Dažādu racionālās izvēles teorijas (RIT) vietu socioloģijā nosaka pati cilvēka uzvedības racionalitāte, kas cilvēku sociālajā uzvedībā tiek īstenota visdažādāko alternatīvu apstākļos vairāku institucionālo, vērtību un kultūras faktoru ietekmē. Šai teorijai ir svarīga ideja par sociālā aktora konkrētās darbības lietderību un ieguvumiem salīdzinājumā ar izmaksām, nepieciešamību strukturēt iespējas un resursus mērķu sasniegšanai. Tajā pašā laikā cilvēka uzvedība tiek aplūkota mijiedarbības kontekstā ar citiem sociālajiem aktoriem un ietver spēju paredzēt šo aktoru reakciju. RIT piekritējiem ir svarīga arī indivīdu un sociālo grupu uzvedības modeļu prognozēšana.

RIT tapšanas un veidošanās laiku pētnieki saista ar 20. gs. beigām. Tās priekšnoteikumi sāk veidoties mijiedarbībā un polemikā par dažādām cilvēku sociālās uzvedības versijām, kas socioloģijā izplatījās kopš 19. gs. otrās puses. RIT veidošanās tiešais stimuls ir ekonomikas zinātņu ietekmes uz socioloģiju nostiprināšanās. RIT tiek izmantota dažādās humanitārajās un sociālajās zinātnēs – filozofijā, ekonomikas teorijā, politoloģijā, starptautisko attiecību teorijā, kriminoloģijā, psiholoģijā un tā tālāk. Socioloģijā šī teorija tika konstruēta nepārtrauktā polemikā starp sociālo parādību redzējuma galējiem poliem – starp metodoloģiskā holisma un metodoloģiskā individuālisma piekritējiem. Tajā pašā laikā socioloģija jau no savas rašanās brīža, galvenokārt Emila Dirkema (Émile Durkheim) teorijā, akcentēja nepieciešamību veikt cilvēka racionālas uzvedības autentisku socioloģisku interpretāciju, kuras pamatā būtu sociālo normu dominēšanas atzīšana cilvēku individuālajā un kolektīvajā uzvedībā, tātad sociālo stimulu nereducējamība uz ekonomiskiem faktoriem. RIT veidošanos ietekmēja arī Maksa Vēbera (Maximilian Carl Emil Weber) socioloģija. M. Vēbers uzskatīja, ka sociālā rīcība “var būt orientēta uz bijušo, esošo vai nākotnē gaidāmo citu izturēšanos”. Viņš atšķīra sociālo darbību veidus pēc to mērķu un līdzekļu attiecību racionalitātes pakāpes (mērķracionāla, vērtējoši racionāla, afektīva, tradicionāla darbība). Tādējādi tika parādītas ne tikai racionalitātes atšķirības cilvēka uzvedības konstituēšanā un īstenošanā, bet arī racionalitātes saistība ar individuālajām un kolektīvajām vērtībām. Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) pastiprināja zinātniskās idejas par racionālo izvēli ar tās atkarību no sabiedrībā izveidotās normatīvo vērtību sistēmas, kas nosaka galvenos parametrus konkrētu indivīdu un sociālo grupu racionālai izvēlei. RIT izriet no cilvēka sociālās uzvedības prioritāras izpratnes par viņa vajadzību un interešu racionālas realizācijas rezultātu, nevis citu faktoru (vēsturisko, kultūras, institucionālo, psiholoģisko u. c.) darbības dēļ. Ļoti būtiska ietekme uz racionālās izvēles socioloģiskās teorijas attīstību bija Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill) utilitārisma idejām, kas saista sociālās rīcības vērtību ar tās lietderību.

Atšķirībā no T. Pārsonsa strukturālā funkcionālisma, kas uzsvēra pastāvošās sociālās sistēmas prioritāro lomu individuālās racionālās izvēles veidošanā, Džordžs Kaspars Homanss (George Caspar Homans) uzskatīja, ka vissvarīgākā loma šādā izvēlē joprojām ir personībai. Viņš attīstīja izpratni par racionālu izvēli saistībā ar sociālās mijiedarbības kontekstu (sociālās apmaiņas teorija), kas analizē cilvēku mijiedarbības veiksmes faktorus savstarpēji gūstamu labumu situācijā. Dž. K. Homanss uzskatīja, ka cilvēku raksturo komunikācijas ieguvumu maksimizēšana un zaudējumu un izmaksu samazināšana, kā arī cilvēka uzvedības orientācija uz sabiedrības reakciju uz viņa rīcību pagātnē. Dž. K. Homanss īstenoja biheivioristu pieeju cilvēka uzvedības analīzē, un šāda racionālas izvēles psiholoģizācija izraisīja daudzu sociologu, tostarp arī T. Pārsonsa, kritiku, jo viņi uzskatīja par svarīgu ņemt vērā cilvēka uzvedības sarežģīto sociālo kontekstu. Tāpēc vēlākās sociālās apmaiņas teorijās, piemēram, Pītera Blau (Peter Michael Blau) socioloģijā, racionāla izvēle tiek interpretēta strukturālā funkcionālisma, simboliskā interakcionisma paradigmu un konfliktu teorijas ietvaros.

Īpaši nozīmīga loma socioloģiskajā RIT ir Džeimsam Koulmenam (James Samuel Coleman), kurš koncentrējās uz racionālas izvēles skaidrošanu kolektīvo lēmumu veidošanas un īstenošanas procesā. Dž. Koulmens parāda, ka viņa teorija balstās uz divu sociālai izziņai raksturīgu pieeju kritisku pārdomāšanu. Pirmo pārstāv klasiskā socioloģiskā izpratne par cilvēku kā sociālās vides produktu. Šīs pieejas trūkums ir nespēja izprast sociālās darbības iekšējos stimulus. Otrā pieeja raksturīga ekonomistiem, kuri cilvēku uzskata par aktoru, kas īsteno savas intereses “lietderību maksimizējošās” darbībās, taču šāds skaidrojums ignorē darbības sociālo kontekstu.

Dž. Koulmena RIT cenšas apvienot šo divu pieeju vērtīgās atziņas, lai “lietotu racionālas uzvedības ekonomiskos principus sociālo sistēmu pētījumā, vienlaikus neaprobežojoties ar ekonomisko sistēmu apsvēršanu tā, lai sociālā organizācija neizzūd no šīs analīzes”. Dž. Koulmens šādu analīzi veica, izmantojot kategoriju “sociālais kapitāls” kā indivīdu resursu, kas veidojas indivīdu rīcībā viņu mijiedarbības gaitā un tādējādi pārtop par organizēšanas resursu. Mijiedarbībā esošo atsevišķo aktoru sociālais kapitāls veido “korporatīvos dalībniekus”, kā arī cilvēkkapitālu jeb personības konkrētu labumu kopumu no līdzdalības sociālajās struktūrās. Tādējādi jau mikrosociālajā līmenī veidojas gan varas attiecības, gan uzticības attiecības, kas ietver sadarbību riska situācijās un atbildības sadali. Varas attiecības veidojas, pamatojoties uz sociālajām atšķirībām starp cilvēkiem, kuras, savukārt, nosaka viņu dažādais ieguldījums korporatīvo aktoru sociālā kapitāla veidošanā. Tādējādi veidojas sociālo kopienu hierarhizācija. Sociālajām kopienām ir svarīgas arī uzticības attiecības, kurās tiek noteiktas vispārsaistošas normatīvās prasības, kuru mērķis ir ierobežot negatīvo sociālo faktoru ietekmi un stiprināt pozitīvos faktorus. Šādās situācijās individuālās izvēles racionalitāti pastiprina iespēja “dalīties resursu kontrolē”, kas noved pie normatīvā regulējuma rašanās mikrolīmenī. Pēc Dž. Koulmena domām, šāds skaidrojums novērš makrosocioloģisko un mikrosocioloģisko skaidrojumu pretnostatījumu racionālās izvēles teorijā.

Sociologs un politologs Džons Elsters (Jon Elster) saskata RIT nozīmi metodoloģisko pieeju konverģencē sociālajās zinātnēs. Šīs pieejas sastopamas Ādama Smita (Adam Smith) un E. Dirkema darbos, kuri rāda homo economicus un homo sociologicus opozīciju. Šī opozīcija tiek interpretēta kā izpratne par aktoru vai nu kā pašpietiekamu asociālu atomu, vai kā nepārdomātu sociālo spēku rotaļu. Tomēr, pēc Dž. Elstera domām, ir nepareizi pieņemt, ka sociālajās normās balstītā uzvedība (kurā ir tikai izvairīšanās no sankcijām, pozitīvo novērtējumu apstiprināšana utt.) nav orientēta uz rezultātiem. Faktiski šāda veida uzvedību var raksturot arī kā uz rezultātu orientētu racionālu darbību, jo sociālās normas nav nekas vairāk kā individuālas, kolektīvas vai ģenētiskas optimizācijas līdzeklis. Piemēram, pētījumi liecina par saistību starp koncentrēšanos uz augstu finansiālo atdevi un sociālo nevienlīdzību veicinošām sociālajām normām; sabiedrības apziņa saista individuālo iniciatīvu ar nepieciešamo atbildību par tās īstenošanu; normu racionalitāte izpaužas brīdinājumā par sociālo bīstamību noteiktās darbībās un tā tālāk. Sociālo uzvedību kopumā Dž. Elsters uzskata par sarežģītu racionālu darbību, kuru nosaka gan personīgās intereses, gan sociālās normas.

RIT pētnieki nereti sūdzas par tās nepietiekamu izveidi, robežlīniju metodoloģisko vājumu tās socioloģiskajā, politoloģiskajā, sociāli psiholoģiskajā vai ekonomiskajā interpretācijā. Ir strīdīgi jautājumi par racionālās izvēles socioloģiskās interpretācijas reducēšanu uz utilitārisma priekšstatiem. Trūkst arī šīs teorijas galveno jēdzienu socioloģiskās izstrādes, piemēram, “optimalitāte”, “ieguvumu maksimizēšana” un tamlīdzīgi. Pēc dažu sociologu domām, RIT pārspīlē aktoru spējas un vajadzības aprēķināt ieguvumus un zaudējumus savā darbībā. Daži pētnieki šīs teorijas izplatībā pat saskata mēģinājumu nivelēt socioloģisko modeļu nozīmi sociālās uzvedības sarežģītības skaidrošanā, kad cilvēka uzvedības normatīvā noteikšana tiek uzskatīta tikai kā utilitāri vai ekonomiski motivēta. Dž. Koulmena RIT versijas kritiķi nepiekrīt idejai par individuālajām tiesībām kā korporatīvo aktoru veidošanās avotu. RIT piekritēji balstās priekšstatos par racionalitātes prioritāti lēmumu pieņemšanā un īstenošanā sociālajā uzvedībā. Faktiski šīs teorijas atbalstītāji pieļauj zināmu sociālo utopiju, ka visas savtīgās, šķiriskās, korporatīvās intereses vienmēr pakļaujas racionalitātes idejām, lai gan jau galveno socioloģisko jēdzienu veidošanās periodā kopš 19. gs. otrās puses periodiski parādās idejas, kas liek šaubīties par racionalitātes prioritāti sociālajā uzvedībā. No vienas puses, teorijas, kas kritizē racionalitātes prioritāti sociālajā izvēlē, uzsver voluntāristisko, neapzināto cilvēka psihes struktūru vadošo lomu sociālajā uzvedībā. Par to runājis, piemēram, Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche) un Zigmunds Freids (Sigmund Freud). No otras puses, daudzas socioloģiskās teorijas, īpaši tās, kas vērstas uz modernās sabiedrības negatīvo aspektu un pretrunu kritizēšanu, liecina, ka sabiedrībā esošās sociālās struktūras, varas institūcijas, administratīvā kontrole, apziņas manipulācijas centri apspiež cilvēka sociālās uzvedības racionālās izvēles iespēju. Šādas idejas visskaidrāk izklāsta Frankfurtes filozofijas un socioloģijas skolas teorētiķi Teodors Adorno (Theodor Ludwig Wiesengrund Adorno), Makss Horkheimers (Max Horkheimer), Herberts Markūze (Herbert Marcuse), Ērihs Fromms (Erich Fromm), Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas), eksistenciālisma filosofijā – Martins Haidegers (Martin Heidegger), Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre), strukturālisma un poststrukturālisma socioloģijā ‒ Mišels Fuko (Paul-Michel Foucault), Žaks Lakāns (Jacques-Marie-Émile Lacan), Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard), Ernesto Laklo (Ernesto Laclau) un citi. Racionālas izvēles teorētiķi neņem vērā arī iespēju īstenot ekonomiski efektīvas aktivitātes ārpus Rietumu individuālās racionalitātes sistēmas, bet tās reāli funkcionē dažās Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs.

RIT tiek izmantota, lai modelētu cilvēka lēmumu pieņemšanu, lai labāk izprastu sabiedrības uzvedību kā indivīdu racionālās darbības rezultātu. Starp biežāk lietotajām metodēm ir gan kvalitatīvās socioloģiskās, gan kvantitatīvās socioloģiskās metodes, kā arī spēļu teorijas, prognozēšanas, matemātiskās, statistiskās metodes.

RIT plaši izplatīta daudzās sociālajās zinātnēs. Piemēram, politikas zinātnē pētnieki to izmanto, lai pētītu attiecības starp cilvēku personiskajām politiskajām interesēm un viņu priekšstatiem par kopīgām interesēm, elektorālās uzvedības, cilvēku uzvedības likumdošanas struktūrās, koalīcijās utt. analīzē. Starptautisko attiecību izpētē RIT raksturo valstis kā politiskos aktorus, kas mērķtiecīgi tiecas pēc varas, drošības un labklājības. Ekonomikas zinātnēs RIT uzskata individuālo ekonomisko uzvedību par sociālu rīcību ieguvumu palielināšanai un izmaksu samazināšanai kā vispiemērotāko izvēli starp pieejamajām alternatīvām.

RIT īpaši ietekmē tos pētniekus, kuri par savu mērķi izvirza sociālo grupu uzvedības prognozēšanas modeļu izstrādi, piemēram, elektorālās uzvedības prognozēšanā politoloģijā. Tomēr daži sociologi uzskata, ka šīs teorijas izplatība noved pie sociālās uzvedības ekonomisko interpretāciju ekspansijas socioloģijā. Piemēram, Alēns Turēns (Alain Touraine) atzīmē, ka RIT grauj socioloģijas zinātnes universālismu.