Tehnoloģiskā attīstība, daudzveidības raksturojums 1902. gada parauga karabīne Karabiner 98 jeb Kar.98 tika paredzēta kavalērijai, kājnieku artilērijai un sapieriem, tā sastāvēja no stobra, stobra kārbas, slīdošā aizslēga ar drošinātāju, sprūda mehānisma, koka spala, patronkārbas (magazīnas). Stobra kārba, aizslēgs, sprūda mehānisms un Langes konstrukcijas tēmēklis bija tādi paši kā šautenei Gewehr 98, bet stobrs un koka spals bija ievērojami saīsināti, pastobres tievgalis un stobra tievgalis bija vienādā garumā. Šautenes spalu gatavoja no riekstkoka vai buka ar pistoles veida spala kaklu, viengabala laidi ar pastobri un atsevišķu uzstobri. Plecu siksnas stiprinājumu izveidoja pēc kavalērijas parauga, lai ieroci varētu ērti nēsāt uz muguras. Aizslēga rokturis bija noliekts uz leju un plakans. Tuvcīņai karabīnei varēja piestiprināt durkli, pie spala gala uzgaļa zem pastobres bija H profila durkļa balsts, ko ievietoja durkļa roktura gropē un nostiprināja ar fiksatoru.
Stobra patrontelpa bija piemērota vienīgi 1888. gada parauga patronām bez apmales 7,92x57 ar noapaļoto jeb “strupo” lodi. 1904. gadā Vācijā pieņēma patronu S-Patrone ar lodes smailo galu “S/pitzgeschoss/”, kurai bija uzlabotas ballistiskās īpašības, bet šo munīciju Kar.98 nevarēja izmantot, tādēļ karabīnes ražošanu pārtrauca.
Sākot izstrādāt nākamo modeli, vajadzēja novērst arī dažas citas karabīnes nepilnības – palielināt šāviena precizitāti un novērst demaskējošo liesmu no stobra šāviena brīdī. Lai to sasniegtu, vajadzēja karabīnei pagarināt stobru un pievienot jaunu sektora tēmēkli. Tika izstrādātas divas modifikācijas: viena ar iespēju pievienot durkli (modelis “A”), otrā variantā spala tievgalī izveidoja speciālu āķi, lai karabīnes vieglāk varētu salikt piramīdā, bez iespējas pievienot durkli. 1908. gadā Vācijas armijas apbruņojumā pieņēma modifikāciju Karabiner 98 ar pagarinātu stobru un izmainītu tēmēkli, gan ar iespēju pielikt durkli un ar speciālo āķi – modeli “A-Z”. Aizslēga rokturis bija noliekts uz leju ar lodveida galu, stobra tievgalī graudam uzlika sānu aizsargplāksnes. Plecu siksnas stiprinājumi bija kavalērijas tipa – ar gredzenu pie stobra riņķa kreisajā pusē un siksnas ieveramo spraugu laidē. Vēlākajām modifikācijām spala laidei, tāpat kā šautenei Gew.98, iemontēja diska formas metāla detaļu ar iedobi, lai atvieglotu aizslēga izjaukšanu.
Karabīne ”98” kļuva par vācu karavīru iecienītāko ieroci – īsāka un vieglāka par šauteni “98”, pietiekami precīza un ērti lietojama ar durkli tuvcīņā. Kar.98 kļuva par kavalēristu, artilēristu, sapieru un citu tehnisko vienību standarta ieroci. To plaši izmantoja frontes triecienbataljonu karavīri, ierocis bija piemērots ātriem manevriem pozīciju kara apstākļos.

1908. gada parauga karabīnes Kar.98 detaļu tehniskais zīmējums.
Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gadā, Kar.98 nonāca Reihsvēra apbruņojumā. 1923. gadā pēc karabīnes “98b” pieņemšanas apbruņojumā nosaukumam pievienoja indeksu (a). 1924. gadā Mauzera firma uz karabīnes “98b” bāzes Reihsvēra vajadzībām sāka ražot “standarta modeli” ar stobru, kurš saīsināts līdz 60 cm. Ar dažām izmaiņām (stobra slauķa veids u. c.) 21.06.1935. “standarta modeli” nosauca par “īso” šauteni Gewehr 98k un pieņēma Vērmahta apbruņojumā. Tāpat kā karabīnei “98(a)”, aizslēga rokturis bija ar lodveida galu un nolocīts uz leju. Gropēm izmainīja formu, tajās ielika plakano aptveri ar patronām pirms to iebīdīšanas patronkārbā, rezultātā tukšā aptvere automātiski tika izmesta, bīdot uz priekšu aizslēgu. Karabīnei “98k” tika pārveidots patronu padevējs – ieviestā konstrukcija bloķēja aizslēgu, ja patronkārba bija tukša, un, tikai pielādējot patronkārbu, to varēja uzvilkt nākošajam šāvienam.
Munīcijai visvairāk izmantoja patronas ar vieglo vai smago lodi – S–Patrone (S/pitzgeschoss/) un sS–Patrone (s/chweres/ S/pitzgeschoss/). Patrona ar smago lodi sākotnēji bija paredzēta šaušanai ar ložmetējiem, bet tad kļuva par standarta munīciju Vācijas bruņotajos spēkos. Tai bija samazināts pulvera lādiņš, līdz ar to nedaudz mazāka jauda, toties bija iespējama lielāka šāvienu precizitāte. Vācijas rūpniecība 7,92 mm patronas ražoja ar 13 dažādu tipu lodēm: bruņusitējas, aizdedzinošās, trasējošās, salūtpatronas u. c. Tās visas varēja lietot šai karabīnei. Stobra tievgalim varēja uzlikt granātstobru, lai izšautu šauteņu granātas.

Karabīne Gew.98k ar stobra kompensatoru, 1940. gada modifikācija.
Daļu karabīņu “98k” paredzēja snaiperu lietošanai, tām virs aizslēga bija speciāli kronšteini, pie kuriem piestiprināja optiskos tēmēkļus “ZF39”. Lai panāktu maksimāli iespējamu precizitāti, arī stobrus izgatavoja vēl rūpīgāk un pielietoja izmeklētas patronas. šīs karabīnes ieguva nosaukumu “98k ZF”. Beidzoties Otrajam pasaules karam Vācijas bruņotajos spēkos bija vairāk nekā 27 tk šauteņu un karabīņu ar optiskajiem tēmēkļiem.
Kara apstākļos karabīnei “98k” spalu sāka izgatavot no buka vai kāda vēl lētāka koka finiera, dažas detaļas izgatavoja ar štancēšanas paņēmienu frēzēšanas vietā, ieviesa punktveida metināšanu detaļu savienošanai, jau kara laikā metāla virsmas kodināšanas vietā sāka to fosfatizēt.
Karabīni tuvcīņā izmantoja kopā ar Otrajā pasaules karā visvairāk ražoto nažveida durkli M.84/98, bet tā trūkuma gadījumā ierocim varēja pievienot dažādus Pirmā pasaules karā lietotos durkļus. Durkli nēsāja metāla makstī un pievienoja šaujamierocim tikai pirms tiešas saskarsmes ar pretinieku.
Mauzera sistēmas karabīni “98” vairākās modifikācijās starpkaru periodā ražoja gan Čehoslovākijā, gan Polijā, gan Portugālē ar lokalizētiem nosaukumiem – Čehoslovākijā īso šauteni Puška WZ.1924 un policijas karabīni WZ.16/33, Polijā Karabinek 98 (wz.1924) un Mauser M.1929, Portugālē karabīnes Mauser-Ferguiero M.1904 un M.1937 (“98k”). Ar Čehoslovākijā un Polijā ražotajām Mauzera karabīnēm apbruņoja vācu karaspēku, un kara laikā okupēto teritoriju rūpnīcās turpinājās to ražošana. Piemēram, karabīni WZ.16/33, kas pēc Čehoslovākijas okupācijas nonāca Vērmahta apbruņojumā ar nosaukumu Gew.33(t) un nedaudz pārveidotā variantā Gew.33/40 ražoja vācu kalnu strēlnieku un izpletņlēcēju apbruņošanai. Izpletņlēcēju karabīne ieguva uz kreiso pusi nolokāmu laidi, kas samazināja tās garumu desantēšanās procesā.