Jēdziens atvasināts no vietvārda "Eiropa" un visbiežāk tiek lietots, lai apzīmētu tādu pārmaiņu procesus, kā iespaidā parādības, kuras šīs pārmaiņas skar, zaudē savdabību un kļūst eiropeiskas.

Eiropeizācija ir saistīta ar Eiropu un tās attīstību, ar to, kā tā atspoguļojas nacionālo valstu attīstībā. Eiropeizācijas jēdziens aptver ideju, ka ietekmes ziņā Eiropas integrācija ir kļuvusi tik dziļa, ka nacionālā līmeņa procesus nav iespējams uzlūkot šķirti no plašākas Eiropas līmeņa attīstības – arī valstīs, kas nav Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, piemēram, Šveice un Norvēģija. Jēdziena pamatā ir pārliecība, ka Eiropas pārvaldes struktūrām ir zināma autonomija un spēja mainīt dalībvalstis un to intereses, nereti tām negaidītā veidā. Vienlaikus pastāv vairākas atšķirīgas pieejas eiropeizācijas termina interpretācijai un lietojumam. Visbiežāk eiropeizācija tiek saistīta ar dažādu ES politiku ietekmi un mijiedarbību ar nacionālajām valstīm, īpaši izpildvaru, un to reakciju uz piedāvātajām pārmaiņām. Eiropas integrācijas kontekstā ar eiropeizāciju dažkārt apzīmē ne tikai procesu, kura ietvaros ES izplata savas politikas, bet arī pārmaiņu galarezultātu, piemēram, kādas nacionālās pārvaldes jomas pakļaušanu Eiropas iestāžu pārraudzībai vai sasniegtu saskaņotības pakāpi ar ES noteikumiem.

Eiropeizācijai nav konkrētas definīcijas, un jēdziena interpretācija ir atkarīga no analīzes fokusa. Eiropeizācija tiek definēta gan kā strukturālās pārmaiņas, kas visdažādākajos veidos ietekmē iesaistās puses, institūcijas, idejas un intereses, gan kā reakcija uz ES politikām, gan kā de jure suverenitātes nodošana ES līmenim. Pētnieks Roberts Ladrehs (Robert Ladrech) Francijas konstitucionālo pārmaiņu izpētes kontekstā viens no pirmajiem centās izvērst eiropeizācijas termina būtību, argumentējot, ka eiropeizācija ir process, kā iespaidā ES politiskā un ekonomiskā dinamika pakāpeniski kļūst par nacionālo politiku veidošanas daļu. Savukārt Tanja Bērcela (Tanja A. Börzel), analizējot reģionālo varas iestāžu reakciju Spānijā un Vācijā, uzsvēra, ka eiropeizācija ir uzlūkojama kā process, kura iespaidā iekšpolitikas jomas arvien lielākā apmērā tiek pakļautas lēmumu pieņemšanai Eiropas līmenī.

Līdz šim visiekļaujošāko eiropeizācijas definējumu, apkopojot būtiskākās atziņas, ir piedāvājis Klaudio Radaelli (Claudio M. Radaelli), proti, ka “eiropeizācija ir tādu formālu un neformālo noteikumu, procedūru, politikas paradigmu, stilu, paražu un kopīgo uzskatu un normu a) veidošanas, b) difūzijas un c) institucionalizācijas procesu kopums, kuri vispirms tiek definēti un konsolidēti Eiropas Savienības lēmumos un pēc tam integrēti nacionālā diskursa, identitāšu, politisko struktūru un politiku veidošanas principos”. Šis plašais definējums gan nav praktisks no akadēmiskā pielietojuma viedokļa, taču tas atklāj eiropeizācija fenomena sarežģītību, kura ietekme var būt dziļāka un tālejošāka par formālu pielāgošanos ES prasībām. Galvenās dimensijas, kas ir pakļautas eiropeizācijas radītām izmaiņām nacionālā līmenī, ir politiskā sistēma (angļu politics), politiskās struktūras (angļu polity) un politikas (angļu policies), taču ne tikai – eiropeizācijas ietekme var atspoguļoties valdošajos publiskajos diskursos, vērtību sistēmā un nacionālajā identitātē.

Daudzšķautņainības dēļ ir pamatoti uztvert eiropeizāciju nevis kā vienotu teorētisku pieeju, bet kā dažādu ieviržu pētniecisku programmu. Katru ievirzi raksturo atšķirīgi teorētiskie uzstādījumi un izmantojamās pētniecības metodes, taču visas šīs ievirzes vieno tas, ka, runājot cēloņsakarību kategorijās, pārmaiņu objekts ir valstu iekšzemes struktūras, savukārt ES norises ir šīs pārmaiņas tieši vai netieši ietekmējošais faktors jeb cēlonis. Attiecīgi sociālajās zinātnēs eiropeizācijas kontekstā runa ir gan par Eiropas integrācijas iekšpolitiskajiem cēloņiem (angļu domestic causes), proti, kad runa ir par nacionālajiem procesiem, kuri iespējo ES politiku un pārvaldes struktūru veidošanu, gan šīs integrācijas iekšpolitiskajām konsekvencēm (angļu domestic consequences), kad runa ir par ES pārvaldes prakšu difūziju un institucionalizāciju nacionālajās valstīs. Pirmo ievirzi nereti apzīmē kā augšupejošo eiropeizāciju (angļu uploading vai bottom-up), savukārt otro – par lejupejošo virzienu (angļu downloading vai top-down). Šis lejupejošais virziens attiecas arī uz ES standartu “eksportu” uz tām trešajām valstīm, kuras vēlas pievienoties savienībai vai arī uzturēt ar to ļoti ciešas politiskās un ekonomiskās attiecības. Pētniecībā tiek runāts arī par Eiropas integrācijas instrumentalizāciju, proti, šīs integrācijas mērķtiecīgu izmantošanu no nacionālo aktoru puses iekšpolitisku pārkārtojumu īstenošanai.

Summējot šīs atziņas, eiropeizācijas izpētē ir nodalāmas šādas četras jautājumu grupas:

1) kādos virzienos ES pārvaldības sistēma iedarbojas uz dalībvalstīm (nacionālā līmeņa izmaiņu dimensijas);

2) kādā veidā ES ietekmē dalībvalstis (nacionālā līmeņa izmaiņu mehānismi);

3) kāda ir ES ietekme uz valstīm (izmaiņu rezultāti nacionālajā līmenī);

4) kāds ir eiropeizācijas konteksts (attiecas uz dalībvalstīm, kandidātvalstīm vai tām valstīm, kas vēlas uzturēt ciešu saikni ar ES).

Vienlaikus ir būtiski iezīmēt parādības, kuras nevar tikt saistītas ar eiropeizācijas jēdzienu. Piemēram, eiropeizācija nav tas pats, kas konverģence, harmonizācija vai politiskā integrācija. Politiku vai institūciju konverģence, lai arī nozīmīga eiropeizācijas izpausme, var noritēt arī citu cēloņu iespaidā, nepastāvot ES spiedienam. Līdzīgi, ja harmonizācija raksturo ES normatīvu pārņemšanu nacionālajā politikā un nacionālo atšķirību izskaušanu, tad eiropeizācija – šīs harmonizācijas atšķirīgo ietekmi uz valstīm jeb reakciju, jo arī harmonizētajās jomās valstu atšķirīgo administratīvo un kultūras tradīciju dēļ nereti turpina pastāvēt nozīmīgas atšķirības. Eiropeizācija arī nav tas pats, kas politiskā integrācija. Eiropas politiskā integrācija ir saistīta ar Eiropas institūciju un politiku attīstību, savukārt eiropeizācija – ar nacionālo struktūru iekļaušanos šajos integrācijas procesos. Izpratne par to, kā norit integrācija un pārnacionālo struktūru attīstība, nav tas pats, kas izpratne par to, kāpēc valstis deleģē kompetences ES un kādas ir šīs deleģēšanas sekas uz iekšzemes procesiem. Tādējādi eiropeizācija ir daļa no pētniecības par starptautisko institūciju un reģionālo režīmu ietekmi uz valstu iekšpolitiku, taču eiropeizācijas tvērumā, arī Eiropas integrācijas kontekstā neietilps starpvalstu attiecību jautājumi.

Eiropeizācijas vēsturiskā izpratne ir saistīta ar Rietumeiropas sociālo normu, institūciju organizācijas prakses, sociālo un kultūras uzskatu, vērtību un uzvedības modeļu eksportu uz valstīm, kuras ģeogrāfiski vai kultūras ziņā nepieder Rietumeiropai. Kultūras izpratnē eiropeizācija nozīmē gan transnacionālas, gan arī pārnacionālas Eiropas kultūras rašanos (Eiropas valstīm raksturīgo kultūras normu, ideju, identitātes un uzvedības formu saplūšana) un attīstību paralēli Eiropas valstu savdabībai.

Pretstatā vēsturiskajai un kultūras izpratnei institucionālās un politiskās pielāgošanās ir jaunākas pieejas un attiecināmas uz eiropeizācijas minimālo izpratni – ES darbību, aptverot valstu reakciju uz ES norisēm. Eiropeizācijas izpausmes tika analizētas jau kopš Eiropas reģionālās integrācijas pirmsākumiem 20. gs. 50. gados, taču kā akadēmisks termins eiropeizācija ieviesās tikai 20. gs. 90. gados, kad eiropeizācija kļuva par atsevišķu pētniecības jomu, reaģējot uz tā dēvēto starpvaldību integrācijas teoriju uzplaukumu, piemēram, Endrjū Moravčika (Andrew Moravcsik) liberālo starpvaldību teoriju. Pretstatā starpvaldību teorijām, kuras Eiropas integrācijas attīstību ekskluzīvi skaidroja ar valstu interesēm, eiropeizācijas teorētiķi argumentēja, ka Eiropas līmeņa struktūras tomēr bauda zināmu autonomiju no dalībvalstīm un tās spēj mainīt šo valstu uzvedību, piemēram, radot valstu iekšzemes aktoriem alternatīvas rīcības iespējas, mainot spēku samēru starp valsts pārvaldes līmeņiem un galvenajiem varas pīlāriem – izpildvaru un likumdevēju, kā arī transformējot pastāvošās robežas starp privāto un publisko sfēru, proti, starp valsti un uzņēmējiem, arī starp valsti un sabiedrību. Eiropeizācija balstījās uz ideju, ka Eiropas integrācija ir kļuvusi tik dziļa ietekmes ziņā, ka nacionālā līmeņa procesus pilnībā padara par plašākas Eiropas līmeņa attīstības daļu. Tādējādi eiropeizācijas pētniecība iemiesoja jaunu ievirzi Eiropas integrācijas teorētiskajā diskusijā, kuras fokusā bija nepieciešamība valstīm pielāgoties (angļu adaptation), lai sasniegtu sekmīgu mijiedarbību ar ES pastāvošo kārtību.

Eiropeizācijas akadēmiskajā pētniecībā liela nozīme bija ES paplašināšanai ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm 21. gs. sākumā. Šī “eiropeizācija uz Austrumiem” lika uzsvaru uz ES izvirzīto nosacījumu (angļu conditionality) ietekmi uz ES kandidātvalstīm. Uzmanība tika veltīta sarunām par ES paplašināšanos, kandidātvalstu reformu procesam, nākamo ES dalībvalstu ES politikas un likumdošanas pārņemšanas un ieviešanas progresam, ES paplašināšanās sekām, ES pārvaldībai, kandidātvalstu valdību analīzei. Mazāka vērība ir veltīta politikas un politisko procesu dalībnieku eiropeizācijai – sabiedrībai, politiskajām partijām un interešu grupām, bet vēl mazāka loma eiropeizācijas oriģinālajā konceptā un izpētē ir bijusi ekonomiskajai un sociālajai eiropeizācijai.

Līdz ar ES paplašināšanos un attīstību ir palielinājies nacionālo politiku eiropeizācijas līmenis. Priekšplānā izvirzījies jautājums par sociālo un politisko procesu mijiedarbību, izmaiņām identitātē, to ietekmi uz politiku un sabiedrību atbilstoši ES attīstībai. 20. gs. nogalē, aprakstot eiropeizācijas definīciju un konceptu, autori jau koncentrējās uz pārnacionālā līmenī notiekošajiem procesiem, savukārt teorijā sāka dominēt nacionālā un vietējā līmeņa politiskās, ekonomiskās un sociālās izmaiņas. Līdzīgi – uzsvaru maiņa ir notikusi no formālām institūcijām un institucionalizācijas procesiem uz šo procesu dalībniekiem, to rīcību, izpratni, uztveri, diskursiem un kultūras īpatnībām.

Visnozīmīgākā problēma ir eiropeizācijas jēdziena izplūdušās aprises, kas nereti noved pie jēdziena nekorekta vai nekonsekventa pielietojuma. Piemēram, pētnieki mēdz nenošķirt eiropeizācijas un eiropsavienībizācijas (angļu EU-ization) jēdzienus, tādējādi radot konceptuālu apjukumu par to, vai eiropeizācijas jēdziens aptver tikai ar ES saistītus aspektus vai arī uzlūkojams plašāk – kā Eiropas telpā notiekošo sociālo, politisko un ekonomisko procesu mijiedarbība. Attiecīgi akadēmiskajā pētniecībā iesaka nošķirt ierobežoto Eiropas Savienības eiropeizācijas jeb eiropsavienībizācijas izpratni un izmantot daudz plašāku un kompleksu pieeju Eiropas telpai, ko aptver eiropeizācijas jēdziens. Apjukumu rada arī atšķirīgie skatījumi uz apzīmējamās parādības būtību, proti, to, vai ar eiropeizāciju ir domāta teorija, kura pamato saikni starp citām parādībām, vai parādība, kuru pašu izskaidro.

ES ietekme uz valstīm ir vislielākā un skar praktiski visas sadzīves jomas, taču, analizējot eiropeizācijas procesus, ir sarežģīti nošķirt ES ietekmi no citām ietekmēm, piemēram, kādām iekšpolitiskām norisēm, globalizācijas vai citu Eiropas reģionālo starptautisko organizāciju ietekmes, kura arī ir ievērojama, kā, piemēram, Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) gadījumos.

Akadēmiskajā literatūrā par eiropeizāciju runāts ne tikai kā par procesu, kurā ES izplata savas politikas vai kurā kandidātvalstis orientējas uz ES politikām, bet arī kā par rezultātu – politikas saskaņotības pakāpi ar ES. Sākoties iestāšanās ES procesam, eiropeizācija kļūst par kandidātvalstu prioritāti, jo ES politikas pieņemšana kļūst obligāta un absorbē nacionālās politikas veidošanas procesu. Īpašos gadījumos šādas izmaiņas varēja novest pie politiku vai institūciju pārveidošanas, citkārt varēja veidoties nacionālā līmeņa dalībnieku pretestība, tādējādi pieļaujot vienīgi ierobežotas izmaiņas.

Tādējādi arī sabiedrības attieksme pret eiropeizācijas var būt atšķirīga. Ja vieni tajā saskata iespēju valsts un sabiedrības modernizācijai, tad citi – apdraudējumu nacionālajai identitātei un valsts suverenitātei. Raksturīgākās bažas ir par eiropeizācijas iespaidu, piemēram, uz tradicionālajām ģimenes vērtībām, uz politiskās varas līdzsvaru starp likumdevēju un izpildvaru, uz nacionālo resursu noplicināšanu vai imigrācijas attīstību.