Liberālā starpvaldību teorija integrācijas procesu uzlūko kā valstu virzītu procesu, kurā valstu nacionālās valdības rīkojas, pārstāvot iekšpolitiski noteiktas intereses. Tā balstās uz trim pamata pieņēmumiem, piedāvājot trīspakāpju teorētiskās integrācijas modeli: 1) nacionālo preferenču veidošanās procesa norise; 2) starpvaldību sarunas un tām sekojošs kaulēšanās process; 3) institūciju veidošanās, lai panāktu starpvaldību sarunu un kaulēšanās procesa rezultātā izveidoto vienošanos institucionalizāciju. Teorija skaidro, ka specifiskas intereses veidojas plurālistiskā sacensībā starp dažādiem iekšpolitiskiem aktoriem, atspoguļojot ekonomiskās un politiskās preferences. Valstis savstarpēji vienojas, pamatojoties uz asimetrisku savstarpējo atkarību, kurā valstis, kas no sadarbības ir mazāk atkarīgas, iegūst lielāku ietekmi starpvaldību sarunu procesā. Teorija uzlūko institūcijas kā instrumentu, nevis lai palielinātu dominanci pār valstīm, bet gan lai ar to palīdzību nodrošinātu saistību izpildi, samazinātu darījumu rezultātā esošās izmaksas un mazinātu nenoteiktību.

Liberālo starpvaldību teoriju kā atbildi un kritiku uz līdzšinējās integrācijas teorijas – neofunkcionālisma – ierobežojumiem, izstrādājis amerikāņu izcelsmes politikas zinātnieks Endrū Moravčiks (Andrew Moravcsik). Neofunkcionālisma uzsvērtā pārnacionālo dalībnieku nozīme un “pārplūdes” (spillover) efekts E. Moravčika skatījumā nav spējis sniegt pietiekami spēcīgu empīrisko pamatojumu Eiropas integrācijas procesa stagnācijai 20. gs. 60. un 70. gados. Liberālās starpvaldību teorijas izveidošana bija mēģinājums radīt teoriju, kas skaidrotu Eiropas integrācijas procesu, balstītos empīriskos datos un uzsvērtu iekšpolitisko procesu nozīmi uz integrācijas procesa veicināšanu un vēlāku norisi. Rezultātā tika izstrādāts trīs pakāpju teorētiskais ietvars, kas publicēts 1993. gadā (zinātniskajā žurnālā Journal of Common Market Studies E. Moravčika raksts “Eiropas Kopienas prioritātes un vara: liberālā starpvaldību pieeja”, Preferences and Power in the European Community: A Liberal Intergovernmentalist Approach), bet plašāk attīstīts 1998. gadā E. Moravčika grāmatā “Izvēle par labu Eiropai” (The Choice for Europe). E. Moravčiks pašos pamatos pārdefinēja integrācijas teoriju, uzsverot nacionālo līderu racionālo lēmumu nozīmību, kurus vienlaikus ietekmē gan iekšpolitiskie procesi un dažādu grupu intereses, gan stratēģiska starpvalstu sarunu dinamika.

Kopš E. Moravčika teorijas izveidošanas 20. gs. 90. gados, tā ir ievērojami attīstījusies. Lai gan sākotnēji liberālā starpvaldību teorija koncentrējās uz reģionālās integrācijas norisi, uzsverot ekonomisko ieguvumu nozīmību, šobrīd teorija iekļauj arī nemateriālu, simbolisku un politisku faktoru nozīmi atsevišķās politikas jomās, piemēram, migrācijas un monetārās politikas kontekstā, ļaujot to pielietot arī atsevišķu Eiropas Savienībā (ES; European Union, EU) nozīmīgu ikdienas lēmumu analīzē.

Pret liberālo starpvaldību teoriju vērstā kritika, pirmkārt, tiek attiecināta uz nacionālo preferenču veidošanās procesu. Kā norāda starptautisko attiecību konstruktīvisma skolas teorētiķi, nacionālās preferences nav fiksētas vai izteikti ekonomiskas, tās ietekmē normas, identitāte, kā arī ES socializācijas process. Liberālā starpvaldību teorija, pēc konstruktīvistu domām, nepietiekamu uzmanību pievērš tam, cik lielā mērā ES dalībvalsts statuss ietekmē un maina nacionālās preferences. Postfunkcionālisti norāda, ka ES ir izteikti politizēta vide, kur preferences ietekmē identitātē balstītā masu politika, ne izteikti racionālas nacionālo valstu ekonomiskās preferences. Kā norāda postfunkcionālisti, liberālā starpvaldību teorija nespēj pilnībā skaidrot, piemēram, Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, kur vēlētāji izvēlējās pretēji skaidrām ekonomiskajām interesēm. Otrkārt, kā norāda jaunie intergovernmentālisti (new intergovernmentalists) un konstruktīvisma skolas teorētiķi, lēmumu pieņemšanas procesā ES arvien lielāka nozīme ir jāpiešķir konsensa veidošanai, apspriešanai un sociālajai mijiedarbībai, nevis stratēģiskai un uz varas līdzsvaru balstītai tirgošanās pieejai, kā to uzsver liberālā starpvaldību teorija. Šie kritiķi norāda, ka kopš Māstrihtas līguma (Maastricht Treaty) parakstīšanas, ES ir attīstījusies līdz tādam līmenim, kur formālas vienošanās aizvien biežāk tiek aizstātas ar garu un neformālu koordinācijas procesu, kur nacionālo valstu pārstāvji rīkojas nevis kā stingi nacionālo interešu pārstāvniecības aģenti, bet gan problēmu risinātāji. Kā norāda kritiķi, šajā skatījumā lēmumu pieņēmēji (ministri, diplomāti) darbojas, balstoties uz kopēju uzticēšanos un vienotas atbildības normu ietvaros, meklējot pragmatiskus risinājumus dialoga ceļā, nevis izmantojot piespiešanu vai draudus; savukārt liberālā starpvaldību teorija šādu koordināciju interpretē kā stratēģisku procesu, kas balstīts uz asimetriskām interesēm, ne patiesu apspriešanos. Treškārt, vēsturiskie institucionālisti (historical institutionalists) norāda uz nepilnībām, ar kādām teorija skaidro institūciju veidošanos un evolūciju ES kontekstā. Liberālā starpvaldību teorija pieņem, ka institūcijas ir apzināti un racionāli nacionālo valdību veidotas, un to primārās funkcijas ir padarīt starpvaldību vienošanās uzticamas, piemēram, nododot daļu suverenitātes ES vai deleģējot autoritāti pārnacionālām struktūrām. Vienlaikus liberālā starpvaldību teorija skaidro, ka nacionālās valdības veido institūcijas, lai risinātu kolektīvās rīcības trūkuma problemātiku: saistību izpildi vai asimetriju informācijas apritē starp aktoriem. Ņemot vērā šo skatījumu, liberālā starpvaldību teorija uzlūko institucionālās izvēles kā instrumentālas un statiskas, proti, kad institūcijas ir izveidotas, tiek sagaidīts, ka tās īstenos savus pamata uzdevumus un mērķus bez nepieciešamības īstenot izmaiņas to pamata funkcijās, ja vien neiestājas apstākļi, kad valdības lemj par nepieciešamību šādas funkcijas mainīt un/vai pārskatīt. Vēsturiskie institucionālisti apstrīd šos pieņēmumus vairākos būtiskos veidos, norādot, ka institūciju dabisks stāvoklis ir nepārtraukta tādu apstākļu jeb rezultātu veidošana, kādus sākotnēji valstīm nav iespējams paredzēt. Šāds piemērs ir Eiropas Savienības Tiesa (Court of Justice of the European Union), kas laika gaitā kļuvusi ietekmīgāka un palielinājusi savu autonomiju. Vēsturiskie institucionālisti norāda, ka liberālās starpvaldību teorijas pieņēmums par valstu iespējām brīvi pieņemt lēmumu par nepieciešamību pārskatīt specifiskas vienošanās vai pat izstāties no institucionāla ietvara, nav pārliecinošs, jo šādi lēmumi var novest pie situācijas, kad šādas izmaiņas ir politiski un ekonomiski neizdevīgas. Tomēr, kā norādījis pats E. Moravčiks, liberālā starpvaldību teorija un vēsturiskais institucionālisms nebūtu jāuztver kā divas savstarpēji konkurējošas teorijas: liberālā starpvaldību teorija skaidro racionālu lēmumu nozīmību, bet vēsturiskais institucionālisms fokusējas uz ilgstošu un neparedzētu seku analīzi.

Liberālās starpvaldību teorijas ietvaros analītiķi plaši izmanto vairākas strukturētas un empīriskas metodes, lai sniegtu skaidrojumu Eiropas integrācijas procesam. Plaši tiek izmantota gadījuma analīze (case study), pielietojot procesu izsekošanas (process tracing) metodi, lai detalizēti pētītu cēloņu un seku ķēdi lēmumu pieņemšanas procesā spēļu teorijas ietvaros (piemēram, Neša sarunu modelis, Nash Bargaining).

Liberālā starpvaldību teorija tiek lietota politikas zinātnes un starptautiskās politikas disciplīnās, kā arī salīdzinošajā politikā un reģionālās Eiropas integrācijas pētniecības apakšdisciplīnās.

Liberālā starpvaldību teorija ir būtiski ietekmējusi ES studijas gan akadēmiskā, gan politiskā diskursa kontekstā. Akadēmiskajā vidē teorija tiek plaši pielietota, lai skaidrotu dažādu lēmumu un līgumu iznākumus, ES institucionālo problemātiku, kā arī reģionālās integrācijas dinamiku ES kontekstā.