Pastāv dažādas korupcijas definīcijas. Korupcija parasti ir ļaunprātīga rīcība, ko izdara persona, kurai ir vara pieņemt vai ietekmēt lēmumu vai rīkoties ar resursiem, lai gūtu privātu labumu. Lielākās atšķirības ir uzskatos par to, kad rīcība ir ļaunprātīga. Rīcību var uzskatīt par ļaunprātīgu, kad tā ir pretlikumīga (piemēram, tiek pārkāpts kāds aizliegums), pieviļ uzticību (piemēram, vēlēts politiķis rīkojas pretēji tam, ko solījis vēlētājiem), ir pretrunā sabiedrības interesēm (piemēram, rada kaitējumu videi) vai kad tās rezultātā sabiedrības locekļi tiek diskriminēti (piemēram, liedzot iespējas ieņemt valsts amatus ar lēmumu pieņēmējiem personiski nesaistītiem kandidātiem).

Personām, kuras iesaistās korupcijā, parasti ir nolūks gūt mantisku labumu sev, saviem ģimenes locekļiem vai citām ar sevi saistītām personām. Retāk galvenais labums var būt nemateriāls, piemēram, savas politiskās partijas popularitātes veicināšana. Dažkārt korupcija kļūst par slēptu līdzekli, lai aizsargātu tirgu pret starptautisko konkurenci (darījumi tiek slēgti tikai ar uzņēmumiem, kuri saistīti ar lēmumu pieņēmējiem). Nonākot saskarsmē ar korumpētām amatpersonām, iedzīvotāji vai uzņēmumi var iesaistīties korupcijā, piemēram, kā kukuļu devēji, lai izvairītos no likumā noteiktu pienākumu pildīšanas vai soda. Viņi var arī justies spiesti iesaistīties korupcijā, lai saņemtu pakalpojumus vai iespējas, kuras viņiem likumīgi pienākas. Korupcija var būt vērsta uz to, lai nepareizi īstenotu likuma normas vai lai ietekmētu pašu likumu veidošanu (tā sauktā valsts sagrābšana).

Korupcijā var iesaistīties gan publiskā sektora amatpersonas un darbinieki, gan privātajā sektorā nodarbinātie. Publiskajā sektorā tie var būt politiķi (parlamentu un valdību locekļi, pašvaldību vadītāji), justīcijas amatpersonas (tiesneši, prokurori), kā arī ierēdņi un citi nodarbinātie visdažādākajos sektoros. Privātajā sektorā tie var būt uzņēmumu vadītāji vai citas personas, kas pieņem saimnieciskus lēmumus vai citādi ietekmē mantiskus apstākļus.

Korupcijai ir dažādas formas. Sabiedrības uztverē korupcija visbiežāk ir krimināli sodāmas darbības, piemēram, kukuļošana. Kukuļošanā valsts amatpersona vai cits nodarbinātais saņem nepienākošu labumu no citas personas un apmaiņā pret šo labumu, izmantojot savu amata stāvokli, veic (vai neveic) kādu darbību labuma devēja interesēs. Starptautiskie standarti un daudzu valstu likumi nosaka sodu par dažādām ar kukuļošanu saistītām darbībām – kukuļa apsolīšanu, piedāvāšanu, došanu (aktīvo kukuļošanu) un kukuļa pieprasījumu vai pieņemšanu (pasīvo kukuļošanu). Citas korupcijas formas ir tirgošanās ar ietekmi (par saņemto labumu persona ļaunprātīgi izmanto savu ietekmi, nevis pati izmanto savas pilnvaras), īpašuma izšķērdēšana, piesavināšanās vai citas līdzīgas darbības, izmantojot ieņemamo amatu, amata ļaunprātīga izmantošana nolūkā iegūt nepienākošu labumu (piemēram, apzināta lēmuma pieņemšana par labu savam ģimenes loceklim, pārkāpjot interešu konflikta novēršanas noteikumus) un citas.

Dažas korupcijas formas tradicionāli uzskatītas par mazāk ļaunām, piemēram, tā sauktie veicināšanas maksājumi – nelieli kukuļi, kurus dod, lai nodrošinātu vai paātrinātu darbību, uz kuru devējam ir tiesības. Tomēr daudzās valstīs šādi maksājumi ir sodāmi līdzīgi kā jebkura cita kukuļošana. Par nosacīti maigo korupciju dažkārt uzskata arī favorītismu, kur priekšroka piekļuvē resursiem vai pakalpojumiem tiek nodrošināta personām, kurām ir ģimenes vai draudzības saites ar lēmumu pieņēmējiem.

Korupcija bija pazīstama jau senajos laikos, kaut gan priekštati par to, kāda rīcība uzskatāma par korupciju, dažādos laikos atšķīrās. Platons (Πλάτων) dialogā “Likumi” (Νόμος, 4. gs. p. m. ē.) pauda, ka tiem, kas kalpo savai zemei, vajadzētu to darīt, neņemot dāvanas, ka visdrošāk ir pakļauties likumam, kurš aizliedz pakalpot par kukuli, un nepaklausīgajam, ja tas notiesāts, jāmirst. Dažādu korupcijas formu apraksti un to nosodījums sastopams reliģiskos tekstos, piemēram, Bībelē (negodīga nodokļu iekasēšana personiskam labumam) un Korānā (aizliegums dot kukuļus tiesnešiem).

Turpretī favorītisms, kas pamatots radniecībā vai bagātībā, bija pieņemts pārvaldības princips daudzviet pasaulē lielākajā daļā vēstures. 17. un 18. gs. Anglijā zemākie aristokrāti un jaunās pilsoniskās elites locekļi varēja nopirkt politiskos amatus. 18. gs. Zviedrijā bija pieņemts pirkt un pārdot amatus armijā un citur valsts pārvaldē. Šādas prakses aizliedza tikai 19. gs.

Dažādās politiski ekonomiskajās sistēmās korupcijai piemīt noteiktas īpatnības. Piemēram, kaut gan kukuļošana sociālistiskajās valstīs bija sodāma, administratīvā preču un pakalpojumu sadale, kā arī politiskās atbildības neesamība veicināja specifiskas korupcijas formas. Personas, kuras varēja noteikt deficītu labumu sadali, veidoja personiskus tīklus, kuru ietvaros šos labumus sniedza konkrētiem cilvēkiem, apmaiņā saņemot pretpakalpojumus. Šādu praksi neformāli sauca par blatu (krievu блат).

Korupcija mūsdienās ir globāla problēma, kaut gan tās apmēru precīzi izmērīt ir grūti. 2017. gada Globālā korupcijas barometra (angļu Global Corruption Barometer) aptaujā, kas aptvēra 119 valstis, gandrīz katrs ceturtais respondents sacīja, ka maksājis kukuli par publiskajiem pakalpojumiem pēdējo 12 mēnešu laikā. Aptauja konstatēja lielas atšķirības starp pasaules reģioniem ar sliktāko situāciju Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā (Содружество Независимых Государств) un labāko situāciju Eiropas Savienībā (European Union). Saskaņā ar respondentu priekšstatiem, policijā un vēlēto pārstāvju (piemēram, parlamenta locekļu) vidū korupcija bija visizplatītākā. Saskaņā ar organizācijas Transparency International 2018. gada Korupcijas uztveres indeksu (angļu Corruption Perceptions Index), par vismazāk korumpētajām valstīm uzskatāmas Dānija, Jaunzēlande, Somija, Singapūra, Zviedrija un Šveice. Par viskorumpētākajām uzskatāmas Dienvidsudāna, Sīrija un Somālija. 

Publiskajā telpā regulāri izskan ziņas par apjomīgas korupcijas gadījumiem. Piemēram, 1992. gadā Itālijā atklāja kukuļošanas gadījumus, ar ko sākās tā sauktā tīro roku izmeklēšana (itāļu mani pulite). Dati par iesaistīto personu precīzo skaitu atšķiras, taču pēc viena avota trīs gadu laikā izmeklēšana skāra piecus bijušos premjerministrus, vairāk nekā piecus simtus parlamenta locekļu, vairākus tūkstošus vietējo politiķu un citus. Vairums Itālijas politisko līderu atkāpās no amatiem vai pat devās trimdā, un vairākas partijas tika likvidētas, taču daudzi apsūdzētie dažādu iemeslu dēļ netika notiesāti un gandrīz visi izvairījās no reāliem brīvības atņemšanas sodiem. Kādreizējais Itālijas premjerministrs Betino Kraksi (Benedetto “Bettino” Craxi) izbēga no piespriestā cietumsoda, dodoties trimdā uz Tunisiju.

2006. gadā Vācijā sāka izmeklēt Siemens koncerna darbību un konstatēja, ka vairāku gadu laikā tas bija maksājis kukuļus kopumā ap 1,3 miljardu eiro apmērā Āfrikā, Āzijā, Eiropā un Latīņamerikā. Kā Ņujorkas biržā kotētam uzņēmumam, Siemens bija jāsamaksā sods un atlīdzinājums 800 miljonu ASV dolāru apmērā Amerikas Savienotajās Valstīs. Sodus noteica arī Vācijā, un pavisam koncerna izmaksas par soda naudām, kompensācijām, nodokļu parādiem un iekšējo izmeklēšanu tiek lēstas 2 līdz 2,5 miljardu eiro apmērā.

Tā sauktā izmeklēšana “Automazgātava” (portugāļu Lava Jato) sākās Brazīlijā 2014. gadā, pamatojoties uz aizdomām par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, un dažkārt dēvēta par visu laiku lielāko korupcijas skandālu Latīņamerikā. Izmeklētāji atklāja, ka valsts naftas uzņēmuma Petrobras amatpersonas ņēmušas kukuļus no būvniecības firmām apmaiņā pret līgumiem ar paaugstinātām cenām. No tādējādi iegūtajiem līdzekļiem iesaistītie uzņēmēji maksāja arī politiķiem un politiskajām partijām, it īpaši Strādnieku partijai (Partido dos Trabalhadores). Kopumā nelikumīgi sadalīti ap 2,1 miljardi ASV dolāru. Korupcijas skandālā iesaistīti vairāk nekā 80 politiķu un biznesa elites pārstāvju. Bijušais Brazīlijas prezidents Luiss Ignasio Lula da Silva (Luiz Inácio Lula da Silva) tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz 12 gadiem un vienu mēnesi un atrodas cietumā kopš 2018. gada aprīļa.

Retos gadījumos korupcijai ir pozitīva ietekme, piemēram, ar tās palīdzību var atvieglot administratīvo slogu, ko rada nevajadzīgi un apgrūtinoši noteikumi, vai arī iegūt materiālo nodrošinājumu darbiniekiem, kuru atalgojumam tikpat kā nav oficiālu līdzekļu. Tomēr mūsdienās ir vienprātība, ka korupcijas negatīvās sekas ir daudz nozīmīgākas.

Ekonomikā korupcija kropļo konkurenci, jo līgumi tiek slēgti ar korupcijā iesaistītajiem, nevis efektīvākajiem uzņēmumiem, kā arī mazina investīcijas, jo darbības efektivitātei nav izšķirošas nozīmes ekonomisko rezultātu sasniegšanā. Pasliktinās arī uzņēmējdarbības vide, piemēram, tiesas kā strīdu risināšanas instances nav uzticamas. Ja amatpersonas sistemātiski izspiež kukuļus, tie līdzinās papildu nodoklim. Ir abpusējs pastiprinošs sakars starp korupciju un ekonomisko nevienlīdzību, kur, no vienas puses, korupcija vēl vairāk pasliktina trūcīgāko sabiedrības slāņu apstākļus, bet, no otras puses, nevienlīdzība veicina korupciju (piemēram, tāpēc, ka ļoti trūcīgiem cilvēkiem ir grūti pilnvērtīgi piedalīties politikā un pieprasīt politisko līderu atbildību).

Politikā korupcija bieži grauj publisko institūciju un politiķu uzticamību un leģitimitāti. Kļūst grūtāk īstenot likumus un rīcībpolitiku, jo ieinteresētās puses ar korupcijas palīdzību panāk valsts darbības izkropļojumus. Korupcija politiskajā dzīvē var demotivēt līdzdalību (caurmēra pilsonim nostiprinās pārliecība, ka no viņa nekas nav atkarīgs) vai arī veicināt ekstrēmas politiskās darbības formas, tieksmi graut esošo politisko sistēmu. Korupcija var arī graut godīgu vēlēšanu norisi tieši (ar balsu pirkšanu vai vēlēšanu administrācijas ietekmēšanu) un netieši (ar manipulatīvām vēlēšanu kampaņām, kuras finansētas ar korupcijas ceļā iegūtiem līdzekļiem).

Ir korupcijas novēršanas un apkarošanas pasākumi. Novēršanas pasākumi ir publiskā sektora atklātība, efektīvs publisko iepirkumu regulējums, sabiedrības iesaistīšana un informēšana, caurskatāma un uz profesionalitāti vērsta personāla politika, adekvāts atalgojums, amatpersonu mācības, pasākumi interešu konflikta novēršanai un ētikas normu īstenošanai, atklātība politisko partiju un kampaņu finansēšanā, valsts amatpersonu deklarāciju sistēma, iespējas ziņot par korupciju un citi. Novēršanas pasākumiem jārada tādi apstākļi, kuros korupcijas gadījumu skaits mazinās un nav nepieciešams tērēt lielus resursus to izmeklēšanai. Korupcijas apkarošanas pasākumi ir sistēma korupcijas nodarījumu izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai.

Pretkorupcijas pasākumi ir apkopoti juridiski saistošos un rekomendējošos starptautiskajos dokumentos. Nozīmīgākais ir 2003. gadā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencija (United Nations Convention against Corruption). Papildus daudziem citiem pretkorupcijas pasākumiem konvencija nosaka dalībvalstīm pienākumu izveidot organizācijas, kuras novērš korupciju, kā arī nodrošināt specializētu korupcijas apkarošanas organizāciju vai personu esamību. Citas nozīmīgas konvencijas ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Konvencija par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos (OECD Convention on Combating Bribery of Foreign Public Officials in International Business Transactions) un Eiropas Padomes (Council of Europe) Krimināltiesību pretkorupcijas konvencija (Criminal Law Convention on Corruption).