Marta kauju mērķis bija atstumt Vācijas armiju un atvieglot sabiedrotās Francijas situāciju kaujās pie Verdenas.

Marta kaujās Krievijas 12. armijas veiktajā uzbrukuma palīgoperācijā pie Ķekavas pirmo reizi karadarbībā iesaistīja latviešu strēlnieku bataljonus pilnā sastāvā.

Par galveno uzbrukuma operācijas vietu Krievijas armijas virspavēlnieka štābs izvēlējās Rietumu frontes (komandieris ģenerālis Aleksejs Everts, Алексей Ермолаевич Эверт) sektoru – tagadējā Baltkrievijas teritorijā pie Naroča ezera, kur divām Krievijas armijām – 1. armijai (komandieris ģenerālis Aleksandrs Ļitvinovs, Александр Иванович Литвинов) un 2. armijai (komandieris ģenerālis Aleksandrs Ragoza, Александр Францевич Рагоза) vajadzēja uzbrukt Vācijas 10. armijai (komandieris ģenerālpulkvedis Hermans fon Eihorns, Hermann von Eichhorn), operācijā iesaistot apmēram 300 000 karavīru. Paralēli Krievijas armijas Ziemeļu frontē (komandieris ģenerālis Aleksejs Kuropatkins, Алексей Николаевич Куропаткин), kur pretī atradās Vācijas 8. armija (komandieris ģenerālis Otto fon Belovs, Otto fon Below), vajadzēja notikt 5. armijas (komandieris ģenerālleitnants Vasīlijs Gurko, Василий Иосифович Ромейко-Гурко) frontes iecirknī pie Jēkabpils. Savukārt, lai saistītu Vācijas armijas spēkus Rīgas frontes sektorā, Krievijas 12. armijai (komandieris ģenerālis Vladimirs Gorbatovskis, Владимир Николаевич Горбатовский) bija jāuzbrūk pie Ķekavas.

Pie Naroča ezera uzbrukums sākās 05./18.03. Iesākumā gūtos nelielos panākumus attīstīt neizdevās. Sliktās vadības un koordinācijas trūkuma dēļ Krievijas armijai neizdevās iegūtās pozīcijas pat nosargāt. Kauju beigās 15./28.03. praktiski visos frontes iecirkņos uzbrucēji bija atkāpušies izejas pozīcijās. Nozīmīga loma kaujas gaitā bija atkusnim. Kūstošā ledus ūdens appludināja zemākās vietas, padarot tās nepārvaramas. Šādu laikapstākļu dēļ apmēram 20 % no karavīriem, kas tika hospitalizēti, bija apsaldējušies.

Krievijas 5. armijas uzbrukumā lielākie panākumi bija 2. Sibīrijas strēlnieku korpusam (komandieris ģenerālleitnants Ivans Gandurins, Иван Константинович Гандурин), kura karavīriem izdevās forsēt Piksteres upi, ieņemt vācu pirmo aizsardzības līniju un noturēties jaunajās pozīcijās. Lielākus panākumus šajā frontes sektorā gūt neizdevās.

Krievijas 12. armijas operācijas pie Ķekavas galvenais vadītājs bija 7. Sibīrijas armijas korpusa komandieris ģenerālis Radko Dmitrijevs (Радко Дмитриевич Дмитриев), kuram pakļautajai 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijai (komandieris ģenerālmajos Ivans Efirovs, Иван Иванович Эфиров) piekomandēja latviešu strēlnieku bataljonus. Divīzijas uzdevums bija uzbrukt vācu pozīcijām Bauskas–Baldones virzienā. Uzbrukums sākās 08./21.03. 5.30 no rīta ar artilērijas sagatavošanas uguni. No astoņiem latviešu strēlnieku bataljoniem uzbrukumā visaktīvāk piedalījās 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljoni apakšpulkveža Jāņa Franča vadībā. To uzdevums bija nodrošināt galvenās uzbrukuma kolonnas – 51. un 50. Sibīrijas strēlnieku pulku, labo flangu. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonam bija jānodrošina kreisais flangs, bet, tā kā 50. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīriem ienaidnieka pozīcijās ielauzties neizdevās, tad arī 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona karavīri aktīvā karadarbībā netika iesaistīti.

Pēc artilērijas sagatavošanas uguns 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljona karavīriem, turpinot 51. Sibīrijas strēlnieku pulka panākumus, izdevās ieņemt visas trīs vācu aizsardzības līnijas abpus Bauskas šosejai, ievirzoties apmēram 1 km vācu aizmugurē. Operācijas vadība, iesaistot uzbrukumā citas vienības, centās attīstīt uzbrukumu, bet nesekmīgi. Nesaņemot pienācīgu artilērijas atbalstu un ciešot lielus zaudējumus no vācu pretuzbrukumiem, Krievijas armijas daļas ar tumsas iestāšanos atkāpās izejas pozīcijās. Armijas vadība nākamajās dienās plānoja uzbrukumu šajā frontes sektorā atkārtot, tomēr vairākkārt atliekot uzbrukuma laiku, 16./29.03. no šī nodoma tomēr atteicās.

Marta kaujās lielākos zaudējumus cieta Krievijas Rietumu frontes karaspēka daļas – apmēram 90 000 karavīru – kritušu, ievainotu un bez vēsts pazudušu. Ziemeļu frontes zaudējumi Marta kaujās pārsniedza 30 000. Latviešu strēlnieku bataljonos pēc vienas kaujas dienas no ierindas bija izsisti 711 strēlnieki. Vācijas 8. un 10. armija kopā zaudēja apmēram 20 000 karavīru.

Marta kaujas stratēģiski atviegloja Francijas armijas stāvokli pie Verdenas, jo Vācijas armija bija spiesta koncentrēt savus spēkus Austrumu frontē. Krievijas armijai uzstādītie uzdevumi teritoriālo ieguvumu ziņā tomēr netika sasniegti. Neveiksmīgie uzbrukumi mēroga ziņā bija viena no lielākajām Krievijas armijas militārajām operācijām Pirmā pasaules kara laikā.

Vairākos Jāzepa Grosvalda (“Piecsimt soļu no vāciešiem”, 1916; “Šausmu aleja”, 1916), Kārļa Baltgaiļa (“Kritušie strēlnieki”, 1929), Niklāva Strunkes (“Pie Ložmetēja”, 1916) un citu mākslinieku tēlotājmākslas darbos, kas veltīti Pirmajam pasaules karam, iezīmējas Marta kaujām raksturīgie apstākļi un situācijas, lai arī tieši šīm kaujām tie nav veltīti. Aleksandra Čaka varoņpoēmā “Mūžības skartie” (1937) šīm kaujām veltīti divi dzejoļi. Kinomākslā Marta kaujas pieminētas dokumentālajās filmās “Strēlnieku zvaigznājs” (režisors Juris Podnieks, 1982) un “Astoņas zvaigznes” (režisors Askolds Saulītis, 2018).