Komētforts atrodas Daugavas grīvas kreisajā krastā Rīgā, Daugavgrīvas apkaimes ziemeļu daļā, Rīgas ostas teritorijā, starp Flotes ielas Nr. 13 un Nr. 23 mājām, netālu no Rietumu mola sākuma jeb tā sauktajiem “Rīgas jūras vārtiem”.

Komētforts ir hidrotehnisku un fortifikācijas būvju komplekss, no kura atzarojas hidrotehniska būve – Komētforta dambis. Komētfortam bija militāri stratēģiska nozīme Rīgas pilsētas un ostas aizsardzībā no 18. gs. otrās puses līdz Pirmā pasaules kara sākumam.

Par Komētfortu komplekss tika nodēvēts savas apļveida formas dēļ, kas pēc konfigurācijas atgādināja komētu ar gari stieptu asti.

18. gs. beigās Mangaļsalas rietumu daļā izveidojās gara smilšu sēre, kas ievērojami novirzīja Daugavas grīvu rietumu virzienā, līdz ar to Daugavgrīvas cietokšņa artilērija vairs nebija spējīga pilnībā kontrolēt upes grīvu. Pēc vācbaltiešu izcelsmes Krievijas Impērijas armijas kara inženiera Gustava Emanuela Veismana fon Veisenšteina (vācu Gustav Emanuel Weißmann von Weissenstein, krievu Густав-Эммануэль Вейсман фон Вейсенштейн) projekta laika posmā no 1765. līdz 1767. gadam uz smilšu sēres uzcēla dambi ar apaļu paplatinājumu tā galā. Paplatinājuma vietā tika izveidots neliels nocietinājums ar lielgabalu bateriju, kas ieguva nosaukumu “Komētforts”.

19. gs. otrajā pusē smilšu sēre turpināja paplašināties un uz tās izveidojās kāpas, kurās tika ierīkotas vairākas lielgabalu baterijas un izbūvēti kazemāti, kas mantoja iepriekšējās fortifikācijas būves funkcijas un nosaukumu.

Neilgi pirms Pirmā pasaules kara Komētforta bateriju apbruņojumā ietilpa vairāk nekā 40 dažāda kalibra lielgabali.

Komētforta uzdevums ir Daugavas grīvas aizsardzība no ienaidnieku kuģiem, lai ierobežotu to artilērijas pielietošanas rādiusu pret militāro un civilo infrastruktūru un lai novērstu iespējamu jūras desanta izsēšanos Daugavgrīvas un Mangaļsalas apkārtnē.

Krimas kara laikā (1853–1856) Lielbritānijas kara flote īstenoja Krievijas Impērijas Baltijas jūras ostu blokādi, kuras ietvaros vairākkārt apšaudīja arī Daugavgrīvas cietoksni, bāku un Komētfortu.

Pirmā pasaules kara laikā Komētforts tika izmantots kā Krievijas Impērijas armijas loģistikas atbalsta punkts un tajā pastāvīgi tika uzglabāts ievērojams daudzums artilērijas šāviņu.

1919. gada rudenī Komētforta apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militāras operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju.

Starpkaru periodā Komētfortā un tā apkārtnē veica atjaunošanas darbus un pildīja dažādus dienesta uzdevumus Latvijas armijas Sapieru bataljona (no 1927. gada pulka) un Daugavgrīvas artilērijas (no 1935. gada Krasta artilērijas pulka) karavīri. Komētforta lielgabali tika izmantoti mācību šaušanai un salūta zalvēm.

Padomju otrreizējās okupācijas periodā Komētforts ar tā apkārtni tika izmantots gan kā militāras, gan kā rūpnieciskas nozīmes zona. Pastāvēja plāni Komētforta teritorijā uzbūvēt kuģu remonta rūpnīcas papildu korpusus, taču tie netika realizēti pilnā apmērā.

21. gs. sākumā Komētforta pastāvēšanai nopietnu apdraudējumu radīja SIA “Baltic Oil Terminal” attīstības plāni, taču, iesaistoties Vides aizsardzības klubam, notika Komētforta un Komētforta dambja izpēte, kā rezultātā 2002. gadā tam noteica jaunatklāta kultūras pieminekļa statusu, kas neatkarīgi no īpašumtiesībām nodrošināja potenciālā kultūras pieminekļa aizsardzību uz sešiem mēnešiem. Tās laikā kultūras pieminekļu aizsardzības speciālisti kopā ar ekspertiem veica padziļinātu papildu izpēti gan klātienē, gan arhīvos. Kāds uzņēmējs medijos Komētfortu nodēvēja par “nožēlojamām drupām”, paužot, ka aizsardzības statuss izmantots kaitnieciski, liekot šķēršļus ostas attīstībai. Situācijā iesaistījās arī tā brīža kultūras ministre Helēna Demakova, norādot, ka uzņēmējdarbības plāni un pilsētas attīstības ieceres jāsabalansē ar valsts kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas interesēm. Līdz šim ir bijuši vairākkārtēji mēģinājumi pārveidot Komētforta un Komētforta dambja teritoriju, tomēr Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss ir nodrošinājis šīs unikālās fortifikāciju un hidrotehniskās būves turpmāku saglabāšanu, kas apliecina to, ka šis ir viens no pozitīvajiem piemēriem kultūras pieminekļu aizsardzībai Latvijā.

Mūsdienās Komētforts ietilpst Valsts aizsargājama kultūrvēsturiskā pieminekļa Nr. 8539 – “Komētforts” – sastāvā.

Daugavgrīvas bāku, Komētforta un Komētforta dambja teritoriju apsaimnieko Rīgas brīvostas pārvalde (RBP). Rīgas brīvosta ir viens no pilsētas ekonomikas balstiem un starptautiskas nozīmes loģistikas centrs, kam nepieciešams maksimāli izmantot savu kapacitāti un nodrošināt atbilstošu infrastruktūru, tomēr, kā norāda RBP, tā savā darbībā cenšas ievērot arhitektonisku resursu saglabāšanu ostas teritorijā, kas saņemti mantojumā no pagātnes, vienlaikus integrējot tos ostas teritorijā. Tiek plānots, ka turpmākā ostas attīstība noritēs, paredzot rūpniecisko dominanti lielākajā teritorijas daļā, vienlaikus atstājot vēsturiskās teritorijas daļas rekreāciju. Saskaņā ar šādu vīziju, arī turpmāk Komētforts būs uzskatāms piemērs mūsdienu saimniecisko procesu spējai pastāvēt līdzās kultūrvēsturiskajam mantojumam.

No 2003. gada 29. septembra līdz 3. oktobrim arheoloģiskos pārbaudes izrakumus Komētfortā veica arheologs Mārtiņš Lūsēns. Arheoloģisko izpētes darbu mērķis bija noskaidrot atsevišķu kompleksa būvju sastāvdaļu uzbūvi un saglabāšanās pakāpi, kā arī precizēt kultūrslāņa sastāvu, stratigrāfiju un iespējamo arheoloģisko nozīmību forta teritorijā. Pētījumu rezultātā tika konstatēts, ka Komētforta teritorijā kultūrslānis veidojies no 18. gs. otrās puses līdz 19. gs. Sākotnējais zemes līmenis pagalmā bijis apmēram 1,6 m zemāks par pašreizējo un nocietinājuma apkārtmūris pacēlies 1 m virs tā, maksimālais mūra platums sasniedz 2,8 metrus. Dambju virskārtās iegūti atsevišķi 18.–19. gs. atradumi, bet senāka kultūrslāņa pazīmes tajos netika atklātas.

Komētforts ir apmeklēts tūristu galamērķis Daugavgrīvā līdztekus blakus esošajam Komētforta dambim, Daugavgrīvas bākai un Rietumu molam.

Dažādi notikumi, kas saistīti ar Komētfortu, aprakstīti novadpētnieka Arvja Popes retrospektīvā darbā par Bolderāju un Daugavgrīvu “Rīgas galvenā nomale” (2005).