Salīdzinošā politika ir viena no trim tradicionālajām politikas zinātnes apakšnozarēm. Pārējās divas ir starptautiskā politika un politikas teorija. Atšķirībā no politikas teorijas, kas ir normatīva, salīdzinošā politika ir empīriski orientēta. Piemēram, politikas teorija skaidro, vai zems uzticēšanās līmenis pārvaldes institūcijām nodara kaitējumu demokrātijas kvalitātei, bet salīdzinošā politika vairāk pievēršas zemā uzticēšanās līmeņa iemeslu izpētei.

Timotijs Lims (Timothy Lim) darbā “Salīdzinošā politika: ievads pieejās un problēmjautājumos” (Doing Comparative Politics: An Introduction to Approaches and Issues) akcentē, ka salīdzinošā politika galvenokārt vērsta uz politisku parādību izpēti politisko sistēmu iekšienē, kas palīdz to nošķirt no starptautiskās politikas, kura vairāk nodarbojas ar valstu ārējo attiecību un ārpolitikas pētniecību. Šīs disciplīnas pārstāvji galvenokārt pēta nacionālas politiskās sistēmas jeb valstis (piemēram, partiju sistēmas atšķirības starp Latviju un Zviedriju), taču salīdzinātas var tikt arī reģionālas politiskās sistēmas (piemēram, vairākas Amerikas Savienoto Valstu pavalstis; ASV) vai pārnacionālas politiskās sistēmas (piemēram, Rietumeiropa un Latīņamerikas reģions vai Eiropas Savienība un NATO).

Salīdzinošās politikas pētniecisko tematu loks ir ļoti daudzveidīgs. Apakšnozares izpētes objektus var iedalīt trīs grupās: politiskās institūcijas (piemēram, likumdevēji, izpildvara, partiju sistēmas, konstitūcijas, politiskie režīmi u. c.), individuāli aktieri un grupas (piemēram, vēlētāji, politiķi, politiskās partijas, interešu grupas u. c.) un procesi vai notikumi (piemēram, rīcībpolitiku izstrāde, partiju veidošanās, politiskā komunikācija, vēlēšanu kampaņas u. c.).

Kā atsevišķa politikas zinātnes apakšnozare salīdzinošā politika radusies ASV 19. gs. beigās. Šajā periodā vairākās ASV augstskolās (piemēram, Kolumbijas Universitātē, Columbia University, Džonsa Hopkinsa Universitātē, Johns Hopkins University, u. c.) tika izveidoti politikas zinātnes departamenti un programmas, kas piedāvāja iegūt grādu politikas zinātnē. Aizsākās pakāpeniska politikas zinātnes atdalīšanās no vēstures. Līdz Otrajam pasaules karam salīdzinošā politika galvenokārt pievērsās valstu un to formālo institūciju (likumdevējvaras, izpildvaras, tiesu varas un birokrātijas) kopīgo un atšķirīgo iezīmju aprakstam. Būtisks uzsvars bija uz institūciju vēsturisku analīzi. Šī posma pētījumos dominēja institucionālisma paradigma.

Sākotnēji politikas zinātne tika uztverta kā sinonīms salīdzinošajai politikai, taču, ņemot vērā, ka robežas starp politikas zinātni un citām disciplīnām iezīmējās arvien skaidrāk, pakāpeniski notika arī virzienu veidošanās politikas zinātnes iekšienē.

Svarīgs politikas zinātnes un salīdzinošās politikas attīstības pavērsiens notika 20. gs. 20. gados. 1921. gadā Čikāgas Universitātes (University of Chicago) profesors Čārlzs Meriams (Charles Merriam) publicēja manifestu, kurā aicināja veidot jaunus pamatus politikas zinātnei un nošķirt to no dominējošās vēsturiskās pieejas. Viņa idejas vēlāk lika pamatus t. s. Čikāgas skolai un biheiviorismam – politikas zinātnes paradigmai, kas savu uzplaukumu piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara.

Biheiviorisms šajā laikā noteica pētnieciskos jautājumus salīdzinošajā politikā, ievērojami paplašinot tās pētniecisko objektu loku, pārceļot fokusu no formālajām institūcijām uz neformālo aktieru un grupu uzvedības izpēti. Biheiviorisms ienesa pārmaiņas arī pētnieciskajās metodēs, liekot uzsvaru uz kvantitatīvo metožu, īpaši aptauju, izmantošanu.

20. gs. 50. un 60. gados politikas zinātnē ienāca dažādas jaunas pieejas, kas pārsvarā tika aizgūtas no ekonomikas – piemēram, racionālās izvēles teorija, kas balstās pieņēmumā par indivīdu kā racionālu un stratēģiski domājošu, kurš vienmēr rīkojas tā, lai sasniegtu sev vēlamo rezultātu, novērtējot citu indivīdu iespējamo rīcību. Tiekšanos izstrādāt universālu politikas teoriju apliecina Deivida Īstona (David Easton) 20. gs. 50. gados formulētā sistēmas teorija. Entonijs Bērčs (Anthony Birch) par sistēmas teoriju rakstījis, ka tās galvenais nolūks bija aizstāt formālo institūciju analīzi ar politisko sistēmu un sistēmas izpēti. Šajā modelī institūcijas, piemēram, vēlēšanas, partijas un interešu grupas, tika aizvietotas ar interešu un vērtību artikulācijas procesu.

20. gs. otrajā pusē biheiviorisma paradigmas ietekme pakāpeniski mazinājās. Pirmkārt, biheiviorisma metodoloģiskā pieeja, kas pamatā balstījās plaša mēroga aptaujās, politikas pētniecībā nespēja piedāvāt laika gaitā nemainīgas un universāli piemērojamas likumsakarības. Tāpat kritika tika vērsta pret biheivioristu aicinājumu nošķirt faktus no vērtībām. Šāda pieeja iepriekš bija dominējusi politikas vēsturiskajā analīzē. Otrā pasaules kara un nacisma pieredze nostiprināja pārliecību, ka institūciju nozīmīgums ir pārāk būtisks, lai politikas zinātni un salīdzinošo politiku aizstātu vienīgi ar politisko aktieru uzvedības izpēti. Tika atzīts, ka arī formālajām institūcijām ir ietekme uz politisko procesu un to loma ir jāņem vērā līdztekus neformālo aktieru uzvedības pētniecībai. Institūcijas atkal kļuva par salīdzinošās politikas izpētes objektiem, to vidū – politisko režīmu veidi un maiņa, demokratizācijas procesi, politisko partiju regulējums, valstu veidošanās, revolūciju un apvērsumu norise. Šo paradigmu dēvē par neoinstitucionālismu.

Ārends Leipharts (Arend Lijphart) 1971. gadā publicētajā rakstā “Salīdzinošā politika un salīdzinošā metode” (Comparative politics and the comparative method) uzsvēris, ka salīdzinošā politika ir vienīgā politikas zinātnes apakšnozare, kas ietver metodoloģisku, nevis saturisku apzīmējumu. Salīdzinošajā politikā pastāv pētniecisko metožu plurālisms. Tiek izmantotas gan kvalitatīvās (dažādu sekundāro avotu analīze, padziļinātās intervijas u. c.), gan arī kvantitatīvās (aptaujas, statistikas datu analīze, kontentanalīze u. c.) metodes, tāpēc korektāk ir runāt par apakšnozarē dominējošām pētnieciskajām stratēģijām.

Salīdzinošās politikas nolūks ir skaidrot, raksturot vai paredzēt atšķirīgās un līdzīgās iezīmes starp politiskām sistēmām. Šim nolūkam plaši lieto gadījumu analīzi. Var veikt viena gadījuma izpēti (piemēram, salīdzināt valdību veidošanas procesu Igaunijā noteiktā laika periodā) vai vairāku gadījumu analīzi (piemēram, salīdzināt valdību veidošanas procesu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā). Salīdzinošajos pētījumos, kad salīdzināti tiek divi vai vairāk gadījumi, izšķir divas stratēģijas. Viena pieeja ir atlasīt gadījumus, kas ir savstarpēji līdzīgi, taču atšķiras pētnieku interesējošie mainīgie (piemēram, līdzīgas valstis ar dažādām partiju sistēmām). Šādu pētniecisko pieeju dēvē par vislīdzīgāko gadījumu stratēģiju. Otra pieeja paredz izvēlēties gadījumus, kas ir savstarpēji atšķirīgi, taču ar līdzīgiem pētnieku interesējošajiem mainīgajiem (piemēram, atšķirīgas valstis, bet ar daudzpartiju sistēmu). Šādu pieeju dēvē par visatšķirīgāko gadījumu stratēģiju.

Ņemot vērā, ka salīdzinošā politika ir plaša apakšnozare un tajā strādājošie pētnieki pievēršas dažādām izpētes problēmām, ir grūti aptvert pilnīgi visas nozares teorijas. Ieskatam piedāvāti daži piemēri par teorētiskajiem vispārinājumiem, kas apakšnozarē radīti, un zināmākajiem darbiem.

Racionālās izvēles skolas ietvaros ir tapuši vairāki apakšnozarei nozīmīgi darbi. Piemēram, Mankūra Olsona (Mancur Olson) grupu teorija, kas izklāstīta 1965. gadā publicētajā grāmatā “Kolektīvās rīcības loģika: publiskie labumi un grupu teorija” (The Logic of Collective Action: Public Goods and The Theory of Groups). Autors vērš uzmanību uz atšķirībām starp lielām un mazām grupām, sakot, ka kolektīva rīcība grupas mērķu sasniegšanā ir daudz iespējamāka tieši mazās, nevis lielās grupās.

Biheiviorisma kontekstā minams Gabriela Almonda (Gabriel Almond) un Sidnija Verbas (Sidney Verba) darbs par politisko kultūru “Pilsoniskā kultūra: politiskās attieksmes un demokrātija piecās nācijās” (The Civic Culture: Political Attitudes and Democracy in Five Nations), kas tika publicēts 1963. gadā. Analizējot piecu valstu (ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas un Meksikas) iedzīvotāju aptaujas, autori tiecās izskaidrot atšķirīgo atbalstu un dažādās līdzdalības pakāpes demokrātijās. Viņi identificējuši trīs politiskās kultūras tipus: patriarhālo, pasīvo un līdzdalības politisko kultūru. Šis nošķīrums saglabājis aktualitāti arī mūsdienu pētniecībā par politiskās kultūras tematiku. Biheiviorisma skolas ietvaros tika likti nopietni pamati vēlētāju uzvedības izpētē. Šeit minams Pola Lazarsfelda (Paul Lazarsfeld), Bernarda Berelsona (Bernard Berelson) un Heizela Godē (Hazel Gaudet) 1944. gadā publicētais darbs “Cilvēku izvēle: kā vēlētājs izdara savu izvēli prezidenta vēlēšanu kampaņā” (The People’s Choice: How the Voter Makes up His Mind in a Presidential Campaign), kas devis pamatus tālākai pētniecībai par to, kas ietekmē vēlētāja politisko izvēli, tostarp, kāds ir izplatītākais vēlētāju demogrāfiskais profils (vecums, dzimums un citi mainīgie) un par kādiem politiskajiem spēkiem viņi balso.

20. gs. beigās notika atgriešanās pie institūciju izpētes. Nopietna uzmanība tika pievērsta politisko režīmu klasifikācijai un raksturošanai. Šajā kontekstā minams Huana Linca (Juan Linz) darbs “Totalitārie un autoritārie režīmi” (Totalitarian and Authoritarian Regimes), kas publicēts 2000. gadā. Tajā tiek piedāvāts visaptverošs teorētisks skatījums par totalitāru un autoritāru režīmu, raksturojot tipiskākās iezīmes un atšķirības. Tāpat H. Lincs ir nopietni pievērsies atšķirībām starp prezidentālām un parlamentārām sistēmām, mēģinot pierādīt, ka parlamentārisms ir daudz stabilāks un labvēlīgāks demokrātijas dzīvotspējai. Ā. Leipharts savukārt pievērsies demokrātijas režīmu tipoloģijas izveidei, piedāvājot nošķīrumu starp mažoritāro un konsensus demokrātiju. Līdz ar institūciju atgriešanos salīdzinošās politikas jautājumu lokā būtiska uzmanība tika pievērsta arī valstij. Hanss Dālders (Hans Daalder) izšķir dažādus valstu rašanās veidus Eiropā. Neoinstitucionālisma paradigmas ietvaros pētīta arī institūciju ietekme uz dažādiem politiskajiem aktieriem. Šajā aspektā svarīgs Moriss Diveržē (Maurice Duverger). Viņš pētījis vēlēšanu sistēmas ietekmi uz partiju skaitu, formulējot savu tēzi (tā tiek dēvēta par Diveržē likumu), ka mažoritārā vēlēšanu sistēma veicina divpartiju sistēmas rašanos, savukārt proporcionālā vēlēšanu sistēma ir labvēlīgāka daudzpartiju sistēmas attīstībai.

Mūsdienās salīdzinošo politiku gan no pētniecisko paradigmu, gan izpētes tematu un mēroga perspektīvas iespējams raksturot kā izteikti daudzveidīgu. Līdz 20. gs. vidum uzmanība pārsvarā tika pievērsta Rietumeiropas un ASV valstu institūciju pētniecībai, savukārt šobrīd salīdzinošās politikas ģeogrāfija ir daudz plašāka. Tāpat daudzveidīgs ir arī pētāmo jautājumu loks. Pētnieki pievēršas ne tikai formālo politisko institūciju pētniecībai, bet arī neformālo aktieru, to uzvedības analīzei.

Plašāka ir kļuvusi arī izmantoto pētniecisko metožu amplitūda. Līdz ar biheiviorisma skolas dominanci plaši tika izmantotas kvantitatīvās metodes, savukārt šobrīd gadījumu studijās tiek lietotas arī kvalitatīvās metodes. Mūsdienās pētījumos plaši izmanto kombinētās metodes, integrējot gan kvalitatīvās, gan kvantitatīvās pieejas.

Pētījumi salīdzinošajā politikā galvenokārt tiek realizēti universitāšu politikas zinātnes departamentos. Izplatīta ir prakse departamentu iekšienē veidot dažādas pētnieciskās grupas, kuru ietvaros pētnieki kopīgi strādā pie dažādiem tematiskiem pētījumiem. Tāpat pētījumi tiek veikti dažādos zinātniskajos institūtos un pētnieciskajos centros.

Kā zināmākās pētniecības iestādes minamas pasaules labākās augstskolas un universitātes – Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) Politikas un starptautisko studiju departaments, Oksfordas Universitātes (University of Oxford) Politikas un starptautisko attiecību departaments, Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes augstskolas (London School of Economics and Political Science) Politikas zinātnes departaments, Kolumbijas Universitātes Politikas zinātnes departaments, Stenforda Universitātes (Stanford University) Politikas zinātnes departaments, Jeila Universitātes (Yale University) Politikas zinātnes departaments, Hārvarda Universitātes (Harvard University) Politikas zinātnes departaments, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (Massachusetts Institute of Technology) Politikas zinātnes departaments, kā arī Čikāgas Universitātes Politikas zinātnes departaments.

No pētnieciskajiem institūtiem minams Berlīnes Sociālo zinātņu centrs (Wissenschaftszentrum Berlin für Sozialforschung ), kas īsteno salīdzinošo priekšvēlēšanu programmu projektu, un Leibnica Sociālo zinātņu institūts (Leibniz Institut für Sozialwissenschaften), kas uzkrāj un nodrošina piekļuvi dažādu aptauju datiem sociālo zinātņu jomā, kā arī organizē apmācības par šo datu lietošanas iespējām.

Salīdzinošajai politikai veltīti atsevišķi starptautiski recenzējami žurnāli, tāpat apakšnozares pētījumus var meklēt citu politikas zinātnes nozaru izdevumos, kā arī dažādiem tematiem veltītos izdevumos un reģionālo studiju žurnālos. Starp zināmākajiem periodiskajiem izdevumiem, kuros tiek publicēti tikai salīdzinoši pētījumi, minami Comparative Politics (no 1968) un Comparative Political Studies (no 1968). Salīdzinošus pētījumus un esejas var atrast arī tādos izdevumos ar augstu citejamības indeksu kā American Political Science Review (iznāk no 1906, viens no pirmajiem akadēmiskajiem izdevumiem politikas zinātnē), American Journal of Political Science (no 1957), Journal of Politics (no 1939), British Journal of Political Science (no 1971), Party Politics (iznāk no 1995, tajā atrodami pētījumi par politiskajām partijām), Political Research Quarterly, Political Analysis, Electoral Studies, Political Science Quarterly, European Journal of Political Science, Political Studies, International Political Science Review, Government and Opposition (bieži atrodami salīdzinoši pētījumi par radikāli labējām partijām un populismu), East European Politics and Societies (pievēršas Austrumeiropas reģiona problemātikai) un Acta Politica.

Vieni no nozīmīgākajiem un zināmākajiem autoriem – Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli), Monteskjē (Montesquieu), Aleksiss de Tokvils (Alexis de Tocqueville), Deivids Īstons (David Easton), P. Lazarsfelds, G. Almonds, S. Verba, Harijs Ekstīns (Harry Eckstein), Roberts Dāls (Robert Dahl), Džovanni Sartori (Giovanni Sartori), Entonijs Dounss (Anthony Downs), M. Diveržē, H. Dālders, Stīns Rokans (Stein Rokkan), Seimūrs Martins Lipsets (Seymour Lipset), Pīters Meirs (Peter Mair), Ričards Kacs (Richard Katz), H. Lincs un citi.