Literatūrā sastopami vairāki šī ieroča nosaukuma varianti, un katrā valstī var būt atšķirīgi tā pieraksti. Vācu ieroču konstruktora un rūpnieka Pētera Paula Mauzera (Peter Paul Mauser) izstrādātā un Vācijas bruņojumā pieņemtā šautene Gewehr 98 bija paredzēta armijas kājnieku bruņojumam, uz ko norāda arī ieroča nosaukuma precizējums Infanteriegewehr 98, taču šautene bija par garu un smagu izmantošanai kavalērijā. Arī tehniskajās daļās tās lietošana bija apgrūtinoša, tādēļ uz šī ieroča bāzes izstrādāja tā atvieglotu modifikāciju – karabīni, kurai izmainīja dažus tehnoloģiskos risinājumus, bet vienlaikus saglabāja visas galvenās šautenes Gewehr 98 konstruktīvās īpašības. Šo karabīni ar nosaukumu Mehrladekarabiner Mauser 98 jeb Karabiner Mauser M.1902 pieņēma apbruņojumā 1902. gadā. Taču tai bija derīgas tikai 1898. gada parauga patronas ar noapaļota gala jeb “strupajām” lodēm, tādēļ 1904. gadā, ieviešot patronas ar smailo galu lodēm S-Patrone, vajadzēja nesen radītās karabīnes ražošanu pārtraukt, lai pārveidotu to atbilstošu modernākajai munīcijai. Pēc vairāku gadu darba, 1908. gadā pieņēma jaunu karabīnes “98” modeli, kas apmierināja gan kavalēristu, gan artilēristu un citu tehnisko vienību vajadzības. Karabīne M.1908 pierādīja savu pārākumu par šauteni Gew.98, tās īsākais stobrs un mazākais svars bija piemērotāks ierakumu kara apstākļos. 1923. gadā Vācijas armijas (Reichswehr) bruņojumā pieņēma karabīni Kar.98b, kura būtībā bija tā pati Gewehr 98 ar maskētu nosaukumu Versaļas miera līguma noteikumu dēļ, bet 1908. gada karabīnes apzīmējumam pievienoja indeksu (a) – tā radās Karabiner 98(a). Tāpat kā šautene Gew.98, arī Kar.98(a) tika uzlabota un ieguva lielu popularitāti gan kā militārs, gan arī kā medību ierocis. 1935. gadā karabīni “98” pārveidotā variantā pieņēma Vācijas armijas (Wehrmacht) apbruņojumā ar nosaukumu “īsā” šautene Gewehr 98k/urz/, Gew.98k vai Karabiner 98k, “98k”. Pēc Otrā pasaules kara Mauzera sistēmas karabīnes ar nelielām izmaiņām un ar dažādu kalibru munīciju ražoja daudzās valstīs, galvenokārt medībām un sportam.

Karabīnes “98” 1902. gada modifikācija neieguva plašāku pielietojumu, jo munīcijas modernizācijas dēļ to drīz pārtrauca ražot, un tā nogūlās ieroču noliktavu rezervē. 1908. gadā apbruņojumā pieņēma modeli “98” ar pagarinātu stobru un izmainītu tēmēkli. Pirmā pasaules kara laikā jaunākā karabīne pierādīja savu pārākumu pār šauteni Gew.98. Kara gaitā, mainoties taktikas paņēmieniem, tieši 1908. gada parauga Kar.98 sāka izmantot vācu armijas triecienbataljonu karavīri. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gadā gan karabīnes “98”, gan šautenes Gewehr 98 ražošanu pārtrauca, jo Versaļas miera līguma noteikumi aizliedza Vācijā ražot esošās un radīt jaunas ieroču sistēmas. Tomēr ierobežotā skaitā vācu armija (Reichswehr) saglabājās, un tās apbruņošanai nācās izlietot vecos uzkrājumus. Pēc karabīnes Kar.98b pieņemšanas apbruņojumā karabīni Kar.98 1923. gadā pārdēvēja par Kar.98(a).

1929. gadā Vācijas armijas pavēlniecība izlēma visai armijai ieviest vienotu ieroci, bet Sabiedroto noteiktie bruņošanās ierobežojumi joprojām pastāvēja, tādēļ jaunu šauteni nevarēja ieviest, un nolēma, nedaudz pārveidojot karabīni, šauteni Kar.98b, izveidot ieroci, kas apmierinātu visu vācu bruņoto spēku vienību vajadzības. Karabīnei Kar.98b saīsināja stobra un spala garumu, pārveidoja patronkārbu un dažas sīkākas detaļas, un 1935. gadā Vērmahta bruņojumā pieņēma īso šauteni Gewehr 98k, kur burts “k” ir saīsinājums no vārda kurz – īss, kaut gan bieži to dokumentos apzīmēja par Karabiner 98k vai Kar.98k, kam tā arī bija līdzīga. Gew.98k bija visvairāk ražotais ierocis Vācijā gan pirms Otrā pasaules kara, gan kara laikā. Ar nepārtrauktiem uzlabojumiem un nenozīmīgām konstruktīvām izmaiņām karabīnes Kar.98k ražoja gan Vācijas Reihā, gan tā okupētajās valstīs. Līdz Otrā pasaules kara beigām izgatavoja apmēram 10 miljoni 310 000 šo karabīņu. Vācieši kara gados arī eksportēja apmēram 260 000 karabīnes “98k" sev draudzīgiem režīmiem Japānā, Portugālē un citur.

1902. gada parauga karabīne Karabiner 98 jeb Kar.98 tika paredzēta kavalērijai, kājnieku artilērijai un sapieriem, tā sastāvēja no stobra, stobra kārbas, slīdošā aizslēga ar drošinātāju, sprūda mehānisma, koka spala, patronkārbas (magazīnas). Stobra kārba, aizslēgs, sprūda mehānisms un Langes konstrukcijas tēmēklis bija tādi paši kā šautenei Gewehr 98, bet stobrs un koka spals bija ievērojami saīsināti, pastobres tievgalis un stobra tievgalis bija vienādā garumā. Šautenes spalu gatavoja no riekstkoka vai buka ar pistoles veida spala kaklu, viengabala laidi ar pastobri un atsevišķu uzstobri. Plecu siksnas stiprinājumu izveidoja pēc kavalērijas parauga, lai ieroci varētu ērti nēsāt uz muguras. Aizslēga rokturis bija noliekts uz leju un plakans. Tuvcīņai karabīnei varēja piestiprināt durkli, pie spala gala uzgaļa zem pastobres bija H profila durkļa balsts, ko ievietoja durkļa roktura gropē un nostiprināja ar fiksatoru.

Stobra patrontelpa bija piemērota vienīgi 1888. gada parauga patronām bez apmales 7,92x57 ar noapaļoto jeb “strupo” lodi. 1904. gadā Vācijā pieņēma patronu S-Patrone ar lodes smailo galu “S/pitzgeschoss/”, kurai bija uzlabotas ballistiskās īpašības, bet šo munīciju Kar.98 nevarēja izmantot, tādēļ karabīnes ražošanu pārtrauca.

Sākot izstrādāt nākamo modeli, vajadzēja novērst arī dažas citas karabīnes nepilnības – palielināt šāviena precizitāti un novērst demaskējošo liesmu no stobra šāviena brīdī. Lai to sasniegtu, vajadzēja karabīnei pagarināt stobru un pievienot jaunu sektora tēmēkli. Tika izstrādātas divas modifikācijas: viena ar iespēju pievienot durkli (modelis “A”), otrā variantā spala tievgalī izveidoja speciālu āķi, lai karabīnes vieglāk varētu salikt piramīdā, bez iespējas pievienot durkli. 1908. gadā Vācijas armijas apbruņojumā pieņēma modifikāciju Karabiner 98 ar pagarinātu stobru un izmainītu tēmēkli, gan ar iespēju pielikt durkli un ar speciālo āķi – modeli “A-Z”. Aizslēga rokturis bija noliekts uz leju ar lodveida galu, stobra tievgalī graudam uzlika sānu aizsargplāksnes. Plecu siksnas stiprinājumi bija kavalērijas tipa – ar gredzenu pie stobra riņķa kreisajā pusē un siksnas ieveramo spraugu laidē. Vēlākajām modifikācijām spala laidei, tāpat kā šautenei Gew.98, iemontēja diska formas metāla detaļu ar iedobi, lai atvieglotu aizslēga izjaukšanu.

Karabīne ”98” kļuva par vācu karavīru iecienītāko ieroci – īsāka un vieglāka par šauteni “98”, pietiekami precīza un ērti lietojama ar durkli tuvcīņā. Kar.98 kļuva par kavalēristu, artilēristu, sapieru un citu tehnisko vienību standarta ieroci. To plaši izmantoja frontes triecienbataljonu karavīri, ierocis bija piemērots ātriem manevriem pozīciju kara apstākļos.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gadā, Kar.98 nonāca Reihsvēra apbruņojumā. 1923. gadā pēc karabīnes “98b” pieņemšanas apbruņojumā nosaukumam pievienoja indeksu (a). 1924. gadā Mauzera firma uz karabīnes “98b” bāzes Reihsvēra vajadzībām sāka ražot “standarta modeli” ar stobru, kurš saīsināts līdz 60 cm. Ar dažām izmaiņām (stobra slauķa veids u. c.) 21.06.1935. “standarta modeli” nosauca par “īso” šauteni Gewehr 98k un pieņēma Vērmahta apbruņojumā. Tāpat kā karabīnei “98(a)”, aizslēga rokturis bija ar lodveida galu un nolocīts uz leju. Gropēm izmainīja formu, tajās ielika plakano aptveri ar patronām pirms to iebīdīšanas patronkārbā, rezultātā tukšā aptvere automātiski tika izmesta, bīdot uz priekšu aizslēgu. Karabīnei “98k” tika pārveidots patronu padevējs – ieviestā konstrukcija bloķēja aizslēgu, ja patronkārba bija tukša, un, tikai pielādējot patronkārbu, to varēja uzvilkt nākošajam šāvienam.

Munīcijai visvairāk izmantoja patronas ar vieglo vai smago lodi – S–Patrone (S/pitzgeschoss/) un sS–Patrone (s/chweres/ S/pitzgeschoss/). Patrona ar smago lodi sākotnēji bija paredzēta šaušanai ar ložmetējiem, bet tad kļuva par standarta munīciju Vācijas bruņotajos spēkos. Tai bija samazināts pulvera lādiņš, līdz ar to nedaudz mazāka jauda, toties bija iespējama lielāka šāvienu precizitāte. Vācijas rūpniecība 7,92 mm patronas ražoja ar 13 dažādu tipu lodēm: bruņusitējas, aizdedzinošās, trasējošās, salūtpatronas u. c. Tās visas varēja lietot šai karabīnei. Stobra tievgalim varēja uzlikt granātstobru, lai izšautu šauteņu granātas.

Daļu karabīņu “98k” paredzēja snaiperu lietošanai, tām virs aizslēga bija speciāli kronšteini, pie kuriem piestiprināja optiskos tēmēkļus “ZF39”. Lai panāktu maksimāli iespējamu precizitāti, arī stobrus izgatavoja vēl rūpīgāk un pielietoja izmeklētas patronas. šīs karabīnes ieguva nosaukumu “98k ZF”. Beidzoties Otrajam pasaules karam Vācijas bruņotajos spēkos bija vairāk nekā 27 tk šauteņu un karabīņu ar optiskajiem tēmēkļiem.

Kara apstākļos karabīnei “98k” spalu sāka izgatavot no buka vai kāda vēl lētāka koka finiera, dažas detaļas izgatavoja ar štancēšanas paņēmienu frēzēšanas vietā, ieviesa punktveida metināšanu detaļu savienošanai, jau kara laikā metāla virsmas kodināšanas vietā sāka to fosfatizēt.

Karabīni tuvcīņā izmantoja kopā ar Otrajā pasaules karā visvairāk ražoto nažveida durkli M.84/98, bet tā trūkuma gadījumā ierocim varēja pievienot dažādus Pirmā pasaules karā lietotos durkļus. Durkli nēsāja metāla makstī un pievienoja šaujamierocim tikai pirms tiešas saskarsmes ar pretinieku.

Mauzera sistēmas karabīni “98” vairākās modifikācijās starpkaru periodā ražoja gan Čehoslovākijā, gan Polijā, gan Portugālē ar lokalizētiem nosaukumiem – Čehoslovākijā īso šauteni Puška WZ.1924 un policijas karabīni WZ.16/33, Polijā Karabinek 98 (wz.1924) un Mauser M.1929, Portugālē karabīnes Mauser-Ferguiero M.1904 un M.1937 (“98k”). Ar Čehoslovākijā un Polijā ražotajām Mauzera karabīnēm apbruņoja vācu karaspēku, un kara laikā okupēto teritoriju rūpnīcās turpinājās to ražošana. Piemēram, karabīni WZ.16/33, kas pēc Čehoslovākijas okupācijas nonāca Vērmahta apbruņojumā ar nosaukumu Gew.33(t) un nedaudz pārveidotā variantā Gew.33/40 ražoja vācu kalnu strēlnieku un izpletņlēcēju apbruņošanai. Izpletņlēcēju karabīne ieguva uz kreiso pusi nolokāmu laidi, kas samazināja tās garumu desantēšanās procesā.

Karabīnes“98(a)” un “98k” bija Vācijas karavīru standarta apbruņojums vairākus gadu desmitus līdzās šautenei Gewehr 98. Pirmā pasaules kara ierakumos 1908. gada parauga karabīne “98” pierādīja savu pārākumu, salīdzinot ar garākajām šautenēm. Vācijas 8. armija, kas atradās Latvijas teritorijā, daļēji jau bija pārgājusi uz pozīciju kara apstākļos ērtāk lietojamām 1908. gada parauga karabīnēm “98”. Latvijas Neatkarības kara laikā (1918–20) daudzi pulkveža Kalpaka bataljona cīnītāji bija apbruņoti ar karabīnēm “98”, un tās kā rezervi ievērojamā skaitā saglabāja līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā. Sākoties Otrajam pasaules karam, Vācijas bruņoto spēku standarta ierocis bija Mauzera sistēmas 1935. gada parauga karabīne Gew.98k, tas bija vismasveidīgākais ierocis Vācijas armijā. Tas bija arī latviešu leģionāru visvairāk lietotais ierocis.

Jauniesauktie latviešu leģionāri parādē, apbruņoti ar karabīnēm Kar.98k. Rīga, 1943. gads.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

Veiksmīgās konstrukcijas un labo ballistisko īpašību dēļ karabīnes “98k” ražoja vairākās valstīs – Beļģijā, Francijā, Čehoslovākijā – arī pēc Otrā pasaules kara, paredzot tās lietošanai ar dažādu kalibru munīciju, gan armijas apbruņošanai, gan medībām un sporta šaušanai. Kādu laiku pēc kara Gew.98k palika minēto valstu bruņojumā, šos ieročus bieži modificēja šaušanai ar 7,62 mm NATO (.308 Win) kaujas munīciju. Vācijas Federatīvā Republika un Vācijas Demokrātiskā Republika karabīnes “98k” izņēma no bruņojuma tikai 1960. gadu otrajā pusē. Karabīne “98k” Izraēlas armijā bija oficiālais bruņojums līdz 1974. gadam. 

Karabīne Kar.98 kļuva par paraugu daudzu valstu radītajiem medību ieročiem, jo tā izcēlās ar veiksmīgu tehnisko risinājumu, lietošanas drošību, ļoti augstu izturību pret bojājumiem, vienkāršu un ērtu lietošanu un labām ballistiskajām īpašībām. Karabīnei bija vairākas modifikācijas ar atšķirīgu lietojamās patronas kalibru, tipu, tēmēkļa konstrukciju un dažām citām tehnoloģiskām detaļām. Medību ieroču biežās variācijas izraisīja pielāgošanās pieaugošajai munīcijas veidu dažādībai.

No 1945. līdz 1954. gadam, pēc Vācijas zaudējuma Otrajā pasaules karā, Mauzera rūpnīcas bija spiestas pārtraukt savu darbību, bet vēlāk firmai deva iespēju strādāt pie medību un sporta ieroču attīstības. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā daudzviet pasaulē Mauzera sistēmas šautenes un karabīnes joprojām tiek pilnveidotas un ražotas medību un sporta vajadzībām. Mauzera sistēmas ieroču vēsturiski pierādītā šāvienu precizitāte, stobra un stobra kārbas izturība, aizslēga kvalitāte un veiksmīgie mezglu konstruktīvie risinājumi ir ļāvuši šīm šautenēm nokļūt popularitātes augšgalā, salīdzinot ar citiem ieročiem. Atzinīgi novērtēta iespēja bez sarežģījumiem pielāgot plašu, dažādu kalibru munīcijas klāstu, no tā biežāk izmanto piemērotās 7,92 mm kalibra (pašlaik ērtuma dēļ bieži lieto apzīmējumu 7,9 mm Mauser vai 8 mm Mauser) vai līdzīga kalibra sporta un medību patronas. Tiek ražoti arī .22 kalibra (5,56 mm) medību ieroči. Mūsdienās daudzas pazīstamas medību ieroču firmas (Holland & Holland, Rigby u. c.) ražo savu produkciju uz šautenes Gewehr 98 bāzes. Ir izveidoti un laisti pārdošanā vairāki desmiti Mauzera sistēmas šauteņu un karabīņu, ko ir veikusi gan pati Mauser firma, gan daudzi citu valstu ieroču ražotāji. 21. gs. sākumā atkal kļuva populāras medību modifikācijas Mauser M.98 un Mauser M.98 Magnum, kuras ražo ar maināmiem dažādu kalibru un garumu stobriem, pielietojot jaunas, modernas tehnoloģijas. Tas vēlreiz pierāda, ka 19. gs. beigās firmā Mauser tapušie ieroči Gewehr 98 un Karabiner 98 joprojām vērtējami kā šaujamieroču klasiska vērtība.

Šautenes un karabīnes salīdzinoši tehniskie dati:*

Autora veidota

* atkarībā no durkļa modeļa