uz miera laika stāvokli, kas noslēdzās 01.04.1921. – no 52 940 vīriem 08.1920. armiju samazināja līdz 27 075. Laikā no 1921. līdz 1939. gadam armijas personāla skaits svārstījās no 16 000 līdz 20 000 vīru. Nepieciešamo personālu nodrošināja, balstoties uz vispārējo karaklausību, un tai bija pakļauti visi Latvijas pavalstnieki no 17 līdz 50 gadu vecumam, bet virsnieki un kara ierēdņi varēja būt līdz 55 gadu vecumam. Līdz 17.07.1923., kad stājās spēkā Karaklausības likums, jauniesaucamos iesauca ar atsevišķām iesaukšanas pavēlēm, balstoties uz 1912. gada Krievijas karaklausības likumu un vairākiem Tautas padomes un Satversmes sapulces pieņemtajiem likumiem. Līdz 1931. gadam dienesta ilgums bija noteikts 18 mēneši visām ieroču šķirām. Pēc 1931. gada dienesta ilgums bija noteikts 12 mēneši kājniekiem un 15 mēneši pārējām ieroču šķirām. 22.02.1940. dienesta ilgumu atkal palielināja līdz 18 mēnešiem. Pēc dienesta beigām karavīra statuss bija “līdz turpmākajam rīkojumam atvaļināts Kara ministra rīcībā”, līdz 40 gadu vecumam – rezervists, bet līdz 50 gadu vecumam – zemessargs. Katru gadu bija vidēji 10 000–14 000 jauniesaukto. 10.1939., gatavojoties iespējamam konfliktam ar Padomju Savienību, armijā iesauca vairāku kategoriju “līdz turpmākajam rīkojumam atvaļinātos” un rezervistus, palielinot armijas personāla skaitu līdz 30 000. Kara gadījumā Latvijas armiju palielinātu līdz septiņām divīzijām. Tiktu palielināts arī tehnisko, atbalsta un kaujas atbalsta vienību skaits un lielums, ko galvenokārt ierobežoja pieejamo ieroču un munīcijas apjoms.

Latvijas armija bija bruņota ar vairāku valstu ieroču sistēmām, taču pamatā to veidoja Lielbritānijas bruņojuma strēlnieku ieroči ar 7,7 mm kalibra munīciju. Pamatapbruņojumā ietilpa 1914. gada parauga šautenes Enfield. Artilērijas pamatbruņojumu veidoja britu 18 mārciņu lauka artilērijas lielgabali.

Armijas daļas sākotnēji izvietojās Latvijas teritorijā esošajās bijušās Krievijas Impērijas armijas novietojuma vietās Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, Rēzeknē. Valsts aizsardzības nolūku dēļ tika izveidotas jaunas bāzes Alūksnē, Cēsīs, Viļakā un citur. Pēc 1939. gada PSRS–Latvijas bāzu līguma un tam sekojošās mobilizācijas sadalījuma un valsts aizsardzības plāna reorganizācijas daļu no Latvijas armijas vienībām pārdislocēja.

Kad 17.06.1940. PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) Sarkanās armijas vienības šķērsoja Latvijas robežu, politisku apsvērumu dēļ Latvijas armijai netika dota pavēle uzsākt pretošanos. 04.07.1940. padomju okupācijas varas izveidotā Augusta Kirhenšteina marionešu valdība pieņēma likumu par politiskajiem vadītājiem armijā, šādi uzsākot armijas pārveidošanu par t. s. Tautas armiju. Ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Tautas komisāru padomes 27.08.1940. lēmumu Latvijas Tautas armiju samazināja un pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu un iekļāva Baltijas atsevišķā kara apgabala sastāvā.

Izveidotās Latvijas armijas likvidēšanas komisijas uzdevums bija armijas materiāltehnisko līdzekļu nodošana Sarkanās armijas rīcībā, personāla atvaļināšana vai pārcelšana un dokumentu sakārtošana un nodošana arhīvā. Daļu armijas personāla un materiāltehnisko līdzekļu pārcēla Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, kuru papildināja ar iesauktajiem no PSRS. 14.06.1941. padomju drošības dienesti apcietināja un izsūtīja 555 virsniekus un nezināmu skaitu instruktoru un kareivju. Pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma korpuss atkāpās uz Krievijas teritoriju, kur to 1. septembrī izformēja. Uz tā bāzes daļēji formēja 201. latviešu strēlnieku divīziju.

Daļa no armijas personāla iesaistījās pretošanās kustībā 1941. gada vasarā. Bijušie Latvijas armijas virsnieki, instruktori un karavīri Otrā pasaules kara laikā dienēja gan nacistiskās Vācijas, gan PSRS bruņoto spēku vienībās, kā arī iesaistījās pretošanās kustībā pret padomju okupācijas režīmu pēc Otrā pasaules kara.

Viens no aktuālākajiem problēmjautājumiem ir Latvijas armijas kaujas spēju novērtējums 06.1940. un lēmums par nepretošanos bruņotajai padomju okupācijai. Latvijas bruņoto spēku attīstību būtiski ietekmēja starpkaru perioda militāri tehnisko līdzekļu attīstība un ierobežotais aizsardzības budžets, kas pat situācijā ar relatīvi lielu kopējo valsts aizsardzībai atvēlēto budžeta līdzekļu apjomu nevarēja nodrošināt nepieciešamo daudzumu atbilstoša un moderna bruņojuma. Neskatoties uz to, karavīru individuālā sagatavotība un morāle bija augsta. Aizsardzības spējas būtiski uzlaboja arī 1939. un 1940. gada sākumā veiktās reformas – konceptuāli jaunu karaspēka vienību formēšana, mobilizācijas un aizsardzības plānu pārveidošana un aktualizācija.

Vienlaikus izpratne par trim Baltijas valstīm kā atsevišķiem militārajiem subjektiem, neskatot to kontekstā ar Baltijas reģiona militāro ģeogrāfiju, kā arī nesaskaņotā Baltijas valstu ārpolitika veidoja kļūdainu priekšstatu par militāro un politisko scenāriju attīstību ārēja apdraudējuma gadījumā. 01.09.1939. izsludinātā Latvijas neitralitāte īslaicīgi radīja maldīgu drošības sajūtu, savukārt PSRS radītais militārais apdraudējums, sākot ar 1939. gada rudeni, un aktīvā diplomātija, uzsverot priekšrocības sadarbībai ar PSRS, kā arī valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa uzskati un centieni konfliktu atrisināt mierīgā ceļā radīja priekšstatu, ka Latvijai izdosies izvairīties no atklāta bruņota konflikta, vienlaikus saglabājot savu neatkarību. Būtiska nozīme bija secīgajām padomju operācijām Lietuvas un Igaunijas teritorijā 15.–17.06.1940., kas radīja priekšnoteikumus ievērojama Sarkanās armijas personāla un materiāltehnisko līdzekļu pārsvara radīšanai apvidos, kur Latvijas armijai pēc pēdējā 5. mobilizācijas sadalījuma atradās nepietiekams skaits atbilstošu vienību. Šo iemeslu dēļ 06.1940. valsts vadītājs K. Ulmanis faktiski vienpersoniski pieņēma lēmumu nepretoties Sarkanās armijas iebrukumam, to balstot uz apsvērumiem par potenciālā konflikta dramatiskajām sekām Latvijas tautai. 

Latvijas armija mākslā, literatūrā un kino pārsvarā saistīta ar Latvijas Neatkarības kara notikumiem, mazāk – starpkaru periodu. Daudzas ar to saistītās mākslas un kultūras vērtības Otrā pasaules kara laikā un tam sekojošās padomju okupācijas politikas rezultātā ir zudušas.

Romānā Jāņa Plauža romānā "Ložmetēju rota" (1934) atspoguļots miera laika dienests Latvijas armijā. Savukārt vairāki memuārliteratūras žanra darbi visbiežāk iznākuši trimdā: Pāvils Klāns (Pauls Kovaļevskis) sarakstījis biogrāfisku prozas darbu “Kadet, uguni” (1975), Rūdolfs Bangerskis – “Mana mūža atmiņas” (1958–1960), Vilis Hāzners – “Varmācības torņi” (1977). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas būtisku Latvijas armijas atspoguļojumu sniedzis Verners Līguts darbā “Virsotnes ēnā” (2002).

Latvijas armijas Neatkarības kara notikumi redzami spēlfilmā “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930), kur piedalījās arī aktīvā dienesta Latvijas armijas karavīri, “Rīgas sargi” (2007, rež. Aigars Grauba), epizodiski Latvijas armijas tēma skarta arī Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” (1932–1933) un tā ekranizējumā, filmā “Ceplis” (1971, rež. Rolands Kalniņš), sešu sēriju spēlfilmā “Vecā Jūrnieka ligzda” (1989, rež. Aloizs Brenčs). Latvijas armijai un tās karavīriem ir veltīti daudzi pieminekļi: Brīvības piemineklis (tēlnieks Kārlis Zāle, 1935), Rīgas Brāļu kapu komplekss (tēlnieks Kārlis Zāle, 1936), piemineklis 6. Rīgas kājnieku pulka karavīriem Sudrabkalniņā, piemineklis Autotanku pulka kritušajiem karavīriem un citi.