Nosaukumā ietvertais vārds “Lāčplēsis” ir atsauce uz Andreja Pumpura tautas teikās balstītā eposa “Lāčplēsis” (1888) galveno varoni un Raiņa lugu “Uguns un nakts”. Lāčplēsim piemita pārdabisks spēks un varonība, kas izpaužas arī dzimtenes aizstāvēšanā pret iebrucējiem. Lai gan Lāčplēsis cīņā ar Melno Bruņinieku iekrīt Daugavā un iet bojā, 11.11.1919. kauja par Rīgu simboliski parādīja, ka Melnais Bruņinieks pie Daugavas šoreiz ir uzvarēts. Tā jau 1919. gadā Kārlis Skalbe pamatoja Lāčplēša Kara ordeņa nosaukuma izvēli. No tā arī izriet atceres dienas apzīmējums. Sākotnēji 11. novembris tika dēvēts par Lāčplēša kara ordeņa svētkiem un kara invalīdu dienu (1920. gadā dēvēta par Lāčplēša Kara ordeņa svētkiem, no 1923. gada kara invalīdu diena), dienas nosaukums laika gaitā mainījās, tai nebija vienots un vispārpieņemts nosaukums. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā 11. novembris tika arī dēvēts par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem. Agrākais vārdu savienojuma “Lāčplēša diena” lietojums presē atrodams 1925. gadā laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Lāčplēša diena laikrakstos minēta vēl 1943. un 1944. gadā. Pēc ilgāka pārtraukuma padomju okupācijas režīma laikā 11. novembra kā Lāčplēša dienas nosaukšana presē atkal fiksēta 1988. gadā.

11.11.1919. smagās cīņās Latvijas armija uzveica Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) vadīto Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā un atbrīvoja no pretinieka karaspēka Daugavas kreiso krastu un līdz ar to – visu Rīgu bermontiādes apstākļos. Tas bija būtisks pagrieziena punkts Latvijas Neatkarības karā un stiprināja Latvijas tautas ticību jaundibinātās neatkarīgās valsts nākotnei. Kopš 11.11.1920. šajā datumā notiek Lāčplēša kara ordeņa pasniegšana. Pirmoreiz šis pasākums notika Rīgā, Esplanādē, kur svinīgas parādes laikā Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste ordeņus pasniedza pirmajiem 288 karavīriem. Viņu vārdi pirms tam bija izsludināti laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Dienas turpinājumā notika kopīgas pusdienas Satversmes Sapulces namā, vakaru noslēdza izrāde Latvijas Nacionālajā operā. Valsts rīkotais (no 1932. gada rīkotāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība) mielasts par godu ordeņa kavalieriem bija ikgadēja tradīcija.

Pēdējoreiz Lāčplēša kara ordenis pasniegts 11.11.1928. Tika nolemts, ka astoņi gadi pēc kara ir pietiekams laiks, lai apzinātu visus, kuriem pateikties. Starpkaru perioda presē Lāčplēša dienā aicināja pateikties ikvienam karavīram, kurš piedalījās cīņās par Latviju, godināt varoņus, kuri krituši kaujās un kuri jau ir saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni, kā arī palīdzēt ar ziedojumiem kara invalīdiem. Laikraksts “Latvijas Kareivis” 1925. gadā rakstīja, ka Latvijas Kara Invalīdu savienība tāpat kā iepriekšējos gados Lāčplēša dienā rīko ziedojumu vākšanu, pārdodot šīs dienas piemiņas žetonus. Uzrunā sabiedrībai teikts: “Katra pilsoņa pienākums ziedot savu artavu bijušo brīvības cīnītāju labā, kuri zaudējot savu veselību nokļuvuši trūcīgos apstākļos.”

Par plaši atzītu svētku dienu 11. novembris kļuva pēc tam, kad 1928. gadā tika pasniegti pēdējie Lāčplēša Kara ordeņi. Tolaik svētkus plaši sāka atzīmēt visos armijas garnizonos, ne tikai Rīgā un lielākajās pilsētās. Uz pasākumiem tika ielūgti un īpaši godināti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Garnizonu priekšnieki organizēja parādes, pēc tām – svinīgas pusdienas, izrādes, koncertus vai citus svētku pasākumus. Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu, vienlaikus kalpodama arī kā iespēja jaunajai paaudzei atgādināt neatkarības vērtību. Pēdējā Lāčplēša dienas parāde notika 11.11.1939.

11.11.1935. tika atklāta 11. novembra cīņu piemiņas plāksne pie Rīgas pils. 11.11.1936. tika iesvētīti Rīgas Brāļu kapi pēc to izbūves oficiālās pabeigšanas.

Padomju okupācijas laikā Latvijā Lāčplēša dienas atzīmēšana bija aizliegta, bet trimdas latviešiem bija organizēti svinīgi pasākumi, piemēram, 1957. gadā Lāčplēša dienas svinībās Londonā ieradās Latvijas sūtnis Lielbritānijā (Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs, kurš turpināja pārstāvēt Latvijas Republiku kā de iure pastāvošu valsti un tās pēdējo pirms okupācijas laika neatkarīgo valdību) Kārlis Zariņš ar kundzi un meitu, zāle bija greznota ar rudens ziediem un pret Latvijas karogu bija novietots palielināts Lāčplēša kara ordeņa attēls. K. Zariņš uzrunā norādīja, ka latvieši šajā datumā godina savus varoņus, bet tas ir aizliegts brāļiem un māsām dzimtenē, tāpēc tā ir liela atbildība latviešiem brīvajā pasaulē – saglabāt tautas vienotību un ticību, ka Latvijai jākļūst brīvai. Pēc uzrunām un klusuma brīža kritušo karavīru godināšanai, tika nolasīts referāts un vākti ziedojumi vēl dzīvo Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru atbalstam.

Latvijas teritorijā Lāčplēša dienu publiski atkal sāka atzīmēt 1988. gadā, kad arī aizsākās svecīšu nolikšanas un aizdedzināšanas tradīcija pie Rīgas pils bastiona mūra. 11.11.1988. plkst. 16.00 Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un bijušais 5. Zemgales strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu pirmo reizi padomju okupācijas laikā uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Pēc tam plkst. 20.00 svinīgs piemiņas brīdis noritēja pie Brīvības pieminekļa, pēc kura cilvēki caur Vecrīgu devās nolikt svecītes Daugavmalā pie Rīgas pils mūra un laist tās Daugavā. 1989. gadā Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība 11. novembri izziņoja kā atceres dienu; šis aicinājums rada atbalsi arī medijos, kas rosināja cilvēkus atkārtot šo svecīšu nolikšanas un aizdedzināšanas tradīciju. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes 10.11.1989. lēmums šo dienu noteica par vēstures atceres dienu – Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu. Togad publiski godināja vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. 03.10.1990. tika pieņemts likums “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kurā 11. novembris tika noteikts par atceres dienu, kurā pieminēt Latvijas Neatkarības karā kritušos karavīrus.

Dienas pievakarē iedzīvotāju došanās nolikt svecītes pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā uzskatāma par populārāko un masveidīgāko Lāčplēša dienas tradīciju mūsdienu Latvijā. Tā pulcē daudzus rīdziniekus un Rīgas viesus. Iepriekšējos gados šī pasākuma norisei tika slēgta satiksme 11. novembra krastmalā intensīvās gājēju plūsmas dēļ, taču 2020. gadā cilvēki tika aicināti nepulcēties un šajā vietā ilgi neuzkavēties Covid-19 pandēmijas dēļ. Kopš 2015. gada valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” pie Rīgas pils aizsargmūra ik gadu izvieto tērauda aizsargsietu, lai pasargātu Rīgas pils mūri no svecīšu un izdedžu liesmām un karstuma, kā arī cilvēki tiek aicināti izmantot stikla, nevis plastmasas svecīšu ietvarus. Lai gan kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mazāk izteikta ir kļuvusi svecīšu iededzināšana mājas logos, tomēr arī šī tradīcija pēdējos gados ir atdzimusi, jo īpaši Covid-19 pandēmijas noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ. Svecītes arī tiek aizdedzinātas arī Brīvības pieminekļa pakājē.

Valsts augstākās amatpersonas svinīgi noliek ziedus Rīgas Brāļu kapos. Gan Rīgā Brāļu kapos pie Mātes Latvijas tēla, gan daudzās citās karavīru piemiņas vietās visā Latvijā tiek nolikti ziedi un sveces. Brīvības pieminekļa laukumā Rīgas centrā notiek militārā parāde. Vakarā notiek lāpu gājiens no Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim, kur notiek īss karavīru piemiņas svētbrīdis, pēc kura lāpu gājiens turpinās līdz Latviešu strēlnieku laukumam.

Latviešu strēlnieku laukumā, Rīgā, pie Okupācijas muzeja un citviet notiek koncerti, kuros ir uzstājusies vīru kopa “Vilki”, folkloras un seno cīņu kopa “Vilkači”, folkloras kopa “Skandinieki”, rokgrupas “Pērkons”, “Skyforger” u. c.; 11. novembra krastmalā vairākus gadus ir notikusi kopīga sadziedāšanās. Arī citās Latvijas pašvaldībās tiek organizēti svinīgi svētku koncerti, lāpu gājieni uz vietējiem Brāļu kapiem, ziedu nolikšana pie Brīvības cīņām veltītiem pieminekļiem patriotiska satura kino vakari u. c., piemēram, Rēzeknē notiek svecīšu iedegšana un ziedu nolikšana pie Latgales atbrīvošanas pieminekļa “Vienoti Latvijai” (zināms kā Latgales Māra). Balvos Lāčplēša dienas pievakarē svinīgs sarīkojums norisinās pie pieminekļa Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem (tautā pazīstams ar nosaukumu Latgales Staņislavs). Cēsīs svinīgs piemiņas brīdis notiek pie Skolnieku rotas pieminekļa un Lejas kapos, par tradīciju kļuvusi no apmeklētāju svecītēm veidota mirdzoša Latvijas kontūra viduslaiku pils pakājē. Liepājā Lāčplēša dienas atceres galvenās norises vietas ir Jāņa Čakstes laukums un Brīvības cīnītāju piemineklis Ziemeļu kapos. Daudzviet Lāčplēša dienas pasākumu organizēšanā piedalās Zemessardze un jaunsardze.

Lāčplēša dienā un tai tuvos datumos Latvijas pašvaldībās tiek izrādītas patriotiska satura kino filmas kā, piemēram, spēlfilmas “Rīgas sargi” (2007), “Dvēseļu putenis” (2019). 2016. gadā Lāčplēša dienas nedēļā pašvaldību lauku kultūras namos demonstrēja Viestura Kairiša spēlfilmu “Melānijas hronika” (2016). Par to sabiedrībā bija pretrunīgi viedokļi, diskutējot par to, cik piemēroti Lāčplēša dienā ir rādīt filmu, kurā darbība notiek padomju varas īstenoto deportāciju kontekstā.

Ik gadu Aizsardzības ministrija aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju nēsāt pie apģērba piespraustu sarkanbaltsarkano lentīti (augšupvērsta V burta formā), kas stilizētā veidā norāda uz uzvaru un diviem vieniniekiem jeb 11. datumu. Lentīšu nēsāšanas tradīciju 2007. gadā aizsāka Latvijas Neatkarīgā Televīzija (LNT) “Patriotu nedēļas” ietvaros. 2008. gadā Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki, vienojoties ar LNT, lentīti sāka izmantot kā Lāčplēša dienas simbolu.

Lāčplēša dienas atzīmēšanā iesaistās arī televīzijas programmas, jo sevišķi sabiedriskie mediji. Latvijas televīzija Lāčplēša dienā piedāvā tiešraides no pasākumiem, tostarp svecīšu nolikšanas pie Rīgas pils mūra, tematiski saistītas dokumentālās un spēlfilmas. Tiek pārraidīts Lāčplēša dienai veltīts dievkalpojums un militārā parāde, piedāvāti īpaši veidoti raidījumi.

Nedēļa starp Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu 18. novembrī tiek dēvēta par patriotu nedēļu. Tas ir laiks, kad sabiedrībai atgādināt par valsts vēsturi, neatkarības cenu, kas maksāta ar cilvēku dzīvībām, un ar dažādu pasākumu palīdzību sekmēt jaunākās paaudzes piederību Latvijai.

Salīdzinājumā ar starpkaru periodu mūsdienās 11. novembra ideja ir nedaudz mainījusies, jo vairāk netiek pieminēti tikai Lāčplēša kara ordeņa kavalieri vai kara invalīdi, bet godina visus Latvijas brīvības un neatkarības cīnītājus un viņu devumu Latvijas Republikas neatkarības nosargāšanā. Lāčplēša diena aizvien vairāk kļūst par karavīru un Latvijas armijas svētku dienu, līdzīgi kā to mēģināja iedibināt jau 1929. gadā. Tomēr vienlaikus šajā atceres dienā salīdzinoši aktīvi iesaistās arī plašāka sabiedrība. Salīdzinot ar politiskas nozīmes svētku dienām – 18. novembri, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu, vai Brīvības cīnītāju piemiņas dienu 11. augustā, kas tika ieviesta, lai atzīmētu Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanu 1920. gadā, Lāčplēša diena ir Latvijas armijas lielākās militārās uzvaras diena, kas sasniegta ne tikai ar dažu politiķu līdzdalību, bet visas tautas kopīgiem spēkiem.

2018. gadā politiskās partijas “Vienotība” Saeimas frakcijas deputāti iesniedza grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, paredzot 11. novembri – Lāčplēša dienu – noteikt par svētku dienu un oficiālu brīvdienu, lai sekmētu Latvijas tautas saliedēšanos. Sabiedrībā šai idejai bija pretrunīgs vērtējums, tostarp viens no iebildumiem vērsa uzmanību uz to, ka Lāčplēša dienas atzīmēšanas tradīcijas ģimenes lokā nav spēcīgas. Un, ja šis datums būs oficiāla brīvdiena, arī izglītības iestādēs potenciāli tam varētu tikt pievērsta mazāka uzmanība. Cits iebildums saistīts ar divu pie frakcijām nepiederošo deputātu – Ilmāra Latkovska un Artusa Kaimiņa – virzīto ieceri, ka, nosakot Lāčplēša dienu par oficiālu brīvdienu, vienlaikus notiktu atteikšanās no brīvdienas 1. maijā.

Saeima 2018. gada pavasarī pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja Lāčplēša dienas noteikšanu par svētku dienu un 2019. gada rudenī šos grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” nodeva izskatīšanai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Sociālantropologs Andris Saulītis uzskata, ka Lāčplēša dienas noteikšana par brīvdienu neatstātu lielu ietekmi uz sabiedrības iesaistīšanos atceres dienai veltītajos pasākumos. Biedrības “Sociālās atmiņas pētniecības centrs” 2017. gada monitoringā tika salīdzināti Lāčplēša dienas atzīmēšanas paradumi trijos gados darba dienā un brīvdienās: 2010. gadā, kad Lāčplēša diena iekrita darba dienā, kā arī 2012. un 2017. gadā, kad tā bija nedēļas nogalē jeb brīvdienā. Novērota sakarība – ja Lāčplēša diena iekrīt brīvdienā, to atzīmē vairāk iedzīvotāju. Dati mudina domāt, ka gadījumā, ja Lāčplēša diena būtu brīvdiena, to atzīmētu ap 55 % iedzīvotāju. Gadījumā, ja Lāčplēša diena nebūs brīvdiena, to atzīmētu ap 45 % iedzīvotāju. Tomēr abos gadījumos līdzdalība atceres pasākumos ir mazāka nekā 18. novembrī, ko atzīmē ap 70 % Latvijas iedzīvotāju.

Lai gan plašāk ir atainotas Latvijas Neatkarības karš vai Lāčplēša kā tautas varoņa motīvs saistībā ar tām, piemēram, mēmā kino filmā “Lāčplēsis” (1930), spēlfilmās “Rīgas sargi” (2007), dokumentālajās filmās “Jaunatne Latvijas brīvības cīņās” (2014), “Bermontiāda” (2009) u. c., tomēr arī Lāčplēša diena ir atspoguļota literatūrā, mūzikā un kino.

Līgas Rozentāles lasāmgrāmatā ģimenei “Dāvana Latvijai” (2019) stāstīts, kā Bērziņu ģimene gatavojas Latvijai nozīmīgu svētku svinēšanai − Lāčplēša dienai 11. novembrī un Latvijas Neatkarības proklamēšanas dienai 18. novembrī.

Lāčplēša dienai ir veltīti vairāki dzejoļi no pēdējos piecos gados izdotiem dzejas krājumiem, piemēram, Austras Ālmanes dzejolis “Lāčplēša dienā”, Ulda Berķa dzejolis “Lāčplēša dienai”, Lidijas Bērzes dzejolis “Lāčplēša dienā”, Naura Gekiša dzejolis “Lāčplēša dienai” un citi.

Lāčplēša diena minēta arī kora dziesmu nosaukumos, piemēram, Viļņa Salaka dziesma “Daugaviņa māmuliņa: veltījums Lāčplēša dienai”.

249 min garas krāsu VHS kasetes formātā pieejami Dzintara Liepiņa, Anša Epnera, Jāņa Stradiņa, Jura Dobeļa un citu operatoru filmēti materiāli, kuros cita starpā filmēti Lāčplēša dienas pasākumi Rīgā 1989. gadā: pulcēšanās Daugavmalā, sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana Rīgas pils Svētā Gara tornī un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, piemiņas brīdis Brāļu kapos un pie Andreja Pumpura pieminekļa, vakara pasākums pie Brīvības pieminekļa. Video pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālajā lasītavā.