Militārās taktikas pamatprincipi ir saistīti ar uzbrukuma un aizsardzības operācijām. Tās ir pārbaudītas kaujās dažādos bruņotajos spēkos kā, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Lielbritānijas bruņotajos spēkos. Militārā taktika ir darbības veids, kuru izmantojot īstajā vietā, laikā un telpā, ir iespējams gūt pārākumu pār pretinieku. Taktiķi, izmantojot radošumu taktikā, to izmanto tā, ka pretinieks tam nav sagatavots un nav gatavs reaģēt uz tādu pavērsienu. Taktiku karadarbībā var raksturot gan kā kaujas mākslu, gan kā zinātni par to, kā karot. Tā visbiežāk apraksta, kā iesaistīties kaujā, kā izvietot vienības, kā izmantot ieročus un ieroču sistēmas, sauszemes transportlīdzekļus, kuģus un lidaparātus un kā sagatavoties un pārvietoties uzbrūkot vai aizsargājoties. Taktika pēta un mēģina rast risinājumus problēmām, kādas ir radušās kaujas laikā. Taktikas izmantojums ietver mēģinājumu koordinēt konkrēto personālu ar esošajiem ieročiem un ieroču sistēmām un lietot to pēc iespējas labāk esošajā apvidū pret pretinieka spēkiem. Pārvietošanās ietver ieroču un ieroču sistēmu izvietošanu, kur tie visefektīvāk var radīt zaudējumus pretinieka spēkiem vai sniegt aizsardzību saviem spēkiem. Uzbrukuma laiks un virziens ir svarīgs apsvērums plānošanas un izpildes laikā. Laiks ir svarīgs faktors, lai varētu sasniegt pārsteiguma efektu, veicot gaisa vai jūras desantēšanās operācijas.

Taktikas pamatā ir komandiera pieredze, intuīcija un iegūtās zināšanas, kā arī mācību un prakses rezultātā iegūta pārliecība. Taktikā ir svarīgi izmantot vienības rīcībā esošo uguns jaudu pareizajā laikā un vietā. Pārdomāta taktika kopā ar pieejamā kaujas nodrošinājuma efektīvu izmantošanu palielina savējo spēku priekšrocības un saglabā cilvēku dzīvības. Kara laikā apzināts risks ir attaisnojams. Komandieris to var uzņemties pilnībā vai ar dažādiem līdzekļiem var mēģināt samazināt līdz pieņemamam līmenim. Taktika ir katra komandiera un instruktora spēja izvērtēt jebkuru situāciju un, izmantojot iegūtās zināšanas un pieredzi, pieņemt labāko iespējamo lēmumu konkrētajā situācijā, laikā un vietā. Attīstoties Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kad tiek saņemts jauns bruņojums, ekipējums un palielinās to kaujas spēja, ir nepieciešams veikt izmaiņas arī to taktiskajos pielietojumos. 

Jēdziens taktik ‘taktika’ pirmo reizi Eiropas militārajos rakstos minēts 16./17. gs. Tas tika attiecināts uz karavadoņa darbībām un militāro formāciju aktivitātēm kara laikā. Jēdziens angļu valodā ir atvasināts no franču valodas tactique, kurš savukārt pārņemts no sengrieķu τακτικά jeb grieķu taktikḗ (technē) ar sākotnējo nozīmi ‘mācība par kārtību, sistēmu, kā izvietot un izveidot militārās vienības kaujai un kā iesaistīties kaujā un vadīt kauju’.

Militārā taktika ietver mākslu organizēt un izmantot kaujas un kaujas atbalsta vienības kaujas laukā vai tā tuvumā. Tā ietver četru cieši saistītu kaujas lauka funkciju izmantošanu: kinētisko vai uguns spēku, mobilitāti, aizsardzību vai drošību un šoku. Vēsturiski kaujas lauka funkcijas mainīgi bijušas dominējošās kaujas laukā atkarībā no tehnoloģiju attīstības, kas saistītas ar attiecīgo kaujas vai kaujas atbalsta vienību attīstību, kā, piemēram, kājnieku, artilērijas vai tanku vienības attīstību.

Dažādu ieroču šķiru kaujas vienību uguns jaudas sinhronizācija, lai izpildītu taktisko uzdevumu, tiek saukta par kombinēto ieroču šķiru taktiku. Viens veids, kā mērīt taktisko efektivitāti, ir izvērtēt, cik lielā mērā dažādu ieroču šķiru kaujas vienību, iekļaujot kaujas aviāciju, ir integrētas kaujas laukā. Viens no atslēgas principiem efektīvā kombinēto ieroču šķiru taktikas sasniegšanā ir nodrošināt, ka visām apvienoto ieroču šķiru vienībām ir tās pašas spējas: mobilitāte, uguns jauda un aizsardzība (protection). Veiksmīgu kombinēto ieroču šķiru taktiku izmantošanu var sasniegt, vienībām kopīgi trenējoties un iepazīstot citam cita kaujas spējas.

Kaujas galvenais mērķis tiek sasniegts uzbrukuma darbības rezultātā. Pat aizsargājoties, komandierim jāizmanto katra izdevība, lai pārņemtu iniciatīvu un pavērstu kauju pretinieka virzienā. Uzbrukuma operācijām ir izšķiroša nozīme karadarbībā. Principi un darbības, kas ietvertas šajā daļā, ir attiecināmas ne tikai uz uzbrukuma operācijām, tās arī var izmantot pretuzbrukumā, kas ir aizsardzības operāciju daļa, kā arī sastopot pretinieku, ja komandieris pieņem lēmumu uzbrukt pretinieka spēkiem, lai pārņemtu iniciatīvu.

Uzbrukuma operācijās būtiski svarīgi ir šādi principi:

1. Izlūkošana (Intelligence). Komandierim nepieciešama visa pieejamā izlūkošanas informācija par pretinieku un apvidu, tai skaitā par pietuvošanās maršrutiem, mērķiem un aizmuguri.

2. Pārsteigums (Surprise). Iniciatīva vienmēr ir uzbrūkošo spēku pusē, un tie spēj panākt pārsteiguma efektu, izvēloties gan uzbrukuma laiku, gan virzienu.

3. Kaujas jaudas koncentrācija (Concentration of Combat Power). Lai ātri sagrautu pretinieka aizsardzību un izlauztos cauri tā aizsardzības spēkiem, jākoncentrē pietiekami liela kaujas jauda. Uzbrūkošie spēki jākoncentrē vietās, kur pretinieks ir visvājākais vai apvidus nodrošina maksimālu mobilitāti un uguns jaudu.

4. Situācijas jeb mirkļa izmantošana un uzturēšana (Maintenance of Momentum). Kaujas laikā nedrīkst ļaut pretiniekam izmantot tā priekšrocības un jārada iespējas pastiprināt draudzīgo spēku uguns jaudu. Ešelonu un rezervju izveidei ir ļoti svarīga loma uzbrukuma tempa uzturēšanā.

5. Drošība (Security). Uzbrukumam jāsākas no drošas bāzes ar aizsargātām izejas pozīcijām. Īpaša uzmanība jāpievērš flangu drošībai.

6. Manevrēšana (Manoeuvre). Tā kā spēki pārvietosies ātri, ir svarīgi, lai visu ieroču pielietojums tiktu koordinēts. Uguns jauda iznīcina, neitralizē un nomāc pretinieka spējas cīnīties. Uguns jaudas koordinēšana ar manevrēšanu ļauj ieņemt labākas pozīcijas, samazinot pretinieka iespējas apdraudēt spēku pārvietošanos.

7. Maldināšana (Deception). Maldināšana ir veids, kā manipulēt ar pretinieka situācijas uztveri, un to izmanto uzbrukumā, lai nodrošinātu to spēku drošību, kuri izvēršas, un dotu uzbrūkošās vienības komandierim iespēju ietekmēt pretinieka darbības virzienus.

8. Apvidus izmantošana (Terrain). Apvidu izmanto, lai:

- uzlabotu novērošanu;

- iegūtu aizsegu un maskēšanās iespējas;

- iegūtu labākas šaušanas pozīcijas;

- uzlabotu manevrēšanu;

- nodrošinātu pietuvošanās maršrutus;

- uzlabotu spēku drošību;

- traucētu pretinieka pārvietošanos;

- izveidotu bāzi turpmāko operāciju uzsākšanai.

Uzbrukuma operāciju mērķis ir sakaut pretinieku, pielietojot koncentrētu spēku. Iznīcināt pretinieka personālu, kaujas ekipējumu, graut pretinieka kaujas sparu un morāli, ierobežot pretinieka rīcības brīvību, saglabāt taktisko iniciatīvu, iegūt informāciju, veikt maldināšanu.

Manevri, kas vērsti pretinieka pozīciju dziļumā, rada tam pastāvīgus un bīstamus draudus, uz kuriem pretiniekam noteikti būs jāreaģē. Uzbrukumam jābūt koncentrētam ne tikai uz pretinieka priekšējām pozīcijām, bet arī uz pretinieka spēkiem dziļumā. Pretinieks būs spiests vairāk domāt par aizsardzību, nevis iniciatīvas pārņemšanu. Pretinieka fiziska iznīcināšana rada haosu, paralizē tā darbību, neļauj organizēt saskaņotu aizsardzību, sadrumstalo un izolē kaujas spēkus.

Uzbrukuma konkrētie mērķi ir:

- iznīcināt pretinieka spēkus;

- pārņemt teritoriju;

- iegūt informāciju (izlūkošana ar kauju);

- atņemt pretiniekam resursus;

- maldināt pretinieku vai novirzīt to no galvenā spēku pielikšanas punkta;

- kavēt pretinieku, lai novērstu tā spēku pārgrupēšanos vai pārdislokāciju;

- izmantot visas priekšrocības, lai iegūtu iniciatīvu;

- pārtraukt pretinieka uzbrukumu;

- izveidot apstākļus veiksmīgām nākotnes operācijām.

Plānojot un īstenojot uzbrukuma operācijas, rotas komandierim jācenšas izvairīties no atklātas cīņas ar pretinieku. Rotas komandierim jāizmanto visi tā rīcībā esošie līdzekļi, lai piespiestu pretinieku reaģēt un atklāt savus spēkus, ļaujot rotai sakaut pretinieku ar minimāliem līdzekļiem.

Rotas uzbrukuma operāciju galvenais mērķis ir nevis cīnīties ar pretinieku tā aizsardzības pozīcijās, bet, izmantojot taktiskos panākumus, vajāt un iznīcināt pretinieku tam neizdevīgā apvidū. To var sasniegt, kaujas apstākļos pielietojot visa veida taktiskos kaujas paņēmienus, kombinējot tos ar rūpīgi izvēlētiem uzbrukuma un manevru veidiem:

1. Iniciatīvas pārņemšana (Seizing the Initiative). Uzbrukuma operācijas laikā iniciatīva nozīmē neļaut pretiniekam atgūties no uzbrukuma sākotnējā šoka. To var sasniegt, izmantojot pārsteiguma momentu, pārdomāti izvēloties uzbrukuma laiku un vietu, kā arī nosakot pretinieka vājās vietas. Manevrēšanu kombinācijā ar uguns jaudu izmanto, lai piespiestu pretinieku reaģēt uzbrūkošajiem spēkiem vēlamā veidā. Šī pretinieka reakcija draudzīgajiem spēkiem ir ātri jāizmanto. Lai saglabātu iniciatīvu visas operācijas laikā, nepieciešams prognozēt situācijas attīstību. Uzsākto kontaktu ar pretinieku nedrīkst pārtraukt.

2. Sinhronizācija (Synchronization). Sinhronizācija ir resursu un darbību koncentrēšana, lai radītu maksimālu kaujas jaudu izšķirošā laikā un vietā. Sinhronizācija palielina spēku efektivitāti, visi resursi tiek izmantoti maksimāli efektīvi, lai sasniegtu pozitīvu rezultātu. Uzbrukumā sinhronizācija koncentrē manevrēšanas spējas un uguns jaudu izšķirošajā punktā.

3. Temps (Tempo). Temps ir iedarbības ātrums uz pretinieku, kas rada draudu situāciju, un pretinieka atbildes reakcija ir novēlota vai nu laikā, vai telpā. Temps sastāv no trim elementiem: lēmuma pieņemšanas ātruma, lēmuma izpildes ātruma, kā arī no ātruma, kādā notiek pāreja no vienas darbības uz otru. Tas prasa ātru lēmuma pieņemšanu, kā arī rotas elementu ātru atbildes reakciju. Temps lielā mērā būs atkarīgs no rotas, vadu, nodaļu un prettanku ieroču apkalpju komandieru iespējām veikt neatkarīgas kaujas darbības komandiera nodoma ietvaros. Ņemot vērā, ka pretiniekam ir zināma draudzīgo spēku taktika, panākumi tiks sasniegti, ja jebkura darbība tiks veikta ātrāk, nekā pretinieks spēs reaģēt. Rezultātā pretinieks zaudē vienotību, kas nepieciešama, lai turpinātu cīņu.

4. Spēku koncentrēšana (Main Effort). Lai nodrošinātu visas rotas koncentrētu rīcību, rotas komandierim jānorāda, kur būs rotas spēku koncentrēšana. Spēku koncentrēšanai jāizmanto visi rotas rīcībā esošie spēki. Spēku koncentrēšanas noteikšana ļauj izrādīt iniciatīvu un dod rīcības brīvību pakļautajiem komandieriem. Rotas komandierim jābūt gatavam spēku koncentrēšanas maiņai, ja tas nepieciešams veiksmīga rezultāta sasniegšanai.

5. Pārsteigums (Surprise). Pēkšņa un negaidīta darbība bieži ļauj sakaut pretinieku ar minimālu spēku patēriņu. Pārsteiguma efektu var radīt ar negaidītu manevru, izmantojot izdevīgus gadījumus, un to var pastiprināt, veicot ātras, slepenas un maldinošas darbības.

6. Maldināšana (Deception). Maldināšana ir svarīga uzbrukuma operāciju daļa. Tās uzdevums ir slēpt patiesos uzdevuma mērķus un, jo īpaši, galveno spēku pielikšanas punktu. Maldinot pretinieku par savējo spēku nodomiem, spējām un mērķiem, var novilcināt tā efektīvu atbildes reakciju. Jebkuram rotas maldināšanas plānam jābūt saskaņotam ar bataljona štāba maldināšanas plānu, lai šie plāni viens otru pastiprinātu, nevis vājinātu. Labam maldināšanas plānam jābūt vienkāršam un ticamam, un tas nedrīkst samazināt resursus, kas nepieciešami galvenā spēku pielikšanas punkta uzdevumu izpildei. Lai izsauktu plānoto pretinieka reakciju, maldināšanas plānam jābūt virzītam uz pretinieka komandieri. Maldināšanas plānam būs lielāki panākumi, ja tas liks pretiniekam izvēlēties iepriekš neparedzētu darbības kursu. Katrai rotas operācijai jābūt pastiprinātai ar maldināšanas plānu.

7. Vienību organizēšana un prioritāšu noteikšana pārvietošanai, rezerves (Echeloning and Reserves). Rezervē jābūt spēkiem, kam jāiesaistās darbībā negaidītās situācijās, kā arī jāuztur uzbrukuma temps. Rezerves spēkus nedrīkst izmantot uzdevumiem kādā specifiskā uzbrukuma fāzē vai arī iepriekš neplānotam uzdevumam. Rezervēm nedrīkst būt izvēles brīvība.

8. Kaujas nodrošinājuma vienību iesaistīšana (Integrating Combat Service Support). Taktiskie plāni nebūs sekmīgi, ja kaujas nodrošinājuma apakšvienību atbalsts netiks iesaistīts katrā no uzbrukuma fāzēm.

Izlūkiebrukuma mērķis ir likt pretiniekam reaģēt uz uzbrukuma darbību, atklājot tā spēku atrašanās vietu, lielumu, kaujas spējas, nodomus. Pretinieka reakcija var atklāt tā aizsardzības sistēmas vājās puses. Bataljona operāciju ietvaros rota visbiežāk veiks izlūkiebrukumu pilnā sastāvā, bet dažās operācijās var tikt iesaistīti tikai atsevišķi tās elementi. Spēkiem jābūt pietiekami lieliem, lai izraisītu pretinieka atbildes reakciju. Izlūkošanas spēku komandierim jāizvairās no iesaistīšanās kaujā, ja tās rezultātā nerodas plašākas izlūkošanas iespējas. Izlūkošanas spēkiem var tikt dots uzdevums fiksēt pretinieka atrašanās vietu, uzbrukt vai atkāpties, kad galvenā spēku pielikšanas punkta noteiktie uzdevumi būs izpildīti.

Reida mērķis ir sagraut pretinieku, iznīcinot vai ieņemot tā svarīgākos objektus un materiāltehniskās vērtības: komandpunktu, novērošanas posteni vai apgādes grupu. Reidā visbiežāk tiek iesaistīta visa rota, tā var darboties atsevišķi vai lielākas grupas sastāvā. Reidu veikšana tiek balstīta uz detalizētu izlūkošanas informāciju, tā ietver ātru pārvietošanos pretinieka kontrolētā teritorijā un beidzas ar plānotu atkāpšanos. Reida gaitā var apsvērt plašāku uzbrukuma izvēršanu, ko varētu kavēt iespējamais kaujas nodrošinājuma atbalsta trūkums.

Maldināšanas uzbrukumam un demonstratīvām darbībām ir atšķirīgi mērķi:

1. Maldināšanas uzbrukums. Maldināšanas uzbrukumam ir jānovērš pretinieka uzmanība, mēģinot iesaistīt to kaujā. Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, maldināšanas uzbrukumā būtu jāiesaista visa rota kā patstāvīga vienība vai kā bataljona operācijas daļa.

2. Demonstratīvas darbības. Demonstratīvu darbību mērķis ir novērst pretinieka uzmanību, neiesaistoties kaujā ar to. Rotas uzdevums ir maldināt pretinieku. Maldināšanas operācijas ir efektīvas:

- ja tās sakrīt ar pretinieka mērķiem;

- ja tās izskatās kā tieši draudi pretiniekam;

- ja pretinieks sāk iesaistīt rezerves;

- ja maldināšanas rezultātā rodas reāla iespēja uzbrukumam.

Pretuzbrukumi un apsteidzošie uzbrukumi ir vērsti pret pretinieka uzbrukuma darbībām. Abos uzbrukuma veidos būs pilnībā jāizmanto rotas kaujas spējas, darbojoties vai nu patstāvīgi, vai arī bataljona sastāvā.

Pretuzbrukums ir visu aizsardzības spēku vai to daļas darbība pret pretinieka uzbrukumu, lai atgūtu zaudētās teritorijas vai sašķeltu un iznīcinātu uzbrūkošā pretinieka avangardu. Rota veiks pretuzbrukumu patstāvīgi vai piedalīsies tajā kā rezerve.

Apsteidzošais uzbrukums ir vērsts uz pretinieka spēku dezorganizēšanu pirms uzbrukuma. Tā mērķis ir sakaut pretinieku, kad tas ir vismazāk aizsargāts – atrodas pulcēšanās vietā vai pārvietojas uz uzbrukuma pozīcijām. Apsteidzošā uzbrukuma laikā iespējas sakaut pretinieku ir ierobežotas, tomēr komandierim vienmēr jācenšas uzbrukumu izvērst plašumā.

Ātrajā uzbrukumā lielāka nozīme ir ātrumam, nevis sagatavošanās laikam. Ātrais uzbrukums tiek veikts, lai uzbruktu pretiniekam, kamēr tas nav sagatavojies uzbrukumam. Pirms uzbrukuma jācenšas iegūt maksimālu informācijas daudzumu, tomēr izlūkošanai būs maz laika. Rotas komandierim jādod īsas un konkrētas pavēles.

Ātrais uzbrukums jāvada ātrā tempā, lai palielinātu pārsteigumu un neļautu pretiniekam nostiprināt savu aizsardzību un sagatavoties atbildes reakcijai. Uzbrukuma laikā rota izmanto visu pieejamo tiešo uguni, tālākajā fāzē iesaistot iespējamo netiešās uguns atbalstu. Kaujas gaitā tiek iegūta informācija par pretinieku, kā arī izmantota iespēja nekavējoties ieņemt tā pozīcijas vai novājināt tā kaujas spējas.

Veicot plānoto uzbrukumu, nepieciešama liela kaujas jaudas koncentrācija, lai iznīcinātu vai pārrautu labi sagatavotu pretinieka aizsardzības sistēmu. Lai sagatavotu un saskaņotu šāda veida uzbrukumu, nepieciešams ilgs laiks. Rota var veikt plānoto uzbrukumu patstāvīgi, bet visbiežāk tā būs iesaistīta bataljona uzbrukumā, jo šī operācija var būt ļoti sarežģīta, ar šķēršļu pārvarēšanu un papildus kaujas resursu izmantošanu. Plānotais uzbrukums ir sarežģīts, un tam nepieciešama ievērojama kaujas jauda.

Vispārējie pamatprincipi. Taktisko panākumu izmantošana ir ātru papildpasākumu komplekss, lai iegūtu pilnīgu kontroli pār kaujas gaitā sasniegtajiem rezultātiem. Komandieriem taktisko panākumu izmantošana jāplāno un jāparedz iespējas izmantot savā labā neparedzētus gadījumus. Pāreja no saskaņota uzbrukuma uz taktisko panākumu izmantošanu var būt tik pakāpeniska, ka to grūti pamanīt, bet tā var būt arī pēkšņa. Komandieri var uzsākt taktisko panākumu izmantošanu, kad pretinieks vairs nespēj noturēt pozīcijas. Taktisko panākumu izmantošanas pasākumi rotas līmenī var likties nenozīmīgi, tomēr tie var būtiski ietekmēt kaujas iznākumu kopumā. Taktisko panākumu izmantošanas pasākumus pielieto situācijās, ja:

- pretiniekam rodas grūtības noturēt pozīcijas;

- strauji pieaug karagūstekņu skaits;

- pēc sākotnējā kontakta pretinieka spēku rindas izjūk;

- pretiniekam nav organizētas aizsardzības;

- tiek ziņots par pretinieka komandieru prombūtni vai sagūstīšanu;

- palielinās pretinieka pamesto materiālo vērtību daudzums;

- pretinieka uguns samazinās gan intensitātes, gan precizitātes ziņā;

- pārņemti pretinieka komandpunkti un apgādes noliktavas.

Izpilde. Kad taktisko panākumu izmantošana uzsākta, pretiniekam nedrīkst dot atelpu. Ieņemtā teritorija jāpatur tikai tad, ja tas nepieciešams uzdevuma izpildes pabeigšanai. Kaujas jaudu nedrīkst izšķiest, lai nostiprinātu nenozīmīgus taktiskos panākumus un iznīcinātu mazsvarīgus pretinieka grupējumus. Jāņem vērā šādi pamatnosacījumi:

- taktisko panākumu izmantošanai jābūt decentralizētai. Rotas komandieris nodrošina nepārtrauktu kontroli, lai saglabātu galveno uzbrukuma virzienu, novērstu spēku izkliedi un pārlieku izstiepšanu;

- pakļautajām apakšvienībām precīzi jāzina savi uzbrukuma objekti;

- kad iniciatīva sāk apsīkt, rotas komandierim jāatrod veidi, kā iesaistīt rezerves, lai turpinātu darbību;

- galvenie drošības garanti ir kustības ātrums un pretinieka dezorganizācija;

- termins “uzbrukuma beigu līnija” (limit of exploitation) pavēlēs jālieto ļoti uzmanīgi, lai izvairītos no savstarpējās apšaudes ar flangos esošajiem savējo spēkiem.

Uzbrukuma manevram ir piecas formas. Vienas operācijas dažādās fāzēs rota var izmantot dažādas manevra formas. Tās ir:

1. Frontālais uzbrukums (Frontal) (sk. 1. att.). Frontālajā uzbrukumā galvenais trieciens ir vērsts pret pretinieka spēku fronti. To var izmantot, lai pretinieku saistītu pozīcijās vai tās ieņemtu. Frontālā uzbrukuma tuvošanās virziens ir viegli paredzams, tāpēc uzbrūkošie spēki sastapsies ar pretinieka stiprāko aizsardzību. Pretinieka uzmanību no frontālā uzbrukuma būs grūti novērst, tādēļ no šādas uzbrukuma formas jācenšas izvairīties. Tā ir jāizvēlas tikai tad, ja nav labākas alternatīvas vai ir šādi priekšnosacījumi:

- pretinieks ir vājš un dezorganizēts;

- rotai ir nomācošs spēka pārsvars;

- laiks un apstākļi prasa nekavējošu rīcību;

- uzdevums ir noturēt pretinieku tā pozīcijās, to maldināt vai atbalstīt galveno uzbrukumu.

2. Iebrukums (Penetration) (sk. 2. att.). Iebrukums ir mēģinājums izlauzties cauri pretinieka aizsardzībai un ieņemt objektu dziļumā. Iebrukums jāveic šaurā frontē. Veiksmīgai ielaušanās operācijai nepieciešama kaujas jaudas koncentrēšana punktā, kurā ir nolemts pārraut pretinieka aizsardzību. Atkarībā no iespējamā kaujas spēku daudzuma ielaušanos var mēģināt vienā vai vairākos punktos. Tomēr visbiežāk rota fokusē savus kaujas spēkus vienā punktā un uzbrūk ar ešelonētiem vadiem.

3. Aptveršana (Envelopment) (sk. 3. att.). Aptverošais uzbrukums ir virzīts uz pretinieka flangu vai aizmuguri. Spēki pa vienu vai abām pusēm (dubultā aptveršana) apiet pretinieka galvenās aizsardzības pozīcijas. Uzbrukums tiek veikts, izvairoties no pretinieka galvenajiem spēkiem un dodot tam triecienu no negaidīta virziena. Veicot aptverošo uzbrukumu, rotai jānodrošina flangi, lai neatklātu sevi aptverošam uzbrukumam. Lai piesaistītu pretinieka uzmanību nepareizajam virzienam, aptveršanas manevrs var tikt kombinēts ar demonstratīvām darbībām vai viltus uzbrukumu manevra variāciju. Uzbrūkošie spēki apiet galvenās pretinieka aizsardzības pozīcijas. 

4. Apiešana (Turning Movement) (sk. 4. att.). Apiešana ir aptveršanas variants, lai ieņemtu mērķi dziļi pretinieka aizmugurē. Saskāries ar nozīmīgiem draudiem aizmugurē, pretinieks būs spiests atstāt savas aizsardzības pozīcijas. Lai apiešana būtu veiksmīga, jāizvēlas pretiniekam svarīgs mērķis, kura aizsardzībā tam būs jāiesaista ievērojami spēki. Lai sekmīgi veiktu manevru, nepieciešams nosegt flangus un izmantot tiešo un netiešo uguni pretinieka pozīciju apšaudei.

5. Iefiltrēšanās (Infiltration) (sk. 5. att.). Tā var tikt izmantota apvienojumā ar jebkuru citu uzbrukuma formu. Iefiltrēšanās ir manevra forma, kad vienība, neatklājot sevi, pārvietojas cauri vai apkārt pretinieka pozīcijām. Iefiltrēšanās manevrā var tikt iesaistīta visa rota vai tās daļa ar vai bez transportlīdzekļiem. Atkarībā no situācijas un apvidus iefiltrēšanos var veikt mazās grupās.

Aizsardzības operācijas visbiežāk tiek uzsāktas, kad iniciatīva ir pretinieka pusē, kā arī lai neļautu tam ieņemt apvidu vai izlauzties cauri aizsargājamajai teritorijai. Aizsardzības operāciju uzdevums ir apturēt pretinieka uzbrukumu, iznīcināt tā spēkus un neļaut īstenot mērķi. Lai sasniegtu savu mērķi, pretinieks rada apstākļus uzbrukumam. Tas ir pamats aizsardzības kaujai, kurā nedrīkst ļauties pašplūsmai un nonākt situācijā, kad aizsardzībā esošie spēki tikai reaģē uz pretinieka darbībām. Jāizmanto jebkura iespēja pārņemt iniciatīvu un piespiest uzbrucēju darboties pēc aizsardzības plāna. 

1. Dziļums (Depth). Aizsardzības dziļums ir nepieciešams, lai panāktu rīcības brīvību, nodrošinātu reaģēšanas laiku un apturētu pretinieka virzību uz priekšu. Pozīcijas dziļumā pārsteigs un izsitīs no līdzsvara pretinieku, radot iespējas pretuzbrukumiem. Atstarpes starp pozīcijām ir pieļaujamas, taču tās nepārtraukti jānovēro un jānosedz ar uguni. Priekšējo aizsardzības līniju nostiprināšana nedrīkst ietekmēt aizsardzības dziļumu. Dziļums tiek iegūts:

-  izmantojot aizsargelementus plašā teritorijā;

-  izmantojot tālās distances ieročus, lai iznīcinātu, izkliedētu vai aizkavētu pretinieku visā rotas ietekmes rajonā;

-  izvietojot kaujas pozīcijas, šķēršļus un aizsardzības uguni visā rotas atbildības zonā;

-  izvietojot rezerves un kaujas atbalsta elementus un radot nepieciešamo telpu to pārvietošanai.

2. Savstarpējā sadarbība (Mutual Support). Savstarpējā sadarbība pastāv, kad pozīcijas ir spējīgas atbalstīt viena otru ar tiešo uguni, neļaujot pretiniekam uzsākt uzbrukumu kādai no pozīcijām bez tiešās uguns apšaudes no vienas vai vairākām blakus esošām pozīcijām. Bieži nav iespējams nodrošināt nepieciešamo dziļumu un savstarpējo sadarbību visā frontē vienlaicīgi. Dziļums ir svarīgāks un, to izveidojot, rota var nosegt atstarpes starp ieraktajām pozīcijām, palielinot savstarpējo sadarbību. Ja kaujas lauks nav pārāk blīvs, atstarpes ir pieļaujamas, taču tās drīkst būt tikai starp rotām. Savstarpējā sadarbība vienmēr tiek sasniegta starp vadiem rotas līmenī. Vadu uguns sektoriem jākrustojas visā rotas atbildības teritorijā, bet pilnīga savstarpējā sadarbība tiks sasniegta tikai tad, ja galveno ieroču šaušanas sektori daļēji pārklāsies. Ja pretiniekam pārsvarā ir bruņutehnika, savstarpējā sadarbība starp prettanku ieročiem ir ļoti svarīga.

3. Riņķveida aizsardzība (All Round Defence 360). Lai gan saskaņā ar sagatavoto kaujaslauka izlūkošanas analīzi aizsardzības pozīcijas tiek izveidotas pret uzbrukumu no noteikta virziena, aizsardzībā esošajam jābūt spējīgam atvairīt uzbrukumu no jebkura virziena. Vadiem jābūt pilnīgi gataviem kaujai, kad tie ir apieti no flanga vai tiem uzbrūk no jebkura cita virziena.

4. Uzbrukuma gars (Offensive Spirit). Enerģiskas uzbrukuma darbības ir veiksmīgas aizsardzības pamats. Aizsardzības operācijām jābūt agresīvām, pretiniekam bīstamām un to novājinošām. Plāniem jābūt orientētiem uz pretinieku, un rotas visu līmeņu komandieriem, pildot rotas pamatuzdevumu un galvenā spēku pielikšanas punkta uzdevumus, jāmēģina pārņemt iniciatīvu un uzspiest pretiniekam kaujas darbības paņēmienus, kas izdevīgi mūsu spēkiem. Nekavējošus pretuzbrukumus var uzsākt, lai izmantotu atstarpes pretinieka uzbrukuma formācijā vai pauzes tā uzbrukumā. Triecieniem, ko mazās grupās veic apņēmīgi karavīri, var būt ļoti nozīmīgi rezultāti.

5. Rezerves ir svarīgas visos vadības līmeņos nekavējoša pretuzbrukuma organizēšanai un neparedzētiem gadījumiem. Kājnieku rotas rezerves būs mazas un visbiežāk atradīsies pozīciju dziļumā. Tiklīdz rezerves tiek iesaistītas kaujā, jāizmanto jebkura iespēja no pieejamajiem resursiem tās atjaunot.

6. Maldināšana un maskēšanās (Deception and Concealment). Uzbrucējs nepārtraukti jāaizkavē un jārada tam apjukums ar aizsardzības izkārtojumu. Tas var tikt sasniegts, iznīcinot pretinieka izlūkošanu sākotnējā stadijā, kā arī ar maskēšanos un butaforiskām pozīcijām. Citi līdzekļi iekļauj radio sakaru kontroli, ciešu kustības kontroli un transporta, pozīciju un kaujas apgādes maskēšanu. Maskēšanos nedrīkst samazināt, lai palielinātu šaušanas lauku. Maskēšanās naktī ir tikpat svarīga kā dienā, nakts laikā īpaši jācenšas samazināt un maskēt siltuma izstarošanu.

Aizsardzības mērķis iekļauj vienu vai vairākas darbības:

-  novājināt pretinieka kaujasspēju, lai tā uzbrukums būtu neveiksmīgs;

-  noturēt ieņemto apvidu, lai neļautu pretiniekam izlauzties cauri;

-  iegūt laiku, lai sagatavotos uzbrukuma operācijām;

-  noturēt pretinieka spēkus uz vietas, lai izvērstu uzbrukuma darbību citur;

-   piespiest pretinieku koncentrēties, padarot to neaizsargātāku pret uzbrukumiem.

Aizsardzības operācijas var iedalīt divās galvenajās kategorijās: mobilā aizsardzība un teritorijas aizsardzība. Kategorijas nav savstarpēji nošķirtas, jo teritorijas aizsardzība var būt mobilās aizsardzības sastāvdaļa un otrādi. Abas kategorijas tālāk var sadalīt plānotā aizsardzībā un ātrā aizsardzībā. Galvenā atšķirība starp mobilo un teritorijas aizsardzību ir tāda, ka aizsardzībā esošie spēki, pielietojot mobilo aizsardzību, cenšas izjaukt pretinieka uzbrukumu, graujot tā vienotību, savukārt, izmantojot teritorijas aizsardzību, cenšas sakaut pretinieku no stacionārām pozīcijām. Neņemot vērā aizsardzības kategorijas un, iespējams, tādēļ, ka rota ir nepietiekami mobila, tā visdrīzāk un visefektīvāk tiks izmantota teritorijas aizsardzības operācijās.

Mobilā aizsardzība (Mobile Defence) koncentrējas uz uzbrūkošo spēku iznīcināšanu, ļaujot tiem virzīties uz pozīciju, no kuras var veikt pretuzbrukumu un ielenkt tos ar mobilo rezervi. Tās uzdevums ir samazināt pretinieka uzbrukuma spējas, iegūt laiku un telpu citām plānotām operācijām, atļaut koncentrēt spēkus citur, koncentrēt pretinieka spēkus, lai ietekmētu to ar tiešās un netiešās ugunsjaudu, radīt priekšnosacījumus uzbrukuma operācijām un iegūt informāciju.

Teritorijas aizsardzībā (Area Defence) vairākums aizsardzības spēku ir izvietoti aizsargājamajā apvidū, pielietojot aizsardzības pozīciju kombināciju un mazas mobilas rezerves. Aizsardzība tiek organizēta kā stacionāru aizsardzības pozīciju struktūra, no kurām aizsardzībā esošie spēki ar savstarpēji krustojošos uguni vai vietēja rakstura pretuzbrukumiem cenšas iznīcināt pretinieku, kas laužas cauri aizsardzības pozīcijām.

Taktiskā līmeņa karadarbība ir tāda līmeņa karadarbība, kurā kaujas un sadursmes tiek plānotas un izpildītas, lai sasniegtu taktisko vienību militāros mērķus. Darbības šajā līmenī fokusējas uz uzdoto mērķu sasniegšanu, veicot pasākumus, pārvietošanos un manevrus ar kaujas vienībām attiecībā vienam pret otru un pretinieku. Stratēģiskā un operacionālā līmeņa karadarbība nodrošina ietvaru taktiskajām operācijām. Bez šī ietvara taktiskās operācijas būtu atrautas no operacionālā un stratēģiskā līmeņa mērķiem. Kaujas jeb sadursmes ir takstiskā līmeņa konflikts starp zemākā līmeņa pretstāvošajām manevra vienībām. Brigādes un zemāka līmeņa vienības un apakšvienības visbiežāk tiek iesaistītas kaujās. Kaujas ietekmē operacionālā līmeņa operāciju jeb kampaņu (campaign) iznākumu. Kaujas rezultāti nosaka operacionālo un stratēģisko mērķu veiksmīgu sasniegšanu. Komandvadības līmeņi, vienību lielums vai ekipējuma veids nav tie, kas define stratēģiskā, operatīvā vai taktiskā līmeņa karadarbību. Karadarbības līmenis tiek noteikts pēc tā, kāda līmeņa mērķis tiek sasniegts, veicot darbības.