RIT pētnieki nereti sūdzas par tās nepietiekamu izveidi, robežlīniju metodoloģisko vājumu tās socioloģiskajā, politoloģiskajā, sociāli psiholoģiskajā vai ekonomiskajā interpretācijā. Ir strīdīgi jautājumi par racionālās izvēles socioloģiskās interpretācijas reducēšanu uz utilitārisma priekšstatiem. Trūkst arī šīs teorijas galveno jēdzienu socioloģiskās izstrādes, piemēram, “optimalitāte”, “ieguvumu maksimizēšana” un tamlīdzīgi. Pēc dažu sociologu domām, RIT pārspīlē aktoru spējas un vajadzības aprēķināt ieguvumus un zaudējumus savā darbībā. Daži pētnieki šīs teorijas izplatībā pat saskata mēģinājumu nivelēt socioloģisko modeļu nozīmi sociālās uzvedības sarežģītības skaidrošanā, kad cilvēka uzvedības normatīvā noteikšana tiek uzskatīta tikai kā utilitāri vai ekonomiski motivēta. Dž. Koulmena RIT versijas kritiķi nepiekrīt idejai par individuālajām tiesībām kā korporatīvo aktoru veidošanās avotu. RIT piekritēji balstās priekšstatos par racionalitātes prioritāti lēmumu pieņemšanā un īstenošanā sociālajā uzvedībā. Faktiski šīs teorijas atbalstītāji pieļauj zināmu sociālo utopiju, ka visas savtīgās, šķiriskās, korporatīvās intereses vienmēr pakļaujas racionalitātes idejām, lai gan jau galveno socioloģisko jēdzienu veidošanās periodā kopš 19. gs. otrās puses periodiski parādās idejas, kas liek šaubīties par racionalitātes prioritāti sociālajā uzvedībā. No vienas puses, teorijas, kas kritizē racionalitātes prioritāti sociālajā izvēlē, uzsver voluntāristisko, neapzināto cilvēka psihes struktūru vadošo lomu sociālajā uzvedībā. Par to runājis, piemēram, Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche) un Zigmunds Freids (Sigmund Freud). No otras puses, daudzas socioloģiskās teorijas, īpaši tās, kas vērstas uz modernās sabiedrības negatīvo aspektu un pretrunu kritizēšanu, liecina, ka sabiedrībā esošās sociālās struktūras, varas institūcijas, administratīvā kontrole, apziņas manipulācijas centri apspiež cilvēka sociālās uzvedības racionālās izvēles iespēju. Šādas idejas visskaidrāk izklāsta Frankfurtes filozofijas un socioloģijas skolas teorētiķi Teodors Adorno (Theodor Ludwig Wiesengrund Adorno), Makss Horkheimers (Max Horkheimer), Herberts Markūze (Herbert Marcuse), Ērihs Fromms (Erich Fromm), Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas), eksistenciālisma filosofijā – Martins Haidegers (Martin Heidegger), Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre), strukturālisma un poststrukturālisma socioloģijā ‒ Mišels Fuko (Paul-Michel Foucault), Žaks Lakāns (Jacques-Marie-Émile Lacan), Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard), Ernesto Laklo (Ernesto Laclau) un citi. Racionālas izvēles teorētiķi neņem vērā arī iespēju īstenot ekonomiski efektīvas aktivitātes ārpus Rietumu individuālās racionalitātes sistēmas, bet tās reāli funkcionē dažās Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs.