Japānas armijas attīstība un modernizācija ir saistīta ar valsts imperatora Mucuhito (睦仁, Mutsuhito) valdīšanas laiku (1867–1912), kad feodālo iekārtu nomainīja intensīva kapitālisma attīstība un valsts pašizolāciju nomainīja centieni sasniegt Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Eiropas valstu attīstības līmeni. Šo vēsturisko periodu Japānā, kad jaunais imperators, reformators Mucuhito, veica gan politisko, gan rūpniecisko revolūciju valstī, dēvēja par Meidzi restaurāciju jeb Meidzi laikmetu (明治維新, Meiji Restoration), kura nozīmību uzsvēra ar jaunas gadu skaitīšanas uzsākšanu no Mucuhito valdīšanas sākuma – no 1867. gada. Japānas šaujamieroču nosaukumos lietotais apzīmējums “22”, “30” u. c. nozīmē gadskaitli pēc šī atšķirīgā kalendāra. Eiropieši pirms japāņu gadskaitļa ieroča nosaukumam vēl pievienoja vārdu “Tip” vai “tip” un aiz cipara – papildus gadskaitli atbilstoši pasaulē lietotajam romiešu kalendāram, piemēram, Arisaka Tip”30” M.1897, kur cipars 30 atbilst japāņu kalendāram, bet gadskaitlis 1897 – citās valstīs lietotajam. 1897. gada parauga šautenei un karabīnei japāņi piešķīra nosaukumu Meidzi “30”.

19. gs. 80. gados un 90. gadu pirmajā pusē Japānas armijas karavīri bija apbruņoti ar 1887. gada parauga 8 mm šauteni Murata “22”, kas bija veidota pēc franču Grā-Kropačeka (Alfrēds fon Kropačeks (Alfred von Kropatschek), Austroungārijas armijas pulkvedis-leitnants, artilērijas inženieris, kurš ilgāku laiku darbojās Francijā un kopā ar franču armijas ģenerāli Bazilu Grā (Basile Gras) izveidoja franču šauteni M-le 1884) 1884. gada parauga šautenes. 19. gs. beigās Murata “22” tika atzīta par novecojošu ieroci ne tikai tādēļ, ka tās zemstobra caurules veida patronkārba bija lēni pielādējama, bet arī tādēļ, ka augumā nelielajiem japāņu karavīriem nebija viegli lietot šo smago un neērto šauteni. Lai stiprinātu aizsardzību un realizētu plānoto valsts ietekmes palielināšanu, kļuva nepieciešams apbruņot armiju ar modernāku ieroci. 1896. gadā japāņu ieroču konstruktors, pulkvedis Nariakira Arisaka (有坂 成章, Arisaka Nariakira) radīja šauteni Tip “30”, ko pieņēma armijas apbruņojumā 1897. gadā. Tā bija pirmā Japānas modernā šautene ar centrālo divrindu patronkārbu (magazīnu), kas atradās zem stobra kārbas, un patronas tajā bija novietotas pamīšus viena virs otras, šahveidā. 

Lai varētu ieroča stobru izgatavot plānāku un vieglāku, šautenes Tip “30” kalibru samazināja no 8 mm uz 6,5 mm, tādēļ vajadzēja izveidot atbilstošu munīciju. Jaunās patronas misiņa čaulītei bija pudeļveida forma un ar melhioru apvilkta lode ar strupu, noapaļotu galu. Ievērojami samazinājās patronas svars, līdz ar to varēja palielināt karavīra līdzi nesamo patronu skaitu. Tip “30” patronai (6,5x50,5HR) lodes izšaušanas ātrums bija 704 m/sek., kas bija ievērojami lielāks nekā 8 mm šautenei Murata “22”, arī ieroča atsitiens nebija tik spēcīgs. Kopumā šautene bija daudz precīzāka, ātrāk pielādējama un ērtāk lietojama. 

Pirmo reizi kara apstākļos Tip “30” lietoja Japānas iebrukumā Ķīnā 1900.–1901. gadā. Krievijas–Japānas kara laikā (1904–1905) Japānas karavīri pilnībā bija apbruņoti ar jaunajiem ieročiem.

Šajā militārajā konfliktā pierādījās šautenes Arisaka Tip “30” pārākums par krievu trīslīniju 1891. gada parauga šauteni, vienlaikus atklājās arī tās trūkumi – sarežģītais, no sīkām detaļām sastāvošais aizslēgs, kas radīja lielu jūtību pret putekļu un smilšu piesārņojumu. Krievijas šauteni ražoja paviršāk, ar lielāku detaļu pielaidi, bet rezultātā tā bija izturīgāka pret piesārņojumu. Kaujas laukā gūtā pieredze Japānai ļāva uzlabot esošo modeli un īsā laikā pārapbruņot armiju. Tip “30” tika nomainīta pret Tip “38” – 1905. gada parauga šauteni, bet iepriekšējo modeli saglabāja rezervē vai arī pārdeva citām valstīm.

Pirmā pasaules kara laikā Krievijas armija izjuta lielu ieroču trūkumu, tādēļ valdība meklēja dažādus veidus, lai papildinātu savus ieroču krājumus. Ņemot vērā, ka Japāna bija nostājusies Antantes pusē pret Vāciju, 11.1914. Krievijas valdība varēja noslēgt pirmo līgumu ar Japānas firmu par 335 000 šauteņu Tip “30” iepirkumu. Krievija šos ieročus iegādājās gan Japānā, gan Lielbritānijā, kopumā papildinot savu bruņojumu ar vairāku modifikāciju 728 tūkstošiem Arisakas sistēmas ieročiem, tā kompensējot trīslīniju (7,62 mm) šauteņu trūkumu.

Tiklīdz pirmās šautenes Arisaka Tip “30” nonāca Krievijā, ar tām apbruņoja uz fronti sūtāmās karaspēka vienības. Krievijas armijā dienošie latviešu strēlnieki daļēji bija apbruņoti ar amerikāņu šautenēm Winchester M95/07, bet šo šauteņu neatbilstība kaujas apstākļiem spieda 1916. gada vasaras beigās un rudenī strēlniekus pārapbruņot ar praktiskākajām un drošākajām Japānā ražotām Arisakas sistēmas šautenēm. Strēlnieki saņēma divus Arisakas modeļus – Tip “30” un Tip “38” – t. i., 1897. gada parauga un 1905. gada parauga 6,5 mm kalibra šautenes un karabīnes. 

Šautenes Tip “30” konstrukcijā izmantoti Pētera Paula Mauzera (Peter Paul Mauser) un citu Eiropas konstruktoru tehniskie risinājumi. Stobra kanālā, salīdzinot ar ASV un Eiropā radīto ieroču vairākumu, bija sešas labās puses pusapaļās vītnes. Galvenā atšķirība no Mauzera sistēmas ieročiem bija aizslēga drošinātāja mehānisms. Uzsāka ražot divas modifikācijas – šauteni un karabīni ar vienādu nosaukumu Arisaka Tip “30”. Karabīnei bija īsāks stobrs, līdz ar to tā bija vieglāka, tai atšķīrās arī plecu siksnas stiprinājums ērtākai lietošanai kavalēristiem. 

Piecas patronas centrālajā patronkārbā ielādēja ar plakanas aptveres palīdzību, un, atšķirībā no citu konstrukciju šautenēm, augšējo patronu varēja iespiest patronkārbā, bet stobrā ar aizslēga palīdzību iebīdīt vēl sesto patronu. Spalu gatavoja no japāņu buka koka, laide bija līmēta no divām daļām, virs stobra bija saīsināta uzstobre no tā paša materiāla. Gan šauteni, gan karabīni varēja izmantot arī tuvcīņai, šim mērķim speciāli radīja vienasmens nažveida durkli, kuru karavīri pievienoja šaujamierocim tikai pirms tiešas saskarsmes ar pretinieku. Durklim bija stobra uzmava un raksturīgs liekts šķērsis. Durkli nēsāja metāla makstī, un tas bez izmaiņām saglabājās visām vēlākajām modifikācijām.

Atsevišķi Japānas kara flotes vajadzībām izveidoja 1902. gada parauga šauteni – Tip “35”.

Šautenes Arisaka Tip “30” nonāca Krievijā Pirmā pasaules kara laikā, kad tās vairs neražoja, bet ieroči bija uzkrāti bruņojuma rezervē vai arī tos iepirka citās valstīs. Salīdzinoši ar modernākajām šautenēm Tip “38”, šis modelis frontē, arī latviešu strēlnieku bruņojumā, bija sastopams retāk. Viens no iemesliem bija patronu 6,5x50,5HR ar noapaļotiem galiem trūkums, tās vairs neražoja pietiekamā daudzumā.

Nedaudzajās rakstītajās liecībās kopumā augstu tika novērtēts šautenes vieglums un precizitāte, tomēr problēma ieroci sabojāt piesārņojuma dēļ palika. Nelielu daļu šo ieroču atrada vācu armijas trofeju noliktavās, kas tur nonāca pēc krievu 12. armijas atkāpšanās no Latvijas teritorijas 1917. gada rudenī. Ir zināms, ka šautenes un karabīnes Tip “30” nonāca Latvijas armijas karavīru rokās. Pēc Latvijas Neatkarības kara japāņu ieroči bija Latvijas policistu, robežsargu un aizsargu apbruņojumā.

Nav zināms, cik daudz šauteņu Arisaka Tip “30” pasaulē saglabājušās pēc Pirmā un Otrā pasaules kara, iespējams, tās vietām joprojām lieto kā medību ieročus. Šauteni demilitarizētā veidā izmanto kinostudijas un vēstures rekonstrukcijas klubi, ja ieroči saglabājušies un pieejami. Šautene aplūkojama gan muzejos, gan privātās ieroču kolekcijās. 

Šautenes un karabīnes salīdzinoši tehniskie dati* 

 Autora veidota 

*Literatūrā ir sastopami ļoti dažādi tehniskie dati, arī savstarpēji atšķirīgi un neloģiski. Autors izvēlējās balstīties uz ziņām, ko sniedz krievu ieroču konstruktors un vēsturnieks Vladimirs Markēvičs (Владимир Еронимович Маркевич).