Laikaposmu no 12. līdz 16. gs. pieņemts dēvēt par “dzīvās heraldikas” laiku, kurā ģerbonim un ar ģerboņiem saistītajām darbībām (izveidošanu, izmantošanu u. tml.) un zināšanām bija nozīmīga loma Eiropas sabiedrībā. Šajā laikā veidojās dzimtu, civilie (municipālie un korporatīvie) un baznīcas (reliģiskie) heraldiskie simboli – ģerboņi. Ģerbonim kā krāsu un simbolu valodā atveidotai pašapliecināšanās zīmei strauji kļūstot populāram visās viduslaiku sabiedrības kārtās, radās nepieciešamība pēc to sastādīšanas likumību izveidošanas, terminoloģijas un ģerboņu sistematizācijas. Jau 12. gs. otrajā pusē parādījās heroldu priekšteči, kas tā laika sociālajā dalījumā ietilpa spēlmaņu kārtā (vācu fahrende Leute) un kuru pienākumos ietilpa bruņinieku pavadīšana turnīros, bruņinieku ģerboņu slavināšana, citu ģerboņu atpazīšana un skaidrošana. Vārds “herolds” pirmo reizi minēts Kretjēna de Truā (Chrétien de Troyes) bruņinieku romānā “Ķerras bruņinieks” (Lancelot ou Le Chevalier à la charrette, ap 1175–1180), bet senākā militārā sadursme, kurā piedalījies herolds, bija Drēnkūras kauja Normandijā 1173. gadā. 13. gs. ar ģerboņu sastādīšanu un atpazīšanu saistīto pienākumu pildīšana veidojās par noteiktu amatu, un heroldi kalpoja visu Rietumeiropas valstu valdnieku un feodāļu galmos. Līdzās diplomātisku, ģenealoģisku un ceremoniālu funkciju veikšanai heroldu galvenā darbības joma saistījās ar ģerboņu pārzināšanu. 15. gs. sāka veidoties heroldu korporatīvās organizācijas, kas apvienoja kādas noteiktas teritorijas heroldus. Senākā no šādām cunftei līdzīgām organizācijām izveidojās Francijā 1406. gadā, 1484. gadā tika dibināta Ģerboņu kolēģija (College of Arms) Anglijā. Pakāpeniski tieši heroldi formulēja gan vispārējās ģerboņu veidošanas likumības un ģerboņu aprakstu terminoloģiju, gan sastādīja senākos ģerboņu apkopojumus. Pirmie heraldikas manuskripti saistījās tikai ar ģerboņu attēlu kopojumiem – t. s. “ģerboņu ruļļiem” (angļu roll of arms, franču armorial, senākie no tiem sastādīti 13. gs. vidū). Senāko ģerboņu apkopojumu klāstā nozīmīgi ir Gloveras rullis (Glover’s Roll, 1240–1250), Heroldu rullis (The Heralds’ Roll, ap 1280), Veinbergenu armoriāls (Armorial Wijnbergen, 1265–1280), heraldisko simbolu apraksts “Vācu ģerboņi” (Clipearius Teutonicorum, 1260–1264), herolda Vermonduā armoriāls (Armorial du Hérault Vermandois,1285–1300) un citi. 13.–14. gs. parādījās arī pirmie teorētiskie sacerējumi par heraldikas terminoloģiju un ģerboņu lietojuma juridiskiem aspektiem (traktāts De heraudie, ap 1230–1300; Bartolo da Sasoferato, latīņu Bartolus de Saxoferrato, itāļu Bartolo da Sassoferrato, Traktāts par emblēmām un ģerboņiem, Tractatus de insignii et armis, 1356, u. c.). Viens no populārākajiem sava laika heraldiskajiem sacerējumiem ir francūža Klemāna Prenso (Clément Prinsault) darbs “Traktāts par heraldiku” (Traité du blason, 1465), kurā vispusīgi aplūkoti dažādi ar ģerboņiem saistīti jautājumi. Praktiskajā heraldikā ģerboņa elementu stilizāciju ietekmēja gotiskais stils, nostiprinājās heraldikas pamatprincipi: ģerboņa sastāvdaļas, izmantoto krāsu, metālu un heraldisko ādu palete, to savstarpējā savietojamība un citi.
14. gs. ar heroldiem un to korporatīvajām organizācijām sāka konkurēt universitātes, kurās heraldiku pasniedza kā mācību priekšmetu. 14.–15. gs. heraldikai veltītajos traktātos līdzās ģerboņu sastādīšanas principu skaidrojumam, heraldisko tradīciju un likumību pamatojumam, terminoloģiskajiem jautājumiem un ģerboņu attēlu apkopojumiem aizvien lielāku lomu ieguva sarežģīti un fantastiski krāsu un figūru simbolikas skaidrojumi, kuriem bija visai maza saistība ar reālo ģerboņu izcelsmi un lietojumu.
