Vilhelms I kopā ar Prūsijas Karalistes kancleru Oto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen) vadīja vācu zemju apvienošanu Vācu Impērijā. Abus politiķus vienoja konservatīvi politiski uzskati. Visplašāko atpazīstamību un autoritāti Vilhelms I iemantoja kā Vācu Impērijas ķeizars. Vilhelma I valdīšanas periodā tika radīti pamati modernas apvienotas vācu valsts politiskajai, saimnieciskajai, sociālajai sistēmai un vienojošām kultūras tendencēm, kas veidoja vācu nācijas identitāti. Viņa vadībā jaunizveidotā apvienotā vācu valsts Eiropas kontinentā ievērojami samazināja Francijas lomu, cieši sadarbojās ar Austroungāriju un ieguva plašu ietekmi pasaulē.

Dzimis un audzis Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma III (Friedrich Wilhelm III.) un Meklemburgas-Štrēlicas Luīzes (Luise Auguste Wilhelmine Amalie Herzogin zu Mecklenburg-Strelitz) deviņu bērnu ģimenē kā otrais dēls. Apguvis mājmācību pie apgaismības laikmeta ideju iedvesmotā vācu teologa un pedagoga Johana Delbrika (Johann Friedrich Gottlieb Delbrück). J. Delbriks par Vilhelma I un viņa vecākā brāļa, nākamā Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma IV (Friedrich Wilhelm IV.) mācību gaitu rakstīja dienasgrāmatu, kas ir nozīmīgs Vilhelma I un viņa ģimenes biogrāfijas avots. Vilhelms I tajā raksturots kā līdzsvarots un mierīgs, kā arī izcelta viņa spēja pielāgoties apstākļiem. Jau agrā bērnībā Vilhelms I ieguva militāro izglītību, jo viņa tēvs bija pārliecināts, ka miera laiki vācu zemēs beigušies un jāapgūst nepieciešamais karam. Šādu situāciju Vilhelms I piedzīvoja jau 10 gadu vecumā Napoleona karu laikā pret Prūsiju (1806–1807), kad pēc tēva rīkojuma no Berlīnes kopā ar brāļiem un māsām bēga uz Prūsijas Karalistes tālāko austrumu nostūri – Mēmeli (tagad Klaipēda). Tajā pašā laikā viņš kļuva par prūšu armijas leitnantu un turpmāk padziļināti apguva militāro parāžu pieņemšanas prasmes. Māte, ar kuru Vilhelmam I bija tuvākas attiecības nekā ar tēvu, uzskatīja, ka militārā karjera Vilhelmam I, kurš bieži slimoja, ir par smagu. Tā kā Vilhelma I vecākajam brālim Frīdriham Vilhelmam IV nebija paredzami pēcteči, dinastijas turpināšanas nolūkā Vilhelmam I par sievu 1829. gadā bija jāapņem dižciltīgas dinastijas atvase Zaksenes-Veimāras-Eizenahas Augusta (Maria Luise Augusta Catherina von Sachsen-Weimar-Eisenach). Noteicējs laulātā partnera izvēlē bija Vilhelma I tēvs, kurš ar šo laulību vēlējās nostiprināt dinastisko saikni ar Krievijas Impēriju, jo Augusta bija Krievijas Impērijas cara Nikolaja I (Николай I Павлович Романов) māsīca. Laulībā dzima dēls – turpmākais troņmantnieks Prūsijas karalis un Vācu Impērijas ķeizars Frīdrihs III (Friedrich III., Friedrich Wilhelm Nikolaus Karl von Preußen) un meita Luīze (Luise Marie Elisabeth von Preußen), kas kļuva par Bādenas lielhercoga Frīdriha I (Friedrich I. von Baden) sievu. Kaut arī Vilhelma I laulība nodrošināja Hoencolernu dinastijas pēctecību, abu laulāto attiecības bija atsvešinātas.

Jau 1814. gada februārī tēvs atļāva Vilhelmam I no droša attāluma noraudzīties pretnapoleona kara norisēs Francijas austrumdaļā (pie Barsjurobas), tomēr neprognozētu apstākļu dēļ Vilhelms I nonāca reālā karadarbībā. Šī epizode, par kuru viņš drīzumā saņēma Prūsijas Karalistes un Krievijas Impērijas augstākos apbalvojumus, iezīmēja Vilhelma I militārās karjeras strauju attīstību. Viņa pārziņā tika nodotas arvien lielākas un nozīmīgākas kājnieku militārās vienības un 1825. gadā Vilhelms I kļuva par ģenerālleitnantu un sāka pievērsties arī starptautiskās diplomātijas problēmām.

Tā kā Vilhelms I bija nākamais troņmantinieks, vecākais brālis, tā laika Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms IV jau kopš 19. gs. 40. gadiem iesaistīja Vilhelmu I politikā. Salīdzinot ar savu liberāli noskaņoto un moderni domājošo vecāko brāli, Vilhelms I bija nelokāmi konservatīvs. Viņš, piemēram, neatbalstīja 1848. gada marta pilsonisko revolūciju. Revolūcijas svarīgākais vadmotīvs bija vācu nācijas apvienošanās, kuru Vilhelms I uzskatīja par iespējamu nevis revolūcijas, bet tikai Prūsijas Karalistes vadīta militāri politiska risinājuma veidā. Bruņotās revolucionāru apspiešanas organizēšana izraisīja Vilhelma I konfliktu ar vecāko brāli. Tā iespaidā Vilhelms I īslaicīgi pat bija spiests doties prom no valsts uz Londonu, kur viņš apgrozījās diplomātu un galma aprindās. Vēstures literatūrā sastopams viedoklis, ka Londonas aristokrātijas aprindu politiskā mērenība turpmāk mazinājusi arī Vilhelma I pārspīlēto un vācu sabiedrībā kritiski vērtēto konservatīvismu.

Kopš 1850. gada Vilhelms I Koblencā sāka veidot paralēlu varas centru – ar Berlīni konkurējošu galmu. 1854. gadā sasniedza militārās karjeras zenītu – kļuva par Prūsijas ģenerālpulkvedi ģenerālfeldmaršala rangā, ieņemot visaugstāko posteni Prūsijas armijā. Kopš 1857. gada rudens Vilhelms I jau oficiāli sāka aizvietot savu smagi slimo vecāko brāli Prūsijas karaļa amatā. 07.10.1858. Vilhelms I kļuva par Prūsijas karaļa reģentu (aizvietotāju) un praksē pārņēma visu karaļa funkciju pildīšanu.

02.01.1861. pēc ilgstošas slimošanas karalis Frīdrihs Vilhelms IV mira un Vilhelms I kļuva par jauno Prūsijas karali. Mantojumā no mirušā brāļa viņam nonāca politiskā sāncensība ar liberālo Prūsijas landtāgu un vēlāk Vācu Impērijas reihstāgu, kas tiecās paplašināt pavalstnieku tiesības un brīvības. Kopš kļūšanas par Prūsijas karali 1861. gadā pret Vilhelmu I tika īstenoti četri atentāti, kuros viņš necieta vai cieta minimāli, bet 1878. gadā pēc diviem kreiso ekstrēmistu veiktiem atentātiem pret Vilhelmu I Reihstāga vairākums pieņēma tā sauktos “sociālistu likumus”, kas aizliedza sociāldemokrātisko strādnieku partiju.

23.09.1862. Vilhelms I par Prūsijas ministru prezidentu iecēla O. fon Bismarku. Abus politiķus vienoja uzskats, ka vācu nācijai nepieciešama apvienošanās un to ar militāri politiskiem līdzekļiem jāpanāk Prūsijas Karalistes vadībā. Karalis arvien vairāk nonāca valdības vadītāja ēnā, – sākās “Bismarka laikmets” Prūsijas un vācu nācijas vēsturē. Vilhelma I laikā notika Prūsijas nostiprināšanās process un Prūsijas uzvaras karos, kas tuvināja vācu zemju apvienošanos. Liela nozīme bija vācu–dāņu karam 1864. gadā, prūšu–austriešu karam 1866. gadā un franču–vācu karam 1870.–1871. gadā. Šie kari ļāva likvidēt starptautisku opozīciju pret vācu apvienošanu Prūsijas vadībā. 18.01.1871. Vilhelms I Versaļas pils spoguļu zālē tika proklamēts par Vācu ķeizaru (Deutscher Keiser), pirms tam noritēja spraiga diskusija vai ķeizaru var saukt par “Vācijas” vai tikai “vācu” ķeizaru. Tā kā nebija apvienotas visas vācu zemes, tika izvēlēts tituls “Vācu ķeizars”. Pats Vilhelms I daudz augstāk vērtēja savu Prūsijas karaļa titulu un uzskatīja, ka, pieņemot ķeizara titulu, ir apglabājis Prūsiju.

Vilhelma I politiskās karjeras sākuma posma vērtējumā dominē viņa konservatīvisma kritika. Turpretim vēlākais Prūsijas karaļa posms Vilhelma I dzīvē kopš 1861. gada vērtēts pozitīvāk. Šīs tendences novērojamas gan laikabiedru, gan vēlākajos pētnieku viedokļos. Vilhelma I personības ietekmi vēsturē apstiprina fakts, ka viņa lomas novērtējumam vācu un Eiropas norisēs pētnieki sistemātiski pievērsušies jau kopš 19. gs. beigām. Gandrīz visi biogrāfi un laikmeta pētnieki viņa nozīmi vācu un Eiropas vēsturē novērtējuši kā lielu.

Vilhelmu I izceļ tas, ka viņš iemantoja un turpmāk sabiedrībā saglabāja plašu atzinību. Savas dzīves nogalē Vilhelms I bija tautā ļoti populārs, jo iemiesoja senās prūsiskās vērtības, viņu cildinoši dēvēja par “pēdējo prūsi” un “veco prūsi”. Mūsdienu Vācijā daudzas ielas, laukumi un baznīcas nosauktas par godu Vilhelmam I. Par godu viņam vācu kara flotes galvenā osta Ziemeļjūras krastā tika no saukta par Vilhelmshāfenu. Vilhelms I dzīves gaitā bija saņēmis desmitiem Prūsijas Karalistes, citu vācu pavalstu un ārvalstu (piemēram, Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Krievijas, Japānas, Lielbritānijas, Spānijas, Zviedrijas utt.) augstākos ordeņus un apbalvojumus. 19. gs. otrajā pusē līdztekus, piemēram, Lielbritānijas karalienei Viktorijai (Victoria), viņš bija uzskatāms par vienu no visvairāk starptautiski godātajiem un atpazītajiem Eiropas monarhiem un politiķiem.

Vilhelmu I kopā ar O. fon Bismarku uzskata par galvenajiem vācu nācijas apvienotājiem.

No 1857. līdz 1918. gadam Eiropas vācvalodīgajā daļā tika uzstādīts vairāk nekā 1000 Vilhelmam I veltītu pieminekļu. Pazīstamākais no tiem – “Vācu stūris” (Deutsches Eck) – atrodas Koblencā, pie Mozeles ietekas Reinā. Līdztekus daudzajiem Vilhelmam I veltītajiem mākslinieciski augstvērtīgajiem monumentiem pilsētvidē, muzeju un privātās kolekcijās glabājas plašs klāsts gleznu, kurās dažādās situācijās portretēts Vilhelms I. Vācu autoru gleznas ir dalāmas divās grupās, kur pirmo veido oficiāla rakstura portreti, bet otra grupa ataino Vilhelmu I dažādās ikdienišķās situācijās. Vilhelmu I portretējuši paši ievērojamākie vācu galma, militāro un sadzīves ainu mākslinieki, piemēram, Pauls Bīlovs (Paul Bülow), Emīls Hintens (Emil Hünten), Antons fon Verners (Anton Alexander von Werner). Turpretī citās valstīs, kur nesniedzās vācu cenzūras vara, Vilhelma I personība bieži kariķēta politiskas ievirzes periodiskajos un satīras izdevumos, – Vilhelms I atainots kā despotisks un nežēlīgs valdnieks. Šī tendence, kas īpaši plaši bija novērojama Francijā un Lielbritānijā, turpmāk pārmantota arī attieksmē pret pēdējo Vācu Impērijas ķeizaru Vilhelmu II (Wilhelm II.). Dokumentālajās filmās un spēlfilmās Vilhelms I bieži tēlots kopā ar tā laika vācu kancleru O. fon Bismarku, kura politiskā figūra pirmo Vācu ķeizaru bieži pat aizēno (piemēram, vācu televīzijas kanālā ZDF, Zweites Deutsches Fernsehen, 2008.–2010. gada seriāls “Vācieši”, Die Deutschen, idejas autors Uve Kerskens, Uwe Kersken).