Organizācijas idejas sabiedrībā bija populāras, to skaitā armijas virsnieku, rūpnieku un intelektuāļu vidū. Īsi pēc dibināšanas, 1891. gadā, tai bija apmēram 2000 biedru, vēlāk tās biedru skaits bija nepastāvīgs. 20. gs. sākumā tas sasniedza 20 000 biedru. Biedru skaita maksimums jeb 52 000 organizācijā bija 1922. gadā. Panģermāņu savienības mērķis bija kļūt par masveidīgu kustību, kas stāvētu pāri politiskajām partijām, aptvertu iespējami plašus sabiedrības slāņus, tāpēc biedru naudas apmērs bija noteikts tāds, lai sabiedrības vidusšķirai to samaksāt nesagādātu raizes. Panģermāņu kustības masveidīgums un daudzās nodaļas dažādās vācu pilsētās apgrūtināja koordinēt un vienoti vadīt šo organizāciju.
Panģermāņu savienības tipiskie biedri pārstāvēja sabiedrības elitārās aprindas un vidusslāni. Plašāk pārstāvēti bija valsts algotā darbā un izglītības jomā strādājošie. Panģermāņu savienības biedri bieži bija iesaistīti arī citās nacionālajās (völkisch) organizācijās, kā, piemēram, 1881. gadā dibinātajā Savienībā vācietības veicināšanai ārzemēs (Allgemeiner Deutscher Schulverein zur Erhaltung des Deutschtums im Auslande), 1887. gadā dibinātajā Vācu koloniālajā biedrībā (Die Deutsche Kolonialgesellschaft), kas sekmēja vācu koloniālismu, 1898. gadā dibinātajā Vācu flotes apvienībā (Deutscher Flottenverein), kas veicināja vācu kara flotes attīstību, un 1912. gadā dibinātajā Vācu aizsardzības savienībā (Der Deutsche Wehrverein), kas popularizēja armijas stiprināšanu.
Sabiedrībā plaši pazīstams bija Panģermāņu savienības priekšsēdētājs politiķis Ernsts Hase (Traugott Ernst Friedrich Hasse), kurš vadīja organizāciju gadsimtu mijā (1893–1908), kad izpaudās lielvaru koloniālie ķīviņi. E. Hase bija organizācijas ideoloģijas pamatlicējs un aktīvi propagandēja tautā apjūsmoto “vācu pasaules valsts” izveidi. Viens no pazīstamākajiem un biedrības sākotnējiem biedriem bija mūsdienu sociālo zinātņu pamatlicējs un pasaulē atzītais domātājs Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber), kurš iesākumā atbalstīja vācu ekspansionisma politiku, bet vēlāk no tās novērsās un organizāciju pameta. Lielu ietekmi vācu sabiedriskajā domā ir atstājis ilggadējais Panģermāņu savienības priekšsēdētājs Heinrihs Klass (Heinrich Claß), kurš vadīja organizāciju no 1908. gada līdz tās likvidēšanai 1939. gadā. H. Klass bija pazīstams politiķis un publicists, viens no vadošajiem vācu labējiem nacionālistiem. Vēl pirms Pirmā pasaules kara viņš popularizēja ideju, ka Eiropas vidusdaļā jāveido vācu kontrolēta un vienota ekonomiskā telpa. Pazīstams Panģermāņu savienības biedrs, tās ģenerālsekretārs Pirmā pasaules kara gados bija vācbaltietis, Meldzeres muižā dzimušais žurnālists Leopolds Fītinghofs-Šēls (Leopold Ferdinand Adam von Vietinghoff-Scheel). H. Klass kopā ar L. Fītinghofu-Šēlu pirms Pirmā pasaules kara izstrādāja koncepciju Panģermāņu savienības augstākajam mērķim – nacionālas vācu lielvalsts izveidei. Koncepcija balstījās uz tolaik ierastiem rasistiskiem priekšstatiem un paredzēja nevācu tautību ģermanizāciju. L. Fītinghofs-Šēls šajā sakarā ieteica sadalīt nevācus rasu kategorijās, piemēram, “izmantojamie” un “mazvērtīgie”.