Apzīmējums “sarkanie strēlnieki” radies Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gadā, saistot latviešu strēlnieku vienības ar “Sarkanās gvardes” (daļa strēlnieku iestājās šajās paramilitārajās vienībās), Krievijas “Sarkanās armijas” un vispārināto apzīmējumu “sarkanie”, kuru attiecināja uz lielinieku (vēlāk komunistu) atbalstītājiem. Daļa bijušo latviešu strēlnieku karoja arī “balto” jeb pretlieliniecisko spēku pusē Krievijas pilsoņu kara laikā.

Pēc Oktobra apvērsuma latviešu strēlnieku pulki, kuri 1917. gadā bija piedzīvojuši lielinieciskošanās procesu, nostājās lielinieku varas pusē. 12.1917.–02.1918. vairākas latviešu strēlnieku vienības tika izmantotas lielinieku varas nostiprināšanai Baltkrievijā, Ukrainā un Petrogradā. Nelielas strēlnieku grupas piedalījās arī Somijas pilsoņu karā (1918). 28.01.1918. Padomju Krievijas Tautas komisāru padome pieņēma dekrētu par SZSA izveidošanu. Līdz ar to visi latviešu strēlnieku pulki (astoņi kaujas un viens rezerves) kļuva par SZSA sastāvdaļu. Daudzviet Krievijā šajā laikā izveidojās sarkangvardu vienības, kurās dienēja liels skaits latviešu, un uz kurām arī tika attiecināts apzīmējums “latviešu sarkanie strēlnieki”. 13.04.1918. Sarkanās armijas sastāvā tika izveidota Latviešu strēlnieku padomju divīzija (komandieris Jukums Vācietis), pārformējot Krievijā esošās latviešu strēlnieku vienības. Latviešu strēlnieku padomju divīzija, vairākas reizes mainot nosaukumu (no 12.01.1919. – 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzija, no 06.26. – Latviešu strēlnieku divīzija, no 08.07. – 53. strēlnieku divīzija, no 03.08. – Latviešu strēlnieku divīzija), pastāvēja līdz 29.11.1920., kad to izformēja. Turpmākajos mēnešos vairāk nekā 11395 tās karavīru atgriezās Latvijā. 11.02.1919. Padomju Latvijas armijas (PLA) sastāvā tika saformēta 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīzija (izformēta 07.1919.).

Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieri: J. Vācietis (13.04.–17.07.1918.) Aleksandrs Kosmatovs (Александр Васильевич Косматов; 18.–25.07.1918.) Pēteris Avens (25.07.1918.–11.01.1919.) Gustavs Mangulis (12.01.–26.03.1919.) Antons Martusēvičs (Antanas Martusevičius; 27.03.–20.10.1919.) Frīdrihs Kalniņš (20.10.1919.–04.07.1920.) Jānis Lācis (04.–15.07.1920.) Kirils Stucka (15.07.–28.11.1920.)

Latviešu strēlnieku padomju divīzija, kura apvienoja lielāko daļu lielinieku režīmam lojālo latviešu militāro vienību, atradās SZSA sastāvā. Ar Padomju Krievijas Republikas revolucionārās kara padomes 1918. gada 19. oktobra pavēli Latviešu strēlnieku padomju divīzija tika pakļauta tieši bruņoto spēku virspavēlniekam. Pēc PLA izveidošanas 04.01.1919. un latviešu strēlnieku padomju divīzijas iekļaušanas tās sastāvā, latviešu strēlnieku pulki, kuri atradās Latvijā, saimnieciskā un daļēji operatīvā ziņā pakļāvās PLA Kara revolucionārajai padomei. Pēc Padomju Latvijas iekļaušanās padomju republiku militārajā savienībā un PLA likvidēšanas 06.1919. latviešu strēlnieku divīzija atkal nonāca pilnīgā SZSA pakļautībā.

Latviešu strēlnieku padomju divīzijas iekšējo dzīvi noteica Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels) un vēlētās pulku komitejas. Neskatoties uz Padomju Krievijas Kara tautas komisariāta, Padomju Latvijas Kara komisariāta un Latvijas Sociāldemokrātijas (no 03.1919. Latvijas Komunistriskās partija) mēģinājumiem ierobežot komiteju sistēmu ar komisāru institūtu (līdzīgi kā pārējā SZSA), tā saglabājās līdz Padomju Latvijas armijas likvidēšanai 06.1919.

Latviešu strēlnieku padomju divīzija tika izveidota 13.04.1918., apvienojot latviešu strēlnieku pulkus, kuri bija pārvietoti no Latvijas un atradās reorganizācijas un demobilizācijas procesā. Iestāšanās jaunformējamā divīzijā bija brīvprātīga. 04.1918. dienestam divīzijā pieteicās aptuveni 7000 cilvēku; lielākā daļa no tiem bija agrākie latviešu strēlnieku pulku karavīri. Latviešu strēlnieku padomju divīzija, atšķirībā no agrākās Latviešu strēlnieku divīzijas, sastāvēja no deviņiem kaujas pulkiem (agrāko astoņu pulku vietā), kas bija apvienoti trīs brigādēs (agrāko divu vietā). Latviešu strēlnieku padomju divīzijas sastāvā bija paredzētas arī artilērijas, kavalērijas un tehniskā karaspēka daļas: jātnieku pulks un trīs atsevišķi jātnieku divizioni (katrā brigādē pa vienam), trīs vieglās artilērijas divizioni (katrā brigādē pa vienam), haubiču un smagās artilērijas divizions, sakaru bataljons, inženieru bataljons, aviācijas nodaļa (vēlāk divizions), bruņumašīnu nodaļa un citi.

1918.–1919. gadā Latviešu strēlnieku padomju divīzijas (vēlāk 1. un 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas) sastāvā tika iekļautas vairākas Krievijā saformētas “Sarkanās gvardes” vienības, kuras izmantoja esošo vienību papildināšanai un jaunu formēšanai (piemēram, Saratovas sevišķu uzdevumu latviešu strēlnieku pulks, Liepājas latviešu strēlnieku pulks, Kurzemes pulks, Vitebskas kavalērijas pulks u. c.).

Latviešu sarkano strēlnieku vienības 1918. gadā tika izmantotas Krievijas padomju valdības un augstāko amatpersonu, ārvalstu sūtniecību apsargāšanā, kārtības uzturēšanai Krievijas lielākajās pilsētās, zemnieku un strādnieku dumpju apspiešanā, cīņā pret lielinieku politiskajiem pretiniekiem. Ievērojamākās cīņas, kurās piedalījās latviešu sarkanie strēlnieki, bija anarhistu atbruņošana Maskavā un Petrogradā (11.–12.04.1918.), Saratovas dumpja (17.–18.05.1918.), kreiso eseru dumpja apspiešana Maskavā (06.–07.07.1918.), Petrogradā (07.07.1918.), Ribinskā (08.07.1918.), Muromā (08.–10.07.1918.) un Jaroslavļā (06.–21.07.1918.), zemnieku nemieru apspiešanā Saratovas un Tambovas guberņās (07.–08.1918.), Penzas un Novgorodas guberņās (08.1918.), Iževskas un Votkinskas sacelšanās apspiešanā (08.–11.1918.).

Latviešu sarkano strēlnieku vienības 1918. gadā piedalījās arī kaujās pret regulārām pretlielinieciskajām karaspēka daļām – Čehoslovāku korpusu (no 28.05.1918.) un Komuča Tautas armiju (no 11.06.1918.) Austrumu frontē un pret Donas kazakiem (10.–11.1918.) Dienvidkrievijā.

Čehoslovāku korpusa sacelšanās laikā latviešu sarkano strēlnieku vienības cīnījās pie Penzas, Sizraņas, Samaras, Inzas, Ufas, Omskas, Jekaterinburgas un citur. Latviešu sarkanie strēlnieki (Liepājas, 4., 5., Jātnieku pulks u. c. daļas) Austrumu frontes virspavēlnieka J. Vācieša vadībā (iecelts amatā 07.18.) piedalījās Kazaņas aizstāvēšanā (no 23.07.) pret Komuča Tautas armiju un Čehoslovāku korpusu.

Pilsēta tika zaudēta 06.–07.08., latviešu strēlnieku vienībām ciešot smagus zaudējumus. 20. augustā 5. latviešu strēlnieku padomju pulks kā pirmais SZSA tika apbalvots ar Viskrievijas Centrālās Izpildu komitejas (VCIK) Goda karogu. 09.1918. latviešu sarkano strēlnieku vienības piedalījās Kazaņas ieņemšanas operācijā (05.–10.11.). Turpinot cīņas Austrumu frontē, latviešu pulki piedalījās Simbirskas un Ufas atbrīvošanā.

Dienvidu frontē cīņās pret Donas kazakiem 1918. oktobra beigās iesaistīja 3. latviešu strēlnieku brigādes daļas (8., 9. pulks, Saratovas pulks, Vitebskas pulks, Penzas eskadrons, Tambovas kolonna, Aviācijas nodaļa un artilērijas vienības). No šīs brigādes tika izveidota Dienvidu frontes Trieciengrupa, kura tika iesaistīta kaujās 17.10. Povorinas stacijas rajonā. Oktobra–novembra kaujās Trieciengrupa cieta smagus zaudējumus (vairāk nekā 1000 kritušo, ievainoto, pazudušo un saslimušo). Ziemeļu frontē latviešu strēlnieku vienības cīnījās Arhangeļskas virzienā (08.1918.–01.1919.).

11.1918.–01.1919. lielākā daļa latviešu strēlnieku vienību (to skaitliskais sastāvs līdz 12.1918. bija pieaudzis līdz 24 000 cilvēku) tika pārvietotas no Krievijas uz Latviju, lai piedalītos SZSA operācijās Baltijā. Kā pirmā Latvijas teritorijā ieradās 2. latviešu strēlnieku brigāde (1., 4., 6. pulks, kavalērijas un artilērijas vienības), kas 18.12. ieņēma Valku un 03.01. – Rīgu. Lielākā strēlnieku vienība, kas nepiedalījās Latvijas Neatkarības karā, bija 5. latviešu strēlnieku pulks, kas bija novietots Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka (par pirmo virspavēlnieku 02.09.1918. iecelts J. Vācietis) štāba apsargāšanai Serpuhovā.

04.01.1919. uz latviešu strēlnieku padomju divīzijas bāzes izveidoja PLA. 12.02.1919. sāka formēt 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīziju, kuras sastāvā līdzās Sevišķajai internacionālajai strēlnieku divīzijai iekļāva vairākus latviešu strēlnieku pulkus, kuri bija saformēti Krievijā – 10. (agrākais Saratovas sevišķu uzdevumu pulks) un 13. (agrākais Liepājas pulks), Latvijā – 15., 16. un 18. pulks. 01.–05.1919. latviešu sarkanie strēlnieki PLA sastāvā karoja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā.

Latvijā strēlnieku pulki sākotnēji (12.1918.–01.1919.) tika formēti un papildināti ar brīvprātīgajiem, bet no 02.1919. – ar mobilizētajiem. Latviešu strēlnieku pulku skaitliskais sastāvs sasniedza maksimumu 04.–05.1919. (aptuveni 50 000 cilvēku, no tiem aptuveni 2200 komunistu).

05.–06.1919., pēc Rīgas zaudēšanas un atkāpšanās uz Latgali, latviešu strēlnieku pulki zaudēja aptuveni 60 % sastāva, lielākajai daļai strēlnieku dezertējot un vēlāk iestājoties Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1919. gada jūlijā 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīziju izformēja, latviešu strēlnieku lielāko daļu iekļaujot 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas (no 26.06. – Latviešu strēlnieku divīzijas) pulkos kā papildinājumu (pārējos – 15. armijas 4. un 11. strēlnieku divīzijā).

06.–09.1919. Latviešu strēlnieku divīzija atradās Latgales frontē, cīnoties pret igauņu, latviešu, lietuviešu, poļu un krievu pretlielinieciskajiem spēkiem. 2. latviešu strēlnieku pulks 19.–26.08.1919. piedalījās Pleskavas operācijā, palīdzot 15. armijai ieņemt Pleskavu. Augusta beigās – septembra sākumā 2. latviešu strēlnieku pulks piedalījās aizsardzības kaujās pret Polijas armiju pie Daugavpils. 1919. gada augustā 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku nosūtīja no Serpuhovas uz Tulu Dienvidu frontes rīcībā cīņai pret ģenerāļa Konstantīna Mamontova (Константин Константинович Мамантов) vadīto Donas kazaku armijas reidu SZSA aizmugurē.

Turpinoties dezertēšanai no latviešu strēlnieku pulkiem, 1919. gada jūlija beigās sākās Latviešu strēlnieku divīzijas 3. brigādes pārvietošana uz Baltkrieviju 16. armijas rīcībā cīņai pret Polijas armiju. Augusta beigās uz Baltkrieviju pārvietoja arī 4. latviešu strēlnieku pulku. 04.09. Rietumu frontes pavēlnieks Vladimirs Gitiss (Владимир Михайлович Гиттис) pavēlēja uz Baltkrieviju pārvietot arī pārējās Latviešu strēlnieku divīzijas daļas. Tomēr ģenerāļa Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) komandētās “balto” armijas sekmīgā ofensīva Maskavas virzienā lika mainīt plānus, un Latviešu strēlnieku divīziju 09.11.1919. nodeva Dienvidu frontes rīcībā.

Latviešu strēlnieku divīziju (6077 durkļi un 618 zobeni, 128 ložmetēji, 40 lielgabali) iekļāva Dienvidu frontes Trieciengrupas sastāvā, lai izmantotu Orlas-Kromu operācijā (11.10.–18.11.1919.), kuras rezultātā Dienvidkrievijas bruņotie spēki (Deņikina armija) tika sakauta. Niknās cīņās Kromu rajonā pret Deņikina armijas izlases vienībām Latviešu strēlnieku divīzija cieta smagus zaudējumus – līdz 5000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo.

Līdz 01.1920. Latviešu strēlnieku divīzijas galvenie spēki (1920. gada sākumā divīzijas sastāvā bija 13 316 cilvēki, no tiem 2500 komunisti) turpināja Deņikina armijas vajāšanu. 02.–03.1920. latviešu sarkanie strēlnieki piedalījās cīņā pret Nestora Mahno (krievu Нeстор Ивaнович Махнo, ukraiņu Нeстор Івaнович Махнo) partizānu armiju Ukrainā. Tīfa epidēmijas rezultātā divīzija šajā laikā zaudēja vairāk nekā 3000 karavīru.

1919. gada oktobra beigās 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku pārvietoja no Tulas uz Petrogradas fronti cīņai pret ģenerāļa Nikolaja Judeniča (Николай Николаевич Юденич) komandēto Ziemeļrietumu armiju. Latviešu pulku iekļāva 7. armijas Trieciengrupā, 21.–23.11. piedaloties sīvās cīņās Petrogradas pievārtē. Kaujās pret Judeniča armiju no 1919. gada oktobra līdz decembrim 5. atsevišķais latviešu strēlnieku pulks zaudēja apmēram 80 % kaujas sastāva.

04.1920. Latviešu strēlnieku divīzija tika koncentrēta Perekopa zemesšauruma rajonā, lai piedalītos Krimas ieņemšanā, kuru aizstāvēja ģenerāļa Pjotra Vrangeļa (Барон Пётр Николаевич Врангель) armija. Aprīļa vidū Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās trijos nesekmīgos uzbrukumos Perekopa zemesšaurumam. 07.06. sākās P. Vrangeļa uzbrukums Dienivdtaurijā. Tā rezultātā pretinieka kavalērija ielenca un gandrīz pilnībā iznīcināja 9. latviešu strēlnieku pulku. Divīzija šajā dienā zaudēja vairāk nekā 1100 kritušo, ievainoto un sagūstīto.

Pēc atkāpšanās līdz Dņeprai Latviešu strēlnieku divīzija cīnījās Kahovkas apkārtnē (Kahovkas placdarms). 26.07. kaujās Ziemeļtaurijā tika ielenkts un gandrīz pilnībā iznīcināts 5. atsevišķais latviešu strēlnieku pulks. 07.08. Latviešu strēlnieku divīzija forsēja Dņepru, ieņemot Kahovkas placdarmu. 12.08. kaujā tika iznīcināts 4. latviešu strēlnieku pulks. 28.11. sākās Ziemeļtaurijas ieņemšanas operācija, kurā piedalījās Latviešu strēlnieku divīzija. 31.10. kaujā ar pretinieka kavalēriju gāja bojā 6. latviešu strēlnieku pulks. 11.1920. Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās Perekopa zemesšauruma ieņemšanas operācijā, 11.11. iesaistoties Vrangeļa armijas nocietinājumu sistēmas pārraušanā. Pēc Krimas ieņemšanas, 1920. gada novembra beigās–decembrī, Latviešu strēlnieku divīziju iesaistīja cīņā pret Mahno partizānu armiju. 1920. gada 28. novembra pavēlē Dienvidu frontei bija uzdota Latviešu strēlnieku divīzijas likvidēšana, iekļaujot to 52. strēlnieku divīzijā. Decembrī notika divīzijas izformēšana, pavisam tās sastāvā šajā laikā bija 16 314 cilvēki.

Latviešu sarkanajiem strēlniekiem bija svarīga loma lielinieku režīma nostiprināšanā Krievijā, it sevišķi sākumposmā (līdz 07.1918.). Latviešu strēlnieku divīzijas kodolu veidoja kaujās pieredzējuši karavīri. Tā bija salīdzinoši disciplinēta (neskatoties uz atsevišķiem kaujas pavēļu neizpildīšanas gadījumiem) un pastāvošajam režīmam lojāla karaspēka daļa. Latviešu strēlnieku padomju divīzijai bija izšķiroša nozīme kreiso eseru dumpja apspiešanā Maskavā 07.1918. Strēlnieki tika iesaistīti arī Kremļa, Virspavēlnieka štāba, Krievijas valsts zelta rezerves, ārvalstu sūtniecību un arī bijušā cara Nikolaja II (Николай II Александрович Романов) un viņa ģimenes apsargāšanā un citu svarīgu uzdevumu veikšanā.

Dalība kaujās pret regulārām karaspēka daļām noveda pie lieliem zaudējumiem, jo daļa strēlnieku bija nepietiekami apmācīti un trūka pieredzējušu komandieru (pieredzējušākie virsnieki pameta strēlnieku vienības jau 1917. gada rudenī–ziemā). Būtiski bija arī tas, ka Latviešu strēlnieku divīzija līdz 1918. gada beigām kaujās tika izmantota pa daļām, kas ievērojami mazināja tās kaujas spējas. 1918. gada beigās–1919. gada sākumā Latviešu strēlnieku divīzijai bija izšķiroša nozīme Padomju Latvijas izveidošanā un tās aizstāvēšanā. Tā kļuva par PLA kodolu un aktīvi piedalījās cīņā pret Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību. Neskatoties uz ārkārtīgi smagajiem zaudējumiem, Latviešu strēlnieku divīzijai 10.1919.–11.1920. bija būtiska loma Deņikina un Vrangeļa armiju sakaušanā, paātrinot “balto” spēku sakāvi Krievijas Pilsoņu karā.

No 1919. gada vasaras Latvijas armijas sastāvā dienēja tūkstošiem agrāko “sarkano strēlnieku”, kuri bija dezertējuši no PLA. Viņiem bija svarīga loma Latvijas uzvarā Neatkarības karā. Vairums strēlnieku, kuri 1921. gadā atgriezās no Krievijas, sekmīgi iekļāvās miera laika dzīvē, ieņemot arī amatus Latvijas civilajās un militārajās struktūrās. Daļa Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) palikušo “sarkano strēlnieku” komandieru veidoja veiksmīgas militārās karjeras. PSRS izveidoja Bijušo latviešu strēlnieku biedrību (pastāvēja līdz 1937. gadam), aktīvi tika pētīta “sarkano strēlnieku” vēsture. Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) īstenotajā terorā PSRS 1937.–1938. gadā lielākā daļa agrāko strēlnieku tika iznīcināti, “sarkano strēlnieku” vēstures pētniecība tika pārtraukta. Pēc J. Staļina nāves “sarkano strēlnieku” tēma atkal tika aktualizēta, padomju varas apstākļos to aktīvi izmantoja ideoloģisku mērķu sasniegšanai.

Šai tēmai veltīti daudzi literārie darbi: romāni – Aleksandrs Grīns “Dvēseļu putenis”, 3. daļa (1934), Kārlis Lapiņš-Merts “Revolūcijas mutuļos” (1927), “Nemiera paaudze” (1929) un “Republika gaisā” (1932); stāsti – Arturs Kadiķis Kadiķis-Groznijs “Uz Daugavas krastiem” (1934), Ernests Eferts-Klusais “Pierobežas apriņķis. Iz 1919. gada” (1921), Konrāds Jokums “Pavēle Nr. 325” (stāstu krājums, 1929); dzejoļu krājumi – Alvils Ceplis “Naivais ar rokas granātu” (1925), Roberts Eidemanis “Ejam tālāk uzbrukumā” (1930); Jāņa Eiduka un A. Kadiķa-Groznija luga “Strēlnieki pagriež stobrus” (1934).

Uzņemtas spēlfilmas “Latviešu strēlnieka stāsts” (režisors Pāvels Armands, Павел Николаевич Арманд, 1958), dokumentālās filmas “Latviešu strēlnieki” (režisors Hermanis Šaļutins, 1964), “Tēvs” (režisors Aivars Freimanis, 1967), “Sirmā gvarde” (režisors Hercs Franks, 1977), “Strēlnieku zvaigznājs” (režisors Juris Podnieks, 1982), “Astoņas zvaigznes” (režisors Askolds Saulītis, 2017).