Dzimis 1882. gadā no Viļķenes Pagasta Vidzemē uz Baltkrieviju pārcelušos saimnieka ģimenē, piederēja luterticībai (literatūrā izplatījies nepamatots apgalvojums par piederību pareizticībai). Neraugoties uz dažkārt literatūrā minēto, F. Briedis brīvi runāja latviski, lai gan saskaņā ar laikabiedru liecībām kautrējies runāt akcenta dēļ. Mācījās Lovžas pagasta skolā (1900. gadā beidza), Vitebskas evaņģēliski luteriskās draudzes skolā, 1902.–1905. gadā – Daugavpils pilsētas skolā. Pēc tās beigšanas, romantiskas vilšanās dēļ F. Briedis nolēma iestāties pareizticīgo Beloberežskas klosterī (Белобережская пустынь) pie Brjanskas, taču ceļā uz to pārliecinājies par klostera mūku nodošanos alkoholam, no nodoma attiecās. 1905.–1906. gadā pašmācības ceļā sagatavojās un 1906. gadā nokārtoja eksterņa pārbaudījumu Orlas kadetu korpusā, iegūstot savvaļnieka tiesības karadienestam; no 09.1906. mācījās un 08.1909. beidza Vladimira kājnieku junkurskolu (vēlākā Vladimira karaskola) Pēterburgā ar I šķiru kā pirmais sekmju ziņā (vārds iegravēts goda plāksnē skolas zālē).

03.1914. kara apgabala štābā Viļņā sekmīgi pārvarēja pirmo iestājpārbaudījumu kārtu Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā (Николаевская академия Генерального штаба), iegūstot tiesības kārtot tiešos iestājpārbaudījumus Pēterburgā 08.1914. (nenotika sakarā ar Pirmā pasaules kara sākšanos).

1912. gadā stājās laulībā ar Daugavpils dzelzceļa darbnīcu grāmatveža meitu – pareizticīgo Kseniju Libermani, saglabājot savu piederību luterticībai.

Mācību laikā reālskolā F. Briedis pārcēlās uz dzīvi pie savas precētās māsas Jūles Daugavpilī. Mācību laikā karaskolā tika paaugstināts par vecāko portupejjunkuru (vecāko unteroficieri). 25. divīzijas 99. Ivangorodas kājnieku pulka virsnieks Daugavpils garnizonā (no 09.1909.). Podporučiks (no 1909. gada), poručiks (no 1912. gada). Jaunākais virsnieks pulka mācību komandā, rotas komandiera un bataljona adjutanta vietas izpildītājs. Regulāri saņēma balvas par panākumiem virsnieku šaušanas sacensībās. 1912.–1913. gadā bija ilgstoši piekomandēts 25. divīzijas štābam Daugavpilī, vecākā adjutanta vietas izpildītājs. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriezās savā pulkā un 1. armijas 3. korpusā iekļautās 25. divīzijas sastāvā 08.1914. devās uz fronti, iecelts par 25. divīzijas komandiera ordinārvirsnieku (virsnieks rīkojumiem).

F. Briedis piedalījās kaujās Austrumprūsijā, demonstrējot izcilu varonību (izlūkgājieni ienaidnieka aizmugurē u. c.), 12.1914. tika kontuzēts galvā. 08.1915. pēc paša lūguma viņu komandēja uz Ziemeļu frontes Rīgas sektorā formējamiem latviešu strēlnieku bataljoniem (11.1916. pārformēti par pulkiem); iecelts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri (sākumā piekomandēts, oficiāli pārcelts 02.1016).

03.1916. F. Briedis tika smagi ievainots galvā kaujās pie Ķekavas; ārstējās Latviešu strēlnieku pulku apvienotajā lazaretē Rīgā, pēc tam Petrogradā. Štābkapteinis (no 04.1916.), kapteinis (no 06.1916.), apakšpulkvedis (no 06.1917.), pulkvedis (no 08.1917; par kaujas nopelniem). 1916. gada rudenī F. Briedi uzaicināja lasīt vieslekcijas par latviešu strēlnieku kaujām Vladimira un vairāku citu karaskolu personālsastāvam Petrogradā.

F. Briedis bija 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 1. bataljona komandieris (no 26.11.1916.). Ziemassvētku kauju pirmajā dienā tika vēlreiz smagi ievainots (rokā; ārstējās Latviešu strēlnieku pulku apvienotajā lazaretē, pēc tam slimnīcās Petrogradā, vairākkārt operēts). Atgriežoties pulkā pēc ievainojuma ārstēšanas, tika iecelts par pulka komandieri (no 26.03.1917.).

Pēc Februāra revolūcijas izraisītajām pārmaiņām F. Briedis centās saglabāt pulka kaujas spējas, neraugoties uz arvien sarežģītāko stāvokli ar disciplīnu un pakļaušanos pavēlēm lielinieku aģitācijas rezultātā, vasarā panāca t. s. dzelzs rotas (turpināt bruņotu cīņu ar Vācijas armiju un pakļauties militārajai disciplīnai gatavie karavīri) izveidošanu. Aktīvi iesaistījās arī politiskajās norisēs, iestājās Latvijas Radikāldemokrātu partijā, 08.1917. kandidēja Rīgas pilsētas Domes vēlēšanās no Latviešu radikālās darba grupas kā pirmais sarakstā (Latviešu zemnieku savienības, nacionāldemokrātu partijas un radikāldemokrātu partijas bloks), deputāts (dome darbu nepaspēja uzsākt Vācijas karaspēka uzbrukuma dēļ).

Lielinieku apvērsuma laikā no 07.11.1917. atradās slimnīcā Tērbatā (mūsdienās Tartu; ievainojuma rokā sekas). Pēc apvērsuma 27.11.1917. F. Briedi atbrīvoja no pulka komandiera amata. 30.11.1917. viņš no Tērbatas ieradās Valkā, kur pēc lielinieciskās 1. latviešu strēlnieku pulka komitejas rīkojuma tika apcietināts, taču izdevās izbēgt. Līdzīgi daudziem citiem virsniekiem, F. Briedim izdevās iegūt norīkojumu uz Daugavpils kara apgabala virsnieku rezervi Vitebskā. Viņš atstāja pulku par iemeslu publiski minot pilnīgo pulka kā militāras vienības sabrukumu, vainojot par to lieliniekus, kuri bija pulkā “uzurpējušaji” varu, un paziņojot par pievēršanos “reliģiozi filozofisku jautājumu” studijām.

Tad F. Briedis devās uz Vitebsku, no turienes uz Petrogradu, pēc tam – Maskavu. 02.1918. Maskavā tika atvaļināts no armijas. No 03.1918. strādāja pilsētas pārtikas komitejā (no 03.1918.). Jau Vitebskā no latviešu strēlnieku pulka virsniekiem uzsāka veidot pretlieliniecisku organizāciju, aicinot atbalstīt Latvijas autonomijas ideju. Maskavā sniedza atbalstu latviešu strēlniekiem, kuri izvairījās no dienesta Sarkanajā armijā (nodrošināja ar darbu, nelegāli sūtīja uz Latviju, palīdzēja nokļūt latviešu kolonijās Sibīrijā). Lai iegūtu līdzekļus, F. Briedis iestājās politiķa (sociālista revolucionāra) Borisa Savinkova (Борис Викторович Савинков) vadītajā pretlielinieciskajā pagrīdes organizācijā “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība”. Bija tās izlūkošanas nodaļas priekšnieks, piedalījās pretlielinieciskas sacelšanās organizēšanā Maskavā, Ribinskā un Jaroslavļā, uzturēja sakarus ar Latvju kareivju nacionālās savienības Maskavas nodaļu un Latviešu pagaidu nacionālo padomi.

22.07.1918. Maskavā nodevības rezultātā F. Briedis tika arestēts un ieslodzīts Butirku cietumā. Vairākas latviešu grupas plānoja viņa atbrīvošanu. F. Briedi pratināja un nošāva ar tiešu latviešu čekistu (Jēkabs Peterss u. c.) līdzdalību kopā ar bijušo 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka štābkapteini Kārli Rubi.

F. Briedis ir viens no pazīstamākajiem 20. gs. latviešu karavīriem un latviešu strēlnieku vienību komandieriem Pirmā pasaules kara laikā. Viņa tēls simbolizē, pretstatā mītam par “latviešu atbalstu lieliniecismam”, latviešu cīņu pret minēto lieliniecismu. Sakarā ar Pirmā pasaules kara laikā mediju attīstīto kaujas varoņa tēlu un personības pozitīvās īpašību latviešu strēlnieku ierindā, kā arī traģisko nāvi lielinieku ieslodzījumā F. Brieža tēls starpkaru periodā tika lielā mērā mitoloģizēts, veicinot tā kļūšanu par vienu no atpazīstamākajām personībām valsts 20. gs. vēsturē. Kā virsnieks F. Briedis tiešām izcēlās ar izteiktu militāru talantu, mīlestību pret karavīra profesiju, mērķtiecību un patriotismu, naidu pret vāciešiem, kā arī vienkāršību sadzīvē un attiecībās ar padotajiem, kas veicināja tēla mitoloģizēšanos pēc nāves, starpkaru periodā Latvijas Republikā, latviešu trimdā Rietumos pēc Otrā pasaules kara un pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā. Ievērojot F. Brieža patriotisma ģenēzi un izpausmes 1915.–1918. gadā (tautības uzvēršana komunikācijā, darbība latviešu patriotiskajās organizācijās u. c.), pieļaujams, ka viņš būtu aktīvi iekļāvies cīņā par Latvijas neatkarību.

Par izcilo varonību Pirmā pasaules kara kaujās Austrumprūsijā 1914.–1915. gadā F. Briedis apbalvots ar Krievijas Svētā Jura ordeni (Орден Св. Великомученика и Победоносца Георгия; automātiski piederība dzimtsmuižniecības kārtai), IV šķira, Jura ieročiem (Георгиевское оружие), par kaujām 1914.–1917. gadā – ar Svētā Staņislava ordeni (poļu Order Świętego Stanisława, krievu Императорский и Царский Орден Святого Станислава), II, III šķira (abi ar šķēpiem), ar Svētās Annas ordeni (Oрден Святой Анны), II, III šķira (abi ar šķēpiem), IV šķira, ar Svētā Vladimira ordeni (Oрден Святого Равноапостольного Князя Владимира), IV šķira (ar šķēpiem). Pēc nāves par Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku kaujās parādīto varonību apbalvots ar Latvijas Lāčplēša Kara ordeni, I, II, III šķira.

Latvijā starpkaru periodā F. Brieža piemiņa tika regulāri godināta pasākumos, izdevumos un citādi. 1924. gadā tika izveidots “Pulkveža Brieža fonds” (tā vadībā bija daudzi bijušie latviešu strēlnieku pulku augstākie virsnieki). 1926. gadā fonds organizēja 1916. gadā dzimušā un 1923. gadā par apaļu bāreni kļuvušā F. Brieža dēla Jura ierašanos Latvijā no Padomju Krievijas. 30. oktobris tika izsludināts par pulkveža Brieža piemiņas dienu, taču “Pulkveža Brieža piemiņas fonda” centieni panākt pieminekļa uzstādīšanu F. Briedim Rīgā bija nesekmīgi. F. Brieža vārdā bija nosauktas ielas Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, skola (Daugavpilī), uzstādītas piemiņas plāksnes (Daugavpilī, Krapes luterāņu baznīcā u. c.).

F. Brieža piemiņa regulāri tika godināta arī trimdā Rietumos. Latvijā šī tradīcija tika atjaunota līdz ar neatkarības atjaunošanu 80. gadu otrajā pusē. 90. gados Rīgas 13. vidusskolā izveidoja skolas novadpētniecības pulciņu “Pulkveža Fr. Brieža muzejs”, izveidota ekspozīcija (01.09.2001. to apciemoja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga), pie skolas 28.08.1998. atklāts F. Brieža piemineklis. Pulkveža Brieža vārdā nosauktas ielas Rīgā, Rēzeknē, Jelgavā, Jūrmalā, Liepājā, Ogrē, Siguldā un Strenčos. 06.11.2015. Daugavpilī, pie pilsētas pašvaldības policijas ēkas Muzeja ielā (agrākā Pulkveža Brieža iela) 6, atklāta piemiņas plāksne F. Briedim.

F. Briedis negatīvā gaismā attēlots Padomju Savienībā spēlfilmā “Peterss” (Петерс, režisors Sergejs Tarasovs, Сергей Сергеевич Тарасов; F. Brieža lomā Uldis Dumpis, 1972), F. Brieža tēls kā viens no centrālajiem atspoguļots dramaturga Raimonda Staprāna lugā “Briedis-Peterss” (1992), latviešu pagānmetāla grupas “Skyforger” albumā “Latviešu strēlnieki” (1999) ietverta dziesma “Pulkvedis Briedis”.