Mūsdienās vairumā valstu ordenis ir vizuāla individuālu nopelnu atzīšanas zīme, apbalvojumu sistēmas sastāvdaļa, ko valsts, valdnieks vai organizācija piešķir personai par izciliem nopelniem tās labā. Apbalvojumu sistēmu un ordeņu pētniecība ir viena no vēstures palīgdisciplīnas – faleristikas – funkcijām.

Mūsdienās ar vārdu “ordenis” visbiežāk apzīmē ordeņa ārējās nozīmes – ordeņa zīmi un zvaigzni, ikdienā apbalvošanu vairs nesaistot ar piederību īpašai organizācijai. Ordenis kā mūsdienīgas apbalvojumu sistēmas sastāvdaļa veidojās 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā Eiropā, kad Franču revolūcijas idejas un Napoleona kari mainīja sabiedrībā valdošo attieksmi pret individuālu nopelnu atzīšanu. No zīmes, kas ļauj identificēt ierobežotu, dižciltīgu, valdniekam vai valdošajai dinastijai uzticamu sabiedroto apvienību, ordenis kļuva par apzīmējumu nopelniem valsts un sabiedrības labā.

Ordeņu kā apbalvojumu sistēmas sastāvdaļas izveidošanās saistīta ar viduslaiku Eiropā pastāvošajiem mūku ordeņiem un krusta karu laikā izveidotajiem garīgi militārajiem ordeņiem, kuru darbību reglamentēja statūti, bet piederību tiem simbolizēja ārējās atšķirības zīmes: apģērbs un krustu zīmes. Eiropas senāko ordeņu korporatīvo dabu ietekmēja agro viduslaiku karadraudžu piemērs: tās bija karavīru grupas, kuras saistīja uzticības zvērests valdniekam, kopīgas privilēģijas un kopīgi pienākumi. Viduslaiku bruņniecības kultūras uzplaukuma ietekmē pēc līdzīgiem principiem daudzās Eiropas valstīs tika dibināti laicīgie bruņinieku jeb galma ordeņi. Tie kļuva par valdniekam uzticamu muižnieku savienībām, kuru locekļus nelielā skaitā izvēlējās un iecēla valdnieks. Nereti ordeņi kļuva par savdabīgiem dinastiju īpašumiem: kopā ar tiem uzplauka vai panīka, tika doti pūrā un atstāti mantojumā, mainīja piederību dažādiem troņiem un valstīm, pamazām iegūdami arvien lielāku politisko, valstisko un nacionālo nozīmi. 

Daudzi senākie Eiropas valstu apbalvojumi turpina galma jeb bruņinieku ordeņu tradīcijas. Šiem ordeņiem raksturīga no garīgi militārajiem ordeņiem aizgūta struktūra ar monarhu kā ordeņa lielmestru un virsniekiem un bruņiniekiem kā ordeņa locekļiem. Tiek saglabāti ordeņa kā organizācijas principi: pieminot dižciltīgas personas nopelnus, monarhs to uzņem sev pietuvinātu personu lokā un pasniedz ordeņa zīmi kā piederības apliecinājumu ordenim. Šādu ordeņu kavalieri tiek iecelti uz mūžu, un to skaits bieži vien ir ierobežots. Dižciltība tiek izvirzīta kā prasība uzņemšanai šādā ordenī, reizēm to saņemot kopā ar ordeni. Iespējami arī citi ordeņa statūtos noteikti ierobežojumi tā saņemšanai, piemēram, vecums vai dzimums. Galma ordeņu dibināšana tradicionāli tiek saistīta ar ordeņa leģendā aprakstītajiem apstākļiem. Ordeņa dibināšanas nolūkus kodolīgi pauž ordeņa devīzē ietvertā doma. Saglabājot senās tradīcijas, tiek ievērotas īpašas, ordenim raksturīgas ceremonijas, svinēti īpaši svētki – ordeņa diena, svinīgos gadījumos nēsāta ordeņa mantija un godināts ordeņa aizbildnis no kristīgās baznīcas svēto vidus. Ordeņa zīmes kalpo kā apliecinājums piederībai šai organizācijai. Senākie līdz mūsdienām eksistējošie ordeņi – tādi kā Bikšu lentes ordenis (The Order of the Garter) Anglijā, Dadža ordenis (The Order of the Thistle) Skotijā, Ziloņa ordenis (Elefantordenen) Dānijā, Zelta aunādas ordenis (Orden vom Goldenen Vlies) Austrijā – ir radušies kā galma jeb bruņinieku ordeņi. Literatūrā šāda tipa ordeņus mēdz dēvēt par klasiskajiem ordeņiem. Bruņinieku ordeņi, kuros tiek uzņemti tikai valdošās monarhu dinastijas locekļi, ir dinastiskie ordeņi. 

Nopelnu ordeņi tiek piešķirti par īpašiem civiliem vai militāriem nopelniem. To saņēmēju loku, atzīmējamos nopelnus, apbalvoto tiesības un pienākumus reglamentē ordeņa statūti. Tie nosaka arī ordeņa devīzi, struktūru – dalījumu šķirās – un tā vizuālo atribūtu – ordeņa zīmes, zvaigznes, lentes – izskatu un nēsāšanas kārtību. Senāki ir par militāriem nopelniem piešķiramie ordeņi, kuru izcelsme saistīta ar izmaiņām militāro konfliktu raksturā 19. gs. gaitā un radušos nepieciešamību izveidot virsnieku un kareivju apbalvošanas sistēmu par kaujas nopelniem un izdienu. Militāro nopelnu ordeņiem bieži vien ir trīs šķiras, līdzīgi kā bruņinieku ordeņiem, tikai to piešķiršanas apjoms un kavalieru loks atšķiras. Šādu apbalvojumu skaits īpaši pieaug karu un bruņotu konfliktu laikā. Civilo nopelnu ordeņus savukārt piešķir par izciliem sasniegumiem dažādās darbības jomās. Tie mēdz būt radīti gan vispārēju nopelnu atzīmēšanai, gan ļoti specifisku nozaru sasniegumu godināšanai. 

Kopš 19. gs. sākuma pēc Francijas Goda Leģiona ordeņa (Ordre national de la Légion d'honneur) parauga civilo nopelnu ordenim klasiski ir piecas šķiras, kuru saņēmējiem saglabājušies senie apzīmējumi no garīgi militāro ordeņu struktūras: I šķira – lielkrusta komandieris, II šķira – lielvirsnieks, III šķira – komandieris, IV šķira – virsnieks, V šķira – bruņinieks jeb kavalieris. Sastopami arī nopelnu ordeņi ar trijām vai vienu šķiru. Mūsdienās daudzu valstu apbalvojumu sistēmās nopelnu ordeņu struktūra tiek papildināta ar vairāku pakāpju goda zīmēm jeb ordeņa medaļām, kuras piešķir par līdzīgiem, bet zemākas pakāpes nopelniem nekā ordeni.

Mūsdienās nopelnu ordeņu saņēmēju loks netiek sociāli ierobežots. Tomēr formāli tiek uzturēts ordeņa kā organizācijas princips, veidotas un koptas ordeņa statūtos noteiktās tradīcijas, kas zināmā mērā pielīdzina nopelnu ordeņus to priekštečiem – bruņinieku jeb galma ordeņiem. Tradicionāli ordeņa saņēmējs ar diplomu jeb matrikulu īpašā ceremonijā tiek uzņemts par militāras, civilas vai dižciltīgas brālības – ordeņa – locekli, kuras statusu, mērķus, uzbūvi un darbību nosaka ordeņa statūti. Tāpēc, saņemot kāda nopelnu ordeņa augstāku šķiru, zemākas šķiras ordeņa zīmi, ja tāda bijusi piešķirta, vairs nenēsā. Vairumā gadījumu nopelnu ordeņus nepiešķir pēc nāves. Dažkārt matrikulas ieraksta numuru mēdz attēlot uz attiecīgā ordeņa zīmes. Literatūrā šāda veida ordeņus mēdz dēvēt par neoklasiskiem ordeņiem.

20. un 21. gs. tiek izdalīts vēl viens ar ordeņa vārdu saistīts apbalvojumu veids – demokrātiskie ordeņi. Tie ir apbalvojumi par militāriem vai civiliem nopelniem, kurus raksturojot ordeņa vārdu lieto tikai, lai valsts augstākos apbalvojumus atšķirtu no zemākiem (medaļām). Šiem apbalvojumiem nav hierarhiskas struktūras un korporatīvu principu; reizēm oficiālajā nosaukumā pat netiek lietots ordeņa vārds. Demokrātiskie ordeņi ir raksturīgi valstīm ar senām demokrātiskām tradīcijām, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīm (ASV), vai valstīm, kas 20. gs. radušās revolūciju un atbrīvošanās kustību rezultātā. Demokrātiskie ordeņi bija arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) apbalvojumi. Ar tiem varēja apbalvot arī iestādes, organizācijas, karaspēka daļas, administratīvas vienības, tādējādi atsakoties no principa, ka ordenis ir individuālu nopelnu atzīšanas zīme. Piemēram, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (Latvijas PSR) savulaik saņēma Ļeņina ordeni (1965), Tautu Draudzības ordeni (1972) un Oktobra Revolūcijas ordeni (1980). Tika pieļauta arī vairākkārtēja apbalvošana ar vienu ordeni un personu apbalvošana pēc nāves.

Ordeņa zīmes radušās no seno garīgo un garīgi militāro ordeņu ietērpa un atšķirības zīmēm. Sākumā ordeņa piederības zīmes bija uz ordeņa mantijas uzkrāsots vai uzšūts simbols, pēc tam pārtapa par dārgiem un smalkiem juvelierizstrādājumiem. Ordeņus parasti izgatavo no dārgmetāla – zelta, sudraba, retāk no lētākiem sakausējumiem. To rotāšanai izmanto dārgakmeņus, pusdārgakmeņus, stiklu, emalju, krāsu, laku. Senākās ordeņu zīmes gatavotas juvelieru darbnīcās, mūsdienās tās kļuvušas vienkāršākas un tiek gatavotas rūpnieciski.

Ordeņa zīme ir svarīgākā ordeņa sastāvdaļa, kas sniedz būtiskāko informāciju par ordeni. Tradicionāli ordeņu pastāvēšanas sākotnē zīmei bija krusta forma, tāpēc to bieži dēvē arī par ordeņa krustu. Sastopamas arī citas formas: zvaigzne, aplis, heraldiskās figūras, pat trīsdimensiju ziloņa figūriņa un citas. Ordeņu zīmes dažādu krustu formā tradicionāli biežāk sastopamas klasiskiem un neoklasiskiem ordeņiem.

Ordeņa zīmei ir priekšpuse jeb averss un aizmugure jeb reverss. Parasti aversa centrā novietots medaljons (apaļš, ovāls vai vairoga formā), kurā koncentrēta pamatinformācija par ordeni. Reversā bieži novieto mazāk svarīgos simbolus, ordeņa devīzi, numuru un informāciju par izgatavotāju un materiālu, no kā ordenis gatavots. Ordeņa zīmju centrā medaljonos bieži attēlo heraldiskas figūras, simbolus, alegorijas, svēto tēlus un atribūtus, valstu un organizāciju ģerboņus un emblēmas. Ordeņa zīme var būt papildināta ar dažādām detaļām: stariem, heraldiskām figūrām, ziediem, trofejām, kroņiem. Ja ordeni piešķir par militāriem nopelniem, zīmi papildina ar sakrustotiem zobeniem, kurus latviešu valodā tradicionāli dēvē par šķēpiem.

Klasisko un neoklasisko ordeņu zīmes lielums palīdz noteikt tā šķiru. Izmēru atšķirības mēdz būt norādītas ordeņa statūtos. Parasti zemāko ordeņa šķiru zīmju izmēri ir 25–40 mm, komandieru un virsnieku 40–50 mm, bet lielkrusta komandieru 50–70 mm. Ordeņa zīmi pie lentes vai ķēdes stiprina ar caurveramas sprādzes un starpposma palīdzību.

Ordeņa augstākajām šķirām otra svarīgākā sastāvdaļa ir ordeņa zvaigzne, ko veido dažādas formas stari. Zvaigznes centrā parasti ir ordeņa zīmes aversa vai reversa attēls vai kāds tā elements. Retos gadījumos ordeņa zvaigznes izskats pilnīgi atšķiras no tā zīmes veidola. Militāru nopelnu ordeņiem arī zvaigznes papildina sakrustoti zobeni. Ordeņa zvaigzni nēsā, piespraustu pie krūtīm kā ordeņa augstāko šķiru komplekta sastāvdaļu. Ja vienlaikus uzliek vairākus apbalvojumus, zvaigzni var nēsāt arī vienu pašu, bez ordeņa zīmes. Vēsturē ir bijuši zināmi ordeņi, kuru augstākajām šķirām bijusi tikai zvaigzne.

Trešā nozīmīgākā ordeņa sastāvdaļa ir ordeņa lente. Līdz 18. gs. vidum lentes bija vienkrāsainas; vēlāk sāka izmantot vairāku krāsu salikumu. Vēl aizvien ir spēkā prasība: katra ordeņa lentei jābūt ar oriģinālu krāsu vai to salikumu, lai pēc tās būtu iespējams ordeni atpazīt. 20. un 21. gs. šo principu attiecina arī uz zemākiem apbalvojumiem – medaļām, goda zīmēm un krustiem, jo parasti ikdienā pašus apbalvojumus nenēsā, bet pie apģērba stiprina plāksnītes ar lentes fragmentiem.

Augstākās šķiras ordeņa zīmi mēdz nēsāt platā ordeņa lentē pār labo plecu uz kreisā sāna – tā dēvētajā pleca lentē. Lielvirsnieki un komandieri ordeņa zīmi nēsā jau šaurākā lentē ap kaklu (kakla lentē). Virsnieki un kavalieri ordeņa zīmi nēsā lentes salocījumā, piespraustu pie krūtīm (krūšu lentē). Tā veidota kā vertikāli izstiepts taisnstūris vai piecstūris ar caurvērtu piekarriņķīti un starpposmu, ar kura palīdzību lente savienota ar ordeņa zīmi. Tradicionāli uz virsnieka (IV šķiras) ordeņa zīmes lentītes novieto rozeti. Ordeņu goda zīmēm raksturīgas simetriskā piecstūrī salocītas lentītes. 20. un 21. gs. parādās kāda vairāk nopelnu ordeņiem raksturīga iezīme – lielās ordeņa lentes izgatavošana nēsāšanai sievietēm. Tā tiek gatavota šaurāka, piemērota uzlikšanai pie vakartērpa.

Lielkrusta komandieriem kā īpaša, vēl augstāka atzinība vai amata simbols bieži vien tiek izgatavota ordeņa ķēde. Tās posmu dizains parasti ietver ordeņa simboliku. Tiek izgatavotas un lietotas arī dažāda veida ordeņa zīmju miniatūras (dēvētas arī par “frakas ordeņiem”) un lentes fragmentu plāksnītes ar vai bez ordeņa zīmes attēla (baretes). Bieži tādas izgatavo arī iestāžu un sabiedrisko organizāciju apbalvojumiem. 

Svarīgākais juridiskais ietvars ordeņa funkcionēšanai ir ordeņa statūti. Vēsturiski tie veidojušies kā ordeņa dibinātāja rīkojums par ordeņa kā organizācijas mērķi un darbības principiem, šīs organizācijas simbolikas nēsāšanas kārtību, ordeņa svētku dienu, ceremonijām, atsevišķos gadījumos – arī par ordeņa locekļu skaitu un sastāvu. Mūsdienās ar ordeņa statūtiem saprot apbalvojuma statūtus, kas nosaka ordeņa dibināšanas mērķi, ordeņa vizuālo aprakstu, reglamentē ordeņa piešķiršanas un nēsāšanas kārtību, kā arī apbalvotās personas tiesības, pienākumus un privilēģijas, ja tādas paredzētas. Mūsdienās ordeņa statūtus apstiprina parlaments ar likumu vai valsts vadītājs, publicējot normatīvu aktu.

Ordeņu funkcijas nosaka statūti, bet to kā apbalvojumu sistēmas sastāvdaļas funkcionēšanu reglamentē valstu apbalvojumu likumi. Ar ordeņa pastāvēšanu un apbalvošanu saistītos jautājumus pārzina ordeņa dome vai ordeņu kapituls, kuros locekļu skaitu, pārstāvniecības principus un sastāvu arī nosaka ordeņa statūti un valstu apbalvojumu likumi. Nopelnu ordeņiem domes vai ordeņu kapitula vadīšana parasti ir valsts galvenās amatpersonas pienākums.

Izvirzīt kandidātus apbalvošanai ar nopelnu un demokrātiskajiem ordeņiem parasti var gan indivīdi, gan organizācijas un iestādes. Galma jeb bruņinieku ordenī uzņemamo locekļu kandidatūras parasti iesaka un akceptē tā augstākā amatpersona – lielkrusta komandieris. Apbalvojumu likumdošanā tiek paredzēti gadījumi, kad nopelnu ordeņi apbalvotajām personām var tikt atņemti, ja tās izdara dažāda smaguma krimināli vai administratīvi sodāmus pārkāpumus vai neievēro ordeņa statūtu prasības. Tiek paredzēta iespēja arī apbalvotajai personai atteikties no ordeņa saņemšanas.

Dažādu valstu apbalvojumu likumos ir noteikta atšķirīga attieksme pret iespējām ar ordeņiem apbalvot citu valstu pilsoņus un atļaujām savas valsts pilsoņiem pieņemt ārvalstu apbalvojumus. Šis jautājums bieži tiek aktualizēts, pasniedzot valsts apbalvojumus saskaņā ar valsts apbalvojumu protokolārās apmaiņas tradīcijām. Daudzās valstīs pilsoņi drīkst pieņemt citu valstu apbalvojumus bez jebkādiem ierobežojumiem, un par šo apbalvojumu personai pēc tā saņemšanas vai nu ir jāinformē likumā noteiktās institūcijas, vai tas nav jādara. Citās valstīs pilsoņi drīkst pieņemt citu valstu apbalvojumus ar dažiem ierobežojumiem – piemēram, tos nedrīkst pieņemt ierēdņi, diplomāti, militārpersonas, valsts amatpersonas, vai arī ārvalstu apbalvojumu saņemšanai nepieciešama iepriekšēja atļauja. Šī prasība tiek saistīta ar lojalitāti valstij. Iepriekšējo saskaņošanu apbalvošanai veic konkrētie ārlietu ministriju departamenti. Tādas valstis, piemēram, ir Japāna, Indija, ASV, Austrālija, Beļģija, Francija, Dānija. To likumdošana atļauj saņemt tikai protokolāros jeb diplomātiskos apbalvojumus valstu un valdību vadītājiem valsts un oficiālo vizīšu laikā. Šveicē ordeņu nav, bet Kanāda, Lielbritānija un Izraēla ordeņus ārvalstniekiem nepiešķir (pastāv izņēmums – par nopelniem ebreju glābšanā), un to pilsoņi nevar saņemt ārvalstu ordeņus. 

Pasniedzot valsts apbalvojumus saskaņā ar valsts apbalvojumu protokolārās apmaiņas tradīcijām, ir svarīgi ievērot reciprocitātes (savstarpējas atbilstības) principu saņēmēju starpā. Apbalvojumu nēsāšanas kārtība personām, kuras apbalvotas gan ar savas valsts un ārvalstu, gan tikai savas valsts ordeņiem, tiek reglamentēta likumdošanā. Likumos un ordeņu statūtos var tikt atrunāta rīcība saistībā ar ordeni pēc apbalvotā nāves. Tajos var tikt izvirzīta prasība apbalvojumu atdot ordeņa domei, vai arī ir iespēja turpināt to glabāt pie apbalvotā piederīgajiem.

Latvijas Republikas (LR) apbalvojumu sistēmā ir trīs neoklasiski nopelnu ordeņi: augstākais valsts apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. To lietas pārzina Ordeņu kapituls, kura sastāvā ir seši ordeņu kavalieri, bet darbu vada Ordeņu kapitula kanclers. Ordeņu kapituls izskata iesniegtos ierosinājumus par apbalvošanu ar valsts apbalvojumiem un citus saistītus jautājumus. Ordeņu kapituls pieņem lēmumu par personas apbalvošanu ar valsts apbalvojumu un lēmumu par valsts apbalvojuma atņemšanu. Ordeņu kapitula pieņemtos lēmumus paraksta Valsts prezidents. LR apbalvojumu sistēmas likumisko ietvaru veido Valsts apbalvojumu likums ar aktuālajiem labojumiem un papildinājumiem. Laikā pēc neatkarības atjaunošanas apbalvoto personu saraksti atrodami Valsts prezidenta kancelejas mājaslapas sadaļā “Valsts apbalvojumi”.