Romāna centrā ir zemgaliešu saimnieku Vanagu dzimta, tēvs, māte un viņu divi dēli, Edgars un Artūrs. Notikumu sākumpunkts saistīts ar mātes nāvi, kuru vācu iebrucēji nogalinājuši Vanagu māju pagalmā. Šī traģēdija izraisa svelošu sāpi un sīvu protestu, ko autors, dēvējot to par asinsnaidu, padarījis par vienu no centrālajiem romāna motīviem. Vanags un abi viņa dēli iesaistās cīņā pret vāciešiem. Tēvs un Artūrs piesakās jaunveidojamos latviešu bataljonos, kas tiek formēti ar devīzi “pulcējieties zem latviešu karogiem”, savukārt Edgars dodas mācībās uz karaskolu Krievijā un vēlāk iesaistās karadarbībā kā virsnieks. Svelošais naids Vanagu tēvu padara ne tikai par jauno kareivju audzinātāju, bet arī par nāves strēlnieku, kas izmisīgi un līdz pat neprāta robežai cenšas nogalināt pēc iespējas vairāk ienaidnieku. A. Grīna tēlojumā tādējādi cieši savijas varonība ar bezspēcīgu izmisumu un kara radītu psiholoģisku traumu. Jau pirmajās mācībās Artūrs sastopas ar vairākiem jauniem puišiem, nākamajiem strēlniekiem, kas kļūst par viņa kauju biedriem vairāku gadu garumā. Ar spilgtu individualitāti apveltīts garais, bakurētainais dundadznieks Konrāds, kam trūkst vienas auss, un bravūrīgais Miķelsons ar naža rētu vaigā. Īsāku laiku līdzās Artūram karo arī veiklais nažu metējs Spilva, fabrikas strādnieks Pētersons, iznesīgais un runīgais Vilnis, politehniskā institūta students Lejiņš un daudzi citi, vēlāk viņiem pievienojas pavisam jaunie Cēsu skolnieku rotas dalībnieki, kas iesaistās Latvijas Neatkarības karā. Būtiska loma romānā ir daudziem virsniekiem, to vidū ir vada komandieris, vēlākais seržants un virsseržants Sala, kurš savus pienākumus spiests veikt politiski mainīgos laikos un kuru aizvien vairāk pārņem šaubas par armijas augstākās virspavēlniecības godaprātu. Epizodiski tēlotas daudzas vēsturiskas personas, piemēram, nozīmīgi Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības cīņu dalībnieki. Romantisku līniju romāna skarbajos notikumos ievelk Artūra jūtu pasaules veidošanās. Emocionāli viņš vispirms ir saistīts ar rīdzinieci Mirdzu, taču romāna gaitā atrod patiesu dvēseles līdzinieci Kurzemes bēgļu meitenē Martā, kura viņu izglābusi no gandrīz drošas nāves, un ar kuru kopā Artūrs romāna noslēgumā atgriežas savā dzimtajā Zemgales sētā.