Pirmā pasaules kara sākumā latviešu tautības virsnieki vairākkārt vērsās pie augstākstāvošām Krievijas militārajām institūcijām ar priekšlikumiem radīt latviešu nacionālos militāros formējumus Krievijas armijas sastāvā. Tomēr šīs iniciatīvas tika noraidītas. 1914. gada beigās Daugavgrīvas cietoksnī tika saformēti divi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu apvienoto darba rotu bataljoni (sastāvā 2000 karavīru), kuri no 03.1915. piedalījās kaujās Lietuvā un pēc tam Zemgalē un Kurzemē. Latviešu zemessargu sekmīgā darbība Jelgavas aizstāvēšanas kaujās 19.–20.04./02.–03.05.1915. no jauna aktualizēja jautājumu par latviešu nacionālo formējumu izveidošanu. 1915. gada rudenī un ziemā abus zemessargu bataljonus izmantoja kā kadru latviešu strēlnieku vienību formēšanai.
19.05./01.06.1915. Latviešu lauksaimniecības centrālbiedrības Savstarpējās kredītbiedrības telpās Rīgā 15 latviešu sabiedriskie aktīvisti un virsnieki Krievijas Valsts domes deputāta Jāņa Goldmaņa vadībā slepenā sapulcē vienojās par nepieciešamību izveidot latviešu militāros formējumus. Šī mērķa sasniegšanai tika izveidota neformāla organizācijas komiteja. Pēc sarunām Krievijas armijas Virspavēlnieka mītnē un Ziemeļrietumu frontes štābā, 19.07./01.08.1915. tika dota pavēle par pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu. Pavēle paredzēja Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas (LSBOK) izveidošanu. Augusta sākumā tika izdots uzsaukums “Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, kurā brīvprātīgie tika aicināti stāties strēlnieku bataljonos.

Brīvprātīgie latviešu strēlnieki un viņu pavadītāji Daugavmalā. 14.08.1915.
Fotogrāfs Jānis Rieksts. Avots: Latvijas Kara muzejs.
31.07./12.08.1915. sākās pirmo brīvprātīgo uzņemšana, kuru organizēja LSBOK Pieņemšanas komisija. Līdz 1915. gada beigām Pieņemšanas komisijā pieteicās 6292 brīvprātīgie, bet līdz 1916. gada beigām – aptuveni 8000 cilvēku.
08.1915. tika uzsākta pirmo trīs (1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes) strēlnieku bataljonu, septembrī – 4. Vidzemes bataljona, bet novembrī – atlikušo četru (5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras) bataljonu formēšana. 11.1916. visus latviešu strēlnieku bataljonus pārdēvēja par pulkiem. Tie tika apvienoti divās brigādēs. 21.12./03.01.1917. abas brigādes tika apvienotas divīzijā (komandieris ģenerālis Augusts Ernests Misiņš). 12.1917. uz Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas bāzes sākās latviešu strēlnieku korpusa formēšana divu divīziju sastāvā. Tomēr korpuss netika līdz galam saformēts. Jau 11.–12.1917. sākās atsevišķu gadagājumu karavīru demobilizācija, strēlnieku vienības pameta liela daļa virsnieku. 02.–03.1918. turpinājās demobilizācija (piemēram, izslēdzot no pulku sastāva pretlielinieciski noskaņotos vai nemotivētos strēlniekus) un dezertēšana. 06.04.1918. Padomju Krievijas valdība (Tautas komisāru padome) deva rīkojumu par latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju. 13.04.1918. uz agrāko latviešu strēlnieku pulku pamata Krievijas Sarkanās armijas sastāvā tika saformēta Latviešu strēlnieku padomju divīzija.