Vārda “lobēšana” izcelsme saistīta ar priekštelpām Anglijas Parlamenta Pārstāvju palātā, kur sabiedrības pārstāvji varēja runāt ar parlamenta locekļiem. Lobēšana ir personu komunikācija ar publiskas varas institūciju amatpersonām, lai ietekmētu lēmumu pieņemšanu šo vai trešo personu interesēs. Eiropas Padomes (Council of Europe) Rekomendācija dalībvalstīm par lobēšanas darbību tiesisko reglamentēšanu publiskās lēmumu pieņemšanas kontekstā (Recommendation CM/Rec(2017)2 of the Committee of Ministers to member states on the legal regulation of lobbying activities in the context of public decision-making) definē interešu veicināšanu kā lobēšanu tikai tad, kad tā notiek strukturēti un organizēti.
Par lobēšanu parasti nesauc darbības, kas tiek veiktas tikai administratīvā vai tiesvedības procesā. Tomēr lobētāji var izmantot prasības tiesā, piemēram, lai atceltu kādu normatīvo aktu vai iesniegumus iestādēm, piemēram, informācijas pieprasījumus. Valstīs, kur lobēšanu reglamentē normatīvie akti, nereti noteikti arī citi izņēmumi, kādus subjektus neuzskata par lobētājiem (piemēram, individuālus pilsoņus, valsts amatpersonas, kad tās pilda savus amata pienākumus, zinātniekus, politiskās partijas, reliģiskās organizācijas) vai kādas darbības neuzskata par lobēšanu (piemēram, piketus un demonstrācijas, kas notiek publiskajā telpā, publikācijas plašsaziņas līdzekļos, komunikāciju pēc valsts amatpersonu uzaicinājuma).
