Vilhelma II personība iezīmē nozīmīgu 30 gadus ilgušu periodu Vācu Impērijas vēsturē, kas dēvēts par “Vilhelma laikmetu”. Vilhelma II valdīšanas periodā līdz Pirmajam pasaules karam un pat tā laikā vācu valsts piedzīvoja pakāpenisku sociālo un ekonomisko izaugsmi, iekšpolitikas demokratizāciju, guva ievērojamus panākumus zinātnē un kultūrā, kā arī nostiprināja plašu ietekmi pasaulē. Vilhelms II būtiski iespaidoja šī perioda pasaules politiku, – viņa ambiciozais mērķis bija panākt, lai vācu valsts kontrolētu Eiropas kontinentālo daļu. Vilhelma II valdīšana beidzās ar vācu vēsturē nepiedzīvotu iekšēju krīzi – Novembra revolūciju, monarhijas gāšanu un zaudējumu Pirmajā pasaules karā, kas tai sekoja.

Vilhelms II bija pirmā Vācu ķeizara Vilhelma I (Wilhelm I.) mazdēls un otrā ķeizara Frīdriha III (Friedrich III., Friedrich Wilhelm Nikolaus Karl von Preußen) un viņa sievas Viktorijas (Victoria, Princess Royal, Victoria Adelaide Mary Louisa), Lielbritānijas karalienes Viktorijas (Victoria) vecākās meitas, dēls. Tādējādi Lielbritānijas karaliene Viktorija, kuras vārdā dēvēts vesels laikmets (1837–1901) šīs lielvalsts vēsturē, bija Vilhelma II vecāmāte. Dzimtas dinastisko saišu iespaidā Vilhelms II izcili prata runāt angļu valodā. Kopš dzimšanas brīža Vilhelmam II bija savainota kreisā roka, kas dzīves gaitā bija īsāka par labo un funkcionēja tikai daļēji, ko Vilhelms II sabiedrībā centās slēpt.

Skolas gaitas sāka 1874. gadā prestižajā un tam laikam modernajā Frīdriha ģimnāzijā (Friedrichsgymnasium) Kaselē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1877. gadā Vilhelms līdzīgi kā viņa tēvs un vecaistēvs apguva militārās prasmes un 1880. gadā kļuva par virsnieku. Militārās karjeras virsotni sasniedza 1888. gadā, kad kļuva par kājnieku brigādes komandieri. Līdztekus tam 1877.–1879. gadā studēja sava vecvectēva vārdā nosauktajā Bonnas universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn), bet vispārējā studiju procesā nepiedalījās, jo kursus juridiskajās zinātnēs, ekonomikā, vēsturē utt. klausījās individuāli, neiegūstot grādu nevienā no zinātņu jomām. Kopš studiju laika Vilhelms II sevi sasaistīja ar studentu korporāciju vidi – kļuva par prūšu tradīcijās veidotās studentu korporācijas “Corps Borussia Bonn” biedru.

1881. gadā Vilhelms II laulājās ar dižciltīgu Šlēsvigas-Holšteinas-Zonderburgas-Augustenburgas dinastijas atvasi – princesi Augusti Viktoriju (Auguste Viktoria Friederike Luise Feodora Jenny von Schleswig-Holstein-Sonderburg-Augustenburg). Abi bija otrās pakāpes brālēns un māsīca, viņu laulībā dzima seši dēli un viena meita. Pēc pirmās sievas nāves 1922. gadā laulājās otro reizi – ar dižciltīgas Reisu dinastijas atraitni Hermīni (Hermine, Prinzessin Reuß).

Par ķeizaru Vilhelms II kļuva jau 29 gadu vecumā, kad viena gada laikā mira iepriekšējie Vācu ķeizari – Vilhelma II vectēvs un tēvs. Vilhelms II bija konservatīvāks par savu tēvu, viņš pretojās vācu konstitucionālās monarhijas modernizēšanai. Svarīga šī laikmeta iezīme bija Vācu Impērijas tiekšanās pēc pasaules lielvaras statusa, tādēļ ķeizara postenī viņš pastiprinātu uzmanību pievērsa ārpolitikai un starptautiskajam prestižam. Ar ārpolitiku cieši saistīta bija izvērstā valsts bruņošanās un forsēta koloniālā politika.

Politiskas domstarpības Vilhelmam II bija ar Vācu Impērijas kancleru Oto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen), kurš laika gaitā bija koncentrējis varu savās rokās. Ķeizaram nepatika O. fon Bismarka piesardzīgā ārpolitika un centieni regulēt iekšpolitiku (sociāldemokrātu aizliegums), tāpat jaunais ķeizars dedzīgi atbalstīja līdzekļu novirzīšanu bruņošanās jomai – īpaši jūras kara flotei. Savukārt sociālajā un ekonomikas jomā Vilhelms II atbalstīja O. fon Bismarka aizsākto modernizācijas un reģionu integrācijas politiku. Viens no šīs politikas virzieniem bija arī vienotu sociālās nodrošināšanas principu ieviešana visā valstī, tādējādi pārvarot vācu zemju lokālo saimniekošanas principu atšķirības. 1890. gada sākumā, piemēram, Vilhelms II izsludināja svētdienas algotā darba aizliegumu un humānus ierobežojumus darbam sievietēm un bērniem. 20.03.1890. Vilhelms II atstādināja jau 74 gadus veco O. fon Bismarku no amata, viņa vietā apstiprinot Leo fon Kaprivi (Georg Leo von Caprivi). Līdz ar to Vācu Impērijas attīstībā beidzās vesels laikmets, kuru lielā mērā bija iespaidojis tieši O. fon Bismarks. 30.09.1890. viņš atcēla arī kopš 1875. gada O. fon Bismarka ieviesto Vācijas Sociālistiskās strādnieku partijas (Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands) aizliegumu. Ar to Vilhelms II iemantoja labvēlību vācu sociāldemokrātu aprindās, kas īpaši daudzskaitlīgas bija industrializētajās vācu lielpilsētās. Aizlieguma atcelšanas rezultātā sociāldemokrāti mainīja partijas nosaukumu, pārdēvējot to par Vācijas Sociāldemokrātisko partiju (Sozialdemokratische Partei Deutschlands) un reformēja partijas doktrīnu, kas vairs nebija vērsta uz valsts revolucionāru sagrāvi, bet sāka propagandēt vairs tikai pastāvošās sistēmas reformēšanu.

Kaut arī līdz Pirmajam pasaules karam Vācu Impērijas politika bija nodrošinājusi relatīvu starptautisku stabilitāti, regulāri atgadījās diplomātiski saspīlējumi, kurus izraisīja ķeizara popularizētā un tautā kopumā ar sajūsmu pieņemtā vēlme arī vāciešiem pasaulē iegūt “vietu zem saules”. Tādi bija, piemēram, diplomātiskie 19. gs. beigu un 20. gs. pirmās desmitgades sarežģījumi attiecībās ar Lielbritāniju un Franciju sakarā ar Dienvidāfrikas teritorijas pārvaldi, militāro kontroli pār Ziemeļjūru un Marokas jautājumu. 19. gs. nogalē strauji attīstījās Vācu Impērijas koloniālā ietekme pasaulē, – vācieši ieguva jaunus atbalsta punktus Āzijā un Klusā okeāna reģionā, piemēram, Ziemeļu Marianas salas, Palau salas, Karolīnu salas, Samoa salas (Savaji un Upolu), vācieši iesaistījās Rietumu lielvaru sāncensībā par ietekmi Ķīnā, – 1898. gadā Šaņdunas pussalā, pie Dzeltenās jūras tika nodibināts vācu protektorāts Czajaočžou (tagad ostas pilsēta Cjindao), kuru līdz Pirmajam pasaules karam sasaistīja ar Eiropas dzelzceļa tīklu.

Vilhelma II un viņa laika Vācu Impērijas valdību mērķis nebija globāls karš. Kopumā vācu, britu un krievu monarhu galmu attiecības bija ģimeniski draudzīgas, familiāras un neliecināja par konflikta iespēju, piemēram, Vilhelms II un krievu imperators Nikolajs II (Николай II Александрович Романов) viens otru uzrunāja ar “mīļais Vili” un “mīļais Niki”. Līdzīgi kā daudzviet Eiropā kara sākums 1914. gadā Vācu Impērijā bija neplānots, un Vācu Impērija tam nebija sagatavojusies, nepastāvēja, piemēram, valstiski akceptēti plāni par Eiropas pārveidi, kaut gan sabiedrībā cirkulēja idejas par apvienotām ģermāņu valstīm, kuras popularizēja, piemēram, Panģermāņu savienība.

Pirmā pasaules kara laikā Vilhelms II pakāpeniski zaudēja politisko ietekmi valstī. Viņš lielākoties pildīja reprezentatīvas funkcijas, militāri politiskie jautājumi koncentrējās praktiķu – kanclera, valdības un armijas ģenerālštāba pārziņā. Varēja novērot, ka pakāpeniski pieauga arī parlamenta (Reihstāga) un politisko partiju nozīme, īpaši ekonomisko procesu vadībā. Kara gados Vilhelms II bieži devās vācu armijas un iekaroto teritoriju inspekcijas braucienos. Tostarp 07.09.1917. ieradās arī nupat vācu ieņemtajā Rīgā, kur pieņēma vācu karaspēka parādi Esplanādē un apmeklēja Daugavgrīvas fortifikācijas būves.

1918. gada Novembra revolūcijas laikā Vilhelms II atradās armijas štābā Spā, Beļģijā. Vispārējās revolucionārās anarhijas iespaidā, kā arī sociāldemokrātu un vācu armijas nostājas dēļ 09.11.1918. Vilhelms II bija spiests atkāpties no troņa un doties trimdā uz blakus esošo Nīderlandi. Trimdā Nīderlandē, Dornas pilī, bijušais vācu ķeizars pavadīja sava mūža atlikušo daļu, nodarbojās ar saimniecību un sarakstīja atmiņas. Viņš mira brīdī, kad Vācu Trešais reihs bija okupējis viņa mītnes zemi. Saskaņā ar paša vēlmi tika apglabāts turpat Dornas pils dārza speciālā mauzolejā, jo nevēlējās atgriezties Vācijā, pirms tur ir atjaunota monarhija.

Vilhelma II personībai veltītajā vēlākajā literatūrā (īpaši akadēmiskajā) parasti sastopams kritisks viņa personības vērtējums, kurš veidojies Pirmā pasaules kara norišu kontekstā. Vācu valsts bija kļuvusi pasaules lielvaru, kas iesaistījās sāncensībā ar citām pasaules lielvarām (īpaši Franciju, Lielbritāniju, Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm, ASV). Vācu neveiksme Pirmajā pasaules karā noveda Vācu Impēriju līdz sabrukumam un monarhijas krišanai, kas kritiski iespaidoja sabiedrības vērtējumu par vācu monarhiju.

Parasti literatūrā uzvērts, ka pēdējais vācu ķeizars bijis pārāk autoritārs, maz uzmanības pievērsis konstitucionālām normām un centies pats vadīt un iespaidot valdības politiku, neuzticoties impērijas valdības vadītājiem – kancleriem. Atzīts, ka Pirmā pasaules kara laikā Vilhelms II demonstrējis vāju izpratni par militāro stratēģiju un taktiku. Dažreiz sastopams, bet par apstrīdamu uzskatāms viedoklis, ka Vilhelma II īstenotā ekspansīvā pasaules politika ir prelūdija tam, kas notika vēlāk – kopš nacionālsociālistu nākšanas pie varas Veimāras republikā.

Vilhelms II vācu sabiedrībā bija populārs. Viņa valdīšanas laikā bija ilgstoši izdevies saglabāt mieru Eiropā, tāpēc 1912. gadā Nobela prēmijas dibinātāja Alfrēda Nobela (Alfred Bernhard Nobel) dzimta viņu pat nominēja miera prēmijai, ko gan nepiešķīra.

Dzīves laikā Vilhelms II bija ieguvis dažādu vācu pavalstu un ārvalstu (piemēram, Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Krievijas, Osmāņu Impērijas, Japānas, Lielbritānijas, Somijas, Spānijas, Zviedrijas utt.) augstākos ordeņus un apbalvojumus.

Daudzviet Vācijā laika gaitā gan iekštelpās, gan ārtelpās un uz ēku fasādēm uzstādīti Vilhelmam II veltīti piemiņas objekti un piemiņas plāksnes. Viens no pazīstamākajiem Vilhelma II monumentālajiem atveidojumiem ir jātnieka figūra Ķelnes Hoencolernu tilta (Hohenzollernbrücke) kompleksā. Līdz mūsdienām saglabājusies lielākā daļa pēdējam Vācu ķeizaram veltīto piemiņas vietu. Vilhelmam II veltīti piemiņas obeliski un cita veida piemiņas objekti ir arī ārzemēs, piemēram, Ausā, Namībijā (kādreizējā Vācu Impērijas kolonija); Dornā, Nīderlandē; Olesunnas komūnā Norvēģijā; Haifā, Izraēlā; Stambulā, Turcijā. Vilhelma II dzīves laikā viņa vārdā tika nosaukti vairāki Vācu Impērijai piederoši transporta, pasažieru u. c. kuģi, viņa vārdā nosaukti vairāki tilti, kuru nosaukumi gan vēlāk mainīti, bet daži, piemēram, tilts pār Mozeli Trīrā un tilts Vilhelmshāfenā savu nosaukumu saglabājis līdz mūsdienām. Ķeizara Vilhelma II vārdā nodēvēts Antarktīdas kontinenta sektors.

Vilhelms II daudz filmēts dokumentālajā kino, izmantojot to propagandas un patriotisma veicināšanas nolūkos. Šī tendence Vācu Impērijā novērojama agrāk nekā citviet Eiropā. Kaut arī Vilhelms II ir nozīmīga vēsturiska persona, viņa tēls vēlākajā mākslas kino parasti ieguva pakārtotu lomu. Līdz 2024. gadam plašāku starptautisku ievērību izpelnījušās divas britu un amerikāņu kopražojuma filmas. Viena no tām ir režisora Deivida Levo (David Leveaux) 2016. gada romantiskā kara drāma “Izslēgšana” (The Exception), kurā attēloti Vilhelma II pēdējie dzīves gadi Dornas pilī. Otra – režisora Metjū Vona (Matthew Vaughn) 2021. gada spiegu filma “Karaļa vīrs: sākums” (The King’s Man: The Beginning), kuras sižeta centrā ir 20. gs sākuma Dienvidāfrikas norises būru kara laikā un kurā Vilhelms II tēlots kā viens no Āfrikas reģionā ietekmīgo lielvaru līderiem.