Ieroču šķiru klasifikācija mūsdienās Ieroču šķiras tiek dalītas vairākās apakšgrupās atbilstoši to uzdevumam:
- kaujas vienības: kājnieku, tanku u. c. vienības, kuru uzdevums ir pretinieka iznīcināšana tiešā kontaktā;
- kaujas atbalsta vienības: artilērijas, kaujas inženieru, pretgaisa aizsardzības u. c. vienības, kuru uzdevums ir kaujas vienību atbalsts;
- kaujas nodrošinājuma vienības: nodrošinājuma, inženieru, sakaru, medicīnas u. c. vienības, kuru uzdevums ir militārās operācijas kopējais nodrošinājums un vadība.
Kājnieki mūsdienās tiek dalīti vairākās grupās atkarībā no saviem transportlīdzekļiem un kaujas operāciju vides: sauszemes, kalniem vai jūras. Mehanizētie (arī t. s. motorizētie) kājnieki izmanto bruņotus transportlīdzekļus (bruņutransportierus, kājniekus kaujas mašīnas), kam ir smagie atbalsta ieroči (ložmetēji, mīnmetēji, prettanku ieroči u. tml.) un kas atbalsta kājniekus ar uguni kaujas laukā. Kājniekus, kuru rīcībā nav bruņotu transportlīdzekļu, sauc vienkārši par kājniekiem. Kājnieki izmanto nebruņotus transportlīdzekļus, lai nokļūtu līdz kaujas laukam. Kalnu kājnieki ir apmācīti un apbruņoti kaujas operācijām kalnainos apvidos. Operācijas kalnos ierobežo ieroču izvēli, jo tiem jābūt pietiekoši viegliem, lai tos varētu pārnēsāt cilvēki vai nastu nesēji dzīvnieki. Jūras kājnieki tiek nogādāti operāciju rajonā ar kuģiem, viņu uzdevums ir ar kauju izsēsties krastā, izveidojot placdarmu un nodrošinot galveno spēku izsēšanos. Jūras kājnieki var būt ar vai bez bruņotiem transportlīdzekļiem. Gaisa desanta vienības ir kājnieku veids, kas operāciju rajonā tiek nogādāts ar gaisa kuģiem: lidmašīnām vai helikopteriem. Gaisa desanta karaspēku izmanto, lai sagrābtu objektus pretinieka aizmugurē. Gaisa desanta karaspēkam salīdzinājumā ar mehanizētajiem kājniekiem ir maz bruņutehnikas un smago atbalsta ieroču.
Tanku vienības kā vienota ieroču šķira radās Pirmā pasaules kara laikā. Pēc Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara laikā tanki sākotnēji tika dalīti vieglajos un smagajos tankos, kam bija dažādi uzdevumi: kājnieku atbalsts vai galvenais trieciena spēks. 20. gs. 60. gados radās jēdziens “pamata kaujas tanks”, kas izveidoja tanku vienības kā vienu ieroču šķiru.
Artilērijas un raķešu vienības – šīs ieroču šķiras uzdevums ir pretinieka iznīcināšana no attāluma. Pastāv trīs galvenie ieroču veidi: stobru artilērija – mīnmetēji, lielgabali, haubices; daudzstobru reaktīvās artilērijas sistēmas un taktiskās raķetes. Atšķirības ieroču sistēmās dala šīs vienības divās šķirās – artilērijā un raķešu karaspēkā. Mīnmetēju apakšvienības parasti ir iekļautas kājnieku vienību sastāvā.
Sakaru vienības nodrošina karaspēka vienību vadību. Pirms tehnisko līdzekļu (telegrāfa, telefona, radio u. tml.) parādīšanās sakarus nodrošināja ziņneši, kā arī pasta baloži un sakaru suņi. Mūsdienās paralēli radiostaciju un telefonu izmantošanai būtisku nozīmi iegūst komandvadības sistēmas: programmatūra, kas nodrošina iespēju bruņoto spēku štābiem vienlaicīgi vairākos vadības līmeņos apstrādāt informāciju un vadīt vienības.
Inženieru vienībās inženieru uzdevumi ir kavēt pretinieka vienību mobilitātes iespējas un paaugstināt savu vienību mobilitātes iespējas. Šo uzdevumu izpildei pastāv dažāda veida inženieru vienības: tiltu licēji, ceļu būvētāji, aizsprostu veidotāji un tamlīdzīgi. Mūsdienās, kad militārajās operācijās tiek izveidotas pagaidu bāzes, ir attīstījušās tādas vienības kā konstrukciju inženieri, kas nodarbojas ar bāzu celtniecību, cauruļvadu inženieri, kas nodarbojas ar ūdensvadu, naftas produktu cauruļvadu tīklu izveidi.
Sapieru vienības. Sapieri (saukti arī par kaujas inženieriem) ir inženieru paveids, kas nodarbojas ar sprāgstošo šķēršļu – mīnu lauku izveidi un atmīnēšanu, kā arī ar nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu. 21. gs. par vienu no galvenajiem sapieru uzdevumiem ir kļuvusi improvizēto spridzekļu atmīnēšana, jo šādi spridzekļi tiek plaši izmantoti mūsdienu karadarbībā.
Medicīnas vienību uzdevums ir ievainoto un slimo karavīru ārstēšana un aprūpe. Medicīnas vienības savu uzdevumu izpildei veido lauka hospitāļus, organizē ievainoto un slimo karavīru transportēšanu.
Ķīmiskās aizsardzības vienības radās Pirmā pasaules kara laikā. Sākotnēji šīs vienības bija tās, kas lietoja ķīmiskos ieročus, taču ar laiku tās sāka nodarboties ar aizsardzību pret ķīmiskajiem ieročiem. Pēc Otrā pasaules kara attīstījās kodolieroči un bioloģiskie ieroči, un ķīmiskās aizsardzības vienības izveidojās daudzu valstu bruņotajos spēkos. Ķīmiskās aizsardzības vienībām ir divi galvenie uzdevumi: radioaktīvā, bioloģiskā un ķīmiskā piesārņojuma identifikācija un piesārņojuma seku neitralizācija.
Nodrošinājuma vienības. Mūsdienu militārās operācijas prasa lielu kara materiālu un bruņojuma daudzumu, kas ir jātransportē, jāuzglabā un jāuztur darba kārtībā. Šīs funkcijas pilda šādas ieroču šķiras: transporta vienības, remonta vienības un tā tālāk.
Stratēģisko raķešu vienības. Stratēģisko rakešu karaspēks tika izveidots PSRS, lai apkalpotu ar kodolgalviņām bruņotās ballistiskās raķetes, kas bija bāzētas stacionārās šahtās, uz mobilajām riteņu šasijām, kā arī uz dzelzceļa vagoniem. Citu kodolvalstu bruņotajos spēkos (ASV, Francija, Lielbritānija u. c.) šī ieroču šķira ir iekļauta sauszemes, jūras un gaisa spēku sastāvā.
Izlūku vienības mūsdienās atšķiras no pagājušo gadsimtu izlūkiem ar to, ka izlūkošana notiek ne tikai vizuāli, nosūtot izlūkus tiešā pretinieka tuvumā, bet izmantojot arī tehnoloģijas: radiosakaru noklausīšanās sistēmas, bezpilota lidaparātus, satelītus un tamlīdzīgi.
Pretgaisa aizsardzības vienības – šo vienību uzdevums ir aizsargāt kaujas u. c. vienības no pretinieka gaisa spēkiem. Pretgaisa aizsardzības vienības pēc to bruņojuma un ekipējuma iedala šādās ieroču šķirās: radiotehniskās vienības, kas ar radaru sistēmām novēro gaisa telpu, un zenītraķešu un zenītartilērijas vienības, kas ar saviem ieročiem iznīcina pretinieka gaisa kuģus.
Robežapsardzības vienības – speciālas institūcijas valsts robežu kontrolei ir gandrīz visās pasaules valstīs, taču atsevišķas valstis ir veidojušas militāras robežapsardzības vienības, kuru uzdevums ir ne tikai robežas kontrole, bet arī aizsardzība bruņota konflikta un kara gadījumā. Lielākais robežapsardzības karaspēks bija izveidots PSRS. PSRS Robežapsardzības karaspēks ietvēra sevī ne tikai kājniekus, kas tieši apsargāja robežas līniju, bet arī mehanizēto kājnieku, tanku, inženieru, sapieru, armijas aviācijas u. c. vienības.
Dzelzceļa vienības radās PSRS sakarā ar dzelzceļa stratēģisko nozīmi, ņemot vērā PSRS izmērus un nepietiekamo autoceļu tīklu. Vienības nodarbojās ar dzelzceļa celtniecību un remontu. Aukstā kara laikā iespējamā konflikta gadījumā PSRS dzelzceļa vienību uzdevums būtu bijis sliežu remonts, kā arī Rietumeiropas sliežu ceļu (1439 mm) pārbūve uz PSRS sliežu standartu (1520 mm).
Speciālo uzdevumu vienības parādījās 20. gs. sākumā un ieguva savu nozīmi Otrā pasaules kara laikā. Mūsdienās speciālo uzdevumu vienībām ir trīs galvenie uzdevumi: svarīgu mērķu iznīcināšana, speciālā izlūkošana un atbalsts speciālo spēku apmācībā.
Celtnieku vienības – celtnieku uzdevums ir militāro objektu celtniecība. ASV, Vācijas u. c. valstu bruņotajos spēkos militārie celtnieki ir daļa no inženieru vienībām. Lielākais militāro celtnieku karaspēks bija izveidots PSRS, lai nodrošinātu darbaspēku ne tikai militārajam resoram, bet arī citām tautsaimniecības jomām. Viens no iemesliem celtnieku vienību attīstībai bija arī Gulaga kā bezmaksas darbaspēka resursa samazināšanās 20. gs. 50. gados.
Pēc Otrā pasaules kara, kad bruņotajos spēkos tika ieviesti helikopteri un radās nepieciešamība pēc lielāka gaisa spēku atbalsta sauszemes spēkiem, parādījās jauns jēdziens – armijas aviācija. Armijas aviācijai ir šādi galvenie uzdevumi: tuvā uguns atbalsta sniegšana kājnieku un tanku vienībām, karaspēka vienību taktiskā pārvietošana, loģistika, ievainoto evakuācija no kaujas lauka. Lai gan helikopteri un lidmašīnas ir arī gaisa spēku bruņojumā, minētie uzdevumi ir radījuši taktiskās procedūras un ekipējumu, kas ir izveidojuši armijas aviāciju kā atsevišķu, no gaisa spēkiem nodalītu ieroču šķiru.
Attīstoties militārajām tehnoloģijām, parādās skaitliski nelielas, bet ar augsti attīstītām tehnoloģijām bruņotas ieroču šķiras. Viena no tām ir tuvā gaisa atbalsta kontrolieri (joint terminal attack controller): karavīri, kas atrodas kaujas operācijas rajonā un koordinē aviācijas (kaujas lidmašīnu, helikopteru), kā arī karakuģu uguni: atrodoties mērķu tuvumā, norāda mērķu atrašanās vietu, ar tehniskiem līdzekļiem (lāzeriem u. c.) iezīmē mērķus un pēc ieroču lietošanas novērtē trāpījuma efektu.
Informācijas tehnoloģiju attīstība un apdraudējums kibervidē ir radījuši nepieciešamību pēc kiberdrošības vienību izveides bruņotajos spēkos, lai gan kibervienības nav ieroču šķiras šī jēdziena pierastajā izpratnē.
Mūsdienās militārās vienības apvieno vairākas ieroču šķiras. Vienība, kas sastāv tikai no vienas ieroču šķiras, var eksistēt tikai vada vai rotas līmenī. Viena no ieroču šķirām veido vienības pamatsastāvu, un vienībā ir vairākas citas ieroču šķiras, kas ir mazākas karavīru vai bruņojuma vienību skaita ziņā un atbalsta vienību veidojošo ieroču šķiru. Piemēram, mehanizētajā kājnieku bataljonā galvenā ieroču šķira ir mehanizētie kājnieki, kas veido trīs rotas. Mīnmetēji nodrošina uguns atbalstu. Bataljona štāba un apgādes rotā ietilpst sakarnieki, apgādnieki, izlūki u. c. ieroču šķiras.
Mazskaitlīgi bruņotie spēki cenšas samazināt ieroču šķiru skaitu, jo katras ieroču šķiras uzturēšana prasa apmācības un resursus. Lielās armijas veido dažādas ieroču šķiras, lai kļūtu neatkarīgas no civilā atbalsta, kā arī balstoties uz savas teritorijas īpatnībām. Piemēram, Krievijā joprojām pastāv dzelzceļa un celtnieku karaspēks. Savukārt Eiropas valstīs ir vērojama tendence daļu bruņoto spēku funkciju (galvenokārt loģistikas un infotehnoloģiju jomā) nodot civilajai sfērai (outsourcing), lai samazinātu izdevumus.