Kopš apgaismības laikmeta, bet jo īpaši kopš 19. gs. pirmās puses, Prūsijas Karaliste kļuva par nozīmīgu Eiropas lielvaru, bez kuras iesaistes nebija iespējams atrisināt nevienu starptautisku problēmu. Prūsijas Karaliste bija galvenais spēks vācu apvienošanās laikā un galvenā federālā pavalsts Vācu Impērijā, kuras politiskās, ekonomiskās un kultūras vadlīnijas bieži noteica vācu valstiskuma raksturīgās iezīmes.

Kopš Trīspadsmit gadu kara noslēguma 1466. gadā Prūsija bija sadalīta divās daļās. Austrumprūsijā pastāvēja no Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas lēņatkarības atbrīvotā Prūsijas hercogiste, kurā valdīja Hoencollernu (Hohenzollern) dinastija, bet Rietumprūsijā – Polijas karaļa īpašumā esošā “Karaļa Prūsija”. Tādēļ toponīmu “Prūsija” sākotnēji attiecināja tikai uz bijušās Prūsijas austrumu teritoriju, kas neietilpa Svētās Romas Impērijas teritorijā.

Vārda “Prūsija” izcelsmi parasti pieņemts saistīt ar tās teritorijā agrāk dzīvojošo izmirušo baltu tautu – senprūšiem (vācu Prußen, Pruzzen). Kā etnonīmu vārdu “prūsis” Prūsijas Karalistē parasti izmantoja poētiskā izteiksmes formā, to, piemēram, lietoja 1830. gadā Johanna Tīrša (Johann Bernhard Thiersch) sacerētajā “Prūšu dziesmā” (Preußenlied), kas kļuva par Prūsijas Karalistes himnu. Pašapzīmējuma nolūkā plašāk lietoja etnonīmu “vācietis”.

Prūsijas Karalistes izveide saistāma ar Hoencollernu dinastijas pārstāvju varas ambīcijām un vēlmi kontrolēt bijušā Vācu ordeņa teritoriju, kurai piedēvēja mitoloģizētu vēsturisku nozīmi. Prūsijas Karalistes izveide noritēja kā augstāko aristokrātisko aprindu absolūtās varas izpausmes akts. Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs III (Friedrich III.), kurš vienlaicīgi ieņēma arī Prūsijas hercoga posteni, 1701. gadā pasludināja sevi par karali Frīdrihu I. Tādējādi izveidojās Prūsijas valsts, kas sākumā aptvēra tikai Austrumprūsiju. Rietumprūsiju Prūsijas valstij pievienoja 1772. gadā, un kopš šī gada Frīdrihs I ieņēma pilntiesīga Prūsijas karaļa titulu. Pakāpeniski tauta pieņēma jauno nosaukumu “Prūsija” un par Prūsiju sāka saukt arī Hoencollerniem piederošās Svētās Romas Impērijas daļas un citas ārpus tās esošās teritorijas. Laikā, kad Prūsijas Karalistes teritorija bija vislielākā, tā aptvēra gandrīz visu Vāciju uz ziemeļiem no Mainas upes, ziemeļaustrumos tā šaurā Baltijas piekrastes zemes strēlē robežojās ar Kurzemi (Kurzemes guberņu) pie Palangas un dienvidaustrumos sniedzās līdz Oderas upes iztekai. Prūsijas Karaliste bija lielākā Vācu Impērijas federālā pavalsts, tās platība 1910. gadā bija 348 000 km².

Prūsijas valsts teritorija kopš Vīnes kongresa 1815. gadā sastāvēja no atsevišķām provincēm, un to skaits līdz 1918. gadam bija mainīgs. Vācu Impērijas laikā provinces bija: Austumprūsija un Rietumprūsija, Brandenburga, Hannovere, Hesene-Nasava, Pomerānija, Pozene, Reinzeme, Saksija, Silēzija, Šlēsviga-Holšteina un Vestfālene.

Sākotnēji Prūsijas Karalistes galvaspilsēta atradās Austrumprūsijas Kēnigsbergā. Kopš 1807. gada galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta no Kēnigsbergas uz Berlīni, kas jau agrāk bija Hoencollernu valdījumos esošā nozīmīgākā pilsēta, karaļu rezidences vieta un viņu valdījumā esošās likvidētās Brandenburgas markgrāfistes centrs. Prūsijas Karalistes un Vācu Impērijas galvaspilsētas statusu Berlīne saglabāja arī pēc 1918. gada. Kopš 19. gs. Berlīne bija lielākā un nozīmīgākā Prūsijas pilsēta, tās iedzīvotāju skaits no 0,2 miljoniem 19. gs. sākumā strauji auga un līdz Pirmajam pasaules karam pārsniedza divus miljonus. Citu lielāko pilsētu iedzīvotāju skaits bija ievērojami mazāks, piemēram, Breslavā 1910. gadā dzīvoja nedaudz virs 0,5 miljoniem cilvēku, bet citās lielākajās pilsētās, kā Kēnigsbergā, Magdeburgā, Štetinā, iedzīvotāju skaits nesasniedza 300 000.

Iedzīvotāju skaits Prūsijas Karalistē pieauga no 10 miljoniem 1816. gadā līdz 49 miljoniem 1910. gadā, no tiem 35 miljoni bija vācieši, bet lielākā nacionāla minoritāte bija poļi (ieskaitot mazūrus un kašubus) sastādīja 3,5 miljonus. Vairāk nekā puse iedzīvotāju bija luterāņi.

Prūsijas valsts politiskā vēsture aptver divus posmus: senāko monarhijas posmu (1771–1806) un jaunāko posmu (1807–1918), kas saistīts ar reformētās modernās Prūsijas valsts izveidi.

Pirmā Prūsija karaļa Frīdriha I laiks (1701–1713) iezīmīgs ar pārlieku greznības kultu, kas noveda valsti līdz bankrota slieksnim. Valsts pārvaldi Frīdrihs I atstāja dažu savu tuvāko favorītu pārziņā. Viņa dēls Frīdrihs Vilhelms I (Friedrich Wilhelm I.; 1713–1740) turpretim bija praktiskas un taupīgas dabas un koncentrējas uz joprojām izteikti sadrumstalotās valsts apvienošanu un centralizāciju, īpaši nodevās stipras armijas izveidei, kas valsti, viņaprāt, stiprinātu iekšēji un ārēji. Viņa dēla Frīdriha II (Friedrich II.; 1740–1786) laikā, kurš bija apgaismības ideju piekritējs, Prūsijas Karaliste piedzīvoja uzplaukumu un kļuva par Eiropas lielvaru, sākās Prūsijas konkurence ar Austriju (tā sauktais vācu duālisms) par galveno lomu vācu nācijas apvienošanā. Pēc Frīdriha II nāves troni mantoja viņa brālēns Frīdrihs Vilhelms II (Friedrich Wilhelm II.; 1786–1797), kura laikā Berlīne kļuva par modernu klasicisma stila arhitektūras pērli. Viņa dēla Frīdriha Vilhelma III (Friedrich Wilhelm III.; 1797–1840) laikā Prūsijā notika būtiskas reformas, kas agrāko, uz kārtu pārstāvniecību un absolūtismu balstīto valsti, kurā ekonomikas bāzi veidoja lauksaimniecība, pārvērta par modernu, liberāli pārvaldītu nacionālu valsti, orientētu uz rūpniecības attīstību. Vienlaicīgi valstī notika izglītības sistēmas reforma, kas veicināja vispārējo izglītotību un zinātņu attīstību. Viņa pēcteča Frīdriha Vilhelma IV (Friedrich Wilhelm IV.) laiks (1840–1861) bija iezīmīgs ar 1848. gada marta liberāli pilsonisko aprindu revolūciju, kas nesekmīgi centās panākt vācu nacionālo apvienošanos. Frīdriha Vilhelma IV valdīšanas pēdējos gados Prūsijas Karalistē sākās tā dēvētais “jaunais laikmets”, kura laikā varu no brāļa pakāpeniski pārņēma Vilhelms I (Wilhelm I.) – turpmākais Prūsijas karalis (1861–1871) un pirmais Vācu Impērijas ķeizars (1871–1888). Viņš valdības vadītāja (kanclera) amatā 1862. gadā izraudzījās ievērojamo vācu valstsvīru Oto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen). Kaut arī nacionālās valsts izveidē Prūsijas Karalistei bija izšķirošā nozīme, Vācu Impērijas laikā tā mazinājās par labu “visvācu” (jeb Panģermāņu savienības) aktivitātēm, vienojošai iekšpolitikai un pasaules politikai. Īpaši spilgti tas novērojams kopš tā dēvētā “trīs ķeizaru gada” (1888), kad mira Vilhelms I, viņa mantinieks Frīdrihs III un Prūsijas karaļa un Vācu Impērijas ķeizara troni pārņēma Vilhelms II (Wilhelm II.), kurš valdīja līdz 1918. gada Novembra revolūcijai. 

Brandenburgā, Elbas upes austrumkrastā, kopš 17. gs. politiski un ekonomiski galvenais sabiedrības slānis bija muižniecība (junkuri), zemnieki atradās to atkarībā un pildīja klaušas. Kopš 19. gs. noritēja pakāpeniska sociālās līdztiesības veicināšana valstī – muižnieku ietekme mazinājās. Kopš 19. gs. pirmās trešdaļas Prūsijas Karalistē iesākās modernizācija un pavērsiens industriālas valsts virzienā, īpaši straujš tas kļuva kopš 19. gs. 60. gadiem. Strauji mazinājās agrārā sektora nozīme. Starp Vācu Impērijas zemēm Prūsijas Karaliste uzrādīja augstākos ekonomiskās izaugsmes rādītājus un bija ekonomiski spēcīgākā zeme. Prūsijas teritorijā atradās arī nozīmīgākie ekonomiskie un industriālie centri (Berlīne, Reinzeme, Reinas-Mainas reģions, Saksija, Silēzija). Prūsijas Karalistes nacionālais iekšzemes kopprodukts impērijas laikā pieauga četras reizes straujāk nekā iedzīvotāju skaits, kas nodrošināja pastāvīgu iedzīvotāju labklājības līmeņa kāpšanu. Strauji noritēja satiksmes infrastruktūras, tostarp, dzelzceļa, izbūve, piemēram, dzelzceļa līniju garums no apmēram 1000 km 19. gs. vidū pieauga līdz 40 000 km neilgi pirms Pirmā pasaules kara.

Kultūra Prūsijas Karalistes laikā piedzīvoja baroka laikmetu, klasicismu, tā saukto Vētras un dziņu (Sturm und Drang) periodu un ar to saistīto romantismu, bīdermeijera stilu, impresionismu, jūgendstilu un ekspresionismu. Šo laikmetu iezīmes spilgti atspoguļojās Prūsijas Karalistes arhitektūrā, mākslā un literatūrā, bieži kalpojot par paraugu tendencēm Eiropas mērogā. 19. gs. strauji uzplauka izglītības joma. Berlīnē, Kēnigsbergā, Greifsvaldē un citās pilsētās tika nodibinātas modernas universitātes, straujā industrializācija veicināja tehnisko augstskolu izveidi (Berlīnē, Hannoverē, Āhenē). Visas augstskolas apvienoja izglītību ar zinātnisko pētniecību un vienlaicīgi bija arī nozīmīgas vācu un eiropeiskās kultūras veidotājas.

Pirmā pasaules kara gados Vācu Impērijā apsvēra Kurzemes un īslaicīgi pat visas Baltijas aneksiju vai cita veida administratīvu sasaisti ar Prūsiju. Prūsijas Karaliste beidza pastāvēt līdz ar monarhijas likvidēšanu Vācu Impērijā 1918. gada Novembra revolūcijas laikā un pāreju uz republikānisku varas formu. Tās vietā izveidoja Prūsijas brīvvalsti (Freistaat Preußen), kuras patstāvību ievērojami ierobežoja 1932. gadā, bet pilnībā likvidēja 1947. gadā. Pēc Trešā reiha sakāves un tai sekojošās denacifikācijas laikā Prūsijas militāro tradīciju, hierarhisko valsts uzbūves sistēmu un disciplinētību mēdza uzskatīt par nacionālsociālisma ideoloģijas iedvesmotāju.

Prūsijas Karalistes laikā radīts daudz pieminekļu, kas veltīti kariem un personībām vācu vēsturē. Daļa no tiem, kā, piemēram, Frīdriha Vilhelma III monuments Berlīnes Lustgartenē, kas sastāvēja no vairākiem figurāliem tēliem, cieta Otrā pasaules karā un iznīcināts Vācijas Demokrātiskās Republikas laikā. Nozīmīgākie ar apvienotu vācu vēsturi saistītie pieminekļi saglabājušies. Piemēram, Frīdriha Vilhelma IV un Vilhelma I jātnieku figūras 1867. gadā izvietotas pie Hoencollernu tilta (Hohenzollernbrücke) Ķelnē, kas nodrošina satiksmi pār Reinu. Plaši izplatīts pieminekļu tēls ir Prūsijas karalis Vilhelms I. Tautā karalis un vēlākais Vācu Impērijas ķeizars bija ļoti cienīts, viņu mēdza dēvēt par “pēdējo prūsi” un “veco prūsi”. Ar Prūsijas Karalistes vēsturi saistītie nozīmīgākie pieminekļi ir :1883. gadā atklātais Nīdervaldes piemineklis (Niederwalddenkmal) Rīdesheimā un 1897. gadā atklātais Vācu stūris (Deutches Eck) Koblencā. Abi pieminekļi veltīti vācu apvienošanās norisēm, un tajos atainots Vilhelms I. Galvenā organizācija, kas nodarbojas ar bijušās Prūsijas valsts un zemes kultūras mantojuma saglabāšanu ir Prūsijas Kultūras mantojuma fonds (Die Stiftung Preußischer Kulturbesitz), kuru finansē Vācijas federālās pavalstis. Šīs organizācijas paspārnē darbojas muzeji, bibliotēkas, arhīvi un pētniecības institūcijas. Vairākās Vācijas pilsētās (piemēram, Mindenē, Vustravā) izveidoti Prūsijas vēstures muzeji, tostarp privātie.