Latviešu nacionālajiem militārajiem formējumiem Krievijas armijas sastāvā Pirmā pasaules kara laikā strēlnieku apzīmējumu piešķīra vēl pirms to formēšanas sākuma 1915. gada vasarā. Par strēlnieku vienībām Krievijas armijā 20. gs. sākumā sauca viegli bruņotas (to sastāvā nebija artilērijas u. c. smagā bruņojuma) izlases kājnieku vienības. Kā alternatīva bataljona formācijas nosaukumam sākotnēji tika apsvērts dot tām vārdu “družīna”. Par družīnām dēvēja neregulāras kājnieku vienības (piemēram, zemessargu vai no armēņu brīvprātīgajiem saformētās daļas Kaukāza frontē). Tomēr Krievijas armijas virspavēlnieka štābs nolēma formēt regulāras, īpašu uzdevumu veikšanai (galvenokārt izlūkošana, sakaru uzturēšana u. c.) paredzētas vienības, nosaucot tās par latviešu strēlnieku bataljoniem.

Pirmā pasaules kara sākumā latviešu tautības virsnieki vairākkārt vērsās pie augstākstāvošām Krievijas militārajām institūcijām ar priekšlikumiem radīt latviešu nacionālos militāros formējumus Krievijas armijas sastāvā. Tomēr šīs iniciatīvas tika noraidītas. 1914. gada beigās Daugavgrīvas cietoksnī tika saformēti divi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu apvienoto darba rotu bataljoni (sastāvā 2000 karavīru), kuri no 03.1915. piedalījās kaujās Lietuvā un pēc tam Zemgalē un Kurzemē. Latviešu zemessargu sekmīgā darbība Jelgavas aizstāvēšanas kaujās 19.–20.04./02.–03.05.1915. no jauna aktualizēja jautājumu par latviešu nacionālo formējumu izveidošanu. 1915. gada rudenī un ziemā abus zemessargu bataljonus izmantoja kā kadru latviešu strēlnieku vienību formēšanai.

19.05./01.06.1915. Latviešu lauksaimniecības centrālbiedrības Savstarpējās kredītbiedrības telpās Rīgā 15 latviešu sabiedriskie aktīvisti un virsnieki Krievijas Valsts domes deputāta Jāņa Goldmaņa vadībā slepenā sapulcē vienojās par nepieciešamību izveidot latviešu militāros formējumus. Šī mērķa sasniegšanai tika izveidota neformāla organizācijas komiteja. Pēc sarunām Krievijas armijas Virspavēlnieka mītnē un Ziemeļrietumu frontes štābā, 19.07./01.08.1915. tika dota pavēle par pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu. Pavēle paredzēja Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas (LSBOK) izveidošanu. Augusta sākumā tika izdots uzsaukums “Pulcējaties zem latviešu karogiem!”, kurā brīvprātīgie tika aicināti stāties strēlnieku bataljonos.

31.07./12.08.1915. sākās pirmo brīvprātīgo uzņemšana, kuru organizēja LSBOK Pieņemšanas komisija. Līdz 1915. gada beigām Pieņemšanas komisijā pieteicās 6292 brīvprātīgie, bet līdz 1916. gada beigām – aptuveni 8000 cilvēku.

08.1915. tika uzsākta pirmo trīs (1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes) strēlnieku bataljonu, septembrī – 4. Vidzemes bataljona, bet novembrī – atlikušo četru (5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras) bataljonu formēšana. 11.1916. visus latviešu strēlnieku bataljonus pārdēvēja par pulkiem. Tie tika apvienoti divās brigādēs. 21.12./03.01.1917. abas brigādes tika apvienotas divīzijā (komandieris ģenerālis Augusts Ernests Misiņš). 12.1917. uz Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas bāzes sākās latviešu strēlnieku korpusa formēšana divu divīziju sastāvā. Tomēr korpuss netika līdz galam saformēts. Jau 11.–12.1917. sākās atsevišķu gadagājumu karavīru demobilizācija, strēlnieku vienības pameta liela daļa virsnieku. 02.–03.1918. turpinājās demobilizācija (piemēram, izslēdzot no pulku sastāva pretlielinieciski noskaņotos vai nemotivētos strēlniekus) un dezertēšana. 06.04.1918. Padomju Krievijas valdība (Tautas komisāru padome) deva rīkojumu par latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju. 13.04.1918. uz agrāko latviešu strēlnieku pulku pamata Krievijas Sarkanās armijas sastāvā tika saformēta Latviešu strēlnieku padomju divīzija.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja, kura formēja latviešu strēlnieku bataljonus, bija pakļauta Krievijas armijas Ziemeļu frontes štābam, apejot pulku, brigāžu, divīziju, korpusu un armiju štābus. Līdz ar to saimnieciski organizatoriskā ziņā latviešu strēlnieku vienības atradās priviliģētā stāvoklī attiecībā pret citām armijas daļām. Operatīvā ziņā latviešu strēlnieku vienības pakļāvās attiecīgās Krievijas armijas daļai, kurai tās bija piekomandētas, vai kurai bija uzticēta konkrētās kaujas operācijas vadība. Latviešu strēlnieku bataljoni sākotnēji tika izmantoti kā atsevišķas kaujas vienības, uzticot tiem īpašus kaujas uzdevumus vai piekomandējot tos citām Krievijas armijas daļām. Pirmo reizi vairāki latviešu strēlnieku bataljoni tika apvienoti lielākā formācijā patstāvīgu uzdevumu veikšanai Smārdes kauju laikā 08.1916.

Latviešu strēlnieki piedalījās kara darbībā Rīgas frontē 1915.–1917. gadā gan uzbrukuma, gan aizsardzības kaujās. Nozīmīgākās strēlnieku kaujas 1915. gadā bija: Tīreļpurvā (oktobrī), pie Misas upes (oktobrī), Slokas–Ķemeru rajonā (novembrī). 1916. gadā latviešu strēlnieku bataljoni piedalījās gan plaša mēroga (Marta kaujas un Jūlija kaujas), gan lokāla mēroga uzbrukuma (Smārdes kaujas) un aizsardzības (Ikšķiles priekštilta nocietinājumi jeb Nāves sala) kaujās.

1917. gada cīņas kļuva par asiņainākajām latviešu strēlnieku vienību pastāvēšanas vēsturē. Krievijas 12. armijas īstenotajā Jelgavas uzbrukuma operācijā (Ziemassvētku kaujas) 23.12.–02.01.1916./05.–15.01.1917. pirmo reizi visas latviešu strēlnieku vienības (astoņi pulki) cīņā piedalījās vienkopus. Janvāra kaujās 10.–21.01./23.01.–03.02.1917. latviešu strēlnieku vienības iesaistīja Vācijas armijas (1. rezerves un 2. kājnieku divīzijas un atsevišķas mazākās vienības) pretuzbrukuma atvairīšanā Lielupes abos krastos.

19.–21.08./01.–03.09.1917. Rīgas operācijas laikā latviešu strēlnieku pulki piedalījās aizsardzības kaujās Olaines un Mazās Juglas pozīcijās. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, latviešu strēlniekiem izdevās aizkavēt Vācijas armijas uzbrukumus un palīdzēt Krievijas 12. armijai izkļūt no draudošā ielenkuma.

1915. gadā latviešu strēlnieku vienības formēja atbilstoši Krievijas armijā pieņemtajiem strēlnieku bataljonu štatiem. Katrā bataljonā bija štābs (18 cilvēku), četras strēlnieku rotas (katrā 267 cilvēki) un piecas specializētas komandas (izlūku, ložmetēju, spridzinātāju, sakaru un saimniecības, katrā 26–94 cilvēki). Pavisam bataljona sastāvā bija 1286 cilvēki (t. sk. 26 virsnieki, seši kara ierēdņi, astoņi savvaļnieki un 1246 strēlnieki) un 164 zirgi. Sākotnēji bataljona bruņojumā bija četri ložmetēji (to skaitu turpmāk palielināja). Strēlnieku vienību struktūrā nebija paredzēts smagais bruņojums (piemēram, artilērija).

Sākot ar 03.1916. latviešu strēlnieku vienībās notika vairākas organizatoriskas izmaiņas. Pēc Marta kaujām bataljonos sāka formēt divas virsštata rotas. Smārdes kauju laikā 08.1916. no vairākiem latviešu strēlnieku bataljoniem kā pagaidu formējums tika izveidota Apvienotā brigāde. Notika gatavošanās bataljonu izvēršanai pulkos, formējot papildus rotas un komandas. 1916. gada rudenī latviešu strēlnieku bataljoni tika pārformēti pulkos, apvienojot tos divās brigādēs. Arī Rezerves bataljons, kurā tika gatavoti papildinājumi kaujas vienībām, tika pārformēts par pulku. 1917. gada rudenī tika apspriesta iespēja formēt 9. Latgales pulku.

Latviešu strēlnieku pulka štats paredzēja sekojošu struktūru – katrā pulkā divi strēlnieku bataljoni (katrā četras strēlnieku rotas) un deviņas specializētas komandas. Pulka sastāvā bija jābūt 2555 karavīriem (t. sk. 2497 strēlnieki, 50 virsnieki, astoņi kara ierēdņi un ārsti), bruņojumā – 16 ložmetēji un seši bumbmetēji vai mīnmetēji.

Latviešu strēlnieku bataljonos aptuveni 90–92% no sastāva bija latvieši. 1916. gada vasarā latviešu strēlnieku bataljonos dienēja 402 igauņi, 192 krievi, 174 lietuvieši, 128 poļi, 25 vācieši un citi. Latviešu strēlnieku bataljonos dienēja vairāki tūkstoši (dažkārt tiek minēts skaitlis 5000) latgaliešu. Dienēja arī dažas sievietes, no tām pazīstamākā ir Līna Čanka.

Sākotnēji latviešu strēlnieku bataljonus formēja no brīvprātīgajiem un no citām Krievijas armijas daļām pārnākušajiem karavīriem. Kā kadru pirmajiem bataljoniem izmantoja divu Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljonu zemessargus, kuri vairākus mēnešus bija piedalījušies kaujās pret Vācijas armiju Ziemeļrietumlietuvā un Latvijā (Kurzemē un Zemgalē). Pēc brīvprātīgo skaita samazināšanās 1915. gada beigās un 1916. gada sākumā latviešu strēlnieku bataljonus (pulkus) formēja galvenokārt no mobilizētajiem (lielākā daļa pēc tam pārnākuši no citām Krievijas armijas daļām).

1915. gada novembra sākumā, latviešu strēlnieku bataljoniem iesaistoties kaujās, to sastāvā bija aptuveni 3000 cilvēku. 1916. gada pavasarī, pēc visu astoņu bataljonu saformēšanas, to skaitliskais sastāvs pieauga līdz 10 000 cilvēku (neskaitot Rezerves bataljonu). Pēc bataljonu pārformēšanas pulkos 1916. gada beigās latviešu strēlnieku daļās pavisam dienēja 38 000 cilvēku (24 500 kaujas pulkos un 13 500 rezerves bataljonā). Pavisam latviešu strēlnieku vienībās 1915.–1917. gadā ir dienējuši aptuveni 60 000 cilvēku.

Latviešu strēlnieku zaudējumi

Latviešu strēlnieku zaudējumi sasniedza 33% no kopējā sastāva (6% krituši, 20% ievainoti, 7% pazuduši).

Latviešu strēlnieku vienību militārā nozīme Rīgas frontē bija nozīmīgāka nekā to relatīvi nelielais skaitliskais sastāvs (07.1916. 6% no Krievijas 12. armijas sastāva, 01.1917. – 8%). Latviešu strēlnieku bataljoniem bija augstākas kaujas spējas nekā citām Krievijas armijas vienībām, un tādēļ tie tika izmantoti visās 12. armijas uzbrukuma operācijās vai stratēģiski svarīgāko iecirkņu aizsardzībā.

Pateicoties strēlnieku iesaistīšanai kaujās 10.–11.1915., Krievijas armijai izdevās stabilizēt frontes līniju Rīgas pievārtē un iegūt izdevīgākas pozīcijas Slokas-Ķemeru rajonā, Tīreļpurvā un Misas upes krastos. 1916. gadā latviešu strēlnieku bataljoni salīdzinoši sekmīgi veica tiem uzticētos uzdevumus Marta kaujās, Jūlija kaujās, Smārdes kaujās un Ikšķiles priekštilta nocietinājumu (Nāves sala) aizstāvēšanā.

23.12.1916.–02.01.2017./05.–15.01.1917. Jelgavas operācijas (Ziemassvētku kaujas) ietvaros latviešu strēlnieku pulki darbojās vissekmīgāk no uzbrukumā iesaistītajām Krievijas armijas daļām. Kauju rezultātā tika ieņemts Ložmetējkalns un ieņemta vairāku kvadrātkilometru plaša teritorija abos Lielupes krastos. Šīs kaujas bija sekmīgākās Krievijas 12. armijas pastāvēšanas vēsturē.

Janvāra kauju (10.–21.01./23.01.–03.02.1917.) laikā latviešu strēlnieku pulki tika iesaistīti Vācijas 8. armijas uzbrukuma atvairīšanā. Asiņaino kauju rezultātā vācu spēki nespēja sasniegt operācijas nospraustos mērķus – izlauzties līdz Rīgas līcim – un lielo zaudējumu dēļ bija spiesti uzbrukumus pārtraukt. Neskatoties uz skaitliskā un tehniskā ziņā ievērojamu spēku iesaistīšanu, vāciešiem izdevās tikai daļēji atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudēto teritoriju.

Militārā ziņā ievērojamākais latviešu strēlnieku veikums bija Vācijas armijas ofensīvas aizkavēšana pie Mazās Juglas upes Rīgas operācijas laikā. Pateicoties latviešu strēlnieku 2. brigādes darbībai, no ielenkuma draudiem tika izglābta Krievijas 12. armija.

Politiskā nozīme

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas latviešu strēlnieki kļuva ne tikai par svarīgu militāro, bet arī politisko faktoru. 1917. gada laikā strēlnieku pulki strauji lielinieciskojās, kļūstot par svarīgu faktoru lielinieku īstenotajā politikā. 11.1917., pēc lielinieku apvērsuma Petrogradā, galvenokārt ar latviešu strēlnieku pulku palīdzību, lielinieki pārņēma varu Vācijas neokupētajā Vidzemes daļā. 12.1917.–02.1918. atsevišķi latviešu strēlnieku pulki vai to daļas tika nosūtītas uz Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un Somiju, lai pildītu Krievijas padomju valdības (Tautas komisāru padomes) uzdevumus. Latviešu strēlniekus izmantoja kārtības uzturēšanai Petrogradā, Krievijas Satversmes sapulces padzīšanai (19.01.1918.), Poļu leģiona 1. Korpusa sacelšanās apspiešanai Baltkrievijā, cīņai ar kazakiem Dienvidkrievijā un ar pretlielinieciskajiem spēkiem Somijā.

Nozīme kultūrā

Latviešu strēlnieku bataljonos (pulkos) dienēja liels skaits radošās inteliģences pārstāvju – dzejnieku un rakstnieku (Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza u. c.), mākslinieku (Niklāvs Strunke, Romans Suta, Valdemārs Tone u. c.), mūziķu (Bruno Čuņčiņš, Ādolfs Ābele, Bernhards Valle u. c.). Cīņu laikā piedzīvotais ticis plaši atspoguļots literatūrā un mākslā, atstājot lielu ietekmi uz Latvijas kultūras attīstību.

Latviešu strēlnieku formējumi kļuva par pamatu Krievijas Sarkanās armijas sastāvā esošās latviešu padomju strēlnieku divīzijas formēšanai, kā arī pretlielinieciskajiem latviešu formējumiem Krievijā – Imantas pulkam un Troickas bataljonam.

Bijušie latviešu strēlnieki un viņu komandieri aktīvi piedalījās Krievijas Pilsoņu karā. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieris Jukums Vācietis 09.1918. kļuva par Padomju Krievijas bruņoto spēku pirmo virspavēlnieku. Citi latviešu strēlnieku virsnieki – Frīdrihs Briedis, Kārlis Goppers un citi aktīvi piedalījās pretlielinieciskajā kustībā. Daudzi agrākie latviešu strēlnieki piedalījās arī dažādos lokālos konfliktos bijušās Krievijas Impērijas teritorijā. Tūkstošiem bijušo strēlnieku bataljonu (pulku) karavīru dienēja Latvijas armijā Latvijas Neatkarības kara laikā. 20. gs. 20. gados latviešu strēlniekiem piešķīra brīvības cīnītāju status un par Pirmā pasaules kara kaujām apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

Literatūrā: Kārļa Štrāla romāns “Karš” (1922–1926), Aleksandra Grīna romāns “Dvēseļu putenis” (1933–1934), Jāņa Spriņģa stāsti “Veļu dumpis Tīreļpurvā” (1936), Aleksandra Čaka varoņpoēma “Mūžības skartie” (1937) un citi darbi. Kino mākslā: spēlfilmas “Latviešu strēlnieka stāsts” (režisors Pāvels Armands, 1958) un “Dvēseļu putenis” (režisors Dzintars Dreibergs, 2019); dokumentālās filmas “Strēlnieku zvaigznājs” (režisors Juris Podnieks, 1982) un “Astoņas zvaigznes” (režisors Askolds Saulītis, 2017).