Vārda “lobēšana” izcelsme saistīta ar priekštelpām Anglijas Parlamenta Pārstāvju palātā, kur sabiedrības pārstāvji varēja runāt ar parlamenta locekļiem. Lobēšana ir personu komunikācija ar publiskas varas institūciju amatpersonām, lai ietekmētu lēmumu pieņemšanu šo vai trešo personu interesēs. Eiropas Padomes (Council of Europe) Rekomendācija dalībvalstīm par lobēšanas darbību tiesisko reglamentēšanu publiskās lēmumu pieņemšanas kontekstā (Recommendation CM/Rec(2017)2 of the Committee of Ministers to member states on the legal regulation of lobbying activities in the context of public decision-making) definē interešu veicināšanu kā lobēšanu tikai tad, kad tā notiek strukturēti un organizēti.

Par lobēšanu parasti nesauc darbības, kas tiek veiktas tikai administratīvā vai tiesvedības procesā. Tomēr lobētāji var izmantot prasības tiesā, piemēram, lai atceltu kādu normatīvo aktu vai iesniegumus iestādēm, piemēram, informācijas pieprasījumus. Valstīs, kur lobēšanu reglamentē normatīvie akti, nereti noteikti arī citi izņēmumi, kādus subjektus neuzskata par lobētājiem (piemēram, individuālus pilsoņus, valsts amatpersonas, kad tās pilda savus amata pienākumus, zinātniekus, politiskās partijas, reliģiskās organizācijas) vai kādas darbības neuzskata par lobēšanu (piemēram, piketus un demonstrācijas, kas notiek publiskajā telpā, publikācijas plašsaziņas līdzekļos, komunikāciju pēc valsts amatpersonu uzaicinājuma).

Lobēšanas tiešais mērķis ir lobētāja vai trešās personas privāto interešu vai uzskatu par sabiedrības interesēm īstenošana. Tiesības nodarboties ar lobēšanu izriet no cilvēka pamattiesībām (vārda brīvība – Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pants, United Nations Organization, International Covenant on Civil and Political Rights; Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pants, Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms). Lobēšana ir viena no politiskās līdzdalības formām un ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, kur pilsoņi drīkst paust savas intereses lēmumu pieņēmējiem un piedalīšanās politiskajos procesos ir vēlama. Lobēšana nodrošina saikni starp lēmumu pieņēmējiem un dažādām sabiedrības grupām. Tā ir īpaši svarīga plurālistiskajā demokrātijā, kur daudzu savstarpēji konkurējošu interešu grupu darbība tiek uzskatīta par priekšnoteikumu lēmumu pieņemšanai sabiedrības interesēs.

Lobēšanā izšķir lobētājus (personas, kuras veic lobēšanas darbības) un lobēšanas klientus (personas, kuras pasūta lobēšanas darbības vai kuru interesēs tās tiek veiktas). Klients var piesaistīt lobētāju kā pakalpojumu sniedzēju, kurš par samaksu veic lobēšanu klienta interesēs, vai kā brīvprātīgo. Lobētājs var būt klienta (uzņēmuma vai organizācijas) darbinieks, kuram lobēšana ir darba pienākums. Lobētājs un klients var arī būt viena un tā pati persona, taču šāda lobētāja darbību dažkārt uzskata par parastu pilsonisku līdzdalību, kas nav jāregulē kā lobēšana. Lobētājus var klasificēt arī pēc interesēm, kādas viņi pārstāv (komerciālas vai nekomerciālas, privātas vai sabiedriskā labuma). Izmantojot savus darbiniekus vai ārējus pakalpojumu sniedzējus, lobēšanā bieži iesaistās lieli uzņēmumi, biznesa nozaru asociācijas, arodbiedrības, sabiedriskās organizācijas. Lobēšanas pakalpojumu sniegšana ir kļuvusi par uzņēmējdarbības nozari, kurā darbojas gan specializējušies lobēšanas profesionāļi, gan konsultāciju, sabiedrisko attiecību un juridisko pakalpojumu uzņēmumi. Lobēšana ietver mutisku un rakstisku komunikāciju ar amatpersonām (individuālas tikšanās, piedalīšanās likumdevēju komisijās un citās apspriedēs, priekšlikumu iesniegšana u. c.), sagatavošanās darbu (fona pētījumi, argumentu izstrāde u. c.), komunikāciju ar citiem lobētājiem un interešu grupām, kā arī plašāku sabiedrību kopumā. Lobēšana papildus var ietvert arī līdzdarbību rīcībpolitikas īstenošanā, piemēram, informējot sabiedrības locekļus par rīcībpolitikas sniegtajām iespējām vai sistemātiski ziņojot par noteikumu pārkāpējiem. Lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus, lobētāji viņiem dažkārt sniedz dāvanas, viesmīlību (piemēram, atpūtas iespējas ekskluzīvos īpašumos vai uz peldlīdzekļiem) vai kukuļus. Šādi ietekmes līdzekļi ir pārsvarā aizliegti vai uzskatīti par neētiskiem. Tos izmantojot, lobēšana var pārklāties ar korupciju. Izplatīts lobēšanas līdzeklis ir finansējuma sniegšana politiskajām partijām vai atsevišķu vēlēšanu kandidātu kampaņām. Šāda finansējuma ētiskums lielā mērā atkarīgs no konkrētā valstī esošiem politiskās darbības finansēšanas noteikumiem un to ievērošanas.

Centieni ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu ir tikpat seni, cik politika. Lobēšanas aizsākumi tās modernajā izpratnē ir saistīti ar parlamenta un pilsoņu tiesību nostiprināšanos. Lobēšanas attīstību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) veicināja vārda brīvības un petīciju tiesību nostiprināšana ASV konstitūcijas pirmajā labojumā 1791. gadā. Viens no agrīniem algotiem lobētājiem ASV bija Viljams Halls (William Hull), kuru 1792. gadā nolīga Kontinentālās armijas veterāni no Virdžīnijas, lai viņš panāktu papildu kompensācijas par nokalpoto karadienestu. 19. gs. pirmajā pusē ievērojami pieauga organizētu interešu grupu nozīme ASV politikā. Pēc Amerikas Pilsoņu kara (1861–1865) interešu grupas aizvien vairāk centās nodrošināt klātbūtni Vašingtonā, kur sāka veidoties lobētāju kopiena, ko mūsdienās uzskata par lielāko pasaulē. Jau kopš 18. gs. beigām pastāvēja bažas par lielu biznesa interešu neproporcionālo ietekmi, kukuļošanu un citām korupcijas izpausmēm. Ziņojums ASV Kongresa Pārstāvju palātā 1874. gadā rezumēja: “Valsts strauji piepildās ar gigantiskām korporācijām, kuras vada un kontrolē milzīgus naudas uzkrājumus un tādējādi īsteno lielu ietekmi un varu”.

Kaut gan par lobētājiem Anglijas parlamentā runā jau kopš 17. gs., kopumā Eiropā lobēšana attīstījās lēnāk. Tam viens no cēloņiem bija vēlāka un nestabilāka demokrātijas attīstība. Vācijā un vairākās citās Eiropas valstīs 19. gs. otrajā pusē nostiprinājās prakse interešu aizstāvību veikt strukturēti ar plašu industrijas apvienību un darba ņēmēju organizāciju palīdzību. Interešu organizēšana atbilstoši ekonomikas nozarēm un iekļaušana centralizētās konsultāciju vai lēmumu pieņemšanas institūcijās (korporatīvisms) dažādās formās dominēja Eiropā lielāko daļu 20. gadsimta. Korporatīvisms dažkārt uzlūkots kā alternatīva Amerikas plurālistiskajai interešu aizstāvībai lobēšanas ceļā.

Kopš 20. gs. 80.–90. gadiem lobēšanas nozīme Eiropā arvien palielinājusies. Viens no cēloņiem ir ekonomikas sarežģītība, kā dēļ valstīm kļūst grūtāk regulēt tautsaimniecību, ja nav efektīvas komunikācijas ar tirgus dalībniekiem. Algotus lobētājus īpaši sāka izmantot tirgū ienākušie starptautiskie uzņēmumi, kuriem pašiem trūka kontaktu lēmumu pieņēmēju aprindās. Lielākajās Eiropas valstīs palielinājies lobēšanas pakalpojumu sniedzēju un uzņēmumu iekšējo (angļu in-house) lobētāju skaits.

Līdz ar Eiropas Savienības (ES) attīstību pieaugusi lobēšana attiecībās ar Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un citām ES institūcijām. 2019. gada martā Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta Pārredzamības reģistrā (Transparency Register) bija pierakstījušies nepilni 12 000 uzņēmumu, organizāciju un pašnodarbinātu konsultantu, kas pārstāv intereses attiecībās ar institūcijām. Tā kā reģistrācija ir brīvprātīga, lobētāju kopskaits, domājams, ir lielāks. Pēc mediju organizācijas POLITICO analīzes datiem, 2016. gadā lobētāji iztērēja 1,7 miljardus eiro (deklarētas summas), lai ietekmētu ES institūcijas. 21. gs. pieaugusi lobēšanas profesionalizācija, kas izpaužas kā lobētāju asociāciju veidošana un profesiju pašregulēšanas centieni ar kodeksu un paškontroles institūciju palīdzību.

21. gs. valstis arvien vairāk pieņem lobēšanas likumus. 20. gs. tikai sešas valstis pieņēma tiešu lobēšanas regulējumu – ASV (1946), Vācija (1972), Austrālija (1983), Kanāda (1989), Gruzija (1998), Lietuva (2000). 2017. gadā lobēšanas likumi vai noteikumi bija jau vismaz 22 valstīs. Biežākais lobēšanas regulējuma mērķis ir atklātība, ko nodrošina ar regulāru informācijas ievietošanu publiskā reģistrā vai tamlīdzīgi. Atklājamā informācija var ietvert lobētāja un lobēšanas klienta identitāti, ar lobēšanu saistītos maksājumus lobētājam, partijām vai politiķiem, lobēšanas tematiskās jomas un konkrētus lobēšanas jautājumus, iestādes un amatpersonas, ar kurām lobētājs kontaktējies, un citus. Lobēšanas regulējums arī var noteikt prasības, kas jāievēro mijiedarbībā starp lobētājiem un lēmumu pieņēmējiem, piemēram, aizliegumu sniegt amatpersonām nepienācīgus labumus, pienākumu komunikācijā skaidri identificēt sevi un lobēšanas klientu un sniegt patiesu informāciju, aizliegumu vienlaicīgi pārstāvēt pretējas intereses. Valsts amatpersonām nereti ir ierobežojumi nodarboties ar lobēšanu amata ieņemšanas laikā un noteiktu periodu pēc amata atstāšanas.

2010. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development) pieņēma vadlīnijas “Lobēšanas atklātības un godaprāta principi” (Principles for Transparency and Integrity in Lobbying). 2017. gadā Eiropas Padomes Ministru Komiteja (The Committee of Ministers) pieņēma Rekomendāciju dalībvalstīm par lobēšanas darbību tiesisko reglamentēšanu publiskās lēmumu pieņemšanas kontekstā. Saskaņā ar rekomendāciju valstīm vajadzētu uzturēt publisku lobētāju reģistru, noteikt lobētāju ētiskas izturēšanās standartus un vadlīnijas amatpersonām attiecībās ar lobētājiem, kā arī efektīvas, samērīgas un atbilstošas sankcijas par pārkāpumiem.

Lobēšana informē amatpersonas par sabiedrībā pastāvošajām interesēm un politisko lēmumu skartajām jomām. Tādējādi lobēšana var uzlabot lēmumu kvalitāti. Ja dažādām sabiedrības grupām ir organizācijas vai atsevišķi pārstāvji, kuri aizstāv to intereses, lobēšana nodrošina plaša pilsoņu loka iesaisti un viņu interešu ņemšanu vērā. Lobēšanas pētnieku vidū pastāv arī uzskats, ka lobēšana var aizstāt korupciju, jo, pastāvot izvēles iespējām, uzņēmumi var dot priekšroku lobēšanai, nevis kukuļošanai un citām korupcijas formām.

Tomēr gandrīz visās sabiedrībās ir sastopami negatīvi priekšstati par lobēšanu. Ja atsevišķas grupas spēj lobēt ar daudz lielākiem resursiem un efektīvāk nekā citas, rodas risks, ka amatpersonas nepietiekami ņems vērā plašākas sabiedrības intereses. Lēmumu pieņēmēji var arī kļūt atkarīgi no konkrētiem lobētajiem. Amatpersonām var nepietikt kapacitātes savu lēmumu skarto jomu patstāvīgai izvērtēšanai, vai arī lobētāji var nodrošināt savu ietekmi ar nepienācīgu labumu (kukuļu, nelikumīga partiju finansējuma) palīdzību.