Ieroču šķiras sasniedz militāros mērķus galvenokārt taktiskajā un operacionālajā līmenī. Tikai atsevišķas ieroču šķiras rada stratēģiskus efektus, piemēram, stratēģisko kodolraķešu vienības nodrošina kodolatturēšanu starp valstīm, sakaru vienības nodrošina sakarus starp bruņoto spēku grupējumiem, kas atrodas dažādos kontinentos, stratēģiskā transporta aviācija nodrošina ātru bruņoto spēku vienību pārvietošanu no mītnes zemes uz militārās operācijas rajonu un tamlīdzīgi.

Ieroču šķiru veidošanos nosaka šādi apstākļi:

1. nepieciešamība pēc jaunām karadarbības metodēm; piemēram, 17. gs. sāka veidoties inženieru (sapieru) vienības, kas specializējās ierakumu rakšanā, lai aplenktu un ieņemtu cietokšņus ar iespējami maziem savu spēku zaudējumiem.

2. vide, kurā notiek militārās operācijas, piemēram, Pirmajā pasaules karā sākās militārās operācijas Alpu kalnos, un karojošās valstis izveidoja kalnu kājnieku vienības;

3. jaunu ieroču veidu rašanās, piemēram, Pirmajā pasaules karā radās tanki un veidojās tanku vienības;

4. jaunu tehnoloģiju piemērošana militāru uzdevumu veikšanai, piemēram, lidmašīnas sākotnēji tika radītas civiliem mērķiem, taču Pirmajā pasaules karā karojošās valstis saprata, ka lidmašīnas var izmantot arī karadarbībā.

Par ieroču šķiru veidošanās sākumu var uzskatīt laiku, kad vienveidīgi bruņotu karotāju kopums sāka dalīties grupās, izmantojot dažādus ieročus un ar tiem saistītos taktiskos paņēmienus.

Sākotnēji visi karavīri bija kājnieki. Taču jau antīkajā pasaulē kājniekus sāka dalīt: vieni cīnījās tiešā kontaktā ar pretinieku, izmantojot zobenus un šķēpus, citi ar bultām apšaudīja pretinieku no attāluma.

Kavalērija ir otra senākā ieroču šķira. Tā veidojās, kad zirgus sāka izmantot tiešā karadarbībā, nevis kā transportu. Eiropā kavalēriju kā atsevišķu ieroču šķiru sāka izmantot Maķedonijas valdnieks Filips II (Φίλιππος) 300 gadus p. m. ē. Viduslaikos Eiropā izveidojās bruņinieku kavalērija, ko vienoja gan taktika, gan sociālais statuss. Izzūdot bruņinieku kavalērijai un attīstoties šaujamieročiem, veidojās vairākas ieroču šķiras kavalērijā. Kavalēriju dalīja trīs veidos: vieglajā, smagajā kavalērijā un dragūnos.

Vieglās kavalērijas uzdevums bija izlūkošana un traucējoši uzbrukumi pretinieka vienībām. Pie vieglās kavalērijas piederēja huzāri, kas bija bruņoti ar zobeniem un pistolēm un kam nebija bruņu. Smagās kavalērijas uzdevums bija dot galveno triecienu kaujas laukā. Pie smagās kavalērijas piederēja kirasieri, kas visilgāk par visiem saglabāja bruņas un bija bruņoti ar pīķiem un zobeniem. No 16. līdz 18. gs. Eiropā bija pazīstami poļu huzāri, kas pēc sava bruņojuma un taktikas ir pielīdzināmi kirasieriem, nevis vieglajai kavalērijai. 18.gs. Polijas-Lietuvas valstī kā atsevišķs kavalērijas veids radās ulāni, to galvenais ierocis bija pīķis, kā arī zobens un pistole. Dragūni bija bruņoti gan zobeniem, gan arī šautenēm un varēja gan karot kā kājnieki, gan kavalēristi. Tuvojoties Pirmajam pasaules karam, kavalērijas vienības atšķīra galvenokārt tradicionālais formas tērps, uzdevumi un taktika bija vienoti. Kavalērijas vienības karoja arī Otrajā pasaules karā. 1945. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS) bija 13 un Vācijai bija 6 kavalērijas divīzijas. 1939. gadā Polijai bija 11 kavalērijas brigādes. Kavalērija kā ieroču šķira pazuda tikai piecdesmitajos gados. Mūsdienās atsevišķu valstu bruņotajos spēkos vēl joprojām tiek izmantoti zirgi, taču nav iemesla uzskatīt to par kavalēriju. Piemēram, Vācijas bruņoto spēku kalnu strēlnieku vienībās zirgi pilda nastu nesēju funkcijas, Francijas, Lielbritānijas un Zviedrijas bruņotajos spēkos jātnieku apakšvienības pilda reprezentācijas funkcijas. 

Viduslaikos, 13. un 14. gs., parādoties šaujamieročiem, Eiropā veidojās artilērija. Artilēriju dalīja lauka, cietokšņu un aplenkuma artilērijā. 19. un 20. gs. notika dalīšana lauka un tālšāvējā artilērijā. Pirmā pasaules kara laikā vācieši apšaudīja Parīzi no speciāla lielgabala, kas spēja šaut 100 kilometru attālumā. 

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pilsoņu kara laikā (1861–1865) parādījās iespēja izmantot karadarbībā dzelzceļu. Sākotnēji dzelzceļš tika izmantots tikai karaspēka ātrai pārvietošanai, pēc tam radās doma uzlikt uz vilciena platformām lielgabalus; lai pasargātu lielgabalu apkalpes, vagonus apšuva ar bruņām. Bruņuvilcieni tika plaši izmantoti Krievijas Pilsoņu kara laikā, kā arī Otrajā pasaules karā Austrumu frontē.

Ieroču šķiras tiek dalītas vairākās apakšgrupās atbilstoši to uzdevumam:

• kaujas vienības: kājnieku, tanku u. c. vienības, kuru uzdevums ir pretinieka iznīcināšana tiešā kontaktā;
• kaujas atbalsta vienības: artilērijas, kaujas inženieru, pretgaisa aizsardzības u. c. vienības, kuru uzdevums ir kaujas vienību atbalsts;
• kaujas nodrošinājuma vienības: nodrošinājuma, inženieru, sakaru, medicīnas u. c. vienības, kuru uzdevums ir militārās operācijas kopējais nodrošinājums un vadība. 

Kājnieki mūsdienās tiek dalīti vairākās grupās atkarībā no saviem transportlīdzekļiem un kaujas operāciju vides: sauszemes, kalniem vai jūras. Mehanizētie (arī t. s. motorizētie) kājnieki izmanto bruņotus transportlīdzekļus (bruņutransportierus, kājniekus kaujas mašīnas), kam ir smagie atbalsta ieroči (ložmetēji, mīnmetēji, prettanku ieroči u. tml.) un kas atbalsta kājniekus ar uguni kaujas laukā. Kājniekus, kuru rīcībā nav bruņotu transportlīdzekļu, sauc vienkārši par kājniekiem. Kājnieki izmanto nebruņotus transportlīdzekļus, lai nokļūtu līdz kaujas laukam. Kalnu kājnieki ir apmācīti un apbruņoti kaujas operācijām kalnainos apvidos. Operācijas kalnos ierobežo ieroču izvēli, jo tiem jābūt pietiekoši viegliem, lai tos varētu pārnēsāt cilvēki vai nastu nesēji dzīvnieki. Jūras kājnieki tiek nogādāti operāciju rajonā ar kuģiem, viņu uzdevums ir ar kauju izsēsties krastā, izveidojot placdarmu un nodrošinot galveno spēku izsēšanos. Jūras kājnieki var būt ar vai bez bruņotiem transportlīdzekļiem. Gaisa desanta vienības ir kājnieku veids, kas operāciju rajonā tiek nogādāts ar gaisa kuģiem: lidmašīnām vai helikopteriem. Gaisa desanta karaspēku izmanto, lai sagrābtu objektus pretinieka aizmugurē. Gaisa desanta karaspēkam salīdzinājumā ar mehanizētajiem kājniekiem ir maz bruņutehnikas un smago atbalsta ieroču.

Tanku vienības kā vienota ieroču šķira radās Pirmā pasaules kara laikā. Pēc Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara laikā tanki sākotnēji tika dalīti vieglajos un smagajos tankos, kam bija dažādi uzdevumi: kājnieku atbalsts vai galvenais trieciena spēks. 20. gs. 60. gados radās jēdziens “pamata kaujas tanks”, kas izveidoja tanku vienības kā vienu ieroču šķiru.

Artilērijas un raķešu vienības – šīs ieroču šķiras uzdevums ir pretinieka iznīcināšana no attāluma. Pastāv trīs galvenie ieroču veidi: stobru artilērija – mīnmetēji, lielgabali, haubices; daudzstobru reaktīvās artilērijas sistēmas un taktiskās raķetes. Atšķirības ieroču sistēmās dala šīs vienības divās šķirās – artilērijā un raķešu karaspēkā. Mīnmetēju apakšvienības parasti ir iekļautas kājnieku vienību sastāvā. 

Sakaru vienības nodrošina karaspēka vienību vadību. Pirms tehnisko līdzekļu (telegrāfa, telefona, radio u. tml.) parādīšanās sakarus nodrošināja ziņneši, kā arī pasta baloži un sakaru suņi. Mūsdienās paralēli radiostaciju un telefonu izmantošanai būtisku nozīmi iegūst komandvadības sistēmas: programmatūra, kas nodrošina iespēju bruņoto spēku štābiem vienlaicīgi vairākos vadības līmeņos apstrādāt informāciju un vadīt vienības.

Inženieru vienībās inženieru uzdevumi ir kavēt pretinieka vienību mobilitātes iespējas un paaugstināt savu vienību mobilitātes iespējas. Šo uzdevumu izpildei pastāv dažāda veida inženieru vienības: tiltu licēji, ceļu būvētāji, aizsprostu veidotāji un tamlīdzīgi. Mūsdienās, kad militārajās operācijās tiek izveidotas pagaidu bāzes, ir attīstījušās tādas vienības kā konstrukciju inženieri, kas nodarbojas ar bāzu celtniecību, cauruļvadu inženieri, kas nodarbojas ar ūdensvadu, naftas produktu cauruļvadu tīklu izveidi.

Sapieru vienības. Sapieri (saukti arī par kaujas inženieriem) ir inženieru paveids, kas nodarbojas ar sprāgstošo šķēršļu – mīnu lauku izveidi un atmīnēšanu, kā arī ar nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu. 21. gs. par vienu no galvenajiem sapieru uzdevumiem ir kļuvusi improvizēto spridzekļu atmīnēšana, jo šādi spridzekļi tiek plaši izmantoti mūsdienu karadarbībā.

Medicīnas vienību uzdevums ir ievainoto un slimo karavīru ārstēšana un aprūpe. Medicīnas vienības savu uzdevumu izpildei veido lauka hospitāļus, organizē ievainoto un slimo karavīru transportēšanu. 

Ķīmiskās aizsardzības vienības radās Pirmā pasaules kara laikā. Sākotnēji šīs vienības bija tās, kas lietoja ķīmiskos ieročus, taču ar laiku tās sāka nodarboties ar aizsardzību pret ķīmiskajiem ieročiem. Pēc Otrā pasaules kara attīstījās kodolieroči un bioloģiskie ieroči, un ķīmiskās aizsardzības vienības izveidojās daudzu valstu bruņotajos spēkos. Ķīmiskās aizsardzības vienībām ir divi galvenie uzdevumi: radioaktīvā, bioloģiskā un ķīmiskā piesārņojuma identifikācija un piesārņojuma seku neitralizācija. 

Nodrošinājuma vienības. Mūsdienu militārās operācijas prasa lielu kara materiālu un bruņojuma daudzumu, kas ir jātransportē, jāuzglabā un jāuztur darba kārtībā. Šīs funkcijas pilda šādas ieroču šķiras: transporta vienības, remonta vienības un tā tālāk. 

Stratēģisko raķešu vienības. Stratēģisko rakešu karaspēks tika izveidots PSRS, lai apkalpotu ar kodolgalviņām bruņotās ballistiskās raķetes, kas bija bāzētas stacionārās šahtās, uz mobilajām riteņu šasijām, kā arī uz dzelzceļa vagoniem. Citu kodolvalstu bruņotajos spēkos (ASV, Francija, Lielbritānija u. c.) šī ieroču šķira ir iekļauta sauszemes, jūras un gaisa spēku sastāvā.

Izlūku vienības mūsdienās atšķiras no pagājušo gadsimtu izlūkiem ar to, ka izlūkošana notiek ne tikai vizuāli, nosūtot izlūkus tiešā pretinieka tuvumā, bet izmantojot arī tehnoloģijas: radiosakaru noklausīšanās sistēmas, bezpilota lidaparātus, satelītus un tamlīdzīgi.

Pretgaisa aizsardzības vienības – šo vienību uzdevums ir aizsargāt kaujas u. c. vienības no pretinieka gaisa spēkiem. Pretgaisa aizsardzības vienības pēc to bruņojuma un ekipējuma iedala šādās ieroču šķirās: radiotehniskās vienības, kas ar radaru sistēmām novēro gaisa telpu, un zenītraķešu un zenītartilērijas vienības, kas ar saviem ieročiem iznīcina pretinieka gaisa kuģus. 

Robežapsardzības vienības – speciālas institūcijas valsts robežu kontrolei ir gandrīz visās pasaules valstīs, taču atsevišķas valstis ir veidojušas militāras robežapsardzības vienības, kuru uzdevums ir ne tikai robežas kontrole, bet arī aizsardzība bruņota konflikta un kara gadījumā. Lielākais robežapsardzības karaspēks bija izveidots PSRS. PSRS Robežapsardzības karaspēks ietvēra sevī ne tikai kājniekus, kas tieši apsargāja robežas līniju, bet arī mehanizēto kājnieku, tanku, inženieru, sapieru, armijas aviācijas u. c. vienības.

Dzelzceļa vienības radās PSRS sakarā ar dzelzceļa stratēģisko nozīmi, ņemot vērā PSRS izmērus un nepietiekamo autoceļu tīklu. Vienības nodarbojās ar dzelzceļa celtniecību un remontu. Aukstā kara laikā iespējamā konflikta gadījumā PSRS dzelzceļa vienību uzdevums būtu bijis sliežu remonts, kā arī Rietumeiropas sliežu ceļu (1439 mm) pārbūve uz PSRS sliežu standartu (1520 mm).

Speciālo uzdevumu vienības parādījās 20. gs. sākumā un ieguva savu nozīmi Otrā pasaules kara laikā. Mūsdienās speciālo uzdevumu vienībām ir trīs galvenie uzdevumi: svarīgu mērķu iznīcināšana, speciālā izlūkošana un atbalsts speciālo spēku apmācībā.

Celtnieku vienības – celtnieku uzdevums ir militāro objektu celtniecība. ASV, Vācijas u. c. valstu bruņotajos spēkos militārie celtnieki ir daļa no inženieru vienībām. Lielākais militāro celtnieku karaspēks bija izveidots PSRS, lai nodrošinātu darbaspēku ne tikai militārajam resoram, bet arī citām tautsaimniecības jomām. Viens no iemesliem celtnieku vienību attīstībai bija arī Gulaga kā bezmaksas darbaspēka resursa samazināšanās 20. gs. 50. gados.

Pēc Otrā pasaules kara, kad bruņotajos spēkos tika ieviesti helikopteri un radās nepieciešamība pēc lielāka gaisa spēku atbalsta sauszemes spēkiem, parādījās jauns jēdziens – armijas aviācija. Armijas aviācijai ir šādi galvenie uzdevumi: tuvā uguns atbalsta sniegšana kājnieku un tanku vienībām, karaspēka vienību taktiskā pārvietošana, loģistika, ievainoto evakuācija no kaujas lauka. Lai gan helikopteri un lidmašīnas ir arī gaisa spēku bruņojumā, minētie uzdevumi ir radījuši taktiskās procedūras un ekipējumu, kas ir izveidojuši armijas aviāciju kā atsevišķu, no gaisa spēkiem nodalītu ieroču šķiru.

Attīstoties militārajām tehnoloģijām, parādās skaitliski nelielas, bet ar augsti attīstītām tehnoloģijām bruņotas ieroču šķiras. Viena no tām ir tuvā gaisa atbalsta kontrolieri (joint terminal attack controller): karavīri, kas atrodas kaujas operācijas rajonā un koordinē aviācijas (kaujas lidmašīnu, helikopteru), kā arī karakuģu uguni: atrodoties mērķu tuvumā, norāda mērķu atrašanās vietu, ar tehniskiem līdzekļiem (lāzeriem u. c.) iezīmē mērķus un pēc ieroču lietošanas novērtē trāpījuma efektu. 

Informācijas tehnoloģiju attīstība un apdraudējums kibervidē ir radījuši nepieciešamību pēc kiberdrošības vienību izveides bruņotajos spēkos, lai gan kibervienības nav ieroču šķiras šī jēdziena pierastajā izpratnē.

Mūsdienās militārās vienības apvieno vairākas ieroču šķiras. Vienība, kas sastāv tikai no vienas ieroču šķiras, var eksistēt tikai vada vai rotas līmenī. Viena no ieroču šķirām veido vienības pamatsastāvu, un vienībā ir vairākas citas ieroču šķiras, kas ir mazākas karavīru vai bruņojuma vienību skaita ziņā un atbalsta vienību veidojošo ieroču šķiru. Piemēram, mehanizētajā kājnieku bataljonā galvenā ieroču šķira ir mehanizētie kājnieki, kas veido trīs rotas. Mīnmetēji nodrošina uguns atbalstu. Bataljona štāba un apgādes rotā ietilpst sakarnieki, apgādnieki, izlūki u. c. ieroču šķiras.

Mazskaitlīgi bruņotie spēki cenšas samazināt ieroču šķiru skaitu, jo katras ieroču šķiras uzturēšana prasa apmācības un resursus. Lielās armijas veido dažādas ieroču šķiras, lai kļūtu neatkarīgas no civilā atbalsta, kā arī balstoties uz savas teritorijas īpatnībām. Piemēram, Krievijā joprojām pastāv dzelzceļa un celtnieku karaspēks. Savukārt Eiropas valstīs ir vērojama tendence daļu bruņoto spēku funkciju (galvenokārt loģistikas un infotehnoloģiju jomā) nodot civilajai sfērai (outsourcing), lai samazinātu izdevumus. 

Latvijas Republikas Nacionālajos bruņotajos spēkos dominējošās ieroču šķiras ir kājnieku un artilērijas vienības. Papildu ieroču šķiras ir sakaru, inženieru, sapieru, nodrošinājuma, ķīmiskās aizsardzības, pretgaisa aizsardzības un apgādes vienības.