Jūlija kaujas bija vienas no nozīmīgākajām latviešu strēlnieku bataljonu cīņām.
Jūlija kaujas, 1916. gads
Pirmā pasaules kara Krievijas armijas uzbrukuma operācija Rīgas frontes iecirknī, kuras mērķis bija atspiest Vācijas armiju no Daugavas līnijas, saistīt pēc iespējas lielākus Vācijas armijas spēkus, neļaujot tos izmantot pret Dienvidrietumu frontē sākto uzbrukumu operāciju
Saistītie šķirkļi
6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki 1916. gada vasarā.
Satura rādītājs
Kaujas iemesli, vieta un laiks
22.05./04.06.1916. Krievijas armijas Dienvidrietumu frontē Galīcijā un Volīnijā sākās liela uzbrukuma operācija, kas kļuva pazīstama kā ģenerāļa Brusilova (Алексей Алексеевич Брусилов) pārrāvums. 23.06./06.07.1916. Krievijas armijas virspavēlnieks pavēlēja Ziemeļu frontei veikt uzbrukuma operāciju ar mērķi maksimāli saistīt Vācijas armijas spēkus, neļaujot tos pārgrupēt, un izmantot kaujās pret Dienvidrietumu frontes ofensīvu. Ziemeļu frontes vadība uzbrukumu uzticēja veikt 12. armijai. Par uzbrukuma mērķi noteica atspiest Vācijas armiju no Daugavas, sasniegt Lieliecavas–Vecmuižas līniju un apdraudēt Krustpils–Jelgavas dzelzceļu. Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālis Radko Dmitrijevs (Радко Дмитриев Дмитриевич) nolēma uzbrukt Baldones virzienā gar abiem Ķekavas upes krastiem, frontes iecirknī no Smerdukļa purva līdz Daugavai.
Armijas lielums, sastāvs, vadītāji un izvietojums pirms kaujas
Krievijas Ziemeļu frontes vadība uzbrukuma darbībā plānoja iesaistīt 208 bataljonus, 67 bataljonus paredzot tiešajam triecienam, 54 bataljonus armijas un frontes rezervē un pārējos demonstratīvos uzbrukumos visā, apmēram 100 km garā, 12. armijas frontē. Krievijas 12. armija varēja operacionāli rīkoties ar apmēram 163 000 karavīru pret 50 000 vāciešu, vajadzības gadījumā, uzbrukuma vietās, koncentrējot lielāku pārspēku. Operācijas vadība atradās ģenerāļa R. Dmitrijeva rokās, bet, sākoties uzbrukumam kaujas darbības rajonā, ieradās arī Ziemeļu frontes komandieris ģenerālis Aleksejs Kuropatkins (Алексей Николаевич Куропаткин). Uzbrukuma grupā tika nozīmētas trīs divīzijas. 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijai, ar tai piekomandētiem 6. Tukuma un 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljoniem bija paredzēts uzbrukt rietumos no Ķekavas upes, 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijai – austrumos no Ķekavas upes, abpus Bauskas šosejai, 121. kājnieku divīzijai, ar tai pakļauto 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu –, 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijas kreisajā flangā. 13. un 14. Sibīrijas strēlnieku divīzijas un 2. Rīgas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljoni bija paredzēti tuvākās rezervēs un uzbrukuma attīstīšanai.
Vācijas armijas vienības no Rīgas jūras līča līdz Daugavai bija apvienotas t. s. Jelgavas (Mītavas) grupā ģenerāļa Gintera fon Paprica (Günther fon Pappritz) vadībā. Krievijas armijas plānotā uzbrukuma sektoru aizsargāja vācu 6. rezerves divīzija ģenerālmajora Hansa fon Belova (Hans Vinzent Stanislaus von Below) vadībā.
6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona virsnieki. 1916. gads.
Kaujas gaita
Krievijas armijas trīs divīziju kopīgais uzbrukums sākās 03./16.07.1916. pulksten 8.00 no rīta ar četru stundu ilgu artilērijas sagatavošanas uguni. Lielākās sekmes guva 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas daļas, no kurām tikai 12. Sibīrijas strēlnieku pulkam neizdevās ieņemt vāciešu aizsardzības pirmo līniju. 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona karavīriem izdevās īslaicīgi ieņemt arī otro vāciešu aizsardzības līniju. Diemžēl 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljons cieta īpaši lielus zaudējumus, jo uzbruka 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas kreisajā flangā, un bija pakļauts flankējošai apšaudei no Ķekavas upes labā krasta, kur vācu nocietinājumus nebija ieņēmušas 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijas daļas. Naktī uz 04./17.07.1916. vācu aizsardzības pirmo līniju izdevās ieņemt arī 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona un 12. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīriem, kuri uzbruka 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas labajā flangā. Ar to visā 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas frontē, starp Smerdukļa purvu un Ķekavas upi, izdevās ieņemt vācu aizsardzības pirmo līniju. Tālākie uzbrukumi šajā sektorā bija nesekmīgi un 3. Sibīrijas strēlnieku divīzijas vienības nocietinājās jaunajās pozīcijās.
Abām Krievijas armijas divīzijām, kas uzbruka Ķekavas upes labajā krastā, sešu dienu ilgās kaujās sekmes gūt neizdevās. Līdz pat 08./21.07.1916., kad notika pēdējie lielākie uzbrukumi, tikai atsevišķās vietās Krievijas armijas karavīriem izdevās ielauzties Vācijas armijas pozīcijās, bet neizdevās tur noturēties. Vairākām vienībām nācās nocietināties agrākajā starpfrontes joslā. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki 03./16.07.1916. uzbrukumā pavirzījās 250–600 soļus no saviem ierakumiem, bet spēcīgās apšaudes dēļ tālāk netika. Nācās veidot jaunus ierakumus, un, turpinot nocietināties, strēlnieki izveidoja jaunu nocietinājumu līniju.
Kaujas rezultāti
Sešu dienu kaujās Krievijas armija praktiski neizmainīja situāciju frontē, bet zaudēja vismaz 15 000 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Trīs latviešu strēlnieku bataljoni zaudēja 1840 strēlniekus. Procentuāli visvairāk cieta 6. Tukuma bataljona 2. rota, kas pirmajā kauju dienā zaudēja 90 % sastāva. Kauju neveiksmēs visbiežāk tiek vainota nepietiekamā artilērijas sagatavošanas uguns, kas nespēja pietiekoši nodrošināt kājnieku uzbrukumu. Jūlija kauju beigās Krievijas armijas vadība secināja, ka nav iespējams gūt stratēģiskus panākumus Baldones virzienā, un sāka plānot uzbrukumu Tukuma–Slokas virzienā, apvienojot to ar desanta operāciju Rīgas līča piekrastē, kas tā arī netika realizēts.
Atspoguļojums literatūrā
Aleksandra Čaka varoņpoēmā “Mūžības skartie” (1937) Jūlija kaujām veltīti trīs dzejoļi.
Multivide
6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki 1916. gada vasarā.
6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona virsnieki. 1916. gads.