Daugavgrīvas cietoksnis atrodas Daugavas kreisajā krastā pie ietekas Rīgas līcī. Cietoksnis ir noteicis tuvākās apkārtnes attīstību līdz pat 20. gs. beigām, īpaši – līdz 20. gs. sākumam. Tas ir nozīmīgākais un līdz mūsdienām vislabāk saglabātais 17. gs. militārās celtniecības piemineklis Latvijas Republikā.

1608. gadā zviedru karaspēks grāfa Joahima Frīdriha fon Mansfelda (Joachim Friedrich von Mansfeld) vadībā tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā ierīkoja karaspēka nometni un uzcēla nelielu skansti.

No 1622. gada jūnija līdz 1623. gada rudenim jaunu skansti Daugavgrīvā uzbūvēja Zviedrijas karalistes dienesta kara inženieris Johans Šulcs (Johan Schultz, arī Šutens, Schouten), kurš bija ieceļojis no Holandes.

No 1639. gada Neimindes (Daugavgrīvas) skansts pārbūvi vadīja nīderlandiešu izcelsmes Zviedrijas karalistes karaspēka kara inženieris Jans van Rodenburgs (Jan Cornelius van Roodenburg). 1639. gadā Daugavgrīvas cietokšņa pārbūvē tikuši nodarbināti ~ 150, bet 1640. gadā – no 200 līdz 250 vīriem. Tiek uzskatīts, ka Daugavgrīvas kā apdzīvotas vietas pirmsākumi varētu būt meklējami 17. gs. saistībā ar dažādu amatnieku iesaisti cietokšņa pārbūves darbos un cietokšņa garnizona karavīru ģimeņu izvietošanu, kas sekmēja cietokšņa priekšpilsētas – Daugavgrīvas – izveidi.

Trešā būvniecības kārta notika 17. gs. 60. gados, paplašinot cietokšņa priekšējo nocietinājumu un uzlabojot tā frontālās aizsardzības spējas.

Pēdējais būvniecības periods ir attiecināms uz laiku, sākot no 1682. gada, kad feldmaršala, kara inženiera un arhitekta Ērika Dālberga (Erik Dahlberg) pārbūves projektu akceptējis Zviedrijas karalis Kārlis XI (Karl XI).

17. gs. 80. gados tapa tagadējā cietokšņa konfigurācija, ko veido aptuveni puskilometru plata iekšējā teritorija, kas piesegta ar sešu bastionu vaļņiem, un aizsarggrāvis ar pieciem ravelīniem.

18. gs. pēc krievu valdības pavēles cietokšņa nocietinājumu plānojums nav piedzīvojis būtiskas izmaiņas. Veikti remontdarbi, uzceltas dažādas ēkas cietokšņa iekšējā teritorijā un veikti būvdarbi cietokšņa tuvākajā apkārtnē. 1765. gadā ziemeļu–ziemeļrietumu virzienā no cietokšņa, Daugavas grīvas kreisajā krastā, tika uzsākta vērienīga Komētforta un Komētforta dambja izbūve.

No 1772. līdz 1776. gadam pēc Pēterburgas arhitekta Aleksandra Vista (Александр Францевич Вист) projekta Daugavgrīvas cietoksnī klasicisma stilā tika uzcelta garnizona pareizticīgo baznīca. Mūsdienās no baznīcas saglabājusies tikai neliela daļa, kas otrreizējās padomju okupācijas periodā tika izmantota kā ūdenstornis.

1947. gadā cietokšņa Pulvertorni mēģināja saspridzināt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēks, taču demontāžas darbi nebija sekmīgi un tā drupas vēl joprojām ir saglabājušās. Mūsdienās piekļuvi tām ierobežo žogs, ko uzstādīja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (no 2018. gada – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, NKMP), lai novērstu turpmāku kultūrvēsturiskā pieminekļa postīšanu.

Daugavgrīvas cietoksnis līdz 20. gs. sākumam bija ne tikai nozīmīga fortifikācijas būve (nodrošināja Daugavas grīvas aizsardzību), bet tam bija arī būtiska nozīme kā militāru kravu loģistikas centram un reģionālai karaspēka bāzei neatkarīgi no tā, kāda teritoriāla veidojuma kontrolē tas atradās.

Poļu un zviedru kara laikā (1600–1629) Daugavgrīvu sākotnēji ieņēma zviedri un 1608. gadā uzcēla četrstūra skansti Daugavas jaunajā grīvā, nosaucot to par Neimindi (Neumünde) jeb Jauno skansti. Līdz 1621. gadam cietoksnis atradās gan poļu, gan zviedru pārraudzībā, pēc tam pār izpostīto cietoksni pastāvīgu kontroli ieguva zviedru karaspēks. 1624. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (Gustav II Adolf) apmeklēja cietoksni un pavēlēja to atjaunot.

Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) pašā sākumā – 1700. gada martā – zviedru garnizons sakšu militārā pārspēka dēļ pēc divu dienu kaujām kapitulēja. Pēc aptuveni pusotra gada, veicot divu mēnešu aplenkumu un intensīvas artilērijas apšaudes, 1701. gada 11. decembrī zviedru karaspēks atguva kontroli pār cietoksni un tā apkārtni. 1709. gada novembrī krievu karaspēks uzsāka Rīgas un Daugavgrīvas aplenkumu. 1710. gada 19. augustā zviedru garnizons kapitulēja, un neilgi pēc tam cietoksni apmeklēja arī Krievijas Impērijas cars Pēteris I (Пётр I Алексеевич), kurš pavēlēja uzsākt cietokšņa atjaunošanas darbus.

1852. gadā cietoksnī tika ierīkota telegrāfa līniju. Krimas kara laikā (1853–1856) Lielbritānijas kara flote īstenoja Krievijas Baltijas jūras ostu blokādi, kuras ietvaros vairākkārt apšaudīja arī Daugavgrīvas cietoksni. 1858. gadā tika uzbūvēts tilts pār Buļļupi, kas savienoja cietokšņa apkārtni ar Bolderāju. 1863. gadā tika izbūvēti tilti, kas savienoja cietokšņa ravelīnus. No 1873. gada Daugavgrīvas cietokšņa apkārtni ar Rīgu savienoja dzelzceļa līnija.

Pirmā pasaules kara laikā Daugavgrīvas cietoksnī tika saformēti Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu apvienoto darba rotu bataljoni un vairākas latviešu strēlnieku vienības.

Krievijas Impērijas armija atradās Daugavgrīvas cietoksnī līdz 1917. gada septembra sākumam, kad Vācu Impērijas armija sekmīgi forsēja Daugavu, ieņemot Rīgu. Neilgi pēc Rīgas ieņemšanas Daugavgrīvas cietoksni apmeklēja Vācu Impērijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.).

1919. gada rudenī Daugavgrīvas cietoksnī un tā apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militārās operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. 1919. gada 15. oktobrī Latvijas armija veica desanta operāciju Daugavgrīvā, kuras rezultātā pēc dažām stundām no Rietumu brīvprātīgo armijas tika atbrīvota Daugavgrīva un Bolderāja.

No 1920. gada Daugavgrīvas cietoksnī bāzējās Latvijas armijas Daugavgrīvas artilērija (no 1935. gada 15. maija Krasta artilērijas pulks).

1940.–1941. gada padomju okupācijas laikā Daugavgrīvas cietoksnī tika izvietotas PSRS Baltijas kara flotes vienības, kas 1941. gada jūnija beigās, īsi pirms nacistiskās Vācijas okupācijas karaspēka ienākšanas Daugavgrīvā un Bolderājā, atkāpās uz austrumiem.

No 1944. gada rudens Daugavgrīvas cietoksnī atkārtoti tika izvietotas PSRS Baltijas kara flotes vienības, kas tur atradās līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai no Latvijas teritorijas.

Pēc Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas 1993. gada 31. augustā kontroli pār Daugavgrīvas cietoksni un tuvāko apkārtni pārņēma Latvijas Republikas Aizsardzības spēki (no 24.12.1994. Latvijas Republikas Nacionālie bruņotie spēki, NBS).

1999. gada 7. jūnijā Aizsardzības ministrija cietokšņa teritoriju nodeva privatizācijai un VAS “Aizsardzības īpašuma fonds” iznomāja cietoksni SIA “Aumeisteru muiža” uz 49 gadiem. 2010. gada septembrī Privatizācijas aģentūra nolēma neturpināt Daugavgrīvas cietokšņa nomas līgumu tādēļ, ka Daugavgrīvas cietokšņa nomnieks SIA “Aumeisteru muiža” vienpusējā kārtā samazināja nomas maksas apmēru un ilgstoši nemaksāja nomu.

Daugavgrīvas cietokšņa apbūve ir valsts nozīmes (arhitektūras) kultūras piemineklis Nr. 6066, kurā ietilpst Pulvertornis, Garnizona baznīcas tornis, Komendanta māja, Garnizona ēka, “Saules” kazarmu fragments, Ziemeļu kurtīnes kazemātu fragments, Rietumu kurtīnes kazemātu fragments, Dienvidu kurtīnes kazemāti, Dienvidaustrumu kurtīnes kazemāti ar Rīgas vārtiem.

Mūsdienās Daugavgrīvas cietoksni apsaimnieko nevalstiskā organizācija “Bolderājas grupa”, bet pārrauga SIA “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor” (bijusī VAS “Privatizācijas aģentūra”).

Nozīmīgus pētījumus par Daugavgrīvas cietokšņa apbūvi periodā no 17. gs. 20. gadiem līdz 18. gs. sākumam ir veikusi Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Ieva Ose.

Daugavgrīvas cietokšņa teritorijā vairākkārt ir veikti arheoloģiskās izpētes darbi. Piemēram, 2005. gadā arheoloģisko izpēti cietokšņa teritorijā veica arheologs Mārtiņš Lūsēns.

2020. un 2021. gadā ar NBS Nodrošinājuma pavēlniecības karavīru un tehnikas palīdzību uz Daugavgrīvas cietokšņa kazemātiem tika pārvietotas NKMP speciālistu apsekotas koka kuģa vraka detaļas, kas tika izskalotas Buļļu apkaimes pludmalē.

Kopš 2016. gada ar pārtraukumiem Daugavgrīvas cietoksnī norisinās festivāls “Komēta”.

Daugavgrīvas cietoksnis ir pieejams apmeklētājiem sestdienās un svētdienās.

Atsevišķi Latvijas armijas desanta operācijas norises fragmenti Daugavgrīvas cietokšņa apkārtnē tēlaini ir atainoti spēlfilmā “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930), un retrospektīvi šie notikumi ir attēloti dokumentālajā filmā “Bermontiāda” (režisors Askolds Saulītis, 2009). 1919. gada 15. oktobra notikumi atainoti Sigismunda Vidberga darbā “Desants Daugavgrīvā” no cikla “Bermontiāde” (1926). Dažādi notikumi, kas saistīti ar Daugavgrīvas cietoksni, ir aprakstīti novadpētnieka Arvja Popes retrospektīvā darbā par Bolderāju un Daugavgrīvu “Rīgas galvenā nomale” (2005).