Filma “Lāčplēsis” (1930) tika uzņemta mēmā kino perioda beigās un kļuva par sava laika Latvijas kino mākslas augstāko sasniegumu. Filma uzņemta ar episku vērienu, kam Latvijas kino vēsturē nav līdzinieču. Presē tā tika nosaukta par “Latvijas tapšanas filmu”, kas parādīja tautas ceļu uz savu valsti, sākot no teiksmainas senatnes līdz Latvijas Republikas proklamēšanai 18.11.1918. un Neatkarības karam 1919. gadā. “Lāčplēsis” ir spēlfilma, kurā ir iekļauti arī dokumentāli filmējumi (piemēram, Vācijas ķeizara Vilhelma II vizīte Rīgā 1917. gadā) un vēsturisku notikumu rekonstrukcijas – īpaša vērtība ir valsts proklamēšanas akta rekonstrukcijai, kas tika filmēta Latvijas Nacionālajā teātrī 1930. gada februārī un kurā piedalījās daļa no vēsturiskā 1918. gada notikuma dalībniekiem.

Filmu producēja Latvijas Aizsargu organizācija, tajā piedalījās vairāk nekā 100 vārdā nosauktu un epizodisku lomu tēlotāju, bet masu skatos – Latvijas armijas daļas, aizsargu vienības, kā arī ar avīžu sludinājumiem uzaicināti brīvprātīgie. Filmas pirmizrāde notika 03.03.1930. Rīgas kinoteātrī “Palladium”, piedaloties Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam un citām oficiālām personām. Filmas muzikālo pavadījumu atskaņoja “Palladium” orķestris, kura diriģents L. Leibovics bija komponējis latviešu tautasdziesmu motīvos balstītu mūziku.

Režisors Aleksandrs Rusteiķis, scenārija autori Alfrēds Bērziņš, Aleksandrs Rusteiķis, Jānis Sīlis, operators Jānis Sīlis, mākslinieks Elerts Treilons, producents Alfrēds Bērziņš.

Voldemārs Dimze (Lāčplēsis, Jānis Vanags), Lilita Bērziņa (Laimdota, Mirdza Saulīte), Osvalds Mednis (Melnais Bruņinieks, Svešais), Jēkabs Upenieks (Kangars, Subjekts), Kristaps Kreicbergs (Saulītis), Orests Moskovenko (Jānis Vanags bērnībā), Zenta Ķimenis (Mirdza Saulīte bērnībā), Ādolfs Igals (kareivis Rudzis), Kārlis Vītiņš (ziņnesis), A. Balodis (pulkvedis Frīdrihs Briedis), (?) Keršinskis (pulkvedis Oskars Kalpaks), Maksimilians Mitrēvics (Pāvels Bermonts-Avalovs), J. Celiņš (pulkvedis Jorģis Zemitāns).

Filmas iedvesmas avots ir Andreja Pumpura eposs "Lācplēsis" (1888). Tās galvenie tēli (Lāčplēsis – Jānis Vanags, Laimdota – Mirdza Saulīte, Melnais Bruņinieks – Svešais, Kangars – Subjekts) darbojas divos līmeņos – gan mitoloģiskas figūras teiksmainā senatnē, gan cilvēki noteiktos vēstures periodos. Kā svarīgākos notikumus ceļā uz valsts tapšanu filmas veidotāji izvēlējās 1905. gada revolūciju Latvijā, Pirmo pasaules karu un strēlnieku cīņas, padomju varas laiku Rīgā 1919. gadā un cīņas pret Bermonta karaspēku 1919. gada novembrī. Kā skaidroja A. Bērziņš, scenārija autori bija diskutējuši gan par to, tieši kādus notikumus filmā iekļaut, gan par to, kam tai vajadzētu būt – hronikai vai drāmai, līdz vienojušies, ka skatītājiem saistošāki būs Neatkarības kara notikumu virknējumi, kuri risinās ap dažu cilvēku pārdzīvojumiem. Par galvenajiem varoņiem tādējādi kļuva izdomāti tēli Jānis Vanags un Mirdza Saulīte, kuri ir tieši iesaistīti vēstures notikumos un pakāpeniski kļūst arī par romantisku pāri. Jāņa un Mirdzas skūpsts filmas beigās vienlaikus ir reāls apliecinājums pāra savienojumam un simbolisks noslēgums tautas mūžsenajai cīņai pret apspiedējiem un iebrucējiem.

Vairums filmas aktieru nebija profesionāļi, jo tika izraudzīti pēc ārējaās atbilstības vai nu vēsturiskām personībām, vai priekšstatiem par to, kā jāizskatās tautas varoņiem un to ienaidniekiem. Izņēmums ir tā laika Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātra aktrise Lilita Bērziņa, kurai turklāt bija arī Latvijas kontekstam vērā ņemama filmēšanās pieredze – viņa bija atveidojusi galvenās lomas filmās “Psihe” un “Vilkiem mests laupījums” (abas 1922). Vismaz teorētisks priekšstats par kino bija arī O. Mednim, kurš bija apmeklējis A. Rusteiķa vadītās nodarbības kino studijā “Sfinkss”. Arī daļa epizodisko lomu tēlotāju bija A. Rusteiķa studijas audzēkņi.

Režisors A. Rusteiķis, operators J. Sīlis un aizsargu instruktors, vēlākais sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš savu sadarbību kino jomā sāka ar daļēji inscenētu, daļēji dokumentālu filmu “Par tēvzemi” (1928). Tūlīt pēc tās, kā vēlāk rakstīja A. Bērziņš, grupai bija radusies sajūta, ka lielo neatkarības cīņu raksturīgie momenti izgaist no cilvēku atmiņas un ar grāmatām vēstures saglabāšanai vien nepietiks – filma ir dzīvākais veids, kā atvērt uzskatāmi dažādos notikumus.   

Filmu “Lāčplēsis” (tāpat kā “Par tēvzemi”) producēja Latvijas Aizsargu organizācija. Filmas kopējās izmaksas sasniedza 40 000 latu; finansējums tika iegūts gan no sponsoriem, gan arī A. Bērziņš ieķīlāja savu lauku īpašumu. Ar kara tehniku un armijas spēkiem filmu atbalstījusi arī Kara ministrija, dažāda veida atbalstu sniedza Iekšlietu ministrija, pašvaldības un kultūras iestādes un privātpersonas. Plašsaziņas līdzekļi filmu atbalstīja informatīvi, visai detalizēti ziņojot par to, kur un kā notiek filmas uzņemšana, piemēram, 1929. gada rudenī laikraksts “Latvijas Kareivis” informēja par Bermonta laika ainu uzņemšanu, kuras dēļ Daugavmalā izraktas tranšejas un izvilkti drāšu aizžogojumi, bet laikā, kad tiks inscenēta bumbu mešana uz dzelzs tiltiem, satiksme būs pārtraukta un paši tilti izgriezti.

Mākslinieciskā ziņā filma “Lāčplēsis” apliecināja, ka Latvijā ir iespējams uzņemt vērienīgu kino darbu, kas izmanto sava laika pasaules kino valodas aktuālos sasniegumus. Filmā redzama vācu ekspresionisma un padomju montāžas kino iespaidota poētika, arī Holivudas (Hollywood) kino izkoptie paņēmieni par vēsturi stāstīt caur indivīdu likteņiem. Tomēr filmas kopējais iespaids ir unikāli nacionāls – to nosaka gan latviskās mitoloģijas personāža un vides tēlu izmantojums, gan specifiskie vēstures notikumi, kas filmā atveidoti.

Filmai raksturīgais nacionālais simbolisms un vēstures notikumu sazarotība no skatītājiem prasīja lielu uzmanību un zināšanas. Tomēr filmas apmeklētība un arī atsauksmes bija labas (izņemot radikāli kreisos preses izdevumus). Jau desmit dienas pēc pirmizrādes kinoteātrī “Palladium” filmu bija noskatījušies vairāk nekā 19 000 skatītāju, bet pēc tam filma tika plaši rādīta visā Latvijā. Filma tika rādīta arī Igaunijā un Čehoslovākijā, tomēr īsti veiksmīgu filmas izplatīšanu būtiski kavēja tas, ka “Lāčplēsis” tika uzņemta kā mēmā filma laikā, kad visu pasauli neatturami pārņēma skaņu kino.

Atšķirībā no sava laika ierastās prakses, kad vairums filmu pēc izrādīšanas uz ekrāniem vairs neatgriezās un arī netika speciāli arhivētas, “Lāčplēsis” ik pa laikam tika piedāvāta skatītājiem visu 20. gs. 30. gadu garumā Latvijas Republikas valsts svētkos vai kā papildinājums izglītojošām lekcijām par Latvijas vēsturi.

Filma “Lāčplēsis” 1990. gadā kā unikāls, pasaulei nezināms mēmā kino piemērs tika rādīta Pordenones mēmo filmu festivālā (Giornate del cinema muto di Pordenone) Itālijā.

2011. gadā filma Latvijā tika digitalizēta, daļēji restaurēta un ir pieejama skatītājiem. “Lāčplēsis” ir vienīgā no mēmā kino periodā uzņemtajām vēsturei veltītajām Latvijas filmām, kas saglabājusies līdz mūdienām. Tajā iespējams ieraudzīt arī iepriekš uzņemto filmu (piemēram, “Es karā aiziedams” (1920) un “Laiku viesulī” (1921)) saturiskos un vizuālos motīvus, apliecinot Latvijas kino māksliniecisko tendenču konsekvenci.

Arī 21. gs. Latvijas valsts tapšanai veltītās spēlfilmas “Rīgas sargi” (2011) un “Dvēseļu putenis” (2019) var uzskatīt par filmas “Lāčplēsis” izkoptās tradīcijas turpinājumu.

Filma “Lāčplēsis” iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.