Tā kā Latvijas armijai neizdevās apturēt Rietumu brīvprātīgo armijas ofensīvu pirmajās dienās (08.–10.10.1919.), tika zaudēta kontrole pār Pārdaugavu un Daugavas kreiso krastu Pierīgā. Pastāvīgi veicot karaspēka mobilizācijas un pārgrupēšanas pasākumus, 14.–15.10.1919. Latvijas armijai izdevās veikt vairākus pretuzbrukumus Pārdaugavā. 15.10.1919. ar sabiedroto kara flotes atbalstu notika Latvijas armijas desanta operācija Daugavgrīvā, kas nodrošināja placdarma ieņemšanu Daugavas kreisajā krastā un kopumā ir vērtējama kā stratēģiskās iniciatīvas pārņemšana no Rietumu brīvprātīgo armijas. 03.11.1919. Latvijas armija uzsāka Pārdaugavas atbrīvošanas operāciju, kuras rezultātā 11.11.1919. Pārdaugava tika atbrīvota, un Rietumu brīvprātīgo armija atkāpās no Rīgas virzienā uz Kurzemi un Zemgali.

Rīgas aizstāvēšana pret Rietumu brīvprātīgo armiju bija centrālais politiski militārais notikums vienā no nozīmīgākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem – bermontiādē. 07.10. Rietumu brīvprātīgo armijas komandieris Pāvels Bermonts (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Авалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov) ar ultimātu vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības, pieprasot izlaist viņa karaspēku uz Ziemeļrietumu fronti cauri Rīgai, lai it kā piedalītos Krievijas pilsoņu karā. Nesaņemot apstiprinājumu, P. Bermonts to izmantoja kā formālu ieganstu militārai agresijai (latīņu casus belli) pret Latvijas Pagaidu valdības kontrolē esošajām teritorijām un 08.10. pavēlēja Rietumu brīvprātīgo armijai uzsākt plašu uzbrukumu no Šauļiem līdz Liepājai, galvenos spēkus koncentrējot uzbrukumos Rīgai un tās apkārtnei.

Kaujām sākoties, Latvijas armijas virspavēlnieks bija ģenerālis Dāvids Sīmansons, 16.10. viņu amatā nomainīja pulkvedis Jānis Balodis. Vidzemes divīzijas komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks līdz 12.10. bija pulkvedis Jorģis Zemitāns, no 12.10. – pulkvedis Mārtiņš Peniķis. Kaujās visvairāk iesaistītās Latgales divīzijas komandieris pulkvedis bija Krišjānis Berķis. Rīgas apriņķa komandants – pulkvedis Ādams Kreicbergs.

Formāli Rietumu brīvprātīgo armiju komandēja krievu pulkvedis P. Bermonts, taču faktiskā vadība bija vācu virsnieki: ģenerāļi Valters fon Eberharts (Walter von Eberhardt) un Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger Graf von der Goltz), majors Jozefs Bišofs (Josef Bischoff) u. c.

Lielākā daļa Latvijas armijas karavīru un bruņojuma atradās frontē pret Sarkano armiju – Vidzemē un Latgalē, līdz ar to frontē no Dubultiem līdz Ķekavai pret Rietumu brīvprātīgo armiju atradās tikai ap 11 500–13 000 karavīru, ap 10 lielgabalu, trīs bruņotie automobiļi, divas trīs lidmašīnas.

Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju piedalījās divi Igaunijas Aizsardzības spēku bruņotie vilcieni “Pisuhänd” un “Kapten Irw’’. Tos komandēja kapteinis Arnolds Hinnoms (Arnold Hinnom). Precīzs igauņu karavīru skaits, kas piedalījās Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju, nav zināms, taču pēc štata: 12 virsnieki, 145 karavīri un instruktori, trīs lielgabali. Bez bruņoto vilcienu apkalpes personāla to apsardzi nodrošināja sardzes vads (ap 40 karavīru).

Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju permanenti tika iesaistīts ap 10 sabiedroto karakuģu (to skaits nebija konstants visu Rīgas aizstāvēšanas kauju laikā). Kopējais sabiedroto karakuģu skaits Rīgas operacionālajā telpā – Lielbritānijas flote: divi kreiseri, divi mīnu kuģi, deviņi eskadras mīnu kuģi; artilērijas kapacitāte – 51 lielgabals; apkalpe – 2097 jūrnieki. Francijas flote: divas lielgaballaivas, divi eskadras mīnu kuģi; artilērijas kapacitāte – 14 lielgabali; apkalpe – 387 jūrnieki. Sabiedroto karakuģus komandēja franču flotes Baltijas jūras eskadras komandieris komodors Žans Žozefs Brisons (Jean-Joseph Brisson). 

Aptuvenais Rietumu brīvprātīgo armijas Rīgas ofensīvā iesaistīto karaspēka daļu kopējais skaitliskais sastāvs, komandieri un izvietojums 1919. gada rudens sākumā: Dzelzsdivīzija (vācu Eiserne Division, krievu Железная дивизия), majors J. Bišofs, ap 18 000 karavīru Jelgavas apkārtnē; Vācu leģions (Deutsche Legion), jūras kapteinis Pauls Zīverts (Paul Siewert), ap 12 000 karavīru Bauskas apkārtnē; Rietumu brīvprātīgo grāfa Kellera vārdā nosauktais korpuss (Западный Добровольческий корпус имени графа Келлера), pulkvedis Andrejs Potockis (Потоцкий Андрей Владимирович), ap 10 000 karavīru Jelgavas apkārtnē.

Tiek lēsts, ka oktobra sākumā Rietumu brīvprātīgo armijas kaujas spēku veidoja ap 30 000–35 000 karavīru. Ofensīvā pret Rīgu un Jūrmalu Rietumu brīvprātīgo armija varēja sakoncentrēt ap 12 000–15 000 karavīru, ap 55–60 lielgabalu, ap 400 ložmetēju, lielu skaitu mīnmetēju, vairākus bruņotos automobiļus un vismaz 20 lidmašīnas. Rietumu brīvprātīgo armija bija ne tikai skaitliski, bet arī materiāli un tehniski labāk nodrošināta par Latvijas armiju.

08.10. Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka operāciju “Zibensspēriens” (Blitzschlag), galvenos spēkus koncentrējot uzbrukumam Rīgai.

08.10. vakarā, neizturot Rietumu brīvprātīgo armijas spiedienu, Latvijas armijas vienības atkāpās līdz Rīgas robežai un apstākļu sakritības dēļ neuzsāka izpildīt Dienvidu frontes pavēlnieka pulkveža J. Zemitāna pārsteidzīgo pavēli par “Rīgas atstāšanu un atiešanu uz Pirmā pasaules kara laikā izbūvētajām Juglas pozīcijām”. Pavēles savlaicīga nodošana un izpildīšana būtu radījusi katastrofālas sekas Rīgas aizsardzībai.

Rīgas apriņķa komandants pulkvedis Ā. Kreicbergs izdeva pavēli, ka Latvijas armijas vadība plāno pabeigt evakuāciju uz Daugavas labo krastu 10.10., tika noteikts līdz 15.10. pilnībā pārtraukt karavīru atvaļināšanu un turpināt visaptverošus mobilizācijas pasākumus.

10.10. Rīgā ieradās divi Igaunijas Aizsardzības spēku bruņotie vilcieni.

Rietumu brīvprātīgo armijas avangarda triecienvienības neizlēma šķērsot Daugavu, lai ieņemtu Vecrīgu. Šis apstāklis paaugstināja Latvijas armijas pārliecību, motivēja daudzus rīdziniekus aizstāvēt savu pilsētu un valsti.

Apzinoties, ka uzbrukums izgāzies, P. Bermonts 10.10. vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar mērķi uzsākt pamiera sarunas, taču atbildi nesaņēma.

Latvijas armijas vadība nevarēja paļauties, ka Rietumu brīvprātīgo armija nemēģinās pārcelties pāri Daugavai ar lielākām karaspēka masām, jo laika posmā līdz 15.10. tika piefiksēti atsevišķi Rietumu brīvprātīgo armijas izlūku mēģinājumi šķērsot Daugavu.

14.–15.10. naktī 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīri trīs vadu sastāvā ar igauņu bruņoto vilcienu artilērijas atbalstu veica iebrukumu Pārdaugavā pāri Dzelzceļa tiltam. 10. rotas 3. vads tika ielenkts, un, atrodoties pilnīgā aplenkumā, karavīri pašaizliedzīgi turpināja kauju. 8. Daugavpils kājnieku pulka zaudējumi: krituši divi virsnieki, pieci instruktori un kareivji; bezvēsts prombūtnē: trīs virsnieki, 43 instruktori un kareivji; sanitārie zaudējumi: divi virsnieki, 29 instruktori un kareivji.

15.10. tika saņemts apstiprinājums, ka sabiedroto kara flote atbalstīs Latvijas armijas desanta operāciju Daugavgrīvā. Sekmīgas operācijas rezultātā ievērojami tika paplašināts sabiedroto kara flotes artilērijas pielietošanas rādiuss un nodrošinātas Latvijas armijai nepieciešamā bruņojuma piegādes uz Rīgas ostu. Ieņemtajā placdarmā Latvijas armija uzkrāja rezerves, lai īstenotu turpmāku Pārdaugavas un Pierīgas atbrīvošanu no Rietumu brīvprātīgo armijas.

17.10. plkst. 17.30 Rietumu brīvprātīgo armijas artilēristi veica uzbrukumu Lielbritānijas flotes karakuģim “Dragon”. Apšaudes rezultātā uzreiz krita deviņi un tika ievainoti seši apkalpes locekļi, no kuriem viens mira neilgi pēc ievainošanas.

17.10.–02.11. Daugavgrīvas–Bolderājas placdarmā saglabājās relatīvs klusuma periods, kura laikā neviena no pusēm neveica dziļus frontes pārrāvumus.

17.10–03.11. Rietumu brīvprātīgo armija pret Latvijas armiju un Rīgas civiliedzīvotājiem vairākkārt pielietoja ķīmiskos artilērijas šāviņus, kas ir klasificējami kā ķīmiskie ieroči.

20.–21.10. notika intensīva lokāla kauja Čākaru māju apkārtnē dienvidrietumu virzienā no Bolderājas. Šajā kaujā 9. Rēzeknes kājnieku pulks zaudēja deviņus kritušus, 26 ievainotus un 16 bezvēsts prombūtnē esošus karavīrus, tostarp 21.10. tika ievainots 2. bataljona komandieris kapteinis Hermanis Buks.

Līdz 03.11. Latvijas armija uzkrāja operatīvās rezerves un sāka Pārdaugavas un Pierīgas atbrīvošanas noslēguma fāzi (03.–11.11.).

03.11. plkst. 4.00 tika uzsākta Latvijas armijas desanta operācija Jūrmalā, kas tiek uzskatīta par nesekmīgu, tomēr nav zināmi precīzi spēku apmēri, kādus Rietumu brīvprātīgo armija iesaistīja no Pārdaugavas frontes sektoriem un to rezervēm, lai nepieļautu Latvijas armijas izsēšanos Jūrmalā. Plkst. 6.30 Latvijas armija sāka sauszemes operāciju, kuras kauju smagumpunkts atradās aptuveni divu kilometru platā joslā starp Bolderāju un Vārnukrogu. Neskatoties uz sabiedroto kara flotes artilērijas atbalstu, pirmais Latvijas armijas kājnieku uzbrukums bija nesekmīgs un Rietumu brīvprātīgo armijas aizsardzības pozīcijas izdevās pārvarēt tikai ar otro mēģinājumu ap plkst. 10.30. Latgales divīzijai sadarbībā ar Vidzemes divīzijas daļām līdz plkst. 14.40 izdevās sasniegt līniju: Priedaines stacija–Slēperkrogs–Pūpes (Babītes) stacija–Dammes muiža (Dammenhof)–Esena muiža (Essenhof)–Cementfabrika.

03.–10.11. Latvijas armija pakāpeniski turpināja atbrīvot Pārdaugavu un Pierīgu.

10.11. Latvijas armija ar kaujām nonāca līdz Zolitūdei un Šampēterim.

11.11. Pārdaugavā vairs nebija labi organizētas Rietumu brīvprātīgo armijas pretestības un pa dienu Rīga tika pilnībā atbrīvota.

Zinātniskajā literatūrā un rakstītajos vēstures avotos zaudējumu apmēri dažādos kauju periodos ir norādīti diezgan atšķirīgi, taču abu pušu kopējie (sanitārie un neatgriezeniskie) zaudējumi kaujās par Rīgu ir vērtējami kā smagi. Latvijas armija zaudēja ap 1000–1200 karavīru, Lielbritānijas kara flotei Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju bija deviņi kritušie un seši ievainoti jūrnieki, krita un tika ievainoti vairāki Igaunijas armijas karavīri, Rietumu brīvprātīgo armijas zaudējumi ~2000–2500 karavīru.

Rīgas aizstāvēšanas kaujām sekoja Jelgavas atbrīvošana (21.11.) un pilnīga Rietumu brīvprātīgo armijas padzīšana no Latvijas teritorijas (03.12.).

Rīgas aizstāvēšanas notikumi pret Rietumu brīvprātīgo armiju atainoti spēlfilmās “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930) un “Rīgas sargi” (režisors Aigars Grauba, 2007). Notikumi atainoti arī dokumentālajā filmā “Bermontiāda” (režisors Askolds Saulītis, 2009), kā arī zīmējumos no cikla “Bermontiāde” (Sigismunds Vidbergs, 1926), gleznās “Bermonta izdzīšana no Pārdaugavas” (Jānis Lauva, 1936), “Bermontiešu uzbrukums Rīgai 1919. gadā par Lībekas tiltu” (Fricis Zandbergs, 1939) u. c. Aizstāvēšanas notikumi atspoguļoti arī poēmā “Daugavmalā” (Uldis Bērziņš, 1999) un citos darbos.

Kauja pret Rietumu brīvprātīgo armiju uz Dzelzs tilta attēlota tēlnieka Kārļa Zāles Brīvības pieminekļa (1935) bareljefā, Pārdaugavas atbrīvošanas shēma sākotnēji attēlota uz piemiņas plāksnes (1939) Bumbu kalniņā, kas vairākkārt nopostīta un 2007. gadā atjaunota (tēlnieks Genādijs Stepanovs).

11.11. kā Rīgas atbrīvošanas dienu no Rietumu brīvprātīgo armijas atzīmē kā Lāčplēša dienu, pieminot karavīrus, kas ziedoja savas dzīvības Latvijas valsts pastāvēšanai.