Latvijas Republikas (LR) nacionālā karaspēka veidošana sākās uzreiz pēc valsts proklamēšanas un turpinājās visu Neatkarības kara (1918−1920) laiku. 05.01.1919. izveidoja pirmo lielāko karaspēka vienību – Atsevišķo latviešu bataljonu, kas 03.1919. pārtapa par brigādi. Šī vienība kopā ar Igaunijas teritorijā izveidoto Ziemeļlatvijas brigādi 19.07.1919. apvienojās un izveidoja Latvijas armiju. 1920. gada vasarā Latvijas armijas skaitliskais sastāvs bija 53 000 karavīru pēc saraksta. Pēc Neatkarības kara Latvijas armija samazinājās un no 01.04.1921. pārgāja uz miera laika štatu. Aktīvais karaspēks sastāvēja no sauszemes armijas, militārās aviācijas un kara flotes. Armijā un kara flotē bija paredzēti 24 000 karavīru, tomēr reālais karavīru skaits svārstījās no 19 000 līdz 23 000. Latvijas armijā ietilpa četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales) ar trim kājnieku pulkiem un vienu artilērijas pulku katrā divīzijā. Kājnieku pulki bija numurēti, un tiem piešķirti Latvijas pilsētu nosaukumi: 1. Liepājas, 2. Ventspils, 3. Jelgavas, 4. Valmieras, 5. Cēsu, 6. Rīgas, 7. Siguldas, 8. Daugavpils, 9. Rēzeknes, 10. Aizputes, 11. Dobeles, 12. Bauskas kājnieku pulks.
Karaspēka mehanizētās vienības 16.01.1922. apvienoja Tehniskajā divīzijā, kura sastāvēja no Autotanku, Aviācijas, Sapieru, Elektrotehniskā, Bruņoto vilcienu, Smagās artilērijas divizioniem un Daugavgrīvas artilērijas. 1926. gadā, pārstrukturizējot armiju, Tehniskās divīzijas divizionus pārveidoja par pulkiem, Daugavgrīvas artilēriju – par Krasta artilērijas pulku, bet vēlāk dibināja Zenītartilērijas pulku. Kā atsevišķas vienības armijā ietilpa Jātnieku pulks un Štāba bataljons. Flote sastāvēja no Jūras krastu apsardzības eskadras, kuru 1938. gadā pārdēvēja par Kara floti. Tajā ietilpa flagkuģis “Virsaitis”, Mīnu divizions ar diviem mīnu traleriem – “Imanta” un “Viesturs” – un vairākiem palīgkuģiem, kā arī Zemūdeņu divizions ar divām zemūdenēm “Spīdola” un “Ronis”.