Vēsturiskā attīstība Jau sākot ar 19. gs. vidu, izgudrotāji meklēja iespējas, kā izveidot šaujamieroci ar lielāku uguns intensitāti. Sākumā mēģināja panākt ātršāvību, palielinot ieroča stobru skaitu, tos novietojot vienu otram blakus rindā (franču mitralleuse), kur katram stobram bija sava patronkārba, vai arī koncentriski ap centrālo asi (revolverpistoles princips). Šo ieroču kalibrus tikai pakāpeniski samazināja līdz rokas šaujamieroču kalibriem. Pazīstamākais šāda veida ierocis bija Ričarda Getlinga (Richard Jordan Gatling) sistēmas mehāniskais revolverlielgabals ar 5–10 stobriem, kuru izmantoja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Pilsoņu karā (1861–1865). Šis ierocis varēja šaut nepārtraukti, to darbināja kareivis, ar rokturi griežot 6–10 stobru bloku. Virspusē piestiprināja patronkārbu, šaušanas temps bija atkarīgs no roktura griešanas ātruma. Šie ieroči darbojās ar muskuļu spēku, tie bija masīvi un smagi, pārvadājami ar zirga pajūga palīdzību.
Amerikāņu konstruktors Hirams Maksims (Hiram Stiven Maxim) pirmais izveidoja ieroci ar vienu stobru, kurš nākamo šāvienu veica, izmantojot pulvera gāzu enerģiju. 1884. gadā Lielbritānijā H. Maksims izgatavoja savu “automātiskās kartečas” paraugu ar patronu padevi no auduma patronlentes. Lietoja melnā (dūmu) pulvera patronas, bet tās stipri piesārņoja stobru u. c. mehānismus. 19. gs. 80. gadu beigās H. Maksims kopā ar Alberta Vikersa (Albert Vickers) uzņēmumu sāka ražot pirmos uzlabotos ložmetējus bezdūmu patronai. Šaušanas ātrums sasniedza 550 šāvienus minūtē, tādēļ bija nepieciešama stobra piespiedu dzesēšana ar ūdeni. Ložmetējam izveidoja apvalku – radiatoru ar iespēju visu laiku ūdeni papildināt. Ložmetējus uzstādīja uz trijkāju un četrkāju balstiem vai uz riteņlafetēm (1., 2., 3. un 4. att.). Ložmetējam varēja piemērot katrā valstī lietošanā esošo šautenes patronu. Ar nelieliem uzlabojumiem vai nebūtiskām konstruktīvām izmaiņām H. Maksima sistēmas ložmetēji nonāca daudzu valstu armiju apbruņojumā; tos iepirka Lielbritānijā vai ražoja vietējie uzņēmumi. Vairākās valstīs parādījās arī balsta ložmetēji bez ūdens radiatoriem, stobriem paredzot tikai gaisa dzesēšanu (5. un 7. att.).
7. att. .30 kalibra (7,62 mm) amerikāņu balsta ložmetējs Colt M1895.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
20. gs. sākumā parādījās rokas ložmetējs, saukts arī par vieglo ložmetēju vai patšauteni. To radīja dāņu ieroču konstruktori Jūliuss Rasmusens (Julius A. Rasmunsen), Jenss Šoubē (Jens Theodor Schouboe) un rūpnieks, tā laika Dānijas kara ministrs Vilhelms Madsens (Vilhelm Hermann Oluf Madsen) 19. gs. beigās, un to ražoja Kopenhāgenas uzņēmumā “Dansk Rekyl-Riffel Syndikat” ar nosaukumu Madsen M-1902 (8. un 9. att.). Ieroča sprūda mehānisms ļāva šaut automātiskajā režīmā vai ar vienu šāvienu pusautomātiskajā režīmā. Stobru dzesēja ar gaisa piespiedu ventilāciju caur stobra apvalka atverēm. Patšauteni pielādēja ar liektu sektora patronkārbu 25 vai 33 patronām, to novietoja vertikāli virs aizslēga. Šo ieroci uzskata par vēsurē pirmo rokas ložmetēju, kuru laika gaitā apbruņojumā pieņēma 34 valstis un to ražoja ar 12 dažādiem kalibriem.
Francijā, Lielbritānijā, ASV rokas ložmetējus konstruēja un izgatavoja kā patstāvīgas konstrukcijas ieročus uz pusautomātiskās vai automātiskās šautenes pamata, tos apgādājot ar intensīvam uguns režīmam pielāgotiem stobriem un atlokāmiem divkāju balstiem. Šiem ieročiem stobri ir nedaudz garāki un biezāki nekā šautenēm, parasti lieto armijas šauteņu standarta munīciju (6,5–8 mm), atsevišķos gadījumos patronām izgatavojot speciālas lodes. Vācijā un Austroungārijā rokas ložmetējus ražoja, pārveidojot un pielāgojot balsta ložmetējus. Ņemot vērā rokas ložmetēju izmantojumu, patstāvīgās konstrukcijas veidoja ar stobra gaisa dzesēšanu, bet pielāgotie ložmetēji saglabāja balsta ložmetēju stobra ūdens dzesēšanas veidu.
Cīņai ar gaisa mērķiem vai pretinieku aiz bruņumašīnas vai tanka bruņām vajadzēja palielināt lodes caursišanas spējas. Šo uzdevumu 1918. gadā veica Džona Brauninga (John M. Browning) konstrukcijas .50 kalibra (12,7 mm) ložmetējs, ko izgatavoja ASV un vācu 13,3 mm TuF. Modernizēto Brauninga ložmetēju M2HB Otrā pasaules kara gados ASV izgatavoja līdz pat diviem miljoniem, un vēl tagad šie lielkalibra ložmetēji ir vairāk nekā 40 valstu armiju bruņojumā, jo īpaši Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) valstīs. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) izstrādāja lielkalibra ložmetēju DŠK-38 (ДШК-38), un 1940. gadā to iekļāva kājnieku, tankistu u. c. ieroču šķiru bruņojumā. Pēc ieroča modernizēšanas 1946. gadā ložmetēju DŠKM (ДШКM) izgatavoja arī PSRS sabiedrotajās valstīs.
20. gs. 30. gados Vācijas ieroču konstruktori radīja jaunu ložmetēja tipu – vienoto ložmetēju, kuru varēja lietot gan kā balsta, gan kā rokas ložmetēju. Luisa Štanges (Louis Stange) uzņēmumā “Rheinmetall” ražoja ložmetēju MG.34, kuru, piemērojot speciālus balstus, veiksmīgi izmantoja dažādas kara tehnikas apbruņošanai (11. att.). Tas bija pasaulē pirmais balsta ložmetējs, ko lietoja arī kā rokas ložmetēju uz divkāju balsta. Ložmetēja MG.34 automātika darbojās, izmantojot atsitiena enerģiju ar īso stobra gājienu. Stobrs bija viegli nomaināms. M.G.34 varēja pielādēt arī ar 75 patronu sedlveida patronkārbu. Patronlenti varēja ielikt gan no kreisās, gan no labās puses. Vienā patronlentes posmā bija 50 patronas, posmi bija savienojami jebkurā skaitā un ievietojami atsevišķā patronu kastē. Varēja vienu posmu ievietot patronkārbā, kas bija piestiprināma ložmetēja sānos. Tehniskais šaušanas ātrums bija 700 un vairāk šāvieni minūtē atkarībā no modifikācijas.
Vācu inženieri turpināja darbu, lai aizvietotu iepriekšējo MG.34 ar jaunu ieroci, lētāku un vienkāršāku ražošanā. 1942. gadā radās jauns vienotais ložmetējs MG.42, kuru pelnīti pieskaita pie labākajiem ložmetējiem pasaulē. Ložmetēja autors ir Verners Grunovs (Werner Grunow) no uzņēmuma “Grossfuss-Werke”. Kaut gan ieroča konstrukcijā izmantoja vairākas MG.34 detaļas, tomēr tas bija inovatīvs un izcēlās ar teicamām īpašībām. Ieroča gabarīti bija līdzīgi priekštecim, bet tā svars – nedaudz mazāks. Saglabāts iepriekšējais stobra īsā atsitiena princips, bet šaušanas ātrums bija 1200–1500 šāvieniem minūtē (12. un 13. att.).
Pēc Otrā pasaules kara daudzas valstis pieņēma bruņojumā šāda tipa vieglos ložmetējus, kurus kājnieki varēja izmantot gan no trijkāju, gan divkāju balsta kā patšautenes. Tipiski šāda veida ieroči – PSRS PK (ПК), ASV M-60, vācu MG.42 un tā vēlākās kopijas, Beļģijas FN MAG (14. att.).
14. att. Zviedru 7,62 mm vienotais ložmetējs KSP 58 B (ražots pēc beļģu vienotā ložmetēja
FN MAG licences).
Avots: Latvijas Kara muzejs.
