Prūsijas ministru prezidents (23.09.1862.–22.12.1872; 09.11.1873.–20.03.1890.) un ārlietu ministrs (23.09.1862.–20.03.1890.), Ziemeļvācu savienības (Norddeutsches Bund) ministru prezidents (01.07.1867.–18.01.1871.), Vācu Impērijas (Deutsches Reich) pirmais kanclers (21.03.1871.–20.03.1890.); saukts arī par Dzelzs kancleru (Eiserne Kanzler). No 1865. gada grāfs (Graf von Bismarck), no 1871. gada firsts (Fürst von Bismarck).

Cēlies no vidēji pārtikušas, bet līdz tam maz pazīstamās fon Bismarku vācu muižnieku (junkuru) dzimtas, kuras saknes kopš 13. gs. meklējamas Hanzas savienības pilsētā Stendālē. Vecāki vēlējās, lai dēls iegūst labu izglītību, tādēļ jau kopš agras bērnības tika sūtīts apgūt zinības prestižās Berlīnes privātskolās, tostarp Berlīnes senākajā Ģimnāzijā pie Pelēkā klostera (Gymnasium zum Grauen Kloster, 1830–1832). Studējis jurisprudenci Getingenas Universitātē (Georg-August-Universität Göttingen, 1832–1833) un Frīdriha Vilhelma Universitātē (Friedrich-Wilhelms-Universität, 1833–1835) Berlīnē. Jau kopš jaunības īpaši interesējies par politiku, starptautiskām attiecībām. Apguvis franču un angļu valodas, brīvi tajās runājis un rakstījis, daudz lasījis ārzemju literatūru. Pastāvīgās darba gaitas uzsāka tiesā un valsts pārvaldē. Brīvprātīgais Prūsijas armijā (1838).

Pomerānijas provinces landtāga deputāts (no 1845. gada), ar ko sākās viņa politiskā karjera. Prūsijas landtāga deputāts (no 1847. gada) un kopš šī brīža nolēma pilnībā sevi veltīt politikai. Bija izteikti konservatīvs politiķis, piemēram, viņš noraidīja 1848. gada liberālās revolūcijas ideju Prūsijā, kur viena no prasībām bija Vācijas apvienošanās. Landtāgā kļuva par galveno konservatīvo aprindu runasvīru. O. fon Bismarkam mēdz piedēvēt pat lielākus nopelnus vācu apvienošanā un Vācu Impērijas izveidošanā nekā tā laika Prūsijas karalim un vēlākajam Vācijas ķeizaram Vilhelmam I (Wilhelm I.). O. fon Bismarkam kļūstot par Prūsijas ministru prezidentu, sākās t. s. Bismarka laikmets Prūsijas un vācu nācijas vēsturē. O. fon Bismarka laikā Prūsija nostiprinājās, uzvarēja karos, tādējādi sekmējot vācu zemju apvienošanos un virzību uz vienotas valsts izveidi. Liela nozīme bija vācu–dāņu karam 1864. gadā, vācu (jeb prūšu–austriešu) karam 1866. gadā un Francijas–Vācijas karam 1870.–1871. gadā.

Ar Vācu Impērijas nodibināšanu 18.01.1871., tai sekojošo Francijas kapitulāciju un Frankfurtes miera līguma parakstīšanu 10.05.1871. O. fon Bismarks sasniedza savas politiskās karjeras virsotni – kļuva par Vācu Impērijas kancleru (valdības vadītāju). Viņa valdīšanas laikā Vācu Impērija tiecās pēc valstu savienību sistēmas (saukta par “Bismarka savienības sistēmu”), kuras galvenais mērķis bija Francijas izolēšana un vājināšana. Šīs politikas rezultātā izdevās stiprināt mieru un stabilitāti pasaulē. Vienlaicīgi starptautiski nostiprinājās arī Vācu Impērija, iegūstot kolonijas Āzijā un Āfrikā, nostiprinot koloniālas impērijas statusu.

Iekšpolitikā O. fon Bismarkam viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija valsts vienotības panākšana. Vācu nācija bija reliģiski sašķelta katoļticīgajos un protestantos, tādēļ viņš īstenoja t. s. cīņu par kultūru (Kulturkampf), kuras mērķis bija valsts modernizācija, kulturālā unifikācija protestantiskās Prūsijas vadībā un katoļu baznīcas arhaiskās varas ierobežošana.

O. fon Bismarka valdīšanas gados strauji pieauga sociālistiskās kustības popularitāte valsts industriālos reģionos. 1878. gadā notika divi sociālistu organizēti atentāti pret ķeizaru Vilhelmu I. Sociālismā O. fon Bismarks saskatīja valsts apdraudējumu, tādēļ panāca, ka vācu Reihstāgs ar konservatīvo balsu vairākumu 19.10.1878. pieņēma likumu, kas aizliedza sociālistisko un sociāldemokrātisko organizāciju darbību. Vienlaicīgi viņa vadītā valdība uzsāka mērķtiecīgu valsts sociālās likumdošanas attīstību, kā rezultātā Vācu Impērija kļuva par pasaulē pirmo valsti, kurā ieviesa valstiski regulētu strādājošo veselības un invaliditātes apdrošināšanu, kā arī apdrošināšanu pret nabadzību vecumdienās. 15.06.1888. par Vācijas ķeizaru kļuva Vilhelms II (Wilhelm II.), kurš atšķirībā no iepriekšējiem Vācijas ķeizariem pats vēlējās aktīvi iesaistīties valsts pārvaldē. Starp Vilhelmu II un O. fon Bismarku izvērsās asas politiskas un personīgas nesaskaņas. O. fon Bismarks uzskatīja Vilhelmu II par nepieredzējušu un impulsīvu politiķi, kurš var novest Vāciju līdz karam. Vilhelma II pamudināts O. fon Bismarks 18.03.1890. iesniedza atlūgumu un tika atbrīvots no kanclera amata.

Mūža nogalē turpināja nodarboties ar politiku, piemēram, 1892. gadā devās privātā vizītē uz Vīni pie Austroungārijas karaļa Franča Jozefa (Franz Joseph), 1896. gadā piedalījās Krievijas pēdējā cara Nikolaja II (Николай II Александрович) kronēšanā Maskavā, kā arī rakstīja memuārus, kur īpaši labvēlīgā gaismā izcēla savu lomu vēstures procesā. O. fon Bismarka memuāri tika izdoti tūlīt pēc viņa nāves un Vācijā iemantoja milzu popularitāti.

Priekštecis ministru prezidenta amatā Ādolfs cu Hoenloe–Ingelfingens (Adolf Karl Friedrich Ludwig Prinz zu Hohenlohe-Ingelfingen), pēctecis – Albrehts fon Rons (Albrecht Theodor Emil Graf von Roon), pēctecis kanclera amatā Leo fon Kaprivi (Georg Leo von Caprivi de Caprera de Montecuccoli).

O. fon Bismarks apbalvots ar vairākiem ordeņiem, tostarp viņš bija vienīgais vācu protestants, kurš apbalvots ar Romas pāvesta pasniegto Kristus Augstāko ordeni (Militia Domini Nostri Iesu Christi).

O. fon Bismarks ir viena no visplašāk zināmajām personībām Vācijas un visas pasaules jauno laiku vēsturē, par ko sarakstīti daudzi pētījumi, biogrāfijas, literāri darbi, dokumentālās filmas un spēlfilmas, piemēram, spēlfilma “Bismarks 1862–1898” (Bismarck 1862–1898, režisors Kurts Blahnitskis, Curt Blachnitzky, 1927), televīzijas filma “Prūsija pāri visam...” (Preußen über alles..., divas daļas, režisors Rūdolfs Jugerts, Rudolf Jugert, 1971); dokumentālās filmas “Bismarks – kanclers un dēmons” (Bismarck – Kanzler und Dämon, divas daļas, 2007), “Vācieši – Bismarks un Vācu Impērija” (Die Deutschen – Bismarck und das Deutsche Reich, 9. sērija, 2008).

Pēc Prūsijas uzvaras pār Austriju 1866. gada karā O. fon Bismarks kļuva populārs vācu tautā, sākās īpašs “Bismarka kults”. Viņu godinot, kopš 1868. gada uzstādīti ap 600 O. fon Bismarkam veltītu monumentu, tostarp skulptūru un t. s. Bismarka torņu galvenokārt bijušajā Vācu Impērijas teritorijā. Liela daļa no O. fon Bismarka pieminekļiem sagrauti Otrā pasaules kara laikā vai iznīcināti pēc Otrā pasaules kara, kad plašas vācu apdzīvotas teritorijas Centrālajā un Austrumeiropā nonāca komunistu kontrolē. Lielākais monuments – granītā kaltais “Bismarka piemineklis” – atrodas Hamburgā (kopējais augstums 34,3 m, O. fon Bismarka figūra 14,8 m, 625 tonnu smaga, 1906). 

O. fon Bismarkam veltītas neskaitāmas grāmatas, piemēram, viena no krāšņākajām ir Hansa Krēmera (Hans Kraemer) sarakstītā un ar Kristiāna Vilhelma Allera (Christian WilhelmAllers) attēliem ilustrētā grāmata “Mūsu Bismarks” (Unser Bismarck, 1895), kas izdota vēl O. fon Bismarkam dzīvam esot, kad viņa popularitāte sabiedrībā atkal bija ievērojami kāpusi. O. fon Bismarks attēlots arī daudzās gleznās, piemēram, pazīstamā vācu valstsvīru un citu 19. gs. ievērojamu personu portretētāja Franča von Lenbaha (Franz von Lenbach) gleznā “Bismarks kirasieru uniformā” (Bismarck in Kürassieruniform, 1890).

O. fon Bismarka vārdā nosaukts salu arhipelāgs un kalns Papua-Jaungvinejā, kas ir bijušais Vācu Impērijas protektorāts (Ķeizara Vilhelma Zeme), kā arī apdzīvotas vietas, ielas un biedrības. Viena no 19. gs. radītajām un papīrrūpniecībā popularitāti iemantojušajām ķīmiskajām krāsām bija “Bismarka brūnā”.