Vēsturiskā attīstība Latviešu strēlnieku padomju divīzija tika izveidota 13.04.1918., apvienojot latviešu strēlnieku pulkus, kuri bija pārvietoti no Latvijas un atradās reorganizācijas un demobilizācijas procesā. Iestāšanās jaunformējamā divīzijā bija brīvprātīga. 04.1918. dienestam divīzijā pieteicās aptuveni 7000 cilvēku; lielākā daļa no tiem bija agrākie latviešu strēlnieku pulku karavīri. Latviešu strēlnieku padomju divīzija, atšķirībā no agrākās Latviešu strēlnieku divīzijas, sastāvēja no deviņiem kaujas pulkiem (agrāko astoņu pulku vietā), kas bija apvienoti trīs brigādēs (agrāko divu vietā). Latviešu strēlnieku padomju divīzijas sastāvā bija paredzētas arī artilērijas, kavalērijas un tehniskā karaspēka daļas: jātnieku pulks un trīs atsevišķi jātnieku divizioni (katrā brigādē pa vienam), trīs vieglās artilērijas divizioni (katrā brigādē pa vienam), haubiču un smagās artilērijas divizions, sakaru bataljons, inženieru bataljons, aviācijas nodaļa (vēlāk divizions), bruņumašīnu nodaļa un citi.
1918.–1919. gadā Latviešu strēlnieku padomju divīzijas (vēlāk 1. un 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas) sastāvā tika iekļautas vairākas Krievijā saformētas “Sarkanās gvardes” vienības, kuras izmantoja esošo vienību papildināšanai un jaunu formēšanai (piemēram, Saratovas sevišķu uzdevumu latviešu strēlnieku pulks, Liepājas latviešu strēlnieku pulks, Kurzemes pulks, Vitebskas kavalērijas pulks u. c.).

Saratovas sevišķu uzdevumu latviešu strēlnieku pulka karavīri pēc kontrrevolucionārās sacelšanās apspiešanas Saratovas rajonā. Saratova, 1918. gads.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latviešu sarkano strēlnieku vienības 1918. gadā tika izmantotas Krievijas padomju valdības un augstāko amatpersonu, ārvalstu sūtniecību apsargāšanā, kārtības uzturēšanai Krievijas lielākajās pilsētās, zemnieku un strādnieku dumpju apspiešanā, cīņā pret lielinieku politiskajiem pretiniekiem. Ievērojamākās cīņas, kurās piedalījās latviešu sarkanie strēlnieki, bija anarhistu atbruņošana Maskavā un Petrogradā (11.–12.04.1918.), Saratovas dumpja (17.–18.05.1918.), kreiso eseru dumpja apspiešana Maskavā (06.–07.07.1918.), Petrogradā (07.07.1918.), Ribinskā (08.07.1918.), Muromā (08.–10.07.1918.) un Jaroslavļā (06.–21.07.1918.), zemnieku nemieru apspiešanā Saratovas un Tambovas guberņās (07.–08.1918.), Penzas un Novgorodas guberņās (08.1918.), Iževskas un Votkinskas sacelšanās apspiešanā (08.–11.1918.).
Latviešu sarkano strēlnieku vienības 1918. gadā piedalījās arī kaujās pret regulārām pretlielinieciskajām karaspēka daļām – Čehoslovāku korpusu (no 28.05.1918.) un Komuča Tautas armiju (no 11.06.1918.) Austrumu frontē un pret Donas kazakiem (10.–11.1918.) Dienvidkrievijā.
Čehoslovāku korpusa sacelšanās laikā latviešu sarkano strēlnieku vienības cīnījās pie Penzas, Sizraņas, Samaras, Inzas, Ufas, Omskas, Jekaterinburgas un citur. Latviešu sarkanie strēlnieki (Liepājas, 4., 5., Jātnieku pulks u. c. daļas) Austrumu frontes virspavēlnieka J. Vācieša vadībā (iecelts amatā 07.18.) piedalījās Kazaņas aizstāvēšanā (no 23.07.) pret Komuča Tautas armiju un Čehoslovāku korpusu.

Latviešu strēlnieku padomju divīzijas 4. pulka ložmetējnieki pie Kazaņas cīņu laikā pret Čehoslovāku korpusu. 08.1918.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
Pilsēta tika zaudēta 06.–07.08., latviešu strēlnieku vienībām ciešot smagus zaudējumus. 20. augustā 5. latviešu strēlnieku padomju pulks kā pirmais SZSA tika apbalvots ar Viskrievijas Centrālās Izpildu komitejas (VCIK) Goda karogu. 09.1918. latviešu sarkano strēlnieku vienības piedalījās Kazaņas ieņemšanas operācijā (05.–10.11.). Turpinot cīņas Austrumu frontē, latviešu pulki piedalījās Simbirskas un Ufas atbrīvošanā.
Dienvidu frontē cīņās pret Donas kazakiem 1918. oktobra beigās iesaistīja 3. latviešu strēlnieku brigādes daļas (8., 9. pulks, Saratovas pulks, Vitebskas pulks, Penzas eskadrons, Tambovas kolonna, Aviācijas nodaļa un artilērijas vienības). No šīs brigādes tika izveidota Dienvidu frontes Trieciengrupa, kura tika iesaistīta kaujās 17.10. Povorinas stacijas rajonā. Oktobra–novembra kaujās Trieciengrupa cieta smagus zaudējumus (vairāk nekā 1000 kritušo, ievainoto, pazudušo un saslimušo). Ziemeļu frontē latviešu strēlnieku vienības cīnījās Arhangeļskas virzienā (08.1918.–01.1919.).
11.1918.–01.1919. lielākā daļa latviešu strēlnieku vienību (to skaitliskais sastāvs līdz 12.1918. bija pieaudzis līdz 24 000 cilvēku) tika pārvietotas no Krievijas uz Latviju, lai piedalītos SZSA operācijās Baltijā. Kā pirmā Latvijas teritorijā ieradās 2. latviešu strēlnieku brigāde (1., 4., 6. pulks, kavalērijas un artilērijas vienības), kas 18.12. ieņēma Valku un 03.01. – Rīgu. Lielākā strēlnieku vienība, kas nepiedalījās Latvijas Neatkarības karā, bija 5. latviešu strēlnieku pulks, kas bija novietots Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka (par pirmo virspavēlnieku 02.09.1918. iecelts J. Vācietis) štāba apsargāšanai Serpuhovā.
04.01.1919. uz latviešu strēlnieku padomju divīzijas bāzes izveidoja PLA. 12.02.1919. sāka formēt 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīziju, kuras sastāvā līdzās Sevišķajai internacionālajai strēlnieku divīzijai iekļāva vairākus latviešu strēlnieku pulkus, kuri bija saformēti Krievijā – 10. (agrākais Saratovas sevišķu uzdevumu pulks) un 13. (agrākais Liepājas pulks), Latvijā – 15., 16. un 18. pulks. 01.–05.1919. latviešu sarkanie strēlnieki PLA sastāvā karoja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā.
Latvijā strēlnieku pulki sākotnēji (12.1918.–01.1919.) tika formēti un papildināti ar brīvprātīgajiem, bet no 02.1919. – ar mobilizētajiem. Latviešu strēlnieku pulku skaitliskais sastāvs sasniedza maksimumu 04.–05.1919. (aptuveni 50 000 cilvēku, no tiem aptuveni 2200 komunistu).
05.–06.1919., pēc Rīgas zaudēšanas un atkāpšanās uz Latgali, latviešu strēlnieku pulki zaudēja aptuveni 60 % sastāva, lielākajai daļai strēlnieku dezertējot un vēlāk iestājoties Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1919. gada jūlijā 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīziju izformēja, latviešu strēlnieku lielāko daļu iekļaujot 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas (no 26.06. – Latviešu strēlnieku divīzijas) pulkos kā papildinājumu (pārējos – 15. armijas 4. un 11. strēlnieku divīzijā).
06.–09.1919. Latviešu strēlnieku divīzija atradās Latgales frontē, cīnoties pret igauņu, latviešu, lietuviešu, poļu un krievu pretlielinieciskajiem spēkiem. 2. latviešu strēlnieku pulks 19.–26.08.1919. piedalījās Pleskavas operācijā, palīdzot 15. armijai ieņemt Pleskavu. Augusta beigās – septembra sākumā 2. latviešu strēlnieku pulks piedalījās aizsardzības kaujās pret Polijas armiju pie Daugavpils. 1919. gada augustā 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku nosūtīja no Serpuhovas uz Tulu Dienvidu frontes rīcībā cīņai pret ģenerāļa Konstantīna Mamontova (Константин Константинович Мамантов) vadīto Donas kazaku armijas reidu SZSA aizmugurē.
Turpinoties dezertēšanai no latviešu strēlnieku pulkiem, 1919. gada jūlija beigās sākās Latviešu strēlnieku divīzijas 3. brigādes pārvietošana uz Baltkrieviju 16. armijas rīcībā cīņai pret Polijas armiju. Augusta beigās uz Baltkrieviju pārvietoja arī 4. latviešu strēlnieku pulku. 04.09. Rietumu frontes pavēlnieks Vladimirs Gitiss (Владимир Михайлович Гиттис) pavēlēja uz Baltkrieviju pārvietot arī pārējās Latviešu strēlnieku divīzijas daļas. Tomēr ģenerāļa Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) komandētās “balto” armijas sekmīgā ofensīva Maskavas virzienā lika mainīt plānus, un Latviešu strēlnieku divīziju 09.11.1919. nodeva Dienvidu frontes rīcībā.

Latviešu strēlnieku divīzijas 1. brigādes strēlnieki Mogiļevā pirms brigādes nosūtīšanas uz Dienvidu fronti. 09.1919.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latviešu strēlnieku divīziju (6077 durkļi un 618 zobeni, 128 ložmetēji, 40 lielgabali) iekļāva Dienvidu frontes Trieciengrupas sastāvā, lai izmantotu Orlas-Kromu operācijā (11.10.–18.11.1919.), kuras rezultātā Dienvidkrievijas bruņotie spēki (Deņikina armija) tika sakauta. Niknās cīņās Kromu rajonā pret Deņikina armijas izlases vienībām Latviešu strēlnieku divīzija cieta smagus zaudējumus – līdz 5000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo.
Līdz 01.1920. Latviešu strēlnieku divīzijas galvenie spēki (1920. gada sākumā divīzijas sastāvā bija 13 316 cilvēki, no tiem 2500 komunisti) turpināja Deņikina armijas vajāšanu. 02.–03.1920. latviešu sarkanie strēlnieki piedalījās cīņā pret Nestora Mahno (krievu Нeстор Ивaнович Махнo, ukraiņu Нeстор Івaнович Махнo) partizānu armiju Ukrainā. Tīfa epidēmijas rezultātā divīzija šajā laikā zaudēja vairāk nekā 3000 karavīru.

Latviešu strēlnieku divīzijas vieglās artilērijas baterija pozīcijās pie mazās Kahovkas. Dienvidu fronte, 08.1920.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
1919. gada oktobra beigās 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku pārvietoja no Tulas uz Petrogradas fronti cīņai pret ģenerāļa Nikolaja Judeniča (Николай Николаевич Юденич) komandēto Ziemeļrietumu armiju. Latviešu pulku iekļāva 7. armijas Trieciengrupā, 21.–23.11. piedaloties sīvās cīņās Petrogradas pievārtē. Kaujās pret Judeniča armiju no 1919. gada oktobra līdz decembrim 5. atsevišķais latviešu strēlnieku pulks zaudēja apmēram 80 % kaujas sastāva.
04.1920. Latviešu strēlnieku divīzija tika koncentrēta Perekopa zemesšauruma rajonā, lai piedalītos Krimas ieņemšanā, kuru aizstāvēja ģenerāļa Pjotra Vrangeļa (Барон Пётр Николаевич Врангель) armija. Aprīļa vidū Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās trijos nesekmīgos uzbrukumos Perekopa zemesšaurumam. 07.06. sākās P. Vrangeļa uzbrukums Dienivdtaurijā. Tā rezultātā pretinieka kavalērija ielenca un gandrīz pilnībā iznīcināja 9. latviešu strēlnieku pulku. Divīzija šajā dienā zaudēja vairāk nekā 1100 kritušo, ievainoto un sagūstīto.
Pēc atkāpšanās līdz Dņeprai Latviešu strēlnieku divīzija cīnījās Kahovkas apkārtnē (Kahovkas placdarms). 26.07. kaujās Ziemeļtaurijā tika ielenkts un gandrīz pilnībā iznīcināts 5. atsevišķais latviešu strēlnieku pulks. 07.08. Latviešu strēlnieku divīzija forsēja Dņepru, ieņemot Kahovkas placdarmu. 12.08. kaujā tika iznīcināts 4. latviešu strēlnieku pulks. 28.11. sākās Ziemeļtaurijas ieņemšanas operācija, kurā piedalījās Latviešu strēlnieku divīzija. 31.10. kaujā ar pretinieka kavalēriju gāja bojā 6. latviešu strēlnieku pulks. 11.1920. Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās Perekopa zemesšauruma ieņemšanas operācijā, 11.11. iesaistoties Vrangeļa armijas nocietinājumu sistēmas pārraušanā. Pēc Krimas ieņemšanas, 1920. gada novembra beigās–decembrī, Latviešu strēlnieku divīziju iesaistīja cīņā pret Mahno partizānu armiju. 1920. gada 28. novembra pavēlē Dienvidu frontei bija uzdota Latviešu strēlnieku divīzijas likvidēšana, iekļaujot to 52. strēlnieku divīzijā. Decembrī notika divīzijas izformēšana, pavisam tās sastāvā šajā laikā bija 16 314 cilvēki.

Latviešu strēlnieku divīzijas 1. aviovienības lidotāji un motorists Dienvidu frontē. 1920. gads.
Avots: Latvijas Kara muzejs.