Struktūra un personālsastāvs 15.07.1919. darbu sāka Armijas virspavēlnieka štābs ar Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku pakāpenisku reorganizāciju. Dienvidlatvijas brigādi reorganizēja par 1. Kurzemes divīziju, tajā iekļaujot jaunformēto 1. Liepājas, 2. Ventspils un 3. Jelgavas kājnieku pulku. Ziemeļlatvijas brigādi reorganizēja par 2. Vidzemes divīziju, tajā iekļaujot un pārdēvējot jau pastāvošos pulkus – 1. Valmieras kājnieku pulku par 4. Valmieras kājnieku pulku, 2. Cēsu kājnieku pulku par 5. Cēsu kājnieku pulku – un saformējot 6. Rīgas kājnieku pulku. 07.1919. sāka formēt Latgales divīziju, kurā iekļāva 7. Siguldas kājnieku pulku, 8. Daugavpils kājnieku pulku un 9. Rēzeknes kājnieku pulku. Savukārt Zemgales divīziju sāka formēt 12.1919., tajā iekļaujot 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas kājnieku pulku. Divīzijās pakāpeniski iekļāva arī jaunformētos artilērijas pulkus, ko nosauca atbilstoši divīzijas nosaukumam. 19.07.1919. no Ziemeļlatvijas brigādes artilērijas vienībām saformēja Vidzemes artilērijas pulku, 08.12.1919. – Kurzemes artilērijas pulku. Personāla un materiāltehnisko līdzekļu trūkuma dēļ Latgales artilērijas pulka formēšanu uzsāka 02.01.1920., bet 03.01.1920. – Kurzemes artilērijas pulka formēšanu. Vienlaikus ar kājnieku un artilērijas daļu formēšanu veidojās arī tehniskās vienības. Neatkarības kara apstākļos Latvijas armijas sastāvā iekļāva arī lokāli organizētus brīvprātīgo formējumus, dažādas komandantūras, apsardzes, saimnieciskās un citas palīgvienības. Ārpus Latvijas teritorijas no pretlielinieciski noskaņotajiem latviešu karavīriem un bēgļiem, kas atradās Sibīrijā, 1918. gada beigās saformēja 1. Latvijas atbrīvošanas jeb Troickas bataljonu un Imantas pulku, kurus 1920. gada otrajā pusē ar sabiedroto atbalstu pakāpeniski evakuēja uz Latviju un iekļāva Latvijas armijā.
Latvijas armijas struktūra ar nelielām izmaiņām saglabājās gandrīz visu starpkaru Latvijas neatkarības periodu. Nozīmīgākās reformas bija armijas pāriešana no kara laika stāvokļa uz miera laika stāvokli pēc Neatkarības kara beigām, Jūras krastu aizsardzības flotiles izveide, Tehniskās divīzijas izveide, apgādes resora iestāžu apvienošana, pretgaisa aizsardzības vienību reorganizācija un motogrupu izveide. Miera laikā armiju veidoja četras apvienoto ieroču šķiru divīzijas, Tehniskā divīzija, Kara flote un atsevišķas artilērijas un kājnieku vienības. Katru apvienoto ieroču šķiru divīziju veidoja trīs kājnieku pulki un viens lauka artilērijas pulks. Kājnieku pulku veidoja divi trīs bataljoni ar divām trim rotām katrā. Atbilstoši divīzijas kājnieku vienību struktūrai bija formēts divīzijas artilērijas pulks, paredzot katra kājnieku pulka atbalstam lauka artilērijas divizionu ar atbilstošu artilērijas bateriju skaitu. Bataljonu skaitu pulkā noteica, ievērojot pulka izvietojumu un paredzamos uzdevumus mobilizācijas laikā, – sedzošajās vienībās bija trīs bataljoni. 4. Zemgales divīzijā papildus bija iekļauts 1. jātnieku pulks. Divīzijās ietilpa arī divīzijas pārvaldes elementi: štābs, sakaru un citas atbalsta un saimnieciskās palīgvienības. Lai uzlabotu armijas administratīvo pārvaldi, 16.01.1922. izveidotās Tehniskās divīzijas sastāvā iekļāva Sapieru bataljonu (no 16.04.1927. – Sapieru pulks), Autotanku divizionu (no 28.11.1926. Autotanku pulks, bet no 01.03.1940. – Autotanku brigāde), Elektrotehnisko divizionu (no 31.05.1935. – Sakaru bataljons), Bruņoto vilcienu divizionu (no 01.07.1926. – Bruņoto vilcienu pulks. Izformēts 03.02.1940.) un Aviācijas divizionu (no 18.09.1926. – Aviācijas pulks). Artilērijas inspektora pakļautībā ar divīzijas komandiera tiesībām atradās Smagās artilērijas divizions (no 01.07.1926. – Smagās artilērijas pulks), Daugavgrīvas artilērija (no 05.1935. – Krasta artilērijas pulks), Zenītartilērijas pulks (saformēts 09.1939. no lauka artilērijas pulku un Smagās artilērijas pulka zenītartilērijas divizioniem) un Atsevišķais artilērijas divizions. Apmācību ziņā Artilērijas inspektoram bija pakļauti arī lauka artilērijas pulki divīzijās.
Latvijas jūras spēkus veidoja Jūras krastu apsardzības eskadra, kuru 1938. gadā pārdēvēja par Kara floti. Tajā ietilpa flagkuģis “Virsaitis”, Mīnu divizions ar diviem mīnu traleriem – “Imanta” un “Viesturs” – un vairākiem palīgkuģiem, kā arī Zemūdeņu divizions ar divām zemūdenēm “Spīdola” un “Ronis” un bāzes kuģi “Varonis”.

Flagkuģis "Virsaitis" un zemūdene "Ronis". 1929.–1930. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latvijas Armijas štābs izveidots 1929. gadā, apvienojot Armijas galveno štābu (15.07.1919.–01.04.1921. – Armijas virspavēlnieka štābs) un 1924. gadā izveidoto Armijas komandiera štābu. Armijas štāba darbu vadīja štāba priekšnieks. Štābu veidoja Operatīvā, Informācijas, Organizacijas-mobilizācijas, Kara saimniecības, Apmācības, Audzināšanas, Administratīvā, Kara sanitārā, Kara veterinārā un Ģeodēzijas-topogrāfijas daļa.
Armijas štāba tiešā pakļautībā atradās Armijas štāba bataljons (no 16.07.1919. līdz 1921. gadam – Armijas virspavēlnieka štāba Komandanta rota. No 1921. līdz 1929. gadam – Galvenā štāba rota. No 1929. gada līdz 04.1935. – Armijas štāba rota), kas nodrošināja Armijas štāba, Kara ministrijas, Valsts prezidenta rezidenču ārējo apsardzi un armijas reprezentatīvās funkcijas.

Latvijas armijas struktūra 1939. gada oktobrī.
Armijas vajadzībām nepieciešamo jaunāko komandējošo sastāvu – vadu komandierus (leitnantus un virsnieku vietniekus) sagatavoja Latvijas Karaskola. Štābu virsniekus, bataljonu un pulku komandierus sagatavoja Augstākā Kara skola. Virsnieku izglītību paplašināja un nostiprināja dažādos virsnieku kursos. Jaunākos instruktorus – kaprāļus līdz 1922. gadam sagatavoja Instruktoru bataljons, bet vēlākajos gados organizēja divīziju un pulku instruktoru kursus. Dažādu jomu speciālistus sagatavoja atbilstošajās tehniskajās vienībās, kā arī civilajās augstskolās. Katru gadu vairākus virsniekus sūtīja uz militārās izglītības iestādēm ārvalstīs.
Latvijas armija lielāko personāla skaitlisko sastāvu sasniedza 1919. gada beigās. Līdz ar Neatkarības kara beigām uzsāka armijas samazināšanu un pāreju uz miera laika stāvokli, kas noslēdzās 01.04.1921. – no 52 940 vīriem 08.1920. armiju samazināja līdz 27 075. Laikā no 1921. līdz 1939. gadam armijas personāla skaits svārstījās no 16 000 līdz 20 000 vīru. Nepieciešamo personālu nodrošināja, balstoties uz vispārējo karaklausību, un tai bija pakļauti visi Latvijas pavalstnieki no 17 līdz 50 gadu vecumam, bet virsnieki un kara ierēdņi varēja būt līdz 55 gadu vecumam. Līdz 17.07.1923., kad stājās spēkā Karaklausības likums, jauniesaucamos iesauca ar atsevišķām iesaukšanas pavēlēm, balstoties uz 1912. gada Krievijas karaklausības likumu un vairākiem Tautas padomes un Satversmes sapulces pieņemtajiem likumiem. Līdz 1931. gadam dienesta ilgums bija noteikts 18 mēneši visām ieroču šķirām. Pēc 1931. gada dienesta ilgums bija noteikts 12 mēneši kājniekiem un 15 mēneši pārējām ieroču šķirām. 22.02.1940. dienesta ilgumu atkal palielināja līdz 18 mēnešiem. Pēc dienesta beigām karavīra statuss bija “līdz turpmākajam rīkojumam atvaļināts Kara ministra rīcībā”, līdz 40 gadu vecumam – rezervists, bet līdz 50 gadu vecumam – zemessargs. Katru gadu bija vidēji 10 000–14 000 jauniesaukto. 10.1939., gatavojoties iespējamam konfliktam ar Padomju Savienību, armijā iesauca vairāku kategoriju “līdz turpmākajam rīkojumam atvaļinātos” un rezervistus, palielinot armijas personāla skaitu līdz 30 000. Kara gadījumā Latvijas armiju palielinātu līdz septiņām divīzijām. Tiktu palielināts arī tehnisko, atbalsta un kaujas atbalsta vienību skaits un lielums, ko galvenokārt ierobežoja pieejamo ieroču un munīcijas apjoms.