Ieroča veida tehnoloģiskā attīstība, daudzveidības raksturojums Šautenes Tip “30” un Tip “38” ārēji bija līdzīgas Mauzera sistēmas šautenēm, taču aizslēgs atšķīrās, it sevišķi jaunākās sistēmas šautenēm, kurām bija 1905. gada parauga šautenes aizslēga konstrukcija. To veidoja tikai piecas detaļas, bet speciāls aizslēga vāks to pasargāja no piesārņojuma. Šauteņu Tip “30” un Tip “38” konstrukcijā radoši izmantoti vācu skolas brāļu Mauzeru – Vilhelma un Pētera Paula (Wilhelm Mauser, Peter Paul Mauser) un citu Eiropas konstruktoru tehniskie risinājumi. Vairāku mezglu un detaļu konstrukcija bija pat veiksmīgāka. Spalā ievietotā divrindu patronkārba (magazīna), tāpat kā jaunākajām Mauzera sistēmas šautenēm, neizdalījās no spala, veidojot kopēju formu.
Galvenā atšķirība no Mauzera sistēmas ieročiem bija aizslēga drošinātāja mehānisms, kas īpaši veiksmīgs bija šautenei Tip “38”: Aizslēga uzmavai bija diska formas “cepure”, kas savienoja aizslēga detaļas un pildīja drošinātāja funkcijas. Piespiežot uzmavas “cepuri” ar plaukstu un pagriežot, varēja to nostādīt trīs pozīcijās – drošinātāja, uguns un aizslēga izņemšanas pozīcijā. Nodrošinot pret plaukstas nejaušu slīdēšanu, uzmavas “cepurei” bija izveidots reljefs rievojums, līdzīgs krizantēmas ziedam. Arī aizslēga roktura galvas formu pārveidoja no lodveida uz ovālu, ērtāk satveramu un vizuāli uzreiz atpazīstamu ieroča detaļu. Ņemot vērā Krievijas–Japānas kara pieredzi, šautenes aizslēgu noslēdza ar izliektu, cieši pieguļošu aizsargplāksni pret netīrumiem, putekļiem un mitrumu. Tomēr reizēm karavīri šo aizsargplāksni noņēma, jo tā kustībā, saskaroties ar aizslēgu, radīja demaskējošu skaņu. Stobra garuma un mazā kalibra patronas jaudas attiecība šāviena brīdī novērsa liesmu izplūdi no stobra tievgaļa, tā radot leģendu par japāņu “bezliesmu” šaujampulveri.
Abu modeļu šautenēm bija pulkveža N. Arisakas konstruētais stobrs, kura šķērsgriezuma sienas virzienā uz tievgali kļuva aizvien plānākas, tā samazinot ieroča kopējo svaru. Stobra kanālā, salīdzinot ar ASV un Eiropā radīto ieroču vairākumu, bija sešas labās puses pusapaļās (segmenta) vītnes, kas ļāva lodei vieglāk iegriezties vītnēs un samazināja pulvera gāzu noplūdi.
20. gs. sākumā daudzu valstu konstruktori atkal pievērsās munīcijas uzlabošanai, īpaši lodes formai. Noapaļoto galu jeb “strupās” nomainīja lodes ar smailiem galiem un ar uzlabotām ballistiskajām īpašībām – lielāku izšaušanas ātrumu, šāviena tālumu un mērķa caursišanas spēju. Šādu modernu patronu, saglabājot iepriekšējo kalibru 6,5 mm, Japānā izstrādāja jau 1903. gadā. Jaunās patronas misiņa čaulītei bija pudeļveida forma un ar melhioru apvilkta lode ar smailu galu. Ievērojami samazinājās patronas svars, līdz ar to varēja palielināt karavīra līdzi nesamo patronu skaitu. Tip “30” patronai (6,5x50,5HR) lodes izšaušanas ātrums bija 704 m/sekundē, bet 1903. gada parauga patronai – 770 m/sekundē.
Ja patronas čaulītei ir uzbiezināta apmale, pie patronas nosaukuma pievieno burtu – indeksu R (latviešu – mala, vācu – der Rand, angļu – rim). Burtu indekss HR vai SR nozīmē, ka čaulītes apmales uzbiezinājums ir samazināts un apmale parasti apvienota ar koncentrisku gropi ap čaulītes dibenu. Gan čaulītes apmali, gan gropi veidoja, lai atvieglotu izšautās čaulītes ekstrakciju. Modernākās patronas ražo ar čaulītēm bez apmalēm, tikai ar gropēm. Tām pie milimetru apzīmējuma papildu burtus nelieto.
Japāņu 6,5 mm šauteņu patronām bija čaulīšu gropes un pavisam mazas apmales, kas atviegloja ieroča pielādēšanu, tādēļ šo patronu apzīmējumā lieto indeksu HR vai SR.
Piecas patronas centrālajā patronkārbā ielādēja ar plakanas aptveres palīdzību, patronas tajā novietojās pamīšus viena virs otras, šahveidā. Atšķirībā no citu konstrukciju šautenēm, abu modeļu šautenēm augšējo patronu varēja iespiest patronkārbā, bet stobrā ar aizslēga palīdzību iebīdīt vēl sesto patronu. Šautenēm Tip “30” un Tip “38” varēja lietot patronas gan ar strupajām, gan ar smailajām lodēm, bija nepieciešama tikai neliela tēmēkļa korekcija.
Tāpat kā Tip “30”, arī Tip “38” ražoja divās modifikācijās – šauteni un karabīni ar vienādu nosaukumu Arisaka “38”. Karabīnei bija īsāks stobrs, līdz ar to tā bija vieglāka, tai atšķīrās arī plecu siksnas stiprinājums ērtākai lietošanai kavalēristiem.
Šautenes spalu gatavoja no japāņu buka koka, laide bija līmēta no divām daļām, virs stobra bija saīsināta uzstobre no tā paša materiāla. Gan šauteni, gan karabīni varēja izmantot arī tuvcīņai, šim mērķim izmantoja 1897. gada parauga vienasmens nažveida durkli, kuru karavīri pievienoja šaujamierocim tikai pirms tiešas saskarsmes ar pretinieku. Durklim bija rokturis ar koka uzliktņiem, stobra uzmavas gredzens un raksturīgs liekts šķērsis. Durkli nēsāja metāla makstī, un tas bez izmaiņām saglabājās visām vēlākajām modifikācijām. Visi ieroči tika piešauti bez durkļa. Krievija kopā ar šautenēm un karabīnēm iegādājās arī šiem ieročiem nepieciešamos piederumus: plecu siksnas, patronsomas un apkopes instrumentus.
6,5 mm munīciju japāņu šautenēm Krievijā neražoja, to vajadzēja iepirkt no Japānas, kā arī no citām valstīm. 1914. gada beigās un 1915. gada sākumā krievu militārā vadība saņēma vairāk nekā 200 miljonus patronu no Japānas, tomēr tas neapmierināja frontes pieprasījumu, bet japāņu valdība atteicās palielināt piegādes. Tādēļ krieviem vajadzēja lūgt Lielbritāniju nodrošināt 6,5 mm šauteņu patronu piegādi armijai. Līdz lielinieku apvērsumam 1917. gada rudenī Lielbritānija uz Krieviju nosūtīja apmēram 770 miljonus patronu 6,5x50,5HR.
Japānā starpkaru periodā šautenēm Tip “38” palielināja stobra kalibru, jo uzskatīja, ka 6,5 mm lodes caursišana ir par vāju un tā nav īpaši efektīva, lietojot šaušanai ar ložmetējiem. Tādēļ izveidoja jaunu patronu 7,7x58 pēc .303 kalibra britu patronas 7,71x56R parauga, to ražojot bez apmales. Šīs šautenes 1939. gadā tika nosauktas par Tip “99” (pēc sintoistu kalendāra tas bija 2099. gads pēc pasaules radīšanas).
