10.1915. Vācijas armijas 60. korpuss (Jelgavas grupa) saņēma pavēli uzbrukt Rīgas virzienā, lai saīsinātu fronti un ieņemtu izdevīgas aizsardzības pozīcijas, kuras būtu ērtas arī iespējamam uzbrukumam Rīgai nākotnē. 03./16.10.1915. sākās Vācijas armijas uzbrukums un trīs kauju dienās, nesastopot nopietnu Krievijas armijas pretestību, uzbrucēji sasniedza iepriekš noteikto līniju. Vieglie panākumi pamudināja Vācijas armijas vadību turpināt uzbrukumu, nodrošināties ar plašāku operācijas rajonu un labākām pozīcijām. Uzbrukumu bija paredzēts turpināt, līdz sastapsies ar nopietnu Krievijas armijas pretestību. Krievijas armijas vadībai šī uzbrukuma atvairīšana radīja lielas grūtības, un kaujās tika sūtītas visas iespējamās rezerves, t. sk. vēl apmācību nepabeigušie un tikai daļēji apgādātie latviešu strēlnieku bataljoni.

04./17.10.1915. Lielupi pie Valgundes forsēja Vācijas armijas 16. landšturma bataljons, kas izvirzījās līnijā Mangaļi–Zeltiņi, un 28. landvera pulka četras rotas, kas ieņēma Silenieku–Ložmetējkalna rajonu. Šeit notika sadursmes ar Krievijas armijas tā saucamās Slokas grupas zemessargu vienībām un 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijas daļām. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu, kurš formēšanās stadijā šajā laikā dislocējās Rīgā, 10./23.10.1915. pakļāva 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijai, lai iesaistītu kaujas darbībā. 2. un 3. rotu poručika Pētera Būriņa (2. rotas komandieris, 3. rotas komandieris praporščiks Pēteris Dardzāns) vadībā nosūtīja uz Tīreļpurva rajonu, tieši pakļaujot Virsnieku kavalērijas skolas pulka komandierim pulkvedim Pāvelam Pavļiščevam (Павел Николаевич Павлищев). Abās rotās bija seši virsnieki, 410 strēlnieki un divi ložmetēji. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona vadība palika Rīgā.

Pēc ierašanās kauju rajonā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotu novietoja priekšējās pozīcijās pie Kraslovskiem, bet 3. rotu pie Krastiņiem. 3. rota naktī uz 12./25.10.1915. devās uzbrukumā vāciešu ieņemtajiem Mangaļiem, bet tumsā apmaldījās un mērķi nesasniedza.

Savu pirmo kauju latviešu strēlnieku vienības izcīnīja 25.10.1915., dienā, kad pie Kraslovskiem izvietotajai 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotai uzbruka 16. landšturma bataljona izlūkvienība. Uzbrucēji cieta neveiksmi, jo tieši šajā laikā vienību maiņas nolūkā pienāca 3. rotas strēlnieki praporščika Jāņa Šņukas vadībā. 3. rotas strēlnieki iesaistījās kaujā, uzbrūkot vāciešu flangam, un piespieda tos atkāpties.

Nākamā kauja šajā rajonā, kurā iesaistījās latviešu strēlnieki, notika 21.10./3.11.1915., kad 1. Daugavgrīvas latviešu bataljona 3. rota tika nosūtīta atbalstīt 38. zemessardzes družīnas centienus atgūt zaudētas pozīcijas vēlākā vācu Ložmetējkalnā, no kura Vācijas armijas vienības bija tos atspiedušas. Atkārtoti, bet vāji koordinēti uzbrukumi (bez artilērijas atbalsta) rezultātus nedeva.

Kauju rezultātā Tīreļpurva rajonā 1915. gada rudenī Vācijas armija sasniedza pietiekami izdevīgas pozīcijas, kurās bija iespēja aizsargāties un vajadzības gadījumā uzsākt uzbrukuma operāciju. Frontes līnija šeit nemainījās līdz pat Ziemassvētku kaujām. Krievijas armijai savukārt izdevās apturēt pretinieka uzbrukumu, kas neļāva tam nonākt tiešā Rīgas tuvumā un apdraudēt pilsētu. Latviešu strēlnieki šajās kaujās guva pirmo kauju pieredzi un cieta pirmos zaudējumus. 12./25.10.1915. kaujā krita trīs strēlnieki: Voldemārs Timma, Andrejs Stūris un Jānis Gavens. Sešus strēlniekus ievainoja (viens no tiem – Kārlis Birkjānis – vēlāk no gūtajiem ievainojumiem mira), bet trīs pazuda. Vācieši kaujā zaudēja sešus kritušos. Septiņi tika ievainoti, un divus karavīrus saņēma gūstā.

21.10./03.11.1915. kaujā ievainoja divdesmit divus 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karavīrus (t. sk. 3. rotas komandieri praporščiku Pēteri Dardzānu). Seši pazuda.

Pirmā latviešu strēlnieku kauja, kuras rezultātā piespieda vāciešus atkāpties, bija neliela mēroga sadursme, un tai bija ne tik daudz militāra, cik morāla nozīme. Latviešu sabiedrība guva apliecinājumu par latviešu militāro formējumu varonību un kaujas spējām. Pirmos trīs kritušos strēlniekus 15./28.10.1915. svinīgi izvadīja no Rīgas Latviešu biedrības nama un apglabāja speciāli ierādītā vietā pie Meža kapiem, kur vēlāk, apglabājot nākamajās cīņās kritušos, izveidojās Rīgas Brāļu kapi.

Aleksandra Čaka poēma “Vēlais viesis” (1936) veltīta pirmajam kritušajam strēlniekam V. Timmam. Pieminot latviešu strēlnieku pirmo kauju, 1990. gadā ar Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības atbalstu kaujas vietā atklāja tēlnieka Ulda Sterģa veidoto piemiņas akmeni.