Zemessardzes formēšana Krievijas Impērijā Pirmā pasaules kara laikā tika īstenota pēc 1910. gadā apstiprinātiem mobilizācijas priekšrakstiem un saistībā ar 23.07./05.08.1914. pavēli militārajam resoram Nr. 446. Zemessardzē tika iesaukti vīrieši vecumā no 21 līdz 42 gadiem, kuri bija atbrīvoti no dienesta regulārajā armijā. Zemessargi primāri bija paredzēti aizmugures dienestam – militāru un stratēģiskas nozīmes inženiertehnisku objektu apsardzei, cietokšņu un pilsētu garnizonu dienestam, kā arī regulārās armijas vienību papildināšanai. Zemessargu vienības bieži izmantoja militāro objektu būvniecībā. Šī iemesla dēļ pat tika formētas speciālas darba rotas, neparedzot tām apbruņojumu.
Daugavgrīvas cietokšņa vajadzībām tika iedalītas 13 zemessargu darba rotas, no kurām astoņas bija apbruņotas. Zemessardzes vienību formēšana notika pie apriņķu militārajām pārvaldēm. Tā kā Daugavgrīvas zemessargu rotas bija saformētas no latviešu apdzīvoto apriņķu mobilizētajiem iedzīvotājiem (Rīgas, Liepājas, Aizputes, Kuldīgas, Ventspils, Talsu, Tukuma, Jelgavas un Jēkabpils apriņķiem), tad 98 % zemessargu bija latviešu tautības.
1914. gada rudenī Daugavgrīvas zemessargu rotas pamatā tika nodarbinātas cietokšņa apkārtnes pozīciju izbūves darbos. Regulāro armijas vienību trūkumu, kas ļautu sekmīgi nodrošināties no desanta operācijām, Daugavgrīvas cietokšņa komandants ģenerālleitnants Ivans Miončinskis (Иван Андреевич Миончинский) nolēma kompensēt ar cietoksnī esošajām zemessargu vienībām. No 1914. gada novembra beigām astoņām zemessargu apbruņotajām rotām, atbrīvotām no būvniecības darbiem, sākās intensīva militārā sagatavošana.