Vācu tirgotāji, misionāri un atsevišķu vācu zemju valdnieki aizjūras kolonijas centās iegūt vēl pirms Vācu Impērijas izveides. Vācu 19.–20. gs. literatūrā un publicistikā par senāko vācu koloniju mēdza dēvēt arī Baltiju (seno Livoniju). 16. gs. vācu lieltirgotāju dzimta Valzeri (Walser) īslaicīgi ieguva tirdzniecisko atbalsta punktu Venecuēlā, ko nosauca par Mazvenēciju. 17.–18. gs. koloniālās aktivitātes Āfrikā un Karību jūras baseinā izvērsa Brandenburga–Prūsija. Tomēr salīdzinot ar citām Eiropas nācijām, vācu interese par aizjūras kolonijām līdz apvienotas valsts izveidei bija salīdzinoši maza.

Pēc Vācu Impērijas izveides 1871. gadā vācu politiķu, tirgotāju un militārajās aprindās aktualizējās nepieciešamība koloniju ieguvei. Sākotnēji impērijas kanclers Oto fon Bismarks (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen) koloniju izveidē saskatīja risku Vācijas nevēlamai konfrontācijai ar vecajām koloniālajam varām. Tādēļ vācu valdība centās īstenot piesardzīgu ārpolitiku, cenšoties izvairīties no iesaistes konfliktos. Aktīvu koloniālo politiku Vācija sāk izvērst 1879. gadā, un tā saistīta ar iesaisti pasaules rūpnieciskajā un tirdznieciskajā apritē, centieniem radīt labvēlīgus apstākļus vācu industrijas ražojumu konkurencei.

Saskaņā ar impērijas konstitūciju, kolonijas nebija valsts teritorija, bet gan aizjūras īpašumi. Vācijā tās dēvēja par protektorātiem (Schutzgebiete), uzsverot, ka valdība apņemas aizsargāt teritorijas un atbalsta punktus, kurus jau pirms tam privāti ieguvuši vācu tirgotāji. Tādējādi Vācijas valdība centās demonstrēt, ka tā voluntāri neiesaistās koloniālajā sacensībā, bet gan tikai atbild uz pieprasījumu vācu sabiedrībā.

Galvenais vācu teritoriālās ekspansijas virziens Vācu Impērijas laikā bija Āfrika. Pirmā vācu kolonija bija 24.04.1884. izveidotā Vācu Dienvidrietumu Āfrika (tagad Namībija), tajā pašā gadā tai sekoja Togo un Kamerūna, bet 1885. gadā Vācu Austrumāfrika (tagad Tanzānija, Ruanda, Burundija, Mozambika). Vācu Impērija izvērsa aktivitātes arī Klusā okeāna virzienā, 1885.–1899. gadā iegūstot vairākas salas, kuras ietilpa Vācu Jaungvinejā (Ķeizara Vilhelma zeme un Bismarka arhipelāgs – tagad daļa Papua Jaungvinejas, Zālamana salas, Nauru, Ziemeļu Marianas salas, Palau salas, Karolīnu salas), bet 1900. gadā ieguva Samoa salas (Savaji un Upolu). 19. gs. nogalē Vācija sāka nostiprināties Austrumķīnas piekrastē. 1898. gadā Šaņdunas pussalā pie Dzeltenās jūras tika nodibināts vācu protektorāts Kjautšu (Czajaočžou, tagad ostas pilsēta Cjindao).

Vācijai bija ieinteresētība nostiprināties arī Ziemeļāfrikas arābu apdzīvotajās teritorijas, kas izraisīja nesaskaņas ar Franciju un kļuva par pamatu divām Marokas krīzēm (1904–1906, 1911). Vācija bija plānojusi pārņemt Portugālei piederošās kolonijas, tomēr šos plānus izjauca Pirmā pasaules kara sākums.

Kolonijas atradās tiešā impērijas valdības (vācu ķeizara un impērijas kanclera) kontrolē. Sākotnēji koloniju jomu pārzināja Ārlietu ministrija, bet, tā kā koloniju nozīme valstī arvien pieauga, 1907. gadā pat tika izveidota Koloniju ministrija. Katru koloniju pārvaldīja gubernators, kura pārziņā atradās kolonijas administrācija. Kamerūnā, Austrumāfrikā un Dienvidrietumāfrikā sabiedriskās kārtības nodrošināšanai un militārās drošības nolūkos tika izveidoti koloniālie bruņotie spēki, pārējās kolonijās šo funkciju pildīja vietējā policija.

Vācija kolonijas izmantoja derīgo izrakteņu un koloniālo preču ieguvei, tirdzniecībai, tai bija stratēģiski mērķi panākt vācu kontroli pār reģioniem un satiksmes koridoriem, tomēr kolonijas prasīja arī lielus ieguldījumus (aizsardzība, ceļu un dzelzceļu būve, izglītības un veselības veicināšana utt.). Vācija ieguldīja daudz līdzekļu koloniju infrastruktūras attīstībā, būvēja ceļus un dzelzceļus, piestātnes kuģiem, veica teritorijas un vietējo iedzīvotāju zinātniskās izpētes ekspedīcijas, izveidoja skolas un slimnīcas, kas daļēji bija pieejamas arī vietējiem iedzīvotājiem. Attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem, īpaši Āfrikā, veidojās saspīlēti. 1904. gadā Vācu Dienvidrietumāfrikā notika bantu valodā runājošo herero un koi valodā runājošo nama cilts etnisko grupu sacelšanās. Tās rezultātā tika nogalināti ap 120 vācu kolonisti, tostarp sievietes un bērni. Nemiernieku apspiešanai valdība iesaistīja Vācu Impērijas koloniālos bruņotos spēkus. Līdz sacelšanās pilnīgai apspiešanai 1908. gadā bruņotās cīņās, ieslodzījumā koncentrācijas nometnēs un pārvietošanas rezultātā bojā gāja 80 % herero un 50 % namu. 2016. gadā Vācijas valdība atzina, ka notikušais Dienvidrietumāfrikā bija genocīds.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā koloniālā Vācu Impērija platības ziņā bija trešā lielākā aiz Lielbritānijas un Francijas koloniālajām impērijām, iedzīvotāju skaita ziņā – ceturtā aiz Nīderlandes.

Pirmā pasaules kara laikā vācu karaspēka vienības kolonijās nebija sagatavotas karam ar pārējām Eiropas lielvarām. Līdz 1914. gada beigām Togo, Vācu Jaungvineja, Samoa salas un Kjautšu nonāca Antantes rokās. Lielākajās kolonijās (Vācu Austrumāfrika un Vācu Dienvidrietumāfrika) vāciešiem sākotnēji izdevās visai veiksmīgi pretoties Antantes spēkiem. Vācu Austrumāfrikas bruņotie spēki palika nesakauti līdz pat kara noslēgumam. Vācu Impērija zaudēja tiesības uz savām kolonijām pēc Versaļas miera līguma stāšanās spēkā 01.1920. Kolonijas savā pārziņā pārņēma kara uzvarētājvalstis. Vienīgā no kolonijām, kur mūsdienās joprojām saglabājusies vācu valodā runājoša diaspora ir Namībija (Vācu Dienvidrietumu Āfrika), kur vāciski runājošie starp baltādainajiem iedzīvotājiem ir vairāk nekā 30 %.

Uzņemtas vairākas spēlfilmas, kurās autentiski pagātnes aspekti mijas ar romantisku mīlas un piedzīvojumu stāstu, piemēram, “Jātnieki no Vācu Austrumāfikas” (Die Reiter von Deutsch-Ostafrika, režisors Herberts Zelpins, Herbert Selpin, 1934), televīzijas filmas “Omaruru” (Omaruru, 26 sērijas, režisori Pēters Šulce-Rors, Peter Schulze-Rohr, un Hāgens Millers-Štāls, Hagen Mueller-Stahl, 1976–1977), “Morenga” (Morenga, trīs sērijas, pēc tāda paša nosaukuma Uves Timma (Uwe Hans Heinz Timm) romāna, 1978; režisori Egons Ginters, Egon Günther, un U. Timms, 1985), dokumentālā filma “Vācu pasaules impērija” (Das Weltreich der Deutschen, trīs sērijas, režisori Sebastians Dēnharts, Sebastian Dehnhardt, Rikarda Šloshāne, Ricarda Schlosshan, un Manfrēds Oldenburgs, Manfred Oldenburg, 2010).