Prūsijas valsts politiskā vēsture aptver divus posmus: senāko monarhijas posmu (1771–1806) un jaunāko posmu (1807–1918), kas saistīts ar reformētās modernās Prūsijas valsts izveidi.
Pirmā Prūsija karaļa Frīdriha I laiks (1701–1713) iezīmīgs ar pārlieku greznības kultu, kas noveda valsti līdz bankrota slieksnim. Valsts pārvaldi Frīdrihs I atstāja dažu savu tuvāko favorītu pārziņā. Viņa dēls Frīdrihs Vilhelms I (Friedrich Wilhelm I.; 1713–1740) turpretim bija praktiskas un taupīgas dabas un koncentrējas uz joprojām izteikti sadrumstalotās valsts apvienošanu un centralizāciju, īpaši nodevās stipras armijas izveidei, kas valsti, viņaprāt, stiprinātu iekšēji un ārēji. Viņa dēla Frīdriha II (Friedrich II.; 1740–1786) laikā, kurš bija apgaismības ideju piekritējs, Prūsijas Karaliste piedzīvoja uzplaukumu un kļuva par Eiropas lielvaru, sākās Prūsijas konkurence ar Austriju (tā sauktais vācu duālisms) par galveno lomu vācu nācijas apvienošanā. Pēc Frīdriha II nāves troni mantoja viņa brālēns Frīdrihs Vilhelms II (Friedrich Wilhelm II.; 1786–1797), kura laikā Berlīne kļuva par modernu klasicisma stila arhitektūras pērli. Viņa dēla Frīdriha Vilhelma III (Friedrich Wilhelm III.; 1797–1840) laikā Prūsijā notika būtiskas reformas, kas agrāko, uz kārtu pārstāvniecību un absolūtismu balstīto valsti, kurā ekonomikas bāzi veidoja lauksaimniecība, pārvērta par modernu, liberāli pārvaldītu nacionālu valsti, orientētu uz rūpniecības attīstību. Vienlaicīgi valstī notika izglītības sistēmas reforma, kas veicināja vispārējo izglītotību un zinātņu attīstību. Viņa pēcteča Frīdriha Vilhelma IV (Friedrich Wilhelm IV.) laiks (1840–1861) bija iezīmīgs ar 1848. gada marta liberāli pilsonisko aprindu revolūciju, kas nesekmīgi centās panākt vācu nacionālo apvienošanos. Frīdriha Vilhelma IV valdīšanas pēdējos gados Prūsijas Karalistē sākās tā dēvētais “jaunais laikmets”, kura laikā varu no brāļa pakāpeniski pārņēma Vilhelms I (Wilhelm I.) – turpmākais Prūsijas karalis (1861–1871) un pirmais Vācu Impērijas ķeizars (1871–1888). Viņš valdības vadītāja (kanclera) amatā 1862. gadā izraudzījās ievērojamo vācu valstsvīru Oto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen). Kaut arī nacionālās valsts izveidē Prūsijas Karalistei bija izšķirošā nozīme, Vācu Impērijas laikā tā mazinājās par labu “visvācu” (jeb Panģermāņu savienības) aktivitātēm, vienojošai iekšpolitikai un pasaules politikai. Īpaši spilgti tas novērojams kopš tā dēvētā “trīs ķeizaru gada” (1888), kad mira Vilhelms I, viņa mantinieks Frīdrihs II un Prūsijas karaļa un Vācu Impērijas ķeizara troni pārņēma Vilhelms II (Wilhelm II.), kurš valdīja līdz 1918. gada Novembra revolūcijai.