Ģerbonis apliecina tā lietotāja piederību noteiktai personai, dzimtai, pilsētai, citai apdzīvotai vietai vai teritorijai, kopienai, valstij vai organizācijai, kuras simbols ir konkrētais ģerbonis un kuru nevar izmantot neviens, kurš nav piederīgs kādai no minētajām kopībām. Ģerbonis no emblēmām un citām vizuālām atšķirības zīmēm atšķiras ar to, ka izveidē un pielietojumā šie simboli balstās uz noteiktām heraldikas likumībām, vispirms – jebkuras vizuālās informācijas atveidošana vairogā kā ģerboņa pamatelementā. Heraldika kā praktiski pielietojama zināšanu disciplīna regulē ģerboņu izveidošanas teorētiskos, mākslinieciskos un juridiskos aspektus. Ģerboņus pieņemts iedalīt personiskajos un dzimtu ģerboņos (dzimtu heraldikā), municipālajos (pašvaldību) un dažādu organizāciju ģerboņos (civilajā heraldikā) un ar reliģiskām organizācijām saistītajos ģerboņos (baznīcu heraldika).
Latvijas Republikas (LR) Ģerboņu likumā ģerbonis definēts šādi: “Saskaņā ar heraldikas nosacījumiem izstrādāts atsevišķs apzīmējums vai apzīmējumu kopums, kas ietverts noteiktā formā un reprezentē valsti, valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību vai kādu citu juridisko vai fizisko personu” (Ģerboņu likums, 01.12.2005., 1. pants).