Sākot ar 19. gs. otro pusi, militāro šaujamieroču arsenālā mainījās karabīnes nozīme un pielietojums, jo īsākā stobra dēļ šis ierocis bija īpaši piemērots lietošanai kavalērijā. Tādēļ tā ārējo detaļu formas speciāli pielāgoja jātnieku ērtībai. Karaspēka apbruņojumā pieņemot manuāli pārlādējamās vairākpatronu kājnieku šautenes, kas bija nēsājamas uz pleca, radās nepieciešamība pēc vieglākiem mazāka gabarīta ieročiem kavalēristu, artilēristu un tehnisko vienību karavīriem. Tādēļ standarta armijas šautenēm saīsināja stobrus, pie ieroča pārveidoja plecu siksnas stiprinājumu, bet atstāja bāzes ieroča munīciju un tehnisko mezglu risinājumus. Kavalēristiem nevajadzēja lietot tuvcīņā durkļus, bet bija svarīga droša un ērta ieroča nēsāšana aiz muguras, lai varētu brīvi lietot zobenu vai citu auksto ieroci. Bija arī vairāki citi sīki uzlabojumi. Karabīnes bija arī to karavīru apbruņojumā, kam šāviena tālums nebija tik svarīgs un retāk varēja notikt sadursme ar pretinieku tuvcīņā, un tas ļāva atteikties no durkļa pievienošanas stobra tievgalim, kopumā atvieglojot ieroča svaru un palielinot karavīru kustīgumu šaurajos, bieži samērā seklajos ierakumos un citās fortifikācijas būvēs. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. pirmajā pusē karabīnes biežāk lietoja artilēristi, inženiertehniskā karaspēka karavīri un sakarnieki. Karabīnes bieži izmantoja arī policijas apbruņošanai.
Karabīnēs pielietoja visus jaunos tehniskos risinājumus, kas bija sasniegti šauteņu ražošanā – unitāro patronu, bezdūmu pulveri, aizslēgu un patronkārbu konstrukcijas novitātes, 20. gs. – arī ieroču pusautomātisko pārlādēšanu, tādēļ grūti izcelt kādu specifisku zinātnes nozari, kas būtu īpaši veicinājusi konkrēti šī ieroča tipa attīstību. 20. gs. karabīnēm pielāgoja vidējo un mazimpulsa munīciju ar samazinātu pulvera lādiņu vai kalibru, un, tālāk attīstoties, radās jauns ieroču tips – triecienšautenes. Tomēr karabīnes ir saglabājušas savu nozīmi kā medību un sporta ieroči.