Mākslinieka produktīvākais posms, kad parādās viņa gleznotāja briedums un izteiksmes stilistiskajos līdzekļos sāk dominēt dekoratīvi laukumi klusinātā kolorītā apvienojumā ar līniju ritmu ekspresivitāti, ir 20. gs. 30. gadi. Īpaša nozīme K. Baltgaiļa mākslā ir latviešu strēlnieku cīņu atainojumam īpatnējā lakoniskā stilā. Vienkāršās, mazliet skarbās līnijās strēlnieku gaitas temperas tehnikā ir gleznotas bez lieka patosa, uzsverot strēlnieku cīņu traģisko būtību, ārējo skarbumu un iekšējo dvēselisko trauslumu. Gleznas tikai nosacīti ir uzskatāmas par dokumentāliem darbiem, jo autors ir brīvi miksējis faktus un leģendas par vietām un cilvēkiem. Ņemot vērā to, ka K. Baltgailis bija saistīts ar Penzas skolas laika latviešu agro modernismu, viņš pieturējās pie šī sintezējošā, vispārinošā, bet realitātei piesaistītā tēlojuma nākamajos gadu desmitos. Gleznotāja strēlnieku ainas bija izstrādātas kā stāstošas tematiskas kompozīcijas ar plastiski vienkāršotu plakņu un līniju noteiktību. Kolorītā valdošie pelēcīgie toņi padarīja strēlnieku ikdienas dzīves ainas par savdabīgi spokainu vizionāru pagātnes konservāciju. K. Baltgaiļa gleznas izdomas, detaļu, kolorīta un uzsvērti dekoratīvo līniju izvēlē ir ļoti pārdomātas. K. Baltgailis vienkāršotās formās un dekoratīvā krāsziedā gleznās radījis simbolisku bezlaicības auru ar mītiski cēlu pieskaņu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku varonībai.
Papildu batālijām K. Baltgailis arī daudz gleznoja cita žanra gleznas; bieži bija tēlotas Piebalgas puses ainavas, zemnieku darbu gaitas druvā un pļavā, saulainas Latvijas ainavas, klusās dabas un arī portreti, kuros visbiežāk bija attēloti tuvinieki, ģimenes locekļi un tuvi draugi, tika gleznoti arī pašportreti. Sadzīves žanra kompozīcijām piemita optimistisks skatījums uz ikdienas sadzīviskām parādībām. K. Baltgailis īpaši pievērsās arī reliģiskiem sižetiem. Viņš daudz gleznoja evaņģēlijos sastopamas ainas kā, piemēram, Kristus un samariešu sieva, Kristus pie Ģenecaretes ezera un vairākas gleznas ar Kristus krustā sišanas ainu. Šajās temperas tehnikas gleznās vadošais motīvs ir parādīt dievišķo starojumu, vienotību ar visaptverošo Dieva pasauli, kas gleznieciski tīklojas neskaitāmās mirdzošās asīs starp zemi un debesīm. K. Baltgailim tuvā monohromā zilgani pelēkā krāsainība ir redzama arī Golgātas kalna ainā (nav datējuma un nosaukuma), kas atrodas Cēsu Muzeja krājumā.