Plānošana palīdz komandieriem radīt un komunicēt vienotu redzējumu starp komandieriem un viņu štābiem, padotajiem komandieriem un sadarbības partneriem.

Plānošana ir gan nepārtraukta, gan cikliska operāciju procesa aktivitāte. Lai gan plānošana var uzsākt operāciju procesu, tā nebeidzas ar sagatavotu pavēli. Operācijas sagatavošanas un izpildes fāzē plāns tiek nepārtraukti pārskatīts un koriģēts atbilstoši situācijas izmaiņām. Padotie ar novērtējumu sniedz atsauksmes par to, kas plānā darbojas un kas nedarbojas un kā vienības varētu uzlabot sniegumu. Atsevišķos gadījumos komandieris var pieņemt lēmumu, ka pašreizējās pavēles neatbilst situācijai, un atcelt tās kopā jau ar izstrādātajiem papildu plāna atzariem “ja nu kas (gadās)?” (branches “what if?”) vai operācijas turpinājumiem “ko tālāk (darīt)?” (sequels “what’s next?”). Šādos gadījumos tā vietā, lai piekoriģētu plānu, komandieris no jauna noformulē problēmu un izveido pilnīgi jaunu plānu, lai atrisinātu situāciju.

Plānošana var būt izteikti strukturēta, iesaistot komandieri, štābu, padotos komandierus un citus, lai izveidotu pilnībā sinhronizētu plānu vai pavēli. Plānošana var būt arī mazāk strukturēta, piemēram, iesaistot tikai konkrētajā situācijā vada komandieri un nodaļu komandierus, ātri nosakot ātrā uzbrukuma manevra shēmu. Plānošana tiek veikta dažādiem plānošanas līmeņiem gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Atkarībā no vienības līmeņa un situācijas apstākļiem, vienības un apakšvienības var plānot gados, mēnešos, nedēļās, dienās, stundās un minūtēs.

Plānošana parasti ir balstīta uz nepilnīgām zināšanām un pieņēmumiem par nākotni. Plānošanā nevar pilnīgi precīzi paredzēt, kādi būs operācijas efekti, kāda precīzi būs pretinieka rīcība vai kā civiliedzīvotāji izturēsies pret draudzīgiem vai pretinieka spēkiem. Neskatoties uz to, plānošanas procesā rastajai izpratnei un gūtajām mācībām ir ļoti liela pievienotā vērtība. Pat ja vienības neizpilda plānu precīzi kā iecerēts, un tā parasti notiek, plānošanas procesa rezultātā tiek uzlabota situācijas izpratne, kas veidos pamatu, nākotnē pieņemot lēmumus. Katra militārā aktivitāte gūst labumu no jebkura plānošanas procesa.

Militārā lēmuma pieņemšanas process (MLPP; Military Decision Making Process, MDMP) ir taktiskā līmeņa plānošanas metode taktisko vienību līmenī no bataljona līdz spēka veida vienībai, lai izprastu situāciju un uzdevumu, izstrādātu iespējamos darbības variantus un sagatavotu operācijas plānu vai pavēli.

MLPP palīdz komandieriem un vadītājiem iedziļināties detaļās, vieš situācijas skaidrību, ļauj izmantot labu spriestspēju, loģiku un profesionālās zināšanas, lai izprastu situācijas, izstrādātu iespējamos darbības variantus un līdz ar to atrisinātu problēmas un pieņemtu lēmumus. Šis process palīdz komandieriem, štābiem un citiem plānošanas procesa dalībniekiem plānošanas procesā domāt gan kritiski, gan radoši.

Plāna galvenās sastāvdaļas ir spēku organizācija (task organization, TASKORG), pamatuzdevums (mission statement), komandiera nodoms (commander’s intent), operācijas koncepcija (concept of operations), uzdevumi padotajām vienībām / apakšvienībām (tasks to subordinate units), koordinējošās instrukcijas (coordinating instructions) un kontroles pasākumi (control measures). Komandieri nodrošina, ka viņu pamatuzdevums un galamērķis (end state) iekļaujas un nav pretrunā ar augstākā štāba doto pamatuzdevumu un galamērķi. Kamēr komandiera nodoms fokusējas uz sasniedzamo mērķi, tikmēr operācijas koncepcija fokusējas uz darbību (actions) veidu vai secību, kuru rezultātā vienības sasniegs galamērķi. Operācijas koncepcija balstās uz, izvērš un papildina pamatuzdevumu un komandiera nodomu. Operācijas koncepcijas ietvarā komandieri var noteikt mērķus (objectives) kā starpmērķus (intermediate goals), lai sasniegtu operācijas galamērķi. Padoto vienību/apakšvienību uzdevumu izstrādes laikā komandieri ņem vērā un nodrošina, ka katra uzdevuma nolūks ir sasaistīts ar cita uzdevuma izpildi, mērķa sasniegšanu vai tieši piedalās galamērķa sasniegšanā.

Spēku organizācija ir pagaidu spēku grupēšana, kas veidota, lai izpildītu konkrētu uzdevumu. Komandieri veido spēku organizāciju, nosakot komandvadības un atbalsta attiecības (command and support relationships). Komandvadības attiecības nosaka atbildību un tiesības (authority). Atbalsta attiecības nosaka nolūku, apmēru (scope) un vēlamo efektu, vienai spējai (capability) atbalstot citu. Spēku organizācija ir iekļauta plānā vai pavēlē vai arī pavēles A pielikumā “Spēku organizācija” (Annex A: Task Organization).

Pamatuzdevums sastāv no uzdevumiem un nolūka, kas skaidri nosaka veicamās darbības un iemeslu. Komandieri analizē pamatuzdevumu un komandieru nodomu divus līmeņus augstāk par viņiem, identificējot noteiktos uzdevumus (specified (assigned) tasks) un izrietošos (pakārtotos) uzdevumus (implied tasks). Komandieri ņem vērā arī piedalīto vienību uzdevumus, lai saprastu, kā tās piedalās augstākā štāba izšķirošajā (decisive) operācijā. Šīs analīzes rezultātā tiek identificēti svarīgākie uzdevumi (essential tasks), kuri, ņemot vērā operācijas nolūku, skaidri nosaka veicamās darbības, kā arī tiek sagatavots vienības pamatuzdevums, kas ir skaidrs veicamo aktivitāšu apraksts ar pamatotu iemeslu to īstenot. Pamatuzdevumā ir iekļauti elementi, kas atbild uz jautājumiem “kas (dara)”, “ko”, “kad”, “kur” un “kāpēc” (who, what, when, where and why), bet reti kad nosaka “kā” (how). Šis formāts tiek ievērots, arī rakstot uzdevumus padotajām vienībām/apakšvienībām.

Komandiera nodoms īsi apraksta sekmīgas operācijas norisi. Tajā iekļauj operācijas nolūku (operation’s purpose), galvenos uzdevumus (key tasks) un stāvokļus (conditions), kuri nosaka galamērķa sasniegšanu. Komandiera nodoms sasaista pamatuzdevumu, operācijas koncepciju un padoto vienību uzdevumus. Skaidri formulēts komandiera nodoms veicina kopējo izpratni un fokusējas uz stāvokli, kas ataino pamatuzdevuma izpildīšanu. Operācijas izpildes laikā komandiera nodoms dod iespēju kontrolētai iniciatīvai. Komandiera nodomam jābūt uzrakstītam tā, lai to ir viegli atcerēties un saprast gan komandieriem, gan karavīriem divus līmeņus zemāk. Jo komandiera nodoms ir īsāks, jo labāk tas kalpo savam nolūkam. Komandieri personīgi raksta savus nodomus un izmanto šādas komponentes:

• paplašināts nolūks (expanded purpose);

• galvenie uzdevumi (key tasks);

• galamērķis (end state).

Operācijas koncepcijas apraksts nosaka veidu, kā padotās vienības sadarbojas, lai izpildītu pamatuzdevumu, un izveido secīgas darbības, ko vienības veic, izpildot galamērķi. Operācijas koncepcija, paplašinot komandiera nodomu, apraksta, kā komandieris vēlas, lai vienības izpildītu pamatuzdevumu. Operācijas koncepcija nosaka nepieciešamos galvenos uzdevumus, atbildīgās padotās vienības un kā galvenie uzdevumi papildina viens otru. Komandieri un štābi izmanto šādus operatīvos ietvarus, lai aprakstītu operācijas koncepciju:

• dziļās-tuvās-drošības (deep-close-security/supporting);

• izšķirošā-veidojošā-nodrošinājuma (decisive-shaping-sustaining);

• galvenā spēku koncentrēšana un atbalstošie spēki un aktivitātes (main and supporting effort).

Papildu operatīvajam ietvaram, aprakstot operācijas koncepciju, komandieri un štābi apsver dažādus konceptus, darbību un fāžu secību, izšķirošos punktus un mērķus, operācijas līnijas.

Ar uzdevumiem padotajām vienībām/apakšvienībām tiek dotas konkrētas norādes atsevišķām vienībām/apakšvienībām, lai veiktu specifiskas darbības. Uzdevumi ir specifiskas darbības, kas tiek veiktas, izpildot pamatuzdevumu vai citas prasības. Katram uzdevuma nolūkam ir jābūt saistītam ar cita uzdevuma izpildi, mērķa vai galamērķa stāvokļa sasniegšanu. Komandieri un štābi, formulējot uzdevumus padotajām vienībām/apakšvienībām, izmanto to pašu formātu “kas (dara)”, “ko (uzdevums)”, “kad”, “kur” un “kāpēc (nolūks)” (who, what (task), when, where and why (purpose)), kas tika izmantots, rakstot pamatuzdevumu.

Koordinējošās instrukcijas attiecas uz divām vai vairākām vienībām. Tās ir aprakstītas vienā no plānu vai pavēļu 3. sadaļas (“Izpilde”) apakšsadaļām.

Šajās instrukcijās var tikt, piemēram, iekļauts:

• komandiera kritiskās informācijas pieprasījumi (KKIP; Commander’s Critical Information Requirements, CCIRs);

• iepriekšējs laika sadalījums operācijas plānošanai;

• pavēles grupas koordinācijas sapulce (laiks, vieta, dalībnieki);

• pārvietošanās (agrākais gatavības laiks – AGL, nepārvietoties līdz – NPL);

• “D diena” ir karadarbības vai operācijas sākuma diena, “C diena” ir izvēršanās diena, “G diena” ir pavēles izdošanas vai došanas diena, “X diena” ir pretinieka uzbrukuma diena, “H stunda” ir specifisks laiks, kurā sākās operācija, vingrinājums vai kāda militāra aktivitāte, “L stunda” ir specifisks laiks, kad jūras vai gaisa desanta operācijās pirmais helikopters skar nosēšanās zonu;

• zināmie ierobežojumi;

• noteikumi par spēka lietošanu;

• uguns atbalsta un gaisa kontroles koordinējošie pasākumi;

• riska mazināšanas pasākumi;

• u. c.

Komandieri kontrolē vienības ar kontroles pasākumu palīdzību, kas ir noteikti plānā vai pavēlē. Kontroles pasākumi ir vienību vai kaujas funkciju regulējošie līdzekļi. Kontroles pasākumi tiek izstrādāti komandiera uzraudzībā, taču komandieris var uzdot to izstrādi štāba virsniekiem vai padotajiem komandieriem. Komandieri var izmantot kontroles pasākumus dažādiem nolūkiem, piemēram, lai noteiktu atbildību, pieprasītu aktivitāšu sinhronizāciju starp vienībām, uzliktu ierobežojumus vai lai sniegtu vadlīnijas, kas regulē rīcības brīvību. Kontroles pasākumi ir svarīgi, lai koordinētu padoto darbības. Tie var būt atļaujoši vai aizliedzoši. Atļaujoši kontroles pasākumi ļauj noteiktām darbībām notikt, bet aizliedzoši kontroles pasākumi ierobežo noteiktu darbību izpildi.

Plānošana palīdz komandieriem izprast un rast risinājumus problēmām, zināmiem notikumiem, pielāgoties mainīgiem apstākļiem, izveidot uzdevuma izpildei atbilstošu struktūru ar spējām un noteikt izpildes prioritātes. Lai plānošana būtu efektīva, ir nepieciešama apņemšanās, izpēte un prakse. Plānotājiem jābūt savas ekspertīzes jomā tehniski un taktiski kompetentiem, kā arī jāievēro disciplīna, lietojot Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un citus nacionālā līmeņa vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) apstiprinātos doktrināli pareizos simbolus un terminoloģiju. Turpmākās vadlīnijas veicina efektīvu plānošanu.

Komandieri ir vissvarīgākie efektīvas plānošanas dalībnieki. Viņi fokusē plānošanu, formulējot komandiera nodomu, izdodot plānošanas vadlīnijas un pieņemot lēmumus plānošanas procesa laikā. Komandieri disciplinē plānošanas procesu, lai iekļautos laikā, atbilstu plānošanas līmenim, ņemtu vērā vienkāršības principu un nepieciešamo detalizētības pakāpi un sasniegtu vēlamo rezultātu. Komandieri nodrošina, ka visos plānos un pavēlēs tiek ievēroti vietējie un starptautiskie likumi un noteikumi. Komandieri arī apstiprina, ka plāni un pavēles atbilst un ir piemērotas padotajām vienībām/apakšvienībām. Praktiski tas nozīmē, – jo vairāk komandieris iesaistās plānošanas procesā, jo ātrāk štābs var veikt plānošanu. Komandierim personīgi iesaistoties plānošanas procesā, komandieris nodrošina, ka viņa nodoms ir iekļauts plānā.

Efektīvi plāni un pavēles ir tiešas un vienkāršas. Štābs sagatavo viegli uztveramas, īsas pavēles, kas saprotami izklāsta operācijas norises būtību, veidojot skaidru izpratni, izmantojot doktrināli precīzu terminoloģiju un simbolus. Tādējādi tiek samazināta pārpratumu iespējamība. Skaidrība un īsums ir efektīva plāna galvenās sastāvdaļas. Īsu plānu izstrādē jāievēro vienkāršība pretstatā gariem plāniem. Īsākus plānus ir vieglāk izplatīt, lasīt un atcerēties.

Elastīgi plāni palīdz un atļauj vienībām vieglāk adaptēties mainīgos apstākļos. Komandieri un plānotāji iestrādā plānos zināmu vai gaidītu pasākumu iniciatīvas iespējas. Tas ļauj viņiem darboties ienaidnieka lēmuma pieņemšanas ciklā vai adekvāti reaģēt, situācijai pasliktinoties. Laicīgi identificējot lēmuma pieņemšanas punktus (LPP; decision points, DPs) un papildu plāna atzarus, kas ir sasaistīti ar komandiera nodomu, var izstrādāt elastīgus plānus.

Komandieri uzsver, ka ir svarīgi izmantot pavēles pamatuzdevuma izpildei (mission orders), lai izstrādātu vienkāršus un elastīgus plānus. Pavēles pamatuzdevuma izpildei ir direktīva, kas padotajiem uzsver sasniedzamo rezultātu, nevis priekšraksts, kā viņiem uzdevumu izpildīt, atstājot padotajiem vietu iniciatīvai, radošumam un izdomai atbilstoši situācijai. Pavēles pamatuzdevuma izpildei skaidri izsaka vienības pamatuzdevumu un komandiera nodomu. Pavēles pamatuzdevuma izpildei fokusē padotos uz īstenojamo uzdevumu (“ko darīt?”) un uz nolūku un jēgu (“kāpēc darīt?”) nevis uz priekšrakstu (“kā to darīt?”). Komandieri izveido tādus kontroles pasākumus, kas cik vien iespējams veicina tiešu vienību sadarbību, tādējādi nevajadzīgi neierobežojot vienību rīcības brīvību.

Laiks operācijās ir kritisks mainīgais lielums, līdz ar to laika pārvaldība plānošanas procesā ir ļoti svarīga. Neatkarīgi no tā, vai plānošanas process tiek veikts plānveidīgi kā pilns process, vai ātrais kā paātrinātais jeb saīsinātais process, plānošanas procesā nepieciešams prasmīgi izmantot pieejamo laiku, lai optimizētu arī vienību plānošanas un sagatavošanās laiku. Bieži vien ilgāka plānošana prasa lielāku aktivitāšu sinhronizāciju. Savukārt kavējot jebkuru izpildi, tiek riskēts ar iniciatīvas zaudēšanu ienaidniekam, jo vairāk laika tiek patērēts sagatavojoties un rīkojoties vai arī tādēļ, ka šīs darbības tiek uzsāktas tikai pēc ilgās plānošanas, kas tad var notikt steigā un īsā laikā, tātad – nepilnvērtīgi. Piešķirot štābiem plānošanas laiku, komandieriem jānodrošina, lai padotajiem būtu pietiekami daudz laika plānošanai un savām nepieciešamajām sagatavošanās darbībām pirms izpildes. Parasti komandieri izmanto “viena trešdaļa–divas trešdaļas” noteikumu kā plānošanas laika sadales vadlīniju: komandieri parasti izmanto vienu trešdaļu pieejamā laika pirms operācijas izpildes, piešķirot divas trešdaļas atlikušā laika padotajiem, lai tie plānotu un sagatavotos pirms kopējās operācijas izpildes.

Gan kopīgā (collaborative), gan paralēlā plānošana palīdz optimizēt pieejamo plānošanas laiku. Kopīgā plānošanā piedalās vairāki štābu līmeņi, piemēram, Apvienotais, brigādes un bataljona štābs, kopā izstrādā plānus un pavēles. Komandieri, padotie komandieri un štāba personāls dalās ar savu situācijas izpratni, izstrādā augstākā štāba plānu vai pavēli, piedaloties darbības variantu izstrādē un lēmuma pieņemšanas procesā.

Paralēlā plānošanā divi vai vairāki štābu līmeņi, piemēram, Apvienotais, brigādes un bataljona štābs, plāno to pašu operāciju, secīgi daloties ar informāciju, augstākajam štābam izmantojot brīdinājuma pavēles, pirms augstākais štābs ir izdevis operācijas plānu vai operācijas pavēli. Ņemot vērā, ka vairāki štābu līmeņi vienlaicīgi izstrādā plānus, paralēlā plānošana var ievērojami saīsināt kopējo plānošanas laiku. Augstākais štābs nepārtraukti dalās ar padoto štābu informācijā par nākotnes operāciju, izmantojot brīdinājuma pavēles un citus veidus. Regulāra komandieru un štābu komunikācija un dalīšanās ar informāciju, piemēram, ar kaujas vides izlūkošanas analīzes (KVIA; Intelligence Preparation of the Battlefield, IPB) produktiem, palīdz padotajiem štābiem plānošanas procesā. Paralēlā plānošana prasa ievērojamu dažādu štāba līmeņu mijiedarbību. Paralēlās plānošanas laikā padotās vienības negaida augstākā štāba izdotu pavēli, lai uzsāktu savu plānu un pavēļu izstrādi. Augstākie komandieri cenšas nepārslogot padotos štābus ar plānošanas pieprasījumiem. Jo augstāks štābs, jo vairāk laika un resursu pieejams plānošanai un opciju izpētei. Augstākie štābi plānu izstrādē iesaista padotos, tādējādi nodrošinot augstāko iespējamību, ka plāni būs mērķtiecīgi pilnveidoti vai pilnvērtīgi izstrādāti.

Komandieri un štābi apzinās plānošanas procesa nozīmību un izvairās no raksturīgām plānošanas kļūdām. Plānošanas kļūdas parasti rodas diezgan izplatītu iemeslu dēļ: nespēja novērtēt militāro operāciju neparedzamību un nenoteiktību. Vērst uzmanību uz šādām plānošanas kļūdām nav kritika, bet gan norāde uz nepilnvērtīgu plānošanu.

Četras plānošanas kļūdas.

1. Mēģinājums pārāk tālu nākotnē paredzēt notikumus, ticot, ka plāns spēj kontrolēt nākotni. Plāns tiek veidots, balstoties uz pieņēmumu, ka nākotne ir lineārs tagadnes turpinājums. Šajos plānos bieži netiek novērtēts iespējamo izmaiņu apjoms un rezultāti, kas rodas no otro un trešo pavēļu efektiem (second- and third-order effects). Pat visefektīvākajos plānos nevar paredzēt visus negaidītos notikumus. Bieži vien notikumi pāragri sagrauj plānus. Efektīvu plānu sastāvdaļa ir plānu papildu opcijas (atzari un operācijas turpinājumi), lai būtu gatavība reaģēt, notikumiem un situācijām attīstoties dažādos virzienos.
2. Mēģinājums visu saplānot pārāk detalizēti.Rūpīgi izstrādāti plāni satur nepieciešamās detaļas, taču plānošana līdz nevajadzīgai detalizācijas pakāpei patērē padotajiem ļoti nepieciešamo ierobežoto laiku un resursus. Šī kļūda bieži rodas no vēlmes pēc iespējas mazāk atstāt vietas nejaušiem gadījumiem. Jo neskaidrāka ir situācija, jo mazāk detaļu vajadzētu iekļaut plānā. Tomēr bieži vien plānotāji neskaidro situāciju kompensē ar detalizētu plānu, mēģinot sagatavoties visiem gadījumiem. Sagatavojot detalizētu plānu neskaidros apstākļos, tie tikai rada vēl vairāk bažu, kas, savukārt, noved pie vēl detalizētākas plānošanas. Bieži vien šāda veida plānošanas rezultāts ir ļoti detalizēts plāns, kas neiztur pirmo kontaktu ar ienaidnieku, t. i., tajā nav vietas mainīgajām situācijām, un tas ierobežo efektīvas darbības.
3. Mēģinājums izmantot plānu kā operācijas izpildes scenāriju. Šis ir mēģinājums uzrakstīt priekšā precīzu notikumu attīstību. Ja plānotāji neatpazīst paredzēšanas un kontroles ierobežojumus, tad tāds plāns var kļūt par piespiedu (coercive) plānu un būt pārāk regulējošs. Komandieri, štābi un padotie kļūdaini fokusējas uz šāda plāna prasību izpildi tā vietā, lai pieņemtu lēmumus un rīkotos efektīvi.
4. Mēģinājums vienībā izveidot neelastīgas plānošanas metodes.Šādas darbības noved pie neelastīgas un pārāk strukturētas domāšanas, kas savukārt noved pie plānošanas, kas nelokāmi fokusējas uz procesu, un līdz ar to tiek sagatavots plāns, kurā pārāk liels uzsvars tiek likts uz detalizētām procedūrām. Efektīvs plāns nodrošina disciplinētu ietvaru, lai risinātu un atrisinātu sarežģītas problēmas, taču pastāv bīstamība novest šo disciplinētību līdz pārmērībai.

Militārās plānošanas vēsturiskā attīstība nav skatāma atrauti no militārās taktikas vēsturiskās, rūpnieciskās un tehnoloģiju attīstības, kas ir sasaistīta ar operatīvās mākslas attīstību.

Militārās plānošanas vēsturisko attīstību vislabāk var uzskatāmi parādīt ar septiņu paaudžu karadarbību attīstību, kas ir attīstījušās laikā un telpā ar katrai karadarbības paaudzei raksturīgākajām iezīmēm – taktikām, ieroču sistēmām un spējām, tehnoloģijām, kuras, prasmīgi plānojot un izmantojot kaujās, varēja un vēl, iespējams, varēs gūt panākumus kaujas laukā.

Pirmās paaudzes karadarbība parasti tiek attiecināta uz kaujām kopš 17. gs., kurās tika izmantotas cilvēku masas, ierindu jeb līniju un kolonnu taktika, lai maksimāli efektīvi lineāri izmantotu dzīvo spēku un tā laika muskešu ieroču spējas. Pirmās paaudzes karadarbība tika izmantota, piemēram, Anglijas pilsoņu karā, angļu–spāņu karos, Napoleona karos, Meksikas neatkarības karā utt.

Otrās paaudzes karadarbība aizsākās rūpnieciskās attīstības rezultātā, kas jau sāka piedāvāt dažādu šaušanas distanču ieročus, kā, piemēram, ložmetējus un lielgabalus. Tas notika 19. gs. vidū, attīstoties tehnoloģijām un iespējai ražot dažādus priekšmetus lielā daudzumā. Otrās paaudzes karadarbība bija atkarīga no masīvas uguns jaudas un karavīru daudzuma, kas bija nepieciešams, lai okupētu ienaidnieka teritoriju, kas ir uzvaras priekšnoteikums. Taktiskā līmenī otrās paaudzes karadarbības pamatā bija uguns un kustības izmantošana un novājināšanas taktikas izmantošana. Otrās paaudzes karadarbības piemēri ir Pirmais pasaules karš un Amerikas pilsoņu karš.

Trešās paaudzes karadarbība izveidojās, palielinoties uguns jaudas izmantošanas iespējām. Trešās paaudzes karadarbības taktika bija spēku manevrs, izmantojot ātrumu un pārsteiguma efektu. Manevra pamatprincips ir balstīts uz kvalitatīvu spēku/vienību manevru pretstatā kvantitatīvai uguns jaudai. Trešās paaudzes karadarbības piemēri ir Otrais pasaules karš, Korejas karš, Afganistānas karš un Irākas karš.

Ceturtās paaudzes karadarbības ideja savu svarīgumu ieguva pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), tad uzbrukumiem Bali, Bombejā, Londonā un Madridē, kur izmantot bruņotos spēkus tradicionālajā izpratnē bija nepietiekami, lai novērstu šādus teroraktus. Ceturtās paaudzes karadarbība veidojās kā netiešs straujas attīstības rezultāts sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un tehnoloģiju jomā, ko izraisīja globalizācijas procesi. Ceturtās paaudzes karadarbībai ir vairāki nosaukumi, kā, piemēram, nemieri (insurgency), terorisms, ilgais karš, partizānu karš (guerrilla warfare) utt. Pastāv trīs idejas, kas ietekmēja ceturtās paaudzes karadarbības izveidošanos. Pirmā ideja – valsts zaudē monopolu kontrolēt karu. Otrā ideja – konflikts mainās un kļūst par dažādu kultūru konfliktu, kuru pamatā ir reliģija un ideoloģija. Trešā ideja ir saistīta ar multikulturālisma konceptu. Lai sekmīgi cīnītos ceturtās paaudzes karadarbībā, konfliktā iesaistītajām pusēm nepieciešams kombinēt militāros, politiskos, diplomātiskos un tehnoloģiskos aspektus, resursus un spējas. Ceturtās paaudzes karadarbības piemēri ir Sīrijas pilsoņu karš un Lībijas pilsoņu karš.

Mūsdienās četru paaudžu karadarbība tiek papildināta ar piekto, sesto un septīto karadarbību. Tajās karadarbība pāriet kibertelpā, valstīm tieši vai netieši vēršoties vienai pret otru, kā arī tiek izmantoti bezkontakta karadarbības elementi ar augstas precizitātes ieročiem un ietekmējot pretinieku sev vēlamā virzienā, viņam pašam par to nenojaušot. Pastāv arī iespēja, ka karadarbība tiek automatizēta –, izmantojot elektronisko vai kiberkaradarbību un ieročus, tiek neitralizēts pretinieka finanšu un militārais komunikāciju tīkls, enerģijas un ūdens apgādes infrastruktūra utt.

Visbiežāk mūsdienās NBS un NATO taktiskā līmeņa vienību štābos no bataljona līdz spēka veidam, plānojot operācijas, tiek izmantots MLPP vai pēc satura līdzīgs process. MLPP integrē komandiera, vienību štābu, padoto štābu un iesaistīto partneru institūciju aktivitātes, lai izprastu situāciju un uzdevumu, izstrādātu un salīdzinātu darbības variantus (DV; Courses of Action, COAs), izlemtu par darbības variantu, kas vislabāk izpilda pamatuzdevumu, un sagatavotu operācijas plānu vai pavēli operācijas izpildei.

MLPP palīdz komandieriem un vadītājiem pamatīgi iedziļināties detaļās, vieš situācijas skaidrību, ļauj izmantot labu spriestspēju, loģiku un profesionālās zināšanas, lai izprastu situācijas, izstrādātu iespējamos darbības variantus un līdz ar to atrisinātu problēmas un pieņemtu lēmumus. Šis process palīdz komandieriem, štābiem un citiem plānošanas procesa dalībniekiem plānošanas procesā domāt gan kritiski, gan radoši. MLPP rezultāts ir uzlabota situācijas izpratne un sagatavots operācijas plāns vai operācijas pavēle vienībām gan sagatavošanās, gan izpildes fāzei.

MLPP ir septiņi soļi (1. attēls). Katram no šiem MLPP soļiem ir dažādi ievaddati jeb ievadprodukti (inputs), izpildes metodes jeb soļi, iznākumi (outputs). Iznākums paaugstina situācijas izpratni un rada priekšnoteikumus nākošajiem MLPP soļiem. Komandieri un štābi parasti šos soļus izpilda secīgi, bet viņi var atgriezties pie dažiem soļiem atkārtošanas vai uzlabošanas nolūkos, ja procesa laikā situācijas izpratne neuzlabojas.

Apakšvienību vadības procedūras (AVP; Troop Leading Procedures, TLP) paturpina MLPP apakšvienību rotu, vadu un nodaļu līmenī. AVP un MLPP ir līdzīgi, bet tie nav identiski. Vienību komandieri ar savu štābu izmanto MLPP kā savu primāro plānošanas procesa metodi. Apakšvienībām nav savu štābu, un līdz ar to tie izmanto AVP, lai plānotu un sagatavotos operācijām, tādēļ primāri apakšvienību komandieri ir atbildīgi par operācijas plānošanu, sagatavošanos un izpildi. AVP ir dinamisks plānošanas process, kuru izmanto apakšvienību komandieri, lai analizētu pamatuzdevumu, izstrādātu operācijas plānu un sagatavotos operācijai. Šīs procedūras ļauj komandieriem jēgpilni izmantot piešķirto plānošanas laiku, lai izstrādātu efektīvu plānu un sagatavotu savu apakšvienību operācijai. AVP ir astoņi soļi (2. attēls). Šo soļu secību var mainīt. Komandieri maina šo soļu secību, lai izpildītu pamatuzdevumu atbilstoši situācijai un iekļautos piešķirtajā plānošanas laikā. Dažus soļus komandieri veic paralēli, bet citi soļi var tikt izpildīti nepārtraukti visas operācijas laikā. Apakšvienību komandieri izmanto AVP vieni paši vai ar mazu plānošanas grupu, lai atrisinātu taktisku problēmu. Piemēram, rotas komandieris var iesaistīt AVP rotas komandiera vietnieku, rotas virsseržantu, uguns atbalsta virsnieku vai instruktoru, apgādes/nodrošinājuma instruktoru, sakaru instruktoru, lai asistētu rotas komandierim AVP izstrādes laikā.

Mūsdienās nevienas taktiskā līmeņa mācības vienības līmenī no bataljona uz augšu, kurās tiek trenēts plānošanas process, nav iedomājams bez MLPP procesa izmantošanas. Latvijas NBS un tādās NATO valstīs kā ASV, Kanāda un Lielbritānija mācībās izmanto MLPP, dažādām nācijām piedaloties kopējās mācībās, piemēram, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes mācībās “Sudraba bulta” (Silver Arrow) vai nacionālā līmeņa mācībās “Namejs”. Mācībās var tikt izmantots pilnais plānošanas process kā norādīts septiņos soļos 1. attēlā, ja apmācību mērķis to nosaka un tam ir atvēlēts nepieciešamais laiks. Var tikt izmantots arī saīsinātais plānošanas process, kur attiecīgie plānošanas soļi var tikt apvienoti, vienkāršoti vai produkti var tikt izstrādāti daļēji iepriekš, tādējādi paātrinot procesu un dodot vairāk laika padotajiem plānošanai vai veltīt operācijas vai to elementu izpildei un pilnveidošanai.

Lielākoties NATO valstu plānošanas procesi ir ļoti līdzīgi, lai arī tie mazliet atšķiras pēc procesa un terminoloģijas, taču pēc būtības tie apraksta līdzīgus soļus un sasniedzamos rezultātus jeb plānošanas produktus. Lai detalizētāk iemācītos, izprastu un pielietotu plānošanas procesu, ieteicams izmantot ASV izdotās militārās publikācijas. Ļoti līdzīgs, bet dažreiz atzīts par mazliet vienkāršāku un ātrāku, ir Lielbritānijas septiņu jautājumu kaujas vērtēšanas process. Šis process ir kļuvis visai ievērojams ar to, ka ticis izmantots civilajā sektorā, uzņēmumiem plānojot savu darbību. Lai iemācītos un izmantotu NATO plānošanas metodi, piemērotākais resurss ir NATO un atsevišķu valstu nacionālās oficiālās publikācijas.