Literatūrā daudzās valodās nostiprinājies nosaukums “Panģermāņu savienība” (sengrieķu παν, pan, latviešu valodā 'viss'); tiešā tulkojumā latviski no vācu valodas nosaukums ir “Visvācu savienība”. Organizācijas pastāvēšanas laikā vārdu “visvācu” (alldeutsch) vācu zemēs mēdza lietot kā sinonīmu apzīmējumam “patriotisks”. 

Panģermāņu savienības izveide ir ierakstāma plašākā 19. gs. vēstures procesā, kas saistāms ar romantisma, nacionālo ideju un tautu pašnoteikšanās ideju izplatību. Tā gaitā tautas, kuras vienoja kopīga etniskā izcelsme un/vai teritorija, kultūra un reliģija, meklēja tādus kopsaucējus kā politiskā un kulturālā vienotība, tautu individuālā un kopīgā suverenitāte. Lielās nācijas šajā procesā centās pakļaut mazākās un pasaules sadalīšanā iesaistījās konkurences cīņā ar citām lielām nācijām. 

Piemēram, 19. gs. panslāvisma kustība propagandēja slāvu apvienošanās ideju. Tās ietekmē radās tādas valstis kā Čehoslovākija un Dienvidslāvija. Panislāma kustība kā pretmets eiropeizācijai (respektīvi, vesternizācijai) propagandēja musulmaņu vienotību vienā valstī (kalifātā). Kopš 19. gs. Amerikas Savienotās Valstis (ASV) Rietumu puslodē īstenoja dažādas politiskās un ekonomiskās iniciatīvas, kuru mērķis bija konsolidēt abus kontinentus (panamerikānisms). Vācbaltieši Krievijas Impērijas Baltijas provincēs veicināja Baltijas un baltiešu (Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes teritoriju un to iedzīvotāju) vienotības ideju, kas kulmināciju sasniedza Pirmā pasaules kara izskaņā apvienotās Baltijas valsts projekta realizācijā (panbaltisms). 

Panģermāņu savienības izveide un pastāvēšana ir saistāma ar vācu apvienošanās procesa nepabeigtību (1871. gadā izveidotajā Vācu Impērijā nebija apvienotas visas vācu apdzīvotās zemes) un jaunizveidotās Vācu Impērijas plašo sabiedrības slāņu vēlmi iesaistīties pasaules politikā. Veicinošs apstāklis Panģermāņu savienības izveidei bija 01.07.1890. Helgolandes–Zanzibāras līgums, kas Āfrikas koloniju jautājumā noregulēja attiecības starp Vācu Impēriju un Lielbritāniju. Vācu saimnieciskās aprindas uzskatīja, ka vācieši pārāk piekāpušies angļiem Āfrikas jautājumā. Tā iespaidā vēlāk ietekmīgais vācu rūpnieks, mediju magnāts un politiķis, vācu kolonizācijas ideju aizstāvis Alfrēds Hugenbergs (Alfred Ernst Christian Alexander Hugenberg) kopā ar vācu valsts darbinieku un kolonizācijas kustības redzamāko tā laika pārstāvi Karlu Petersu (Carl Peters) 09.04.1891. Berlīnē nodibināja Vispārējo vācu apvienību (Allgemeine Deutsche Verband). Tās mērķis bija propagandēt vācu valsts teritoriālo ekspansiju un koloniju ieguvi. Organizācijas pirmā sanāksme notika 28.09.1890. Frankfurtē pie Mainas. 01.07.1894. organizāciju pārdēvēja par Panģermāņu savienību. 

Organizācijas idejas sabiedrībā bija populāras, to skaitā armijas virsnieku, rūpnieku un intelektuāļu vidū. Īsi pēc dibināšanas, 1891. gadā, tai bija apmēram 2000 biedru, vēlāk tās biedru skaits bija nepastāvīgs. 20. gs. sākumā tas sasniedza 20 000 biedru. Biedru skaita maksimums jeb 52 000 organizācijā bija 1922. gadā. Panģermāņu savienības mērķis bija kļūt par masveidīgu kustību, kas stāvētu pāri politiskajām partijām, aptvertu iespējami plašus sabiedrības slāņus, tāpēc biedru naudas apmērs bija noteikts tāds, lai sabiedrības vidusšķirai to samaksāt nesagādātu raizes. Panģermāņu kustības masveidīgums un daudzās nodaļas dažādās vācu pilsētās apgrūtināja koordinēt un vienoti vadīt šo organizāciju. 

Panģermāņu savienības tipiskie biedri pārstāvēja sabiedrības elitārās aprindas un vidusslāni. Plašāk pārstāvēti bija valsts algotā darbā un izglītības jomā strādājošie. Panģermāņu savienības biedri bieži bija iesaistīti arī citās nacionālajās (völkisch) organizācijās, kā, piemēram, 1881. gadā dibinātajā Savienībā vācietības veicināšanai ārzemēs (Allgemeiner Deutscher Schulverein zur Erhaltung des Deutschtums im Auslande), 1887. gadā dibinātajā Vācu koloniālajā biedrībā (Die Deutsche Kolonialgesellschaft), kas sekmēja vācu koloniālismu, 1898. gadā dibinātajā Vācu flotes apvienībā (Deutscher Flottenverein), kas veicināja vācu kara flotes attīstību, un 1912. gadā dibinātajā Vācu aizsardzības savienībā (Der Deutsche Wehrverein), kas popularizēja armijas stiprināšanu. 

Sabiedrībā plaši pazīstams bija Panģermāņu savienības priekšsēdētājs politiķis Ernsts Hase (Traugott Ernst Friedrich Hasse), kurš vadīja organizāciju gadsimtu mijā (1893–1908), kad izpaudās lielvaru koloniālie ķīviņi. E. Hase bija organizācijas ideoloģijas pamatlicējs un aktīvi propagandēja tautā apjūsmoto “vācu pasaules valsts” izveidi. Viens no pazīstamākajiem un biedrības sākotnējiem biedriem bija mūsdienu sociālo zinātņu pamatlicējs un pasaulē atzītais domātājs Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber), kurš iesākumā atbalstīja vācu ekspansionisma politiku, bet vēlāk no tās novērsās un organizāciju pameta. Lielu ietekmi vācu sabiedriskajā domā ir atstājis ilggadējais Panģermāņu savienības priekšsēdētājs Heinrihs Klass (Heinrich Claß), kurš vadīja organizāciju no 1908. gada līdz tās likvidēšanai 1939. gadā. H. Klass bija pazīstams politiķis un publicists, viens no vadošajiem vācu labējiem nacionālistiem. Vēl pirms Pirmā pasaules kara viņš popularizēja ideju, ka Eiropas vidusdaļā jāveido vācu kontrolēta un vienota ekonomiskā telpa. Pazīstams Panģermāņu savienības biedrs, tās ģenerālsekretārs Pirmā pasaules kara gados bija vācbaltietis, Meldzeres muižā dzimušais žurnālists Leopolds Fītinghofs-Šēls (Leopold Ferdinand Adam von Vietinghoff-Scheel). H. Klass kopā ar L. Fītinghofu-Šēlu pirms Pirmā pasaules kara izstrādāja koncepciju Panģermāņu savienības augstākajam mērķim – nacionālas vācu lielvalsts izveidei. Koncepcija balstījās uz tolaik ierastiem rasistiskiem priekšstatiem un paredzēja nevācu tautību ģermanizāciju. L. Fītinghofs-Šēls šajā sakarā ieteica sadalīt nevācus rasu kategorijās, piemēram, “izmantojamie” un “mazvērtīgie”. 

Sākotnējo biedrības darbības posmu līdz 1894. gadam raksturo neveiksmes saistībā ar biedrības finansējumu un publikāciju izdošanu, kā arī nepārtraukti strīdi vadošo biedru starpā par tiešu iesaisti politikā, tajā skaitā par savas politiskās partijas dibināšanu kustības uzskatu paušanai. Spriedze kustībā noveda pie vadības maiņas un tai sekojošām izmaiņām statūtos un biedrības nosaukumā, kas stājās spēkā 01.07.1894. 

Organizācijas galvenais darbības virziens 19.–20. gs. mijā saistīts ar sistemātisku valdības darba ietekmēšanu par labu aktīvai kolonizācijas politikai. Biedrības biedriem šķita, ka valdība neizmanto visas iespējas jaunu aizjūras teritoriju ieguvei, tāpēc no biedrības regulāri izskanēja kritika. Tomēr nekad savas pastāvēšanas laikā Panģermāņu savienība vācu valdībai nebija oficiāla opozīcija. 

Jau kopš dibināšanas atsevišķas biedru grupas organizācijā pauda pret ebreju ietekmi vērstus uzskatus. Īpaši izplatīti tas bija Berlīnē. Dalībnieku vidū populāri bija sociāldarvinisma un vācu rasistiskās tīrības (tā saucamās “rasu higiēnas”) uzskati, arī viedoklis par vāciešiem kā augstāko – “nordisko” – civilizācijas rasi. Būtisku vietu Panģermāņu savienības politikā ieņēma pret slāviem, īpaši pret poļiem, vērsta retorika. Jau vairākus gadus pirms Pirmā pasaules kara Panģermāņu savienība vācu sabiedrībā iekaroja plašu atpazīstamību, jo pieprasīja kaimiņvalstu teritoriju pakļaušanu, kolonizāciju un ģermanizāciju. Panģermāņu savienības radikalizēšanās bija novērojama kopš 1903. gada, kad pastiprinājās pret valdību vērstā kritika par tās nepietiekamajiem sasniegumiem pasaules politikā. 

Panģermāņu savienība uzplaukumu piedzīvoja Pirmā pasaules kara gados, kad bija radušies atbilstoši apstākļi, lai Vācu Impērija īstenotu tās plānus. Kara laikā Panģermāņu savienība iestājās par radikāliem kara mērķiem. Tā pieprasīja par vēsturiski vāciskām uzskatīto teritoriju (Nīderlandes, Šveices, Beļģijas, Lihtenšteinas, Austroungārijas vācu daļas), kā arī Francijas austrumu teritoriju iekļaušanu Vācu Impērijā. Līdzīgi tā pretendēja uz Krievijas Impērijas rietumu daļu, plānoja arī Baltijas, Polijas un Ukrainas teritoriju sasaisti ar Vācu Impēriju. Panģermāņu savienība kā mērķi izvirzīja arī Britu koloniālo impēriju sagraušanu.                 

Pirmā Pasaules kara iznākums Panģermāņu savienības biedriem bija nepieņemams. Panģermāņu aktīvisti pieslējās ietekmīgā armijas ģenerāļa Ēriha Lūdendorfa (Erich Friedrich Wilhelm Ludendorff) aprindām, kas kara zaudējumā vainoja kreisos politiskos spēkus. 

Par spīti tam, ka Panģermāņu savienības biedru uzskati bieži bija identiski Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) nostādnēm, attiecības abu kustību starpā bija saspīlētas, jo tās savstarpēji konkurēja. Pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas 1933. gadā un NSDAP totalitārās sistēmas nostiprināšanās Panģermāņu savienības nozīme mazinājās. Sabiedriskās aktivitātes valstī vai nu pilnībā pārņēma, vai kontrolēja NSDAP. Panģermāņu savienību likvidēja 13.03.1939. Tās likvidēšanu Trešā reiha vadība saistīja ar vācu apvienošanas procesa noslēgumu – Lielvācijas izveidi (pirms gada bija noticis Austrijas anšluss un Sudetijas pievienošana). 

No dibināšanas brīža organizācija klajā laida ikmēneša izdevumu, bet kopš 1894. gada – iknedēļas avīzi Alldeutsche Blätter: Mitteilungen des Alldeutschen Verbandes. Tā pauda kustības programmu un ideoloģiskās nostādnes. 

Panģermāņu savienībai bija milzīga ietekme uz Vācu Impērijas valdību Pirmā pasaules kara gados. Tās biedri sekmēja kara finansēšanu un atbalstīja tā saukto neierobežoto zemūdeņu karu, kuru vācu pretinieki uzskatīja par negodīgu kara paņēmienu. Organizācija neatbalstīja valsts demokratizācijas procesu, ko kara izskaņā pieprasīja vācu sociāldemokrāti, liberālie spēki un plašs karā iesaukto loks. 

Panģermāņu savienības biedru paustajos uzskatos balstījās vēlākā NSDAP retorika. Vācu nacisti pārņēma panģermāņu kustības biedru rasistiskos un antisemītiskos uzskatus, saukli par “dzīves telpas” (Lebensraum) iekarošanas nepieciešamību aiz Vācijas austrumu robežām – “spiešanos uz Austrumiem” (Drang nach Osten) – un uzskatu, ka katram vācietim savas individuālās vēlmes jāpakārto kopīgam tautas labumam. Vācu Trešā reiha īstenotā iekarošanas politika Otrā pasaules kara laikā lielā mērā balstījās uz Panģermāņu savienības izstrādātajiem plāniem Pirmajā pasaules karā.