1916. gada Marta kaujās un Jūlija kaujās Krievijas armija neveiksmīgi mēģināja pāriet uzbrukumā un atspiest Vācijas armiju no Rīgas. Klasiskā uzbrukuma taktika, kad artilērijas uguns sagatavo uzbrukuma ceļu kājniekiem, sekmes neguva. Līdz ar to Krievijas 12. armijas vadībai, īpaši komandierim ģenerālim Radko Dmitrijevam (Радко Дмитриевич Дмитриев), radās plāns uzbrukt, izmantojot pārsteiguma momentu, – bez artilērijas sagatavošanas uguns. Par uzbrukuma vietu tika izraudzīts Tīreļpurva rajons, cerības liekot uz salu, kas padarītu purvainās vietas izmantojamas aktīvai karadarbībai. Krievijas 12. armijai, kas atradās pozīcijās no Rīgas līdz Aizkrauklei, bija gandrīz trīskārtējs dzīvā spēka pārspēks salīdzinot ar tai pretī esošo Vācijas 8. armiju (komandieris ģenerālis Frīdrihs fon Šolcs, Friedrich von Scholtz). Uzbrukuma rajonā, kur galvenais trieciens bija jāizdara 6. (komandieris ģenerālis Fjodors Vasiļjevs, Федор Николаевич Васильев) un 2. (komandieris ģenerālleitnants Ivans Gandurins, Иван Константинович Гандурин) Sibīrijas strēlnieku korpusiem tika sakoncentrēts pat seškārtīgs dzīvā spēka pārsvars attiecībā pret Vācijas armijas 60. korpusu jeb Jelgavas grupu (komandieris ģenerālis Ginters fon Paprics, Günther fon Pappritz). Uzbrukuma frontes centrā, abās pusēs Mangaļiem, tika izvietoti apmēram 12 000 Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas strēlnieki ģenerālmajora Augusta Misiņa vadībā.