Pirmā latviešu strēlnieku vienība, kas Slokā ieradās jau naktī uz 18./31.10.1915. bija 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. Pakļauti 20. Somijas dragūna pulka komandierim, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki jau tajā pašā dienā iesaistījās kaujās ar uzbrūkošajām 28. landvēra kājnieku pulka daļām pie Odiņu un Zilberu mājām. Krievijas armijas vienības kauju rezultātā atkāpās. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons zaudēja vienu kritušu un trīs ievainotus strēlniekus.
Lielākās kaujas, kurās piedalījās latviešu strēlnieku vienības Slokas apkārtnē, norisinājās 22.10./04.11.1915., kad atbilstoši 7. Sibīrijas strēlnieku korpusa komandiera ģenerāļa Radko Dmitrijeva (Радко Дмитриев Дмитриевич) pavēlei Krievijas armijas vienības centās atgūt pēdējās dienās zaudētās pozīcijas abos Lielupes krastos. Atbilstoši uzbrukuma plānam, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonam bija jāieņem vāciešu pozīcijas pie Mežbeltes mājām, uzbrūkot no Slokas muižas paralēli dzelzceļa līnijai. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonam, kurš tikai iepriekšējā naktī ieradās Slokā, bija jāuzbrūk Pavasaru muižas un Zelbju māju virzienā. Uzbrukums sākās 4.00 no rīta. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonam pēc vairākkārtīgiem uzbrukumiem neizdevās ieņemt Mežbeltes. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonam izdevās ieņemt Zelbju mājas, tomēr vissmagākās cīņas norisinājās pie Pavasaru muižas, kur nācās uzbrukt atklātā vietā un arī pēc atkārtotiem uzbrukumiem neizdevās ieņemt vāciešu nocietinājumus. Uzbrukuma laikā nelielai strēlnieku daļai izdevās ielauzties pretinieka pozīcijās, tomēr vāciešiem atkal izdevās atgūt zaudēto. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons šajā dienā zaudēja deviņus kritušus un 39 ievainotus strēlniekus, bet 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona zaudējumi bija daudz smagāki – 318 krituši un ievainoti strēlnieki. Aizsardzībā esošais 28. landvēra kājnieku pulks zaudēja 22 kritušus un 46 ievainotus karavīrus.
Pēc 22.10./04.11.1915. kaujām Vācijas armija karavīru noguruma un piegādes problēmu dēļ pārtrauca visus tālākos uzbrukumus Slokas virzienā, un 24.10./06.11.1915. pat atgāja no pirmās līnijas. Rezultātā latviešu strēlnieku vienības ieņēma Mežbeltes, Pavasaru muižu un piedalījās uzbrukumos Ķemeriem. Tā 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 4. rota 25.10./07.11.1915. vakarā piedalījās neveiksmīgā uzbrukumā Ķemeriem no Bigauņciema puses, kurā zaudēja 20 strēlniekus. Galvenos spēkus uzbrukumos Antiņciems–Ķemeri–Liepmeži līnijai veidoja Krievijas armijas 16. Kalugas zemessardzes brigāde, kam arī tika pakļauti latviešu strēlnieku bataljoni. Nespējot izturēt Krievijas armijas vienību uzbrukumus, 28.10./10.11.1915. Vācijas armijas vadība izdeva pavēli Ķemerus atstāt un atiet uz Smārdes pozīcijām.
Ar Ķemeru ieņemšanu aktīva karadarbība Slokas frontes iecirknī beidzās. Latviešu strēlnieku vienības turpmāk aktīvi tika iesaistītas izlūkošanu veikšanā un pozīciju izbūves darbos.